Rīgas “Titānika” zvaigžņotā vēsture un pagrimums

Pašās pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās Rīga bija kā traka ar “Titāniku”. Cilvēki ne tikai šturmēja kinoteātrus, bet arī savu sajūsmu par kinofilmu izteica gaišā dienas laikā gan vizuāli, gan aromātiski. Galvaspilsētas parkus pārplūdināja rīta skriešanas entuziasti, kuri neizteiksmīgos vienveidīgos sporta krekliņus nomainīja pret T-krekliem, kurus rotāja “Titānika” varoņi, bet džentelmeņi iesmaržojās ar tikko radīto “Dzintara” jaunradīto vīriešu odekolonu “Titāniks”. Visā šajā jezgā tika celts arī tirdzniecības centrs Prāgas ielā, kurš ieguva “Titānika” vārdu. Var pieņemt, ka tirdzniecības centrs savu kristāmvārdu ieguva par godu Holivudas grāvējam.

“Titāniks” sāk brukt jau dažus gadus pēc uzcelšanas

Deviņdesmito gadu beigās Rīgā sākās jaunu tirdzniecības centru (pēc Rietumu modes) un daudzstāvu autostāvvietu celtniecības bums. Nesen no padomju jūga atbrīvojusies tauta tādas celtnes un “ekstras” vēl nebija redzējusi, tad nu izmanīgi uzņēmēji tos arī piedāvāja. Tikai nebija īstais laiks, lai izbūvētu arhitektūras šedevrus. Arī Latviju sāpīgi skāra Krievijas krīze un naudas bija tik, cik bija. Tad nu vajadzēja “sarūmēties” un taupīt.

Jāatgādina, ka senāk - "dziļajos padomjlaikos" tur, kur jau atjaunotās Latvijas laikā uzcēla "Titāniku" bija autoostas "turpinājums" - vairāku pilsētas autobusu galapunkti.

Senāk Prāgas ielā 2:

Jāteic, ka “Titānika” būvniekiem – “Spēks-R” ar tirdzniecības centra būvēm nav veicies. Viņi, piemēram, 2003. gadā uzbūvējuši arī bēdīgi slaveno un daudzu nievāto “Triangula bastionu” 11. novembra krastmalā.
 
Līdz ar tirdzniecības centru tapa arī Latvijā pirmā daudzstāvu autostāvvieta jeb, kā toreiz teica – garāža. Autostāvvieta tapa “saspiesta” salīdzinoši mazā platībā un autovadītāju vidē neizpelnījās tos labākos vērtējumus. Labākajā gadījumā sākumā gados 280 automašīnām paredzētā stāvvieta bija aizpildīta par 30%. Jau piecus gadus pēc tās uzcelšanas dažās autostāvvietas konstrukcijās parādījās plaisas, bet pati autostāvvieta stabili ieņēma pirmo vietu starp visām valsts autostāvvietām, kur notiek visvairāk autoavāriju. 

2004. gada vasarā “Spēks-R” Rīgas domē klapatoja, lai mainītu ēkas izmantošanas noteikumus – samazināt autostāvvietas un palielināt tirdzniecības platības. Pret to iebilda vietvaras pārziņā esošais Centrāltirgus, jo tirdzniecības centri tam atņemot pircējus. Kā vēlāk redzēsim, pēc 17 gadiem Centrāltirgus pie sevīm arī pārvilināja “Titānika” tirgotājus.

Lētās preces no Ķīnas un Turcijas

Arī pats tirdzniecības centrs nebija ar to jaukāko auru. Ja pirmais atjaunotās neatkarības laikā tapušais, 1997. gadā atklātais tirdzniecības centrs “Mols” centās ieturēt stilu, tad “Titāniks” pārvērtās par “īstu Šanhaju”, kas specializējās uz lēto Ķīnas, Turcijas un Krievijas preču un pasaulslaveno zīmolu pakaļdarinājumu tirdzniecību (tāds tas arī palika līdz tā slēgšanai). Ja, “Mols” pirmām kārtām tika celts, lai tajā vieta būtu “Rimi”, tad uz “Titāniku” neviens populārs zīmols netiecās.

Lai arī “Titānika” atrašanās vieta bija izcila – pretī starptautiskajai autoostai un līdzās tūristu, kuri straumēm vien plūda uz Rīgas Centrāltirgu, ceļam, daudzi tam vienkārši gāja garām vai pēc pirmā apmeklējuma nosolījās vairs tajā nespert savu kāju. Interneta ceļojumu forumos var atrast ne vienu vien ierakstu, ka “Titāniks” bijis tā visnepievilcīgākā tirdzniecības vieta, kurā mūsu pilsētas viesim nācies spert kāju. Tas savā ziņā arī saprotams – būvēja pēc “Rietumu parauga”, orientējoties uz “padomjlaika nabadzīgo pircēju”. Šīs abas lietas nesapasēja kopā.

Centrāltirgus aizvilina “Titānika” pārdevējus

Un pērn, kad jau tapa skaidrs, ka “Rail Baltica” dēļ “Titāniks” drīz vien nogrims, Centrāltirgus vārda tiešā nozīmē aprija “Titāniku”. Kad pēc rekonstrukcijas atklāja atjaunoto tirgus Piena paviljonu un to pārvērta par “uzlabotām” tirgus būdām, daudzi tirgotāji no “Titānika” pārvācās tieši uz Piena paviljonu, un pašlaik jūtas varen apmierināti: ja ne nauda nāk griezdamās, tad apgrozījums gan ir daudz lielāks.

Sāk Titānika nojaukšanu:

Domājams, ka savā ziņā apmierināti ir arī pašreizējie “Titānika” īpašnieki, kuri no “Rail Baltica” par tā nojaukšanu saņēma visnotaļ iespaidīgu kompensāciju - 8,282 miljonus eiro, jo nekāda spožā biznesa nākotne jau brukt sākušajam “Titānikam” nespīdēja.

Ārpus arhitektūras vēstures grāmatām

Latvijas arhitektūras vēstures grāmatās diez vai “Titānikam” tiks ierādīta kāda nozīmīga vieta. Labi ja kādi pāris teikumi, runājot par “mežonīgo deviņdesmito” postmodernisma celtnēm.

Tas celts laikā no 1998. līdz 1999. gadam un tā autori ir arhitekti Ludvigs Saprovskis, Berenika Austriņa un Artis Zvirgzdiņš. Spriežot pēc tā, ka par šo darbu interneta dzīlēs nevar atrast izsmeļošāku informāciju, var pieņemt, ka uz arhitektūras šederva godu tas nevar pretendēt. Par to vien atrodamas neglaimojošas replikas:

* “Laika zobs nav saudzējis Rīgas Titāniku - gan ēkas eksterjers, gan interjers ir morāli un fiziski novecojis un patiesi liecina par veikala tuvojošos galu. Atšķirībā no bēdīgi slavenā kruīza kuģa, caur tirdzniecības centra logiem, kas līdzinās lūkām kuģa sānos, ir redzami nevis bezgalīgi ūdeņi, bet gan Centrāltirgus un Latvijas Zinātņu akadēmija”.   

* “Labi pamanāma ar spilgto polihromiju un laikmetīgo arhitektonisko veidolu, bet pārāk stāvie pandusi un nelielie pagriezienu rādiusi rada funkcionālas neērtības”.

Jāteic, ka arī uzeja uz “Titānika” jumta, kas savulaik arī tika paredzēta kā autostāvvieta jau gadu gadiem bija aizrestota, un it kā nevienam tur nebija ļauts uzkāpt. Tikai tā jau nebija. “Titānika” jumts nebija visu aizmirsts. Spurīgie tīņi bija pamanījušie atlauzt restes un atrast ceļu “tuvāk debesīm". Svešām acīm paslēptā telpa bija apķēpāta arī ar visiem neķītriem zīmējumiem un “nerātniem sludinājumiem”. Viens otrs razbainieks nu var skumt, ka likvidēta vieta, kur viņš varēja paslēpties no pieaugušo pedagogu modrās acs, uzsmēķēt “zālīti” un iedzert kādu aliņu.