Profesors: "Nevajag dēmonizēt Latvijā dzīvojošos krievus." Latvijā ir vismaz trīs veidu krievi
Rietumvalstis iepriekšējās desmitgadēs nav izdarījušas visu iespējamo, lai novērstu Krievijas esošo politisko situāciju. Vidzemes Augstskolas vadošais pētnieks, asociētais profesors un vēsturnieks Gatis Krūmiņš intervijā portālam Jauns.lv norādīja, ka arī Latvijai vajadzēja aktīvāk strādāt, lai veidotu mūsu sabiedrību vienotāku.
Vērtējot notikumu attīstību Krievijā pēdējo desmitgažu laikā, viņš norādīja, ka Rietumvalstis nav izdarījušas vairākas svarīgas lietas. Pēc PSRS sabrukuma Latvija un pārējās Centrāleiropas valstis bija priecīgas par savu atgūto brīvību un iespēju atgriezties Rietumu telpā, savukārt notiekošais Krievijā, arī Baltkrievijā un Ukrainā, visiem palika otrajā plānā.
Tas bija iespēju brīdis
Brīvību atguvušās valstis veica straujas reformas un uzsāka ātru virzību uz Eiropas Savienību un NATO. “Bet no tā, kas notiek austrumos no mums, Rietumvalstis lielā mērā novērsās un domāja: “Tas uz mums neattiecas. Tas ir tikpat tālu kā Ķīna.” Mēs bijām tikuši atpakaļ, bet, iespējams, tajā brīdī vajadzēja izdarīt vairāk saistībā ar Ukrainu, Baltkrieviju un Krieviju, lai ar savām idejām un palīdzību reformētu šīs valstis un mainītu to režīmus lielākas demokrātijas virzienā.”
“Tas bija iespēju brīdis. Redzam, ka šobrīd Baltkrievija un Krievija ir aizgājusi pavisam citā virzienā, un arī Ukrainai iet daudz smagāk, jo nācija salīdzinoši vēlu saprata, ka grib modernizēties.
Tas ir novedis pie kara
Tas ir novedis pie kara, jo Krieviju viņu esošajā domāšanas līmenī apmierina tādas attiecības, kādas tai ir ar Baltkrieviju. Dominējošas attiecības, nevis līdzvērtīga partnerība. Un tad, kad ukraiņi sāka pieņemt patstāvīgus lēmumus kā politiska, nevis etniska nācija, tad Krievija uzreiz sāka karu.
Iespējams, mēs līdz galam neizdarījām tās lietas globālajā līmenī, ja runājam par Rietumu civilizāciju. Nemēģinājām kaut kā Krievijai vairāk palīdzēt kļūt par daļu no mums 20. gadsimta 90. gados.
Būtībā Eiropā virsroku guva Vācijas pozīcija: pumpēsim no viņiem lētu gāzi, bet, kas tur notiek politiski, uz mums neattiecas. Un tagad labi redzam, ka arī gāze ir kļuvusi par daļu no tās politikas. Faktiski gāze, tāpat kā mediji, ir kļuvusi par ieroču veidu. Blakus tankiem, lidmašīnām un raķetēm. Šāda pieeja bija liela politiska kļūda.
Arī Latvijā neesam visu nepieciešamo izdarījuši
Otrkārt, jārunā par valstu individuālu līmeni. Domāju, ka arī mēs kārtējo reizi atkal saprotam, ka neesam pienācīgi strādājuši ar savu sabiedrību. Esam visu laiku runājuši par krievu medijiem. Tagad bijām spiesti reaģēt asi, aiztaisot Kremļa krievu medijus Latvijā ciet, lai tos neredz cilvēki, kuri caur internetu nemāk apiet aizliegumus. Tas, protams, nostrādā, un cita varianta šobrīd nebija.
Tomēr šādi mūs rīkoties spieda neizdarītie mājasdarbi. Kāpēc cilvēki mežā neēd mušmires un veikalos nedzer šķidro veļas pulveri? Jo viņi labi apzinās, kas ir labs un kas - slikts, un kādas ir konsekvences, ja kādu preci lieto nepareizi. Mēs to zinām un mācām bērniem vai iebraucējiem.
Tāpat vajadzēja notikt ar Kremļa medijiem. Brīdī, kad tie faktiski pārstāja kļūt par medijiem, bet totalitārisma un kara ruporiem, cilvēkiem pašiem vajadzēja no tā novērsties. Jau pirms kāda laika. Mēs taču esam principiāli novērsušies no nacisma ideoloģijas, un šis ir kas visai līdzīgs. Putina attieksme pret citām valstīm un tautām ir līdzīga kā Hitleram. Bet ielikt viņus abus vienā kastē ar nosaukumu “tas ir slikti, ļoti slikti” viena daļa sabiedrības nespēj.
Vajadzēja strādāt pie sabiedrības vienotības
Būtu bijis labāk, ja mēs pēdējo 30 gadu laikā būtu izveidojuši mūsu sabiedrību vienotāku. Jā, latviešiem un daļai Latvijas krievvalodīgo atšķiras vēsturiskā pieredze. Ir normāli, ka tiem, kas iebrauca Latvijā un palika šeit, ir cita vēsturiskā pieredze.
Bet mums vajadzēja būt uzstājīgākiem, principiālākiem, ieviešot savas vērtības, un vienlaicīgi nepazemot tos, kas konkrētos vēsturiskos apstākļos bija nonākuši Latvijā. Viņi ilgstoši visi tika saukti par okupantiem, kolonistiem, bet liela viņu daļa faktiski bija ekonomiskie bēgļi no degradētām PSRS teritorijām bez nekādām ideoloģiskām ambīcijām.
Bet, ja tu viņu visu laiku lamā, viņš pats sāk tam noticēt un vairāk skatās Kremļa medijus. Vajadzēja mūsu komunikācijā un rīcībpolitikā strikti nodalīt atvaļinātās militārpersonas, bijušos čekistus un komunistus no pārējiem, un to mēs neizdarījām.
Palaidām garām iespēju strādāt ar kopīgām vērtībām
Mums vajadzēja strādāt ar kopīgām vērtībām, piemēram, to, ka Latvija ir demokrātiska valsts, kurā mēs dzīvojam un ko mēs atbalstām. Tas var atsvērt atšķirības, kāda ir vēsturiskā pieredze un tās vērtības, kas dominēja pagātnē.”
Var būt tā, ka ļaudis ir karojuši dažādās armijās, bet pēc tam vienojušies par kopīgām vērtībām, piemēram, to, ka Latvija ir kā daļa no Eiropas kultūras un politiskās telpas. Tad nebūtu problēmu. Līdzīgi šobrīd ir ar Vāciju, Franciju, Itāliju un citām valstīm, kas karoja savā starpā Pirmajā un Otrajā pasaules karā, bet šobrīd ir vienojušās par citu vērtību platformu, kas vieno tās visas.
Runājām, bet neizdarījām
Mēs par to daudz runājām, bet tomēr līdz galam neizdarījām. “Redzam, ka tā bija un joprojām ir problēma. Ir labi, ka esam Eiropas Savienībā un NATO, bet tas mums ir licis atslābt – mēs esam vairāk domājuši par to. Bet Krievija pēdējos 20 gadus intensīvi strādāja caur medijiem ar to mūsu sabiedrības daļu, kas domā savādāk.
Mēs nedarījām gana daudz, lai to sabiedrības daļu pārliecinātu, ka absolūti labākā iespēja arī viņiem ir dzīvot Latvijā kā demokrātiskā valstī, nevis sapņot par kaut kādu abstraktu Krievijas impēriju, kas kā vienīgo veiksmes stāstu piedāvā uzvaru Otrajā pasaules karā.”
Latvijā ir trīs veidu krievi
Vēsturnieks piekrita, ka Latvijā vajadzēja vairāk strādāt ar tiem krieviem, kas šeit nodzīvojuši vairākus gadu desmitus, bet knapi māk sasveicināties un atvadīties latviešu valodā. Vienlaikus mēs nevaram domāt, ka krievu sabiedrība Latvijā ir viendabīga.
“Nevaram pateikt, ka pilnīgi visi krievi vai krievu valodā runājošie ir vienādi. Domāju, ka tā grupa ir ļoti sašķēlusies. Viena daļa ir tāda, kas visu laiku ir bijusi orientēta uz Eiropu, viņu vidū ir arī lielākā daļa jaunās paaudzes. Otra daļa ir ļoti samulsusi un nevar saprast, bet viņi maina viedokli. Viņiem to ir smagi izdarīt, bet viņi tiešām maina viedokli, jo saka: “Tomēr nav normāli, ka tagad ir karš un viss pārējais.”
Trešā un ceturtā grupa krievu
Ir arī trešā grupa (grūti izmērīt tās apjomu), kuras cilvēki joprojām ir pārliecināti par Kremļa politiku. Tā grupa ir salīdzinoši neliela. Redzam, ka pēdējās aktivitātēs pie pieminekļa Pārdaugavā bija daži simti cilvēku. Tas ir pārsteidzoši maz, salīdzinot ar to, kas pie pieminekļa notika agrāk. Arī pasākumā pie Rīgas domes pēc tam bija ļoti neliela sabiedrības grupiņa. Liela daļa no tiem bija ziņkārīgie, kas tur vienkārši gāja garām, skatījās un meklēja piedzīvojumus.
Ir patiesībā arī ceturtā grupa – krievi, kas patiesībā etniski nemaz nav krievi. Pateicoties PSRS politikai, viņi tika asimilēti, gandrīz visi pazaudēja savu nacionālo valodu un sāka runāt krieviski. Lielākā daļa Latvijas ukraiņu, baltkrievu, arī citas tautas. Bet mēs viņus, protams, uztveram kā krievus, jo viņi runā krieviski.
Katrā ziņā mums nevajag dēmonizēt Latvijā dzīvojošos krievus un pateikt, ka visi Latvijas krievi ir Putinu atbalstoši un slikti.
Krievu kauns par Putina rīcību
Savā ziņā man visu krievu visā pasaulē šobrīd ir žēl. Jo gribi negribi, tas, ko dara Kremlis un Putins, met ēnu pār visiem krieviem. Redzu, kā lidostās viņi savā starpā cenšas runāt klusāk. Un cilvēki uz viņiem raugās savādāk. Ir karš, un jebkurš, kurš runā Putina valodā, instinktīvi tiek uztverts kā potenciāls ienaidnieks. Bet varbūt viņš ir opozicionārs, kurš aizbēdzis no Krievijas.
Krievi pēc šī visa, visticamāk, pārdzīvos to pašu fenomenu, ko vācieši pēc Otrā pasaules kara – kolektīvas vainas un kauna sajūtu. Pat ja paši nekad to nav atbalstījuši vai iesaistījušies.”
Svarīgi noturēt krievus savā zonā
Salīdzinot sabiedrībā notiekošo ar futbola spēli, Krūmiņš norādīja, ka krievu sabiedrība ir kā švaki līdzjutēji. Ja viņu komanda uzvar, viņi gavilē, bet, ja zaudē, tad lamā to. “Daļa ir pievērsusies mūsu pusei, bet jāraugās no futbola spēles perspektīvas: krievi skatās, kas uzvarēs. Ir ļoti svarīgi viņus noturēt mūsu zonā, visiem līdzekļiem palīdzot Ukrainai Putina Krieviju kaunpilni sakaut.”
Jāsaprot, ka arī starp latviešiem ir cilvēki, kas kaut kādā veidā ir vīlušies dzīvē un nav apmierināti ar to dažādu iemeslu dēļ. Spītības vadīti, šie ļaudis var teikt, ka atbalsta Kremļa politiku. Līdzīgi bija Covid-19 pandēmijā, kad daļa sabiedrības, atsakoties vakcinēties, pauda neapmierinātību ar valsts vadītāju darbu.
Vai, šī gardā biezpienmaize!
Viņš arī norādīja, ka Krievija ļoti labi izmanto to, ka daļai tagadējo senioru padomju laikos bija bērnības un jaunības gadi, kad cilvēku dzīvē parasti notiek vislabākās lietas. “Cilvēki toreiz bija jauni, un viņi to laiku emocionāli atceras kā savu jaunību, kā labu laiku: “Es biju jauns, vesels, mīlēju, izklaidējos.” Ieraugot padomju laika preces, cilvēki var kļūt emocionāli.
To es redzu arī pie saviem vecākiem ik palaikam. Mamma teikusi: “Vai, šī biezpienmaize bija vienīgā, ko toreiz varēja nopirkt!” Tas nenozīmē, ka viņa ir par PSRS režīmu. Viņa vienkārši emocionāli atceras lietas no jaunības un to laimes sajūtu, kad ir tikusi pie biezpienmaizes.
Krievija mēģina manipulēt ar to
Ar to mēģina manipulēt Krievija, spiežot uz pogām: “Redziet, cik bija labi! Ik pa laikam dabūjāt savu biezpienmaizi!” Protams, tagad var aiziet uz veikalu un nopirkt, ko vien gribi, ja tik ir nauda, kas ir salīdzinoši garlaicīgi.
Un, ja salīdzina pensijas toreiz un tagad, tad šobrīd pensionāri dzīvo ievērojami labāk nekā pensionāri PSRS okupācijas periodā. Izņemot, protams, tos, kuri nāca no priviliģētām kārtām un kuriem bija pieejami specveikali – personālie pensionāri (bijušie komunistiskās nomenklatūras darbinieki), Sarkanās armijas kara veterāni.”
Izmisuma dēļ studenti spēlē uz ielām, bet atceras to ar labām sajūtām
Arī pats vēsturnieks personīgi pārliecinājies, ka parasti cilvēki savu jaunību un tās notikumus atceras ar siltām jūtām. Viņa jaunība pagāja 90.gados, kad ekonomiski Latvijā bija ārkārtīgi grūti apstākļi. Viņš toreiz studēja mūziku un kopā ar draugiem sēdās vecā pirmajā žigulī, un brauca uz Vāciju, lai spēlētu uz ielām.
“Bija Ziemassvētku laiks, ārā bija mīnus grādi, bet mēs četratā vai trijatā gulējām žigulī, jo bija šausmīgi dārgi īrēt viesnīcu. Mēs gājām spēlēt uz ielām. Man par to ir ārkārtīgi romantiskas atmiņas savā ziņā: tas bija forši, nopelnījām naudu, sapirkām karstvīnu un braucām mājās.
Vairs emocionāli neatceros, kāpēc to darīju. Tas bija saistīts ar diezgan lielu izmisumu, ka ģimene nevarēja samaksāt rēķinus par apkuri, darba nebija, tāds bija laiks. Mēs pieņēmām lēmumu, ka gribam studē un iet izklaidēties, tāpēc braucām spēlēt uz ielām.
Bija ļoti smagi un grūti, bet atmiņas ir labas
Patiesībā tas bija ļoti smagi un grūti, bet es emocionāli atceros romantisko pusi, nevis to, cik pārsalis toreiz uz ielas biju un kādi bija visi tie sadzīves apstākļi. Tā ir normāla cilvēka reakcija.
Mana vecāmamma par Sibīriju stāstīja, ka gājis samērā labi, lai arī fotogrāfijas apliecināja, ka viņi tur zemnīcās dzīvoja. Tā cilvēka smadzenes ir uzbūvētas, lai mēs pēc smagiem dzīves posmiem nesajuktu prātā.”
Šādu cilvēku atmiņas darbību izmanto arī Krievija, regulāri atgādinot, cik laba dzīve bija PSRS laikos.
