Jānis Bordāns Ukrainā iesaistās kara noziegumu izmeklēšanā

„Bija svarīgi iepazīsties ar situāciju klātienē, redzēt notiekošo cik iespējams reālākos apstākļos. Jo tas palīdz izprast situāciju un pieņemt lēmumus,” skaidro Jānis Bordāns un žurnālam Kas Jauns izstāsta Ukrainā piedzīvoto.

Ceļā ar „tviterkonvoju”

Līdz Ukrainai viņš aizbrauca kopā ar uzņēmīgajiem latviešiem, kas uz Ukrainu teritoriālajām aizsardzības vienībām nogādā apvidus automašīnas un humāno palīdzību. Ar vienu no šiem konvojiem Bordāns tika līdz Ukrainas robežai, bet tālāk līdz Ļvovai viņš nokļuva, pārdzenot vienu no šī konvoja automašīnām. Savukārt uz Kijevu ministrs devās ar vilcienu. „Es patiešām apbrīnoju šo cilvēku uzņēmību, kuri paši sarūpē Ukrainas aizstāvjiem nepieciešamās automašīnas, brīvprātīgos, kas šos auto aizdzen līdz Ukrainai. Viņi ziedo savu laiku, darbu, naudu, ir atrauti no ģimenēm. Varēja just, ka šo cilvēku patriotisms ir ļoti spēcīgs. Pamanīju, ka vairums ir tie paši, kuri pirms 30 gadiem stāvēja uz barikādēm. Un tagad, kad atkal iestājusies tāda situācija, viņi atkal ir ierindā. Tik spēcīgs ir viņu raksturs,” stāsta Jānis Bordāns, piebilstot: „Un, ja kādam ir šaubas, vai šo auto konvoja darbs ir lietderīgs, tad varu atbildēt – automašīnas patiešām tiek izmantotas reālā karadarbībā.”

Uz Ukrainu Bordāns devās viens, bez apsardzes. Vaicāts, vai tas nebija riskanti – karadarbības laikā šādi mērot ceļu pa Ukrainu, zinot, ka Krievija ar raķetēm apšauda visu valsts teritoriju, Jānis Bordāns atbild: „Protams, es lieliski apzinājos visus riskus, man nebija nekādi naivi priekšstati par situāciju Ukrainā. Visvairāk emocijas bija sakāpinātas, kad no Kijevas devos uz karadarbības zonu, lai satiktos ar Juri Jurašu. Un, runājot par bailēm, ir labi, ka cilvēkiem piemīt baiļu sajūta, jo tā tomēr pabrīdina no briesmām. Jā, es apzinājos, ko es daru, un ar ko riskēju. Bet, esot tur uz vietas, sajūtas bija pavisam citas. Tā vairāk bija mobilizēšanās, izveidojās skaidra apņēmība, kā rīkoties apdraudējuma gadījumā, un bailes pazuda.”

Nopostītajās pilsētās

Ukrainā Jānis Bordāns devās uz visvairāk cietušajām Kijevas pilsētām Irpiņu, Buču, Borodjanku, kuras teju nolīdzinātas no zemes virsas un kur fiksētas daudzas iebrucēju pastrādātās zvērības pret civiliedzīvotājiem.

„Tās Kijevai ir tādas pilsētas kā Rīgai Ādaži, Mārupe, Ķekava... Irpiņā, arī vēl tad, kad pēc pēdējām kaujām pagājis kāds laiciņš, joprojām var lieliski izjust to Krievijas armijas brutalitāti, ar kādu tā plosījusies. Man Ukrainas tieslietu ministrijas darbinieks izstāstīja tādas šausmas, ka... Pastrādātas tik briesmīgas lietas, ka es labāk tās neatstāstīšu. Sadistiskas slepkavības, piemēram, Bučā bērnudārzā audzinātājas un citi mierīgie iedzīvotāji tika vienkārši nogalināti ar šāvienu galvā. Piemēram, visā pasaulē publicētas fotogrāfijas ar sagrauto tiltu pāri upei, kas bija vienīgais evakuācijas ceļš no Irpiņas. Apmeklēju šo tiltu kopā ar Irpiņas mēru, un viņš stāstīja, ka Krievijas armija brutāli šāva pa iedzīvotājiem, kuri centās šķērsot upi. Un tad es sapratu, ka tas pats notika arī Latvijā 1940. un 1944. gadā, kad tajā ienāca Padomju armija. Tikai toreiz neviens nevāca liecības par tad pastrādātajiem noziegumiem, un Nirnbergas tribunālā nebija nekādu faktu par to, kas Latvijā notika,” savos iespaidos dalās ministrs.

Frontes līnijā

Izmantojot situāciju, ka atrodas Ukrainā, Jānis Bordāns devās uz karadarbības zonu, lai satiktos ar savu partijas biedru Juri Jurašu, kurš kā brīvprātīgais pievienojies ukraiņu cīņai pret okupantiem. Viņi bija plānojuši satikties Kijevā, bet, tā kā Juraša aizstāvētajās pozīcijas tad atsākās Krievijas armijas uzbrukumi, tad Juris nevarēja doties prom no frontes.

Bordāns pats devās uz Ukrainas austrumiem. Interesantu notikumu ministrs piedzīvojis pa ceļam, kad vilcienā saticies ar kādu gruzīnu, kas arī devies uz fronti. „Ļoti daudzas tautas, kas nevēlas piedzīvot Krievijas uzbrukumu, karo par Ukrainu. It sevišķi gruzīni. Kad noskaidrojām, ka abi neesam vietējie, viņš man vaicāja, vai es arī dodos „makšķerēt”? Šķiroties viņam novēlēju veiksmīgu „makšķerēšanu”!” smejas Bordāns.

Ar Jurašu viņš satikās netālu no frontes līnijas. „Militārās detaļas atklāt nedrīkstu, bet runas, ka Juris tur tikai „zīmējas” un neko nedara, izplata, teikšu tieši – Krievijas ietekmes aģenti, kuri apmelo Latvijas patriotus un profesionāļus. Juris šobrīd ir viens no kaujas grupas līderiem. Satikāmies uz kādu pusotru stundu, parunājām un pēc tam aizbraucām katrs uz savu pusi – es uz mierīgajiem rietumiem, Juris uz fronti austrumos,” stāsta ministrs, un, vaicāts, ko šajā šķiršanās brīdī sajutis, atbild: „Milzīgu respektu pret Juri. Un pārliecību, ka pret uzbrucējiem tomēr ir iespējams cīnīties un pat arī uzvarēt! Galvenais ir darīt!”