Putins kļūst bīstams kā ievainots zvērs. Viņš saprot, ka nav atkāpšanās ceļa

Vaicāts, kā Latvijai vajadzētu rīkoties, atrodoties blakus Krievijai, kuras vadonis un iedzīvotāji dzīvo tā, it kā joprojām pastāvētu Krievijas impērija, cars un krievu pārākums pār citām tautām, Krūmiņš teica: “Domāju, ka mums pilnīgi noteikti vienkārši diemžēl jāspēlē pēc viņu likumiem tā, kā viņi saprot. Tās ir spēka pozīcijas. Domāju, ka to mēs šobrīd sākam darīt.

Domāju, ka Rietumi un beidzot arī Skandināvijas valstis to ir sapratušas. Somija un Zviedrija to ir sapratušas. Nevar ar Krieviju mēģināt vienoties līdzīgā veidā, kā mēs esam ieraduši darīt pēdējās desmitgadēs savā starpā Eiropas Savienībā. Jārunā no spēka pozīcijām. Tas ir vienīgais, ko Krievija saprot.

Viņi saprot spēka pozīcijas: kara zaudējumu nevis kaut kādu sarunāšanu. Sarunas viņi neuztver nopietni un līgumi, kādas vienošanās viņiem neko nenozīmē. Savā ekspansijā viņi apstātos pie tām robežām, kur jau ir bijuši, un jau pēc brīža dotos tālāk. Līdz ar to tas [spēka pozīcijas] ir vienīgais veids šobrīd.”

Krievijas elite varētu rosināt pārmaiņas

Savukārt otrs veids, skatoties uz esošo situāciju, ir iespējamas iekšējas pārmaiņas Krievijas sabiedrībā. “Es skatos uz Krievijas sabiedrību ar zināmu potenciālu, ka, ņemot vērā vēsturi, Krievija varētu kaut kādā veidā atkal tuvināties Rietumvalstīm. Tā varētu izvērtēt savas vērtības un kļūdas, tuvinoties atpakaļ Rietumu civilizācijai un tās mūsdienu uzstādījumiem.

Krievijā ir gana spēcīga intelektuāla elite, inteliģence, izglītotie ļaudis, kuriem šis viss [ar Ukrainas karu saistītie notikumi] nav pieņemams. Līdz ar to domāju: pastāv iespēja, ka Krievija varētu mainīties.”

Krievijas kļūda: neinvestēja izglītībā

Vēsturnieks atgādināja, ka 18.-19.gs. pēc cara Pētera Pirmā Krievija divus gadsimtus mēģināja kļūt par daļu no Eiropas. “Elite lielā mērā arī nokļuva tur. Viņu kļūda bija tāda, ka viņi neinvestēja izglītībā. Vienkāršā tauta bija drausmīgi neizglītota. Lasītprasme bija tikai 20% iedzīvotāju, bet Latvijā, Vidzemē 20.gs. sākumā lasīt mācēja 97% iedzīvotāju.”

Viņš pieļāva, ka Krievijas inteliģence arī šobrīd varētu censties nokļūt atpakaļ Eiropas civilizācijā. “Mums nevajag Krieviju iznīcināt. Nākotnē tā varētu būt daļa no jaunās 21.gs. Rietumu civilizācijas. Bet tur ir nosacījums. Protams, Krievijai ļoti radikāli jāmaina domāšanas veids un jāatsakās no lietu kārtošanas pēc principa “kurš stiprāks, tam taisnība”.”

Zaudēta kara dēļ novēršas no vadoņiem

Krūmiņš Krievijas sabiedrību salīdzināja ar pašvakiem futbola līdzjutējiem. Arī pie mums dažkārt var redzēt tādus līdzjutējus: viņi gavilē, kamēr mūsējie uzvar, bet nolamā, kad viņi zaudē spēli.

“Krievijas sabiedrība tad, kad valdība izgāžas, īpaši, ja izgāžas kari (kā tas ir šobrīd), ļoti strauji novēršas no vadošās elites. Vairākas reizes to varam redzēt.

Piemēram, pirms 100 gadiem, kad bija 1904.-1905.gada karš ar Japānu, kas lielā mērā ierosināja 1905.gada revolūciju. Tā bija kaunpilna sakāve, floti nogremdēja Cusimas kaujā, garnizors kapitulēja pie Portarturas Ķīnas teritorijā. Japāna sakāva Krieviju, un tauta bija pilnīgā šokā, kā kaut kāda maza austrumu valstiņa, kas vispār nav daļa no Eiropas, var sakaut vienu rietumu valsti. Tā ģeopolitiski bija pirmā reize, kad valsts, kas nav daļa no Rietumu civilizācijas, tik pārliecinoši sakauj Eiropas valsti. Un šī sakautā valsts toreiz bija Krievija.”

Kā Putins varēja sagrābt varu?

Līdzīgas situācijas vēsturē atkārtojās vēl vairākas reizes, piemēram, Pirmajā Pasaules karā. Krievija sāka zaudēt teritorijas, ekonomiskā situācija pasliktinājās un tautā pieauga neapmierinātība, kas beidzās ar revolūciju. Arī tad, kad 20. gs. 80.gados karš Afganistānā bija neveiksmīgs, tas ievērojami sašķobīja PSRS iekšpolitisko situāciju.

“Lielā mērā domāju, ka Putinam tāpēc izdevās sagrābt varu, jo viņš militāri atrisināja Čečenijas jautājumu. Borisa Jeļcina laikā pirmais karš bija neveiksmīgs, bet var teikt, ka Putins to nosacīti atrisināja un tauta bija gatava viņu kronēt par caru.

Tas [zaudēšana karā ar Ukrainu] ir veids, kā Krievijas sabiedrība var ļoti strauji mainīt savu viedokli par Putinu.

Caram vajag kroni un pilis!

Ja paskatāmies internetā skatījumu skaitu Alekseja Navaļnija filmai par Putinu un viņa elites sazagtajām pilīm un citām lietām, tad redzam, ka gandrīz katrs krievs ir noskatījies to. Bet kā šobrīd domā vidusmēra krievs? Viņš domā: “Putins ir cars, viņam tas pienākas!”

Te runa ir par krievu domāšanas veidu no 20.gs. sākuma: caram vajag kroni, pilis, viņš var zagt un darīt visu, ko grib. Parastam iedzīvotājam ir vienalga, kādā veidā Putins to ir dabūjis.

Bet caram, kas zaudējis karu, nekas nepienākas

Bet caram, kas ir zaudējis karu, vairs nekas nepienākas. Par to arī streso Putins un viņa komanda. Domāju, ka muļķu Krievijā pie varas nav. Domāju, ka Putins ļoti labi saprot, ka viņam nav atkāpšanās ceļa. Viņš paliek kā ievainots zvērs, kurš ir diezgan bīstams pasaulei kopumā. Viņam nav nekādu iespēju demisionēt vai izlīgt ar kaut ko, jo tauta to nepiedos.”

Līdz ar to ir cerība, ka Krievijas sakāve karā ar Ukrainu varētu būt impulss, kā veicināt izmaiņas Krievijā. Zaudējums var veicināt politiskās varas maiņu Krievijā.

Mēs piedzīvosim izmaiņas Krievijā

Krūmiņš izteica prognozi, ka izmaiņas Krievijas politikā varētu notikt jau tuvākajā nākotnē. “Domāju, ka mēs to piedzīvosim, jo process jau ir sācies. Bet tur ir paralēli divas lietas. Pirmā lieta ir zibenskarš un uzvara tajā, bet otrā – ekonomiskās sankcijas pazemina vidusmēra cilvēka un arī elites pārstāvju dzīves kvalitāti.

Skaidrs: traki skan, ka ukraiņi par to visu maksā, bet domāju, ka šobrīd tas, ka karš notiek kaut vai šādi vai citādā veidā, nāk par labu mums, jo Krievija karu neuzvar. Ir jāņem vērā vēl viena lieta: Rietumi ir pieslēgušies un, domājot par karu ilgtermiņā, Ukrainai resursu ziņā ir priekšrocības.

Krievija ar katru stundu zaudē savas pozīcijas

Karā ir divas iespējas: uzvarēt zibenskarā vai uzvarēt ilgtermiņā tai pusei, kam ir vairāk resursu. Šobrīd redzam, ka ukraiņiem ir pieslēgušies amerikāņi, briti, NATO spēki. Visi palīdz, dod ieročus, informāciju. Domāju, ka šobrīd Krievija arvien vairāk nonāk tajā punktā, kur tai vairs nebūs iespēju to pavilkt, arī atņemot tautai pilnīgi visu.

Protams, grūti prognozēt, bet šķiet, ka karš iet tajā virzienā, ka Krievija ar katru stundu zaudē visas savas pozīcijas.”