Ja Putins kādu bombardēs, tā nebūs NATO valsts. Intervija ar bijušo Krievijas uzņēmēju Čičvarkinu

Kā tas notika, ka kapitāla ieguldīšanai citastarp izvēlējāties nekustamo īpašumu Jūrmalā?

Izvēlējās dzīvesbiedre Tatjana, tā ir viņas māja. Viņa iemīlējās Latvijā, šajā lieliskajā Jūrmalas atmosfērā - pludmale, klimats, sēnes, kultūras pasākumi un notikumi, kas šeit norisinās. Plus izvēli noteica arī draugi un paziņas, kuriem šeit atrodas “bāzes”.

Tatjana ir no Sanktpēterburgas, arī mans tēvs nācis no Ļeņingradas apgabala - un klimats Latvijā tik tuvs dzimtajam. Turklāt šeit ir iespējas ziemā slēpot, vasarā - pievērsties dažādiem ūdens sportiem, patīk braukt aiz kuģīša uz dēļa, turoties pie troses. Tie man ir ļoti tuvi kodi. Kamēr mana dzimtene slimo, sanāk - šī ir mana otra dzimtene.

Visai ierasts, ka Krievijas elite nekustamā īpašuma iegādei ārzemēs ilgus gadus devusi priekšroku Dienvideiropai.

Nē, tur nav mūsu ģimenes kodi.

Jūs diezgan bieži atbraucat uz Jūrmalu no drošās Londonas. Tas vienlaikus signalizē, ka īpaši nebaidāties no tā, ko šogad bieži atkārto Kremlis - Baltijas valstis var būt viens no militāra vai atomraķešu uzbrukuma objektiem.

Es līdz šim brīdim uzskatu: ja Putins arī kādu bombardēs, tad tā nebūs NATO valsts. Man nešķiet, ka viņš gribētu karot ar šo organizāciju - tā iemesla dēļ, ka Latvija ir eirozonas un NATO valsts, Baltijas virziena izvēle nevarētu būt prioritāte. Šajā gadījumā drīzāk jārunā par to, kas Putinam varētu šķist vieglāks laupījums - Kazahstānas ziemeļu daļa un Moldova, līdztekus Baltkrievija faktiski nonākusi pilnīgā Krievijas kontrolē. Iespējams arī mēģinājums iekarot Harkovu.

Bez tam jūsu kaimiņiene - Lietuva - runā ar Maskavu izteikti stingrā valodā, jo ļoti daudz kas atkarīgs no koridora uz Kaļiņingradu. Latvijai nav tik nozīmīgs ģeogrāfiskais stāvoklis, varas elite ar Maskavu nerunā tik stingrā valodā, tomēr vēstījumu saturs ir tāds pats - tāpēc ka ar teroristiem tikai tā arī vajag komunicēt.

Neraugoties uz visiem draudiem, kas adresēti Lietuvai, man ir skeptiska nostāja pret to, ka Putins ko pasāks kaut vai attiecībā pret šo Baltijas valsti. Lietuva viņam traucē vairāk, kamēr Latvijā ir vairāk Putina atbalstītāju. Tomēr šī iedzīvotāju grupa nekad nav dzīvojusi Putina valstī - lai saprastu, ko tas nozīmē. Latvijai kaimiņos atrodas Pleskavas apgabals, var uz to aizbraukt un padzīvot nedēļu, var aiziet uz policijas iecirkni, var noskaidrot, cik tur liela pensija, var aiziet uz tirgu un ieiet sabiedriskajā tualetē, lai salīdzinātu.

Vai pat tie krievvalodīgie, kas nav saņēmuši pases un nav nokārtojuši visus eksāmenus, patiešām grib, lai viss būtu tā, kā Pleskavas apgabalā? Ja Putins sagrābtu Latviju, šeit dzīve būtu tāda pati, ja pat ne sliktāka. Esmu pabijis Pleskavā divas reizes, tur aizvadīju divas mūža dienas. Ļoti skumjas ainas - tās, manuprāt, ilustrē, kā cilvēkiem nevajadzētu dzīvot.

Nesen vienā no intervijām jūs aplūkojāt Latvijā dzīvojošo krievu mentalitāti un uzvedību zem tik smalka mikroskopa, kādu latvieši publiskajā telpā neiedrošinās lietot ierasta vai nepareizi izprasta politkorektuma dēļ. Bet varbūt vienkārši aiz bailēm tikt apvainoti par naida runu.

Kā es lietas izjūtu, tā arī par tām stāstu. Esmu etnisks krievs, dziļi dvēselē esmu krievs. Man ļoti liels kauns par to, kā daudzi mani etniskie tautieši uzvedas Latvijā. Patiesi, bieži par to vienkārši pārņem kauns. Ja es šeit pastāvīgi dzīvotu, es nokārtotu eksāmenu, iekļautos sabiedrībā, dotos uz vēlēšanām, kā pilsonis aktīvi līdzdarbotos politiskajā dzīvē.

Dzīvot veiksmīgā Rietumu valstī un vienlaikus sajūsmināties par Putinu - šādā gadījumā tomēr galvā vajadzētu būt kaut kādai disonansei. Skatīties krievu televīziju, ticēt tām pasaciņām un būt putinistam - priekš tā jābūt ar kaut ko saslimušam. Ja manis agrāk sniegto interviju kāds gribētu nosaukt par naida runu - šeit nebija naida, šeit bija skumjas un neizpratne par to, kā cilvēki savās galvās nespēj savietot divus vienkāršus priekšstatus.

Cerot uz šī kontingenta atsaucību, lielā mērā Krievija izšķīrās ielauzties Ukrainā. Putins savā runā pirms uzbrukuma daudz pievērsās tieši tam, kā padomju valsti radikāli veidojis Ļeņins, praktiski ignorējot jebkādu agrāku pretrunu starp Krieviju un Ukrainu pastāvēšanu, jebkādu iepriekšēju Ukrainas vēsturi.

Ja jau iepriekšējos gadsimtos Maskavā dominēja kārtība un centrālā vara, tad Ukrainas teritorijā arvien valdījusi brīvniecība. Pat Pētera I laikā Magdeburgas tiesību sistēma, kas bija ieviesta un ilgu laiku eksistēja Ukrainā, visdrīzāk bija tur pastāvējušās brīvniecības atspoguļojums. Starp citu, tas pats Pēteris I, ko Ukraina nemīl un pret kuru droši vien skeptiski jāattiecas arī Baltijā, tik ļoti tiecās iesakņot cilvēkus impērijas teritorijā, ka tika izdots īpašs likums, kas aizliedza apvainojošus nacionāla rakstura izteikumus.

Rīgā Magdeburgas tiesības nodrošināja reliģijas, baznīcas un valodas saglabāšanos. Tas ir, Krievijas centrs centās pēc iespējas mazāk tracināt cilvēkus - jā, šī bija impērijas sastāvdaļa, tomēr ierastajam dzīves ritumam nebija jāmainās. Tikmēr Krievijas pamatteritorijās neviens īpaši neceremonējās - ne ar cilvēkiem, ne ar viņu ticībām, ne ar viņu pārliecībām. Ja vajadzēja, aizsūtīja dienēt uz būvēm, atņēma daļu no ienākumiem, pārģērba, noskuva bārdas.

Savukārt iekarotajās teritorijās centra attieksmi raksturoja pietāte - vismaz kādu laiku centās īstenot šādu politiku. Pēc tam, saprotams, asimilācijas pakāpe kļuva arvien augstāka. Jūs pilnīgi pareizi pateicāt - to radikalizēja Ļeņins, taču tā neskāra Baltijas valstis, bet pēc tam sekoja Staļins - un tā diemžēl skāra Baltiju. Tā bija smadzeņu skalošana, visu mērīšana ar vienu olekti, piemērošana vienam standartam. Šī standartizācija būtībā Baltijā aizsākās 1944. gadā, Ukrainā - agrāk. Brīvību daudzums nomalēs kļuva mazāks, nekā Maskavā. Ceru, ka manis teiktajā neviens nesaklausīs naida runu. Mans mērķis nav kādu aizskārt, no sirds mīlu jūsu valsti.

Mēs šeit neieguldītu naudu, neatbrauktu tik bieži un nelūgtos mūs ielaist COVID aizliegumu laikā - tiešām, ne īpaši mūs vēlējās ielaist. Mēs pret suverenitāti attiecamies ar lielu cieņu, arī pret Krimas suverenitāti es attiecos ar lielu cieņu. Man tur bija bizness, un mani kā krievu cilvēku un krievu investoru Krimā nebūt nebaidīja tas, ka tur plīvo Ukrainas karogs un visapkārt nosaukumi ukraiņu valodā. Normālu cilvēku absolūti nebaida tas, ja tā ir cita, tev nezināma valsts.

Laiku pa laikam pētu vēstures lappuses, viena no tēmām, kurai pirms kara pievērsos - kazaku vēsture. Interesantas lietas atklājās, tiklīdz parādījās vesela virkne pirmo rakstisko liecību par kazaku eksistenci - ap 1500. gadu…

Es tieši gribēju piebilst, ka tas ir 1490. gads, kad, cik zinu, kāds no poļu šļahtas noslēdza vienošanos par to, lai pāris tūkstošu kristiešu būtu vienmēr gatavi sēsties uz zirga un doties karot. Šiem cilvēkiem sāka maksāt kaut kādu mikroalgu…

Papētīju arī arābu izdarītos pierakstus, daži no tiem izskatījās attiecināmi uz kazakiem, kuru tālaika etnisko piederību grūti viennozīmīgi fiksēt. Mūsu intervijas kontekstā ļoti interesanti, ka saistībā ar kazakiem nereti tikusi pieminēta Krima. Un ja vadāmies nevis no Putina priekšstatiem par šo pussalu, bet gan dodamies ekskursijā uz pagājušā gadu tūkstoša vidus Krimu, tad lielas pretenzijas uz to var pieteikt Krimas tatāri, arī Erdogans varētu sacīt - ja jau šī teritorija nepienākas Ukrainai, tad viņam.

Ap 1500. gadu tur norisinājās balto vergu, tostarp ar slāvu ģenētiku, tirdzniecība. Ļoti iespējams, arī Osmaņu impērijas valdnieka Suleimana leģendārā sieva Roksolana, kas nākusi no pareizticīgas ģimenes Ļvovas apkārtnē, tikusi pārdota Krimas vergu tirgū. Nav saprotams, vai Putins vispār kaut ko zina par gadu tūkstoša vidus Krimu - politologi un eksperti analizē Krievijas vadītāju katru dienu, taču nekad neesmu pieredzējis, ka kāds aplūkotu viņa vēstures izglītību - vai Putins nopietni pārzina kaut ko vēl bez PSRS Komunistiskās partijas vēstures.

Jā. Krimieši, saprotams, bija Osmaņu impērijas sastāvdaļa, vienlaikus viņi bija pietiekami neatkarīgi. Cik saprotu, Krima varēja patstāvīgi iesaistīties karos, tai bija atsevišķs budžets. Atkarībā no tā, vai Stambulā bija stipra vara vai arī tā novājinājās kara rezultātā, vai arī vienkārši nomainījās, Krimas haniste vairāk vai mazāk varēja rīkoties visai patstāvīgi.

Jā, Erdoganam būtu tiesības izvirzīt noteiktas pretenzijas, taču atšķirībā no - kā lai maigāk pasaka - šizofrēniskā impērista Putina, viņš varētu sagribēt arī daļu Besarābijas un Bulgāriju, arī daļu Moldovas un Rumānijas. Arī uz šiem ģeogrāfiskajiem punktiem viņš varētu paust pretenzijas, jo zināmu laiku turki šīs teritorijas bija iekarojuši. Taču tas, ka tu uz zināmu laiku esi kaut ko iekarojis, nebūt nenozīmē, ka tas tev vēsturiski pieder.

Varbūt okupācijas fabulas skaidrojuma frivolums meklējams jautājumā - kuru gadu aplūkot. Ja pievēršamies Latvijas vēsturei, tad lielais stāsts ir par to, ko 13. gs cisterciešu abata izveidotais zobenbrāļu ordenis darīja Latvijā. Iznāk, ka saskaņā ar rakstiskajiem vēstures avotiem, sākotnēji tagadējās Latvijas teritoriju var aplūkot kā teitoņu iekarotu zemi. Savukārt, pievēršoties citiem gadsimtiem, iespējams runāt par zviedriem, var pat sākt pievērsties citām detaļām.

Zobenbrāļi vairāk attiecināmi uz 13. gs, taču gribu atgādināt, ka pirms tam gar upēm slējās arī pilskalni, kur runāja krievu valodā. Tādi atradās gan Lietuvā, gan Latvijā, pēc tam Orda sarāva loģistikas saiknes. Vēsturē ļoti daudz kas sajaucas kopā.

Tā kā jūs var uzskatīt arī par londonieti, apvaicāšos: varbūt jums ir detalizētāka informācija attiecībā uz asi, kas daudz tiek iztirzāta, proti: Lielbritānija-Polija-Lietuva-Ukraina, daudzi šeit pieskaita arī Turciju. Dominē apzīmējums InterMarium un kontūru ziņā tā ļoti atgādina Žečpospoļitu, lai arī par vadošo un ietekmīgāko personu šajā asī varam uzskatīt aizejošo britu premjeru Borisu Džonsonu, par ietekmīgāko politisko spēku - britu Konservatīvo partiju. Jāpiezīmē, šajā kontekstā arī raisās jautājumi par Latvijas un Igaunijas lomu InterMarium asī.

Nezinu, kādas vienošanās attiecināmas uz Latviju un Igauniju, taču man šķiet, ka Lietuvas lielhercogistē kādu laiku bija iekļauta arī daļa tagadējās Latvijas, tāpat arī Žečpospoļitā zināmu laika periodu atradās Latvijas rietumu daļa. Kaut kādu laikposmu Žečpospoļitas robeža stiepās 100-150 kilometrus no Rīgas.

Tomēr atjaunot Lietuvas lielhercogisti būtu tikpat absurdi, cik atjaunot vēlāk parādījušos Žečpospoļitu. Vajag vadīties no šodienas izaicinājumiem.

Un šo izaicinājumu ir ļoti daudz. Pēc Ukrainas kara sākšanās Varšavā pārsteidza daudzās ukraiņu mātes ar maziem bērniem pie rokas. Neaizmirsīšu epizodi pie dzelzceļa kasēm - tieši pirms manis stāvēja kārtējā ukrainiete ar bērniņu, kuram vēl patālu līdz 10. dzimšanas dienai, blakām. Viņai kasiere vaicāja, vai der rītdienas vilciens pēc četriem rītā, jo citu šajā dienā nav. Atbilde - “jā”. Vai der brauciens, kurā abiem jāstāv kājās? Atbilde - “jā”.

Viesnīcu, kur apmetos, arī pārpildīja ukraiņu bērni vecumā līdz 10 gadiem, vienai grupai - bez vecākiem - briti formēja dokumentus priekš pārcelšanās uz Apvienoto Karalisti.

Ar bēgļiem saistītā ļoti daudz. Kad apstājos Varšavā, vezdams humanitāro palīdzību - ukraiņu tur bija daudz, ļoti daudz. Es apmetos centra viesnīcās, un tur bija galvenokārt turīgi kijevieši, pie tām respektablas mašīnas ar Ukrainas numuriem.

Tas viss ir absolūti nepareizi, tam nevajadzētu notikt. Jūsu redzētajiem bērniem relatīvi paveicās, viņi negāja bojā aizgruvumos, nesadega dzīvi - kā tas, piemēram, notika tirdzniecības centrā, kur trāpīja raķete. Tas vienalga ir tas, kam nevajadzētu būt.

Savienotās Valstis prognozēja karu un pie sankciju izstrādes intensīvi strādāja kopš pagājušā gada rudens. Savukārt izskatās, ka Londonā Krievijas oligarhu un bagātnieku sankciju saraksti tikuši veidoti salīdzinoši ātri.

Jā. Sarakstos iekļuvuši arī cilvēki, kuri visu mūžu nodarbojušies ar privāto biznesu un kuriem nav nekādu saikņu ne ar Putinu, ne Putina naudu, ne Putina draugiem. Viņi drīzāk savas bagātības radījuši par spīti Krievijas varai, nevis pateicoties tai. Es saprotu, kad tiek sankcionēti ierēdņi un viņu ģimenes - šeit tā kā nav jautājumu, taču kad sarakstos iekļūst privātie komersanti, kas nekādi nav saistīti ne ar Gazprom, ne ar Vnještorgbank, ne ar citiem valsts uzņēmumiem…

Atšķirībā no Timčenko, Rotenbergiem, Tokareva, Sečina, Kovaļčuka…

Ar šiem viss saprotams. Ar Putina drauģeļiem sen tā vajadzēja rīkoties - jau pēc pirmās kara stadijas 2014. gadā.

Ko jūs principiāli vēlētos pateikt par sankcijām - šis ir ļoti svarīgs un savdabīgs lauks. Piemēram, varu saderēt, ka nekad medijos neesat lasījis vai dzirdējis par to, ka kādam sankcijas tikušas noņemtas, pārtrauktas vai izbeigušās.

Krievija kļuvusi par pret to ieviesto sankciju rekordisti, vienlaikus nav īstenots pilnīgs embargo pret naftu, gāzi un daudz ko citu, kas tiek iegūts no zemes dzīlēm. Tā vietā, lai aizliegtu fraktēt naftu, gāzi un izrakteņus, aizliegt apdrošināt kuģus un noliegt tiem ienākt starptautiskajās ostās, tā vietā, lai iedarbinātu otrreizējas sankcijas pret sankciju pārkāpējiem, saraksti tiek piepildīti ar mazāk nozīmīgiem punktiem. Varētu vienkārši izslēgt visus gāzes un naftas vadus - to vienreiz vajadzētu izdarīt.

Tiešām, jahtas tika medītas, iekams sāka nopietni apspriest pilnīgu ogļūdeņražu boikotu. Starp citu, šobrīd krievu oligarhu jahtas pa Indijas okeānu pārvietojas bez ģeolokācijas - gluži kā pirms gadsimta.

Tās pārvietojas bez ģeolokācijas, tomēr vienalga ieiet ostās. Un pārvietojas bez ģeolokācijas tādēļ, ka šo servisu piegādātāji izlēma tos atteikt. Sankciju, kas aizliegtu izvest platīnu, pallādiju vai minerālmēslus, nav. Un Rietumi Putinam turpina maksāt, karu apmaksā visi Eiropas naftas un gāzes patērētāji. Un karš var vilkties bezgalīgi tāpēc, ka tas tiek apmaksāts.

Ja pievēršamies neaizskaramo oligarhu tēmai, tad Potaņinam neļāva gulēt mierīgi. Savukārt viņa uzņēmums Nornjikelj nav sankcionēts - bez Krievijas niķeļa un palādija pasaules tirgū iespējami vismaz cenu lēcieni. Rietumiem ieviešot sankcijas, viens no būtiskiem to izstrādes priekšnoteikumiem - tās nedrīkst kaitēt saviem iedzīvotājiem, savām ekonomikām. Vienlaikus šeit ārkārtīgi grūti atrast vietu sarkano līniju vilkšanai, bet līdz šim ieviestās sankcijas gāzes un naftas jomā pats par sevi jau ir drosmīgs solis.

Piemēram, tā paša Nornjikelj uzskaite balstās uz vācu sistēmu, ko veidojis vācu programmatūras izstrādātājs SAP, kas no Krievijas nekur nav aizgājis un strādā tur lieliski. To apkalpojošās bankas joprojām lieliski strādā, nekādus SWIFT tām neviens nav atslēdzis.

Kāda ir jūsu prognoze attiecībā uz to, vai Krievijā kara rezultātā var parādīties daudz jaunu oligarhu līdzšinējo, kuru kabatās šobrīd sāk svilpot vējš, vietā?

Es viņus nesauktu viņus par oligarhiem - tos drīzāk varētu dēvēt par cilvēkiem, kas nodarbojas ar militārajiem pasūtījumiem, un viņi nekļūs ļoti bagāti. Vai viņiem būs kāda politiskā vara un cik viņi spēs noturēt savu ekonomisko stāvokli pēc tam - šis ir liels jautājums. Saprotams - kamēr Krievijai nāk nauda no naftas un gāzes, tā tiek pārdalīta caur militāra rakstura pasūtījumiem.

Kad krievi atnāk uz jūsu vīna veikalu Londonā, par ko jūs runājaties, kādas ir komunikācijas tēmas? Un vai vīnu pēdējā laikā patērē vairāk vai mazāk?

Tēmas - kādas nu kuram. Kam kādu bankas karti atvēruši, kam kādu slēguši. Kādi ir rēķina ierobežojumi, kam izsniedz kredītu, kam nedod. COVID aizliegumu laikā bija cilvēki, kas visu laiku dzēra. Šajā laikā notika cilvēku dalīšanās, grupēšanās tajos, kas dzēra, un kas pastiprināti pievērsās sportam.

Kāda izskatās Londona šodien, pēc COVID aizliegumu noņemšanas?

Tagad situācija Londonas centrā tāda, ka nav brīvu viesnīcu, nav brīvu Uber taksometru, briesmīgi korķi, viskautkur viss aizņemts, restorāni pilni, ļoti daudz kustības, daudz celtniecības krānu, daudzajos būvniecības laukumos cirkstoņa un troksnis, šeit izteikti bango ekonomiskās aktivitātes. Pēc Ferrari rindā jāstāv pusotru gadu.

Londonā COVID vairs pat nevar būt iemesls nedoties uz darbu. Ja jūties labi - ej. Nepastāv ierobežojumu, kas noteiktu palikšanu mājās. COVID ir pielīdzināts parastas saaukstēšanās gadījumam.

Vai COVID ierobežojumu atcelšana Lielbritānijā saistīta ar to, ka premjers Boriss Džonsons pirms tam pamanījās pabūt 16 ballītēs, vai arī tomēr ekonomikas un labklājības saglabāšanas vajadzības bija izšķirošās?

Džonsons vispār negribēja šos ierobežojumus, taču izjuta pasaules spiedienu. Domāju, ka vispareizāk COVID laikā rīkojās šeihs Muhameds bin Rašids al Maktums Emirātos, kur tika radīti iespaidīgi ierobežojumi, taču nekas netika aizliegts. AAE norisinājāsviena no pirmajām vakcinācijām, taču turpināja strādāt gan hoteļi, gan akvaparki, viss turpināja darboties. Lai arī patlaban veļas pāri COVID vilnis un vakcīnas iedarbība nav pārliecinoša, jāatzīst - AAE vairāk vai mazāk rīkojās pareizi.

Emirāti Latvijā interesanti arī tajā aspektā, ka daudzas naudas plūsmas, kas agrāk no bijušās PSRS teritorijas pārvietojās caur Baltijas valstīm, tagad atradušas pilnīgi citu gultni, un šī nauda plūst caur AAE. No turienes var “roku aizstiept” līdz Šveices bankām. Sekojoši, Emirātos pieaudzis krievu īpatsvars - vai esat nopietni apsvēris iespēju tur atvērt vīnu veikalu?

Būtība tajā, ka Dubajā ir 50 procentu aizsprostojošā muitas nodeva, plus 5% PVN un restorānā alkoholiskajiem dzērieniem vēl papildus 30 procentu nodoklis. Uzskatu par amorālu maksāt tikt lielus nodokļus, tālab negribu pat lūkoties šajā virzienā.

Par jums Vikipēdijā uzrakstīts pārsteidzošs teksts, par kuru diez vai kāds Krievijas iedzīvotājs, kurš nonācis konfliktā ar tur esošo sistēmu un tādēļ emigrējis, justos laimīgs. Protams, labi zināms, kā tiek rediģēti daudzi šķirkļi krievvalodīgajā Vikipēdijā, tomēr vienalga nevaru iedomāties, ka vēl par kādu šīs emigrantu grupas pārstāvi kas tāds varētu būt uzrakstīts. Proti, jūs esat kritizējis Krievijas opozīcijas līderi Alekseju Navaļniju - vienlaikus zinu, ka viņš bijis jūsu draugu lokā.

Arī tagad viņš ir manu draugu lokā, lai arī atrodas aiz restēm. Krievijas ekonomikas nākotnes redzējuma aspektā mēs ar viņu visu laiku strīdamies, mums ir atšķirīgi politiskie uzskati. Ik reizi, kad mēs satikāmies, mums bijis atšķirīgs skatījums uz nākotni, piemēram, par nodokļiem, par valsts iejaukšanos cilvēku dzīvē.

Kā notiek komunikācija ar Navaļniju, viņam atrodoties cietumā?

Pie katras iespējas sūtām sveicienus, tieši Rīgā pērn tikāmies ar viņa sievu. Sūtām atbalsta stariņus, rakstām, kad nesaprotam, kur viņš atrodas, uz kurieni viņu pārved - lai piesaistītu uzmanību. Es sniedzu atbalstu gan FBK [ Navaļnija pretkorupcijas fonds - ], gan viņam personiski.

Navaļnijs pārtapis par traģisku figūru. Pēc tam, kad bija atstājis Berlīnes hospitāli un zināmā mērā Eiropā atveseļojies, Navaļnijs iekāpa lidmašīnā Pobeda un devās atpakaļ uz Krieviju. Kā cilvēkam, kurš labi pazīst Navaļniju, gribu pavaicāt, kas tieši opozīcijas līderi pamudināja spert šo soli - šis reiss izskatījās pēc lidojuma uz cietumu un tāds arī izrādījās.

Viņš pateica: “Esmu krievu politiķis, un ja es Putinam Krievijā nepatīku, viņš var aizbraukt. Šī ir mana valsts, un es tajā gribu dzīvot un strādāt.” Navaļniju atrunāt bija bezjēdzīgi.

Droši vien jūs viņam vismaz trīsreiz teicāt: “Paliec! Scenārijs taču uzrakstīts.”

Jā. To viņam teica visi, un ne tikai trīs reizes. Bet Navaļnijs atbildēja: “Labāk darām tā - sakārto čemodānus, un mēs brauksim kopā.” Tad es pateicu: “Labāk nebrauc tu.”

Jautājums par sarkanajām līnijām un Navaļniju. Skaidrs, ka daudzi eksperti un politologi tobrīd nepalaida garām iespēju skaidrot dažādus variantus, viens no tiem: viņš šķērsojis kādu no sarkanajām līnijām, taču kas tā par līniju - joprojām mīkla.

Sarkano līniju šķērsoja valsts. Valsts bija turpinājusi grimt, bet nevis viņš šķērsojis sarkano līniju.

Kamēr Putins pie varas, diez vai var domāt, ka Navaļnija situācija uzlabosies. Savukārt laikposmā, kad Krievijā notiks varas tranzīts, Navaļnija kā iespaidīgas politiskas figūras loma acumirklī strauji pieaugs. Vienlaikus tas nozīmē, ka viņa dzīvība tobrīd izrādīsies ļoti apdraudēta.

Viņa dzīvība šobrīd apdraudēta, un tad būs vēl vairāk apdraudēta. Neapstrīdami. Ja agrāk Rietumu politiskie līderi varēja par viņu iestāties un kaut ko lūgt, tad šobrīd dienaskārtībā ir Ukrainas jautājums, bet nevis Navaļnijs. Eksistē cita dienaskārtība. Un ik reizi, kad bumba atlido uz tirdzniecības centru, parādās cita dienaskārtība. Viss Rietumu spiediens šobrīd koncentrēts uz to, lai pārtrauktu karu Ukrainā.

Kādas ir jums visvairāk Latvijā atmiņā saglabājušās epizodes?

Divdesmit kilometru ar slēpēm pa pludmali ar mežonīgu vēju sejā. Pirmā reize, kad nokļuvu Rīgas Centrāltirgū. Pirmais rudens Latvijā, kad tā smaržas man atsauca atmiņā dzimtās vietas. Kad atradām veselu klajumu, pilnu ar baravikām. Kad mums uz ērģelēm nospēlēja mazu, 20 minūšu ilgu koncertu Doma katedrālē. Kad Kuldīgā kopā ar vietējiem iedzīvotājiem pāris stundas tīrījām sniegu no sasaluša dīķa, viens otram nododot lāpstu. Pēc tam tur slidojām - mazi un lieli. Un Taureņu pirts, kas ir pilnīgi fenomenāla - šīs sajūtas nav iespējams aprakstīt. Un vēl milzum daudz pārdzīvojumu, kad burtiski saplūstu ar dabu.