No dažiem simtiem līdz pusmiljonam: kas nosaka drošības naudu apcietinātajiem un tās apmēru

Kaut arī sabiedrība publiskajā telpā parasti uzzina vien par skaļo procesu lielajām drošības naudām, tomēr bieži ir gadījumi, kad to apjoms nepārsniedz vairākus simtus eiro.

Kādos gadījumos to piemēro

Parasti apcietinātā atbrīvošana no apcietinājuma notiek pēc tiesājamā advokāta lūguma, un šādu lūgumu aizstāvim ir tiesības iesniegt vienu reizi divos mēnešos.

Tiesa, lūgumu izvērtējot, ņem vērā vairākus būtiskus faktorus – vispirms savu viedokli izsaka prokurors. Svarīgākie iemesli, kāpēc atbrīvošanu neatbalstīt, ir – ja pastāv aizdomas, ka, atrodoties brīvībā, apcietinātais var ietekmēt izmeklēšanu, piemēram, izdarot spiedienu uz citiem procesa dalībniekiem, cietušajiem un lieciniekiem.

Tas lielā mērā atkarīgs arī no tā, cik daudz pierādījumu tiesas gaitā jau izskatīts un cik liecinieku uzklausīts – jo vairāk izdarīts, jo mazākas iespējas apcietinātajam vairs kaut ko mainīt. Tāpat tiek vērtēta iespēja, vai pēc atbrīvošanas apcietinātais nesāks slēpties un neizvēlēsies doties bēgļa gaitās ārpus valsts. Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ advokāti pieprasa drošības līdzekļa maiņu, ir arī klienta veselības stāvoklis.

Jāņem vērā finanšu iespējas

Latvijas likumdošanā joprojām nav noteikti stingri kritēriji,  pēc kuriem tiesa varētu vadīties, aprēķinot drošības naudas apmēru. Likums vien paredz, ka tas nosakāms, ņemot vērā izdarīto noziegumu, tā raksturu, radīto kaitējumu. Tāpat būtiski ir, kāds sods par konkrēto noziegumu paredzēts Krimināllikumā (cik gadi nebrīvē un ar vai bez mantas konfiskācijas). Tomēr, pieprasot konkrētu summu, tiesai jāņem vērā arī personas mantiskais stāvoklis.

Drošības naudas iekasēšana ir pasaulē ļoti plaši izplatīts drošības līdzeklis, un arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir izstrādājusi ieteikumus – arī tajos norādīts, ka, nosakot summu, jāņem vērā apsūdzētā finansiālās iespējas. Vienlaikus summai jābūt tādai, lai atturētu apsūdzēto no tādu darbību veikšanas, kuru dēļ šis drošības līdzeklis ir noteikts.

Piemērojot drošības naudu, tiesa arī norāda nosacījumus, kas apsūdzētajam ir jāievēro. Tas var būt aizliegums kontaktēties ar konkrētām lietā iesaistītajām personām vai regulāra reģistrēšanās policijā.

Drošības naudu var noteikt arī policija, gadījumā, ja tas uzreiz tiek izvēlēts kā pastāvīgs drošības līdzeklis un nav saistīts ar atbrīvošanu no apcietinājuma. Ja policijas lēmums tiek pārsūdzēts, tad gan tālākajā procesā iesaistās tiesnesis.

Teju seši miljoni eiro

Ja apsūdzētais ir ievērojis visus tiesas lēmumā noteiktos nosacījumus, drošības naudu atgriež, bet, ja tos pārkāpis, nauda ar  procesa virzītāja lēmumu nonāk valsts budžetā. Pārtraucot šo drošības līdzekli, apsūdzētajam ir jāatgriežas apcietinājumā.

Zīmīgi, ka drošības nauda, to iemaksājot, uzreiz nonāk Valsts kases kontā un turpmāk ar to rīkoties var tikai procesa virzītājs – tiesa vai policija.  Interesants ir arī fakts, ka drošības naudu par konkrētas personas atbrīvošanu var iemaksāt jebkura, apsūdzētajam pat it kā nepazīstama fiziska vai juridiska persona.

Jāatzīmē gan, ka pirms dažiem gadiem Saeimā pieņēma grozījumus Krimināllikumā, nosakot, ka iemaksātājam rakstveidā jāuzrāda konkrēto līdzekļu izcelsme, kā arī informācija par personām, kuras šo naudu piešķīrušas. Tas darīts, lai apsūdzētais drošības naudu neiemaksātu no tiem pašiem noziedzīgi iegūtajiem līdzekļiem, kuriem tiesas lēmuma rezultātā var draudēt konfiskācija.

Tiesu administrācijas pārstāve Ināra Makārova Likumu un Taisnību informē, ka šobrīd Valsts kasē atrodas drošības naudās iemaksātie līdzekļi teju sešu miljonu eiro apmērā – ap 354 800 eiro  iemaksāti Rīgas apgabaltiesas tiesvedības, 5,58 miljoni pārējās tiesu instancēs. Laikā no 2017. gada 1. janvāra līdz šā gada 30. maijam valsts budžetā pārskaitīta drošības nauda – 272 500 eiro.

Zināmākie gadījumi

Viens no pirmajiem drošības naudas piemērošanas gadījumiem notika 1999. gadā tā saucamās SIA "Lata International" lietas ietvaros.

Tā bija valsts firma, speciāli izveidota 1992. gadā ārvalstu kredītu apsaimniekošanai pārsvarā Lauksaimniecības ministrijas nozarē.

Trakie deviņdesmitie

1992. gadā uzņēmums saņēma piecus kredītus 36 miljonu ASV dolāru kopsummā, taču jau pēc diviem gadiem tika izsludināta tā maksātnespēja, radot valstij 55 miljonu latu zaudējumus.

Daudzi uzskata, ka tieši Lata International izsaimniekotie līdzekļi kļuva par pamatu tā laika lauksaimniecības ministra Andra Šķēles biznesa impērijai, taču uz apsūdzēto sola nokļuva uzņēmuma pārstāvji. Vienam no apsūdzētajiem – Gatim Krūzem – veselības dēļ tad arī tika piemērota drošības nauda 5000 latu apmērā. Salīdzinot ar valstij nodarīto zaudējumu apjomu, šī summa šķiet ļoti niecīga un nav pat tuvu salīdzināma ar tagadējiem apmēriem.

Rekordisti ar pusmiljonu

Pieprasītās drošības naudas valsts rekordisti joprojām ir bijušais maksātnespējas administrators Māris Sprūds un uzņēmējs Boriss Rjazanskis, kuriem par  atbrīvošanu katram Valsts kasē bija jāiemaksā 500 000 eiro.

Sprūdam ir uzrādīta apsūdzība par naudas izspiešanu grupā un šo līdzekļu legalizēšanu. Sprūds savu vainu gan noliedz, un tiesas process izskatās iestrēdzis. 2021. gadā tiesa viņam 2018. gadā piespriestās drošības naudas lielumu samazināja līdz 300 000  eiro.

Rjazanskis, kurš apsūdzēts par kukuļa saņemšanas kūdīšanu un tā piesavināšanos 35 500 eiro apmērā, līdz atbrīvošanai pret drošības naudu apcietinājumā pavadīja divarpus gadus, jo pirmās instances tiesa viņam un bijušajai prokurorei Irinai Bogdanovai bija piespriedusi piecus gadus cietumsoda. Lietai pēc pārsūdzības nonākot Rīgas apgabaltiesā, arī pieņemts lēmums par drošības naudas iemaksu.

Pusmiljons bagāžniekā

Līdz abiem minētajiem kungiem rekordists bija bijušais Latvijas dzelzceļa vadītājs Uģis Magonis, kuru uz Tallinas šosejas aizturēja ar lielu skaidras naudas summu bagāžniekā. Pusmiljonu eiro viņš bija saņēmis no Igaunijas uzņēmēja Igora Osinovska – KNAB to vērtēja kā kukuli, bet Osinovskis kā samaksu par konkrētiem pakalpojumiem kontaktu nodibināšanai ar Krievijas dzelzceļa vadību.

Kā drošības nauda toreiz noteikti 400 000 eiro, ko divu dienu laikā izdevās savākt Magoņa dzīvesbiedrei. Pirmajā instancē lieta visai dīvainā veidā nonāca izskatīšanā rajona tiesā Limbažos, un abus apsūdzētos pilnībā attaisnoja. Interesanti, ka 500 000 eiro bijis tikai avanss un kopējā atrunātā summa bijusi pat 800 000 eiro.

Visai lielas drošības naudas tiesa savulaik noteica arī "Rīgas satiksmes" iepirkumu kriminālprocesā iesaistītajām personām –iespējamais saņemto kukuļu kopapjoms bija vērtēts vismaz 13,5 līdz 20 miljonu eiro apjomā.

"Rīgas satiksmes" tā laika valdes priekšsēdētājs Leons Bemhens 2019. gada februārī no Olaines cietuma tika atbrīvots pret 200 000 eiro iemaksu, viņa divi  līdzdalībnieki – Igors Volkenšteins un uzņēmējs Edgars Teterovskis – iemaksāja attiecīgi 100 000 un 70 000 eiro. Interesanti, ka šīs lietas ietvaros tika veikta kratīšana arī toreizējā Rīgas mēra Nila Ušakova un viņa vietnieka Andra Amerika dzīvesvietās. Kriminālprocess joprojām ir izskatīšanas stadijā.

Visai lielas drošības naudas (25 000 līdz 50 000 latu) 2010. gadā piemēroja tā saucamajā "Latvenergo" lietā tās prezidentam Kārlim Miķelsonam un viceprezidentam Aigaram Meļko. 2019. gadā pēc garas tiesāšanās trīs personas saņēma reālus cietumsodus, bet izmeklēšanas gaitā atklātie fakti rezultējās Konkurences padomes izmeklēšanā par karteļa veidošanu. Tajā bija iesaistīti 26 uzņēmumi, kuriem soda naudās bija jāsamaksā 2,8 miljoni eiro.

Pret 100 000 eiro lielu drošības naudu šā gada februārī no Centrālcietuma slikta veselības stāvokļa atbrīvots bijušais Ventspils mērs Aivars Lembergs, kuram pirmās instances tiesa piesprieda piecu gadu cietumsodu ar mantas konfiskāciju. Viņam atstāts spēkā arī aizliegums pildīt Ventspils domes priekšsēdētāja pienākumus. Lieta atrodas izskatīšanā apelācijas instancē Rīgas apgabaltiesā.

Visi iepriekš minētie kriminālprocesi pārsvarā saistīti ar mantiskiem noziegumiem un lielu naudas summu apriti, un ar to arī skaidrojams drošības naudas apjoms.
Par spiegošanu 30 000 eiro

5. janvārī no apcietinājuma pēc tieši šādas naudas summas iemaksas atbrīvots par spiegošanu aizdomās turētais Saeimas deputāts Jānis Ādamsons, kuru Valsts drošības dienests apcietināja pērn vasarā.

Drošībnieki uzskata, ka deputāts pēdējo četru gadu laikā, gan izmantojot darba datoru, gan tiekoties klātienē, ar Krievijas izlūkdienestiem saistītai personai ir nodevis ļoti daudz informācijas – gan publiski pieejamas, gan neoficiāli iegūtas. Arī šajā gadījumā kā galvenais pamatojums bija Ādamsona sliktais veselības stāvoklis, un šā iemesla dēļ arī tagad tiek atliktas tiesas sēdes.

Bijušajam Satversmes aizsardzības biroja darbiniekam Aigaram Sparānam, kurš turēts aizdomās par kukuļņemšanu un  valsts noslēpumu saturošas informācijas nelikumīgu glabāšanu, atgriešanās brīvībā izmaksāja 50 000 eiro.  

Tikpat lielu drošības naudu atbrīvošanai bija spiesta savākt arī antivakseru un sazvērestības teoriju izplatītāja Valentīna Jeremejeva dzīvesbiedre. Cits viņa domubiedrs Aivis Vasiļevskis brīvībā izkļuva pēc 20 000 eiro savākšanas – viņš tiek vainots par Krievijas īstenoto kara noziegumu attaisnošanu.

Citos gadījumos kriminālnoziegumos apsūdzētajiem drošības naudas lielums ir visai dažāds. Līdz šim mazākā zināmā drošības nauda noteikta kādam cigarešu kontrabandistam Latgalē – 150 eiro.

Bijis mēģinājums arī attiesāt

2003. gadā skandalozā reketiera Vjačeslava Goilo dēls Staņislavs vērsās tiesā, pieprasot atmaksāt 50 000 latu lielo drošības naudu, ko bija iemaksājis par sava tēva atbrīvošanu no apcietinājuma.

Goilo vecākais bija saistīts ar banku Olimpija, no kuras nelikumīgi bija ieguvis pusmiljonu latu lielu G-24 kredītu. Viņš bija visai strauja rakstura un tika apcietināts, kad, piedraudot apsargiem ar ieroci, manāmi iereibis centās iekļūt naktsklubā "Pepsi Forums".

Visai drīz sekoja līdzīgs incidents naktsklubā "La Rocca", kas beidzās ar kādas jaunas sievietes fizisku ietekmēšanu. Kad Goilo bija izcietis visu piespriesto cietumsodu, viņa dēls pieprasīja atgriezt drošības naudu. Prokuratūra uzskatīja, ka notiesātais, izvairoties no vairāku tiesas sēžu apmeklēšanas,  nosacījumus ir pārkāpis un drošības nauda viņam nepienākas, tomēr pirmās instances tiesa, vainojot prokuratūru nepienācīgā dokumentu noformēšanā, piesprieda to atmaksāt. Prokuratūra šo lēmumu pārsūdzēja, un nauda tomēr palika valsts kasē.