Krievvalodīgie latvieši, nevis Latvijas krievi! Jaunieši aicina nojaukt pieminekli Uzvaras parkā
Uz tādu vārdu lietojumu uzstāj Daugavpilī dzimusī un augusī Vladislava Romanova, runājot par tiem tautiešiem, kuriem nav problēmu Krievijas rīcībā pret Ukrainu saskatīt agresīvu karu un PSRS režīma uzslietā pieminekļa nojaukšanā – neatkarīgas valsts pilntiesīgu atbrīvošanos no propagandas apmātu indivīdu pielūgtas skabargas. Viņai pievienojas rīdzinieks Sergejs Kaļiņins.
Nav noslēpums, ka kopš 24. februāra, kad pasaules atstumtais Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins izdomāja atsviest pasauli gadsimtu senā pagātnē un iekarot Ukrainu, gan Latvijā, gan citās valstīs, kur ir kaut cik liela krievu kopiena, uz šīs tautības cilvēkiem sabiedrība raugās ar īpašu uzmanību.
Ar publiskiem “esmu par mieru” un “viss nav tik viennozīmīgi” paziņojumiem mūs pārsteidza arī daudzi tie, no kuriem to pavisam negaidījām, taču jāatsaucas tomēr uz aptaujām, kas vēl pirms laika rādīja – aptuveni 13% krievu Latvijā atbalsta Putina karu. Tautības tēma kļuva vēl smagāka ap 9. maiju, kad daudzu krievu aktīvistu izpausmju dēļ Rīga, šķiet, kļuva par vienīgo Eiropas pilsētu, kurā tā dēvētie uzvaras svētki pie demontāžai nolemtā pieminekļa nosvinēti divreiz – arī 10. maijā. Pēc visiem šiem notikumiem ir būtiski uzklausīt arī tos krievus, kuri Latviju sauc par mājām, nevis nacisma perēkli Eiropā.
“Man ir svarīgi veidot Latviju kopā ar latviešiem”
Vladislava Romanova 19 gadu vecumā devās uz Rīgu, lai piepildītu sapni par žurnālistiku. “Mācījos, augu intelektuāli un emocionāli, cīnījos ar vēlmi visu pamest un aizbraukt atpakaļ uz Daugavpili pie mammas. Otrajā kursā dzīve mani saveda ar reklāmas nozari, kurā strādāju vēl joprojām. Esmu reklāmas aģentūras New Black radošā direktore,” viņa par sevi atklāj. Uz jautājumu “Ko tev nozīmē Latvija?” Vladislava cita starpā atbild: “Vieta, kur piepildās mani sapņi un vislielākās vilšanās manā dzīvē. Ļoti vēlos, lai mani bērni piedzimtu Latvijā. Man šķiet, ka tas daudz ko pasaka par šīs valsts nozīmi manā dzīvē.”
Kara pirmo dienu viņa atceras kā asarās un neticībā par notikušo pavadītu. Kopš tā brīža arī izveidojies visai nepiedodošs filtrs attiecībā pret apkārtējiem cilvēkiem: “Esmu kategoriska un brīžiem agresīva, ja kādam viedoklis par šo situāciju nesakrīt ar manējo. Te ir – uzsveru – tikai melns vai balts. Mums visiem bija pietiekami laika, lai izvēlētos, kurā pusē esam šajā asiņainajā tiesā. Viss. Nav nekādu bet.”
Vladislava norāda, ka viņas ģimenes un draugu lokā kara attaisnotāju neesot – par to viņa gadiem rūpējusies, paturot sev tuvumā tikai tos, kuru vērtības ir līdzīgas, neraugoties uz tautību vai citām atšķirībām. Taču sāpīgi momenti bijuši, diskutējot ar vairākiem paziņām un radiem: “Tas, ko redzēju viņu sociālajos tīklos, bija ļoti sāpīgi. Tu it kā saproti, kas notiek, bet tavs prāts nespēj apstrādāt to faktu, ka jūs uzturējāties vienā vidē, ka es esmu normāla, bet viņi ir idioti.” To, kā viņai pašai, dzīvojot Latvijas krievvalodīgo vidē, izdevies nepakļauties uz to nomērķētajai Maskavas propagandas mediju straumei, Vladislava izskaidro šādi: “Mani interesē lietas. Ir vieglāk ēst to, ko tev iebaro ar karotīti, bet foršāk jau izmēģināt pašam visādas garšas, vai ne?”
Viņa arī norāda, ka šādu krievu tautiešu Latvijā nebūt nav maz: “Šobrīd darbojos pie viena projekta, kura mērķis ir parādīt, ka krievvalodīgo latviešu – šāds formulējums man patīk vairāk – ir daudz. Viņi ir forši, viņi ir adekvāti. Mūsu uzdevums ir atrast vienam otru un kopā ar latviešiem plecu pie pleca cīnīties pret tiem, kas atbalsta padomju mantojumu, mūsdienu Krieviju un uzskata Putinu par savu prezidentu.”
Par Vladislavu ļoti uztraucas mamma: “Pēc mana pēdējā ieraksta Facebook, viņa man uzrakstīja: “Vlada, par traku…” Es sapsihojos, nevarēju saprast, kāpēc viņa ir tik bēdīga, vai viņa mainīja savu pozīciju, vai viņa man nepiekrīt? Tad viņa uzrakstīja: “Man bail, ka tevi piekaus...” Man iekšā ir tā paranoja, ka mammas bailes ir diezgan pamatotas. Tad pie sevis izlēmu – kā būs, tā būs. Man ir svarīgi runāt skaļi, atbalstīt un veidot mūsdienu Latvijas vērtības kopā ar pārējiem latviešiem.”
Vladislavas nostāja Uzvaras parkā esošā padomju pieminekļa nojaukšanas jautājumā kompromisus neparedz: “Jāsaprot, ka pieminekļa nojaukšanu ļoti daudzi krievvalodīgie uzskatīs par spļāvienu dvēselē. Bet, ja kāds nepārtraukti spļauj tavā virzienā, tu nevari tikai ķiķināt un teikt: “Nu beidz, nu... Nevajag.” Spļauj pretī! Ir jāparāda sava attieksme. Jāparāda, ka mēs esam vairākums, mēs esam skaļāki, gudrāki un galvenais – mēs neesam pret krievvalodīgajiem vai citām minoritātēm, bet pret šo pieminekli, kas tiek izmantots Kremļa propagandas veidošanā! Būsim reāli, Kremlim Latvijas krievvalodīgie ir tikai instruments savām interesēm, to, cik viņi tiešām rūp Putinam, parādīja Ukrainas krievvalodīgo pilsētu nolīdzināšana līdz ar zemi.”
Karš ir elle. Tā upuri jāpiemin, nevis jāsvin
“Es mācījos krievu skolā Jelgavā. Bija deviņdesmitie. Pie manis viendien atnāca vecāki, lai parunātu: “Serjoža, drīz būs maija svētki. Uz skolu atnāks viltus veterāni, slavinās karu, stāstīs melus. Lūdzu, netici viņiem. Karš ir elle.” Biju šokēts dzirdēt ko tādu no vecākiem, taču pieaugot man viss kļuva skaidrs. Šos svētkus neesmu svinējis nedz es, nedz mans vectēvs, kurš bija sarkanarmietis,” – ar šādām atmiņas ainām dalās fotogrāfs, satura veidotājs Sergejs Kaļiņins.
Viņš Kas Jauns Avīzes uzmanību pievērsa ar stingru nostāju pret tā dēvētajiem uzvaras svētkiem, kuru bija apliecinājis portālā Facebook. “Uzskatu, ka šobrīd pirms vēlēšanām šā jautājuma cilāšana ir izdevīga radikāļiem. Par to runā Latvijas krievu savienība, kas pat nav Saeimā, un Nacionālā apvienība, ko nez vai apmierina viņu pašreizējā popularitāte. Pēc maija notikumiem Uzvaras parkā es pieminekli nojauktu, taču šo jautājumu paceltu tikai pēc vēlēšanām. Tajās dienās parkā satiku latviešus, kuri bija par svinēšanu, kamēr es – krievs – biju stingri pret. Ieteiktu šiem cilvēkiem padzīvot kādu laiku Baltkrievijā, Krievijā...” apgalvo rīdzinieks.
Krievijas uzsāktais karš Ukrainā viņu gan nav pārsteidzis. “Tas, ka kaut kas tāds briest, bija skaidri redzams izmaiņās, kuras notika Krievijas informatīvajā telpā. Tās faktiski bija pamanāmas jau pirms desmit gadiem. Es uzrakstīju pret karu vērstu viedokli un publicēju to tieši divas stundas pirms 24. februāra rītā izvērstā uzbrukuma. Man bija svarīgi vēlreiz atgādināt, ka karot ir stulbi, iracionāli un bezjēdzīgi,” paskaidro Sergejs.
Jautāts, kā viņš pats sarunājas ar tautiešiem, kuri pakļāvušies Kremļa propagandai, un kā ieteiktu to darīt citiem, puisis atbild, ka šādas sarunas lielākoties ir bezjēdzīgas: “Šiem cilvēkiem ir raksturīga nespēja atšķirt propagandistu viedokli no faktiem. Pat demokrātiskā valstī šādos apstākļos aizliegt konkrētā veida saturu un sodīt par kara attaisnošanu ir pilnībā saprotama rīcība, manuprāt. Galvenais ir neklusēt. Krievu jaunieši lielākoties iestājas pret karu, propagandistu pusē ir pensionāri. Var patikt, var nepatikt, bet tas nozīmē, ka viņu nostājai nav nākotnes.”
Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Mūsējie" saturu atbild SIA "Izdevniecība "Rīgas Viļņi""
