Aug spriedze starp mežu īpašniekiem un dabas aizstāvjiem

Pēc Dabas aizsardzības pārvaldes (DAP) datiem, Latvijā šobrīd izveidoti 3015 mikroliegumi, no kuriem dažādu sugu aizsardzībai paredzēti 2186. To kopējā platība ir 47 800 hektāru, un tas ir mazāk, nekā izzāģē aptuveni viena gada laikā.

Lielākoties valsts un pašvaldību īpašumā

Šīs teritorijas var noteikt, lai aizsargātu biotopus, augus, sēnes, abiniekus, bet absolūtā vadībā ir reto putnu ligzdošanas vietas – to aizsardzībai izveidotie mikroliegumi no kopējā daudzuma aizņem vairāk nekā 42 000 hektāru.

Šobrīd ir noteikta 21 putnu suga, kuru ligzdošanas vietas ir sargājamas – valsts mežu un juridisko personu teritorijās noteiktās platības ir lielākas, kamēr fiziskajām personām piederošajās ļoti reti pārsniedz desmit hektārus.

Arī pēc procentuālā daudzuma 85% mikroliegumu atrodas valstij un pašvaldībām piederošajās teritorijās, un daudzi izvietoti jau esošajās aizsargājamās teritorijās, dabas parkos un aizsargājamo ainavu teritorijās.

Cik kuram pienākas

Mikrolieguma teritoriju nosaka atkarībā no putnu sugas ekoloģiskajām vajadzībām. Piemēram, klinšu ērglis var pretendēt uz 50 līdz 200 hektāriem, melnais stārķis no desmit līdz 30 hektāriem, medņu riesta vieta var ieņemt no 60 līdz 200 hektāriem.

Mazo ērgli, par kura liegumiem tiek lauzti visvairāk šķēpu, jo šīs sugas izplatība Latvijā ir visai liela, var sargāt desmit līdz 30 hektāru platībā, un šādā kategorijā ir vēl vairākas ērgļu sugas.

Pārējiem, pārsvarā plēsīgajiem putniem un dzeņiem, jāsamierinās ar divu līdz desmit hektāru lieliem liegumiem, bet ziemeļu gulbi sargā tikai 100 metru rādiusā ap ligzdu.

Pēc DAP datiem, visvairāk liegumu noteikts jūras ērglim – 73, mednim – 381, melnajam stārķim – 330, bet līderis ir mazais ērglis – 759. Aprēķini rāda, ka Latvijā ligzdo apmēram 4300 pāru – 20% no visas pasaules mazo ērgļu populācijas.

DAP Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode uzsver: “Ir svarīgi saprast – Latvija ir uzņēmusies starptautiskas saistības, tai skaitā iestājoties ES. Mēs saņemam naudu investīcijām, bet mums ir arī jānodrošina vides un dabas prasību ievērošana un arī pašiem ir svarīgi saprast, ka izaugsme jāveic sabalansēti. Koksne nav izmērāma tikai naudā, jo meži sniedz arī citus ekosistēmu pakalpojumus, un tas, ko varbūt neiegūst caur koksni, tiek iegūts caur kaut ko citu. Piemēram, tā pati kāpu aizsargjosla, kur koksni iegūt nevar, taču tur būs jātērē mazāk līdzekļu, lai atjaunotu noskalotu krastu vai glābtu mājas. Tas ir  ekosistēmas pakalpojums, ko kāpu aizsargjosla sniedz iedzīvotājiem.”

Mežcirtēju rēķini

Pēc Latvijas valsts mežu (LVM) sabiedrisko attiecību vadītājas Ingas Kalnas paustā, liegumi uzņēmuma darbu ietekmē visai būtiski:  “LVM un DAP eksperti ir saskaņojuši NATURA 2000 teritoriju – mikroliegumu un īpaši aizsargājamo teritoriju (vairumā gadījumu – dabas liegumu) paplašinājuma projektu Eiropas Savienības nozīmes biotopu un Eiropas platauša (sikspārņu suga) aizsardzībai. Šis paplašinājuma projekts paredz jaunu īpaši aizsargājamo teritoriju veidošanu LVM apsaimniekošanā esošajos mežos aptuveni 57 000 hektāru platībā.”

LVM jaunus darbus šajās projekta platībās neplāno un atcels arī ieplānotos, bet neuzsāktos mežsaimniecības darbus, kuri būtiski varētu ietekmēt dabas aizsardzības kvalitāti. “Jauno aizsargājamo teritoriju izveidošana LVM samazinās ilgtspējīgu (šajā gadījumā diskutabls apzīmējums – Red.) koksnes piegāžu apjomu par 200 000 kubikmetru gadā,” norāda Kalna.

“Jau esošās mežaudzes, kas atrodas dabas aizsardzības platībās un kur normatīvo aktu vai LVM noteiktu saimnieciskās darbības aprobežojumu rezultātā koku ciršana galvenajā cirtē nenotiek, aizņem 260 000 hektāru lielu platību, kas samazina ilgtspējīgu koksnes piegāžu apjomu par diviem miljoniem kubikmetru gadā,” turpina uzņēmuma pārstāve.

Kas un kā veido mikroliegumus

Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas un mikroliegumi tiek noteikti atbilstoši tam, kā paredzēts Ministru kabineta noteikumos vai likumā par īpaši aizsargājamām teritorijām – īpašniekiem sūta vēstules, prasot viedokli un pašvaldības atzinumu, tiek veikta starpministriju saskaņošana. Bieži gan gadoties, ka īpašnieki viedokli nepauž vispār vai tam nav konkrētas argumentācijas, taču apgalvojums “man nepatīk” nederēs.

Latvijas Ornitoloģijas biedrības (LOB) prezidents Viesturs Ķerus stāsta: “Noteikumi paredz, ka mikroliegumu var ierosināt jebkurš, iesniedzot atbildīgajai iestādei, visbiežāk – Valsts meža dienestam (VMD), atbilstošu iesniegumu. Par topošo mikroliegumu nepieciešams arī sertificēta eksperta atzinums.” Reizēm eksperts pats arī ir tas, kurš rosina mikroliegumu noteikt, reizēm ekspertu piesaista ierosinātājs, reizēm – atbildīgā iestāde.

“LOB kā organizācija ir ierosinājusi salīdzinoši nelielu mikroliegumu skaitu, bet cik rosinājuši LOB biedri vai darbinieki vai cik gadījumos piesaistītais eksperts ir bijis mūsu biedrs vai darbinieks, mēs neuzskaitām, jo no mūsu viedokļa būtiskais rādītājs ir kopējais mikroliegumu skaits neatkarīgi no tā, kurš tos rosinājis. Attiecībā uz platībām noteikumi ekspertam atstāj zināmu iespēju variēt, taču tad tas ir konkrētā eksperta lēmums attiecīgajā situācijā,” teic Ķerus.

Turklāt jāņem vērā, ka lēmumu par mikrolieguma noteikšanu pieņem VMD vai DAP, ņemot vērā gan eksperta atzinumu, gan iesaistīto pušu viedokļus,  un galu galā platība var atšķirties no tās, ko ieteicis mikrolieguma ierosinātājs vai eksperts.

Īpašnieki uztraucas

Latvijas Meža īpašnieku biedrības, kurā apvienojušies arī daudzi nelielu meža platību apsaimniekotāji, valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks uzskata, ka īpašnieks vienmēr ir zaudētājs: “Dabas eksperti četru sezonu garumā ir apsekojuši un savākuši informāciju par atrastajiem biotopiem. Ja šī inventarizācija ar to arī beigtos un zemes īpašnieks, ar šo informāciju bagātināts, varētu turpināt saimniekot, viss būtu kārtībā. Tad mūsu biedrību nesasniegtu neskaitāmi zvani no izmisušiem īpašniekiem, kuri ir šokēti un neziņā par sava īpašuma likteni, kā arī savām tiesībām tajā. Ar DAP vēstuli tiek paziņots, ka viņš ir labi saimniekojis un mežā ir lieli koki un vizbulītes, tāpēc tā arī vajag turpināt. Tas nekas, ka īpašnieks šo mežu, paļaujoties likumu normām par īpašuma tiesībām, ir taupījis īpašam gadījumam un tāpēc tur arī tie lielie koki ir.”

Strode gan iebilst: “Saskaņā ar Sugu un biotopu aizsardzības likumu zemes īpašniekiem un lietotājiem ir noteikts pienākums veicināt sugu un biotopu daudzveidības saglabāšanu, ziņot DAP par īpaši aizsargājamo sugu un biotopu izmaiņām, neierobežot to uzskaiti un kontroli, kā arī nodrošināt visiem migrējošajiem dzīvniekiem un putniem netraucētu atpūtu un barošanos sezonas laikā un ieviest saudzīgi ekoloģiskas metodes. Attiecīgi īpašnieki dabas vērtību izpēti ierobežot nedrīkst, taču ne vienmēr izpētes rezultātā tiek ierosināts noteikt saimnieciskās darbības ierobežojumus. Tāpēc jau izpēte notiek, lai noteiktu kopējo dabas vērtību stāvokli un to, kā politiskie un saimnieciskie lēmumi dabu ietekmē.”

Nemaz tik daudz nav

Ķerus uzskata, ka mikroliegumu noteikšana joprojām nav pietiekami efektīva: “Viena no būtiskākajām problēmām esošajā kārtībā ir tā, ka atbildīgās iestādes neveido mikroliegumus sistemātiski. Lielākajai daļai sugu, kam mikroliegumi ir veidojami, reāli izveidoto mikroliegumu skaits pret kopējo sugas populāciju ir neliels. Taču tā vietā, lai mērķtiecīgi izveidotu mikroliegumus vismaz zināmajās aizsargājamo sugu atradnēs, atbildīgās iestādes gaida, kad nāks minētais jebkurš un rosinās šo mikroliegumu veidošanu. Ņemot vērā ar mikroliegumiem aizsargājamo sugu ekoloģiju, mikroliegumi īsti nepildītu to funkciju, ja tiktu likvidēti, tiklīdz putns attiecīgajā vietā nav redzēts. Pētījumi rāda, ka ligzdas var tikt apdzīvotas ar pārtraukumiem, bet, nocērtot ligzdošanas vietā mežu, dzīvotne ir iznīcināta vismaz uz daudzām desmitgadēm, ja ne neatgriezeniski.”

Pārsvarā ar ligzdu meklēšanu ornitologi nodarbojas kā entuziasti, tomēr ir bijis arī finansēts projekts. Latvijas Dabas fonda vadītājs Jānis Ķuze atklāj: “Projekts "Mazo ērgļu aizsardzības nodrošināšana Latvijā" – LIFE AQPOM, kas noslēdzās pērn rudenī, bija viens no retajiem, kad pētniekiem patiešām par katras ligzdas atrašanu maksāti aptuveni 200 eiro. Ņemot vērā patērēto laiku, degvielu un enerģiju, neuzskatu to par pārmērīgu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka lielāko daļu laika pētnieki to pašu ir darījuši bez atlīdzības.”

Nākotnes plāni

Par nepietiekamu Eiropas Savienības (ES) nozīmes biotopu proporciju NATURA 2000 teritorijās Eiropas Komisija 2019. gadā pret Latviju ierosināja pārkāpumu procedūru. Saskaņā ar komisijas vadlīnijām, situācijās, ja vismaz 60% attiecīgā ES nozīmes biotopa ir iekļauti NATURA 2000 tīklā, šāda pārstāvniecība parasti tiek uzskatīta par pietiekamu.

Rādītājs zem 20% ir uzskatīts par nepietiekamu, un šā jautājuma nerisināšana neizbēgami novedīs pie jaunas pārkāpumu procedūras pret Latviju. Valdības informatīvajam ziņojumam par iespējamiem scenārijiem NATURA 2000 tīkla pārskatīšanai būtu jābūt gatavam nākamā gada sākumā.

Šobrīd notiek sociāli ekonomiskā aprēķina veikšana par papildus nosakāmām aizsargājamām platībām, ko ietvers valdības informatīvajā ziņojumā. Ar LVM ir apspriests, kur iespējams veidot platības staignāju mežu aizsardzībai. Meža biotopi proporcionāli visvairāk atrodas valsts zemēs (virs 70%), tie tur ir arī lielākās platībās, un no zinātniskā viedokļa jaunas aizsargājamas teritorijas optimāli ir veidot šādās vietās.

“ES Bioloģiskās daudzveidības stratēģija līdz 2030. gadam paredz Eiropas dabas tīklā juridiski aizsargāt vismaz 30% ES sauszemes un tajā integrēt ekoloģiskos koridorus, kā arī stingri aizsargāt vismaz trešdaļu no ES aizsargājamajām teritorijām, to vidū visus atlikušos ES pirmatnējos un senos mežus – kopumā 10% būtu liegumos sargājamās platības.

Te gan jāuzsver, ka tas neliegtu sēņot, ogot, izmantot mežus cita veida rekreācijai, ko arī jau mēdz pārspīlēt. Ir valstis, kam ar to nebūs problēmu, jo jau šobrīd to aizsargājamo dabas teritoriju tīklā ir šie 30%, bet mūsu reģionā šis būs liels izaicinājums visām valstīm,” uzsver Strode.

Kā to visu kompensēt

Visiem aptaujātajiem ekspertiem vienā jautājumā ir vienots viedoklis. Vēl 2013. gadā aprēķinātās mikroliegumu kompensācijas par mežsaimnieciskās darbības ierobežošanu ir nepietiekamas un meža īpašnieku zaudējumus reāli nekompensē.

“Mēs esam daudzkārt uzsvēruši to, ka ir jāmaina pastāvošā kompensāciju sistēma, lai īpašniekiem godīgi kompensētu negūtos ieņēmumus. Pieredze liecina, ka šobrīd pastāvošā sistēma neveicina veselīgas attieksmes veidošanos,” teic Ķuze.

Arī Muižnieks uzskata: “Valstij nevajadzētu būt laupītājam. Būtu atzinīgi jānovērtē cilvēka attieksme pret savu īpašumu par saudzīgu saimniekošanu un jāpiedāvā sadarbības veidi, kas motivētu īpašnieku saimniekot, ņemot vērā īpašos nosacījumus viņa mežā. Tā vietā tiek vienkārši pateikts – ja tu te iedomāsies kaut ko darīt, tu tiksi sodīts un pēc tam visu mūžu dzīvosi ar vainas apziņu. Saprotam – ir Eiropas direktīvas, kas jāpilda, ir retas dzīvnieku un augu sugas, kas jāsargā, bet to nedrīkst darīt uz atsevišķu cilvēku rēķina, kuriem nereti tie pāris hektāri meža ir kā pensijas fonds.”

Šobrīd par vienu hektāru meža, kas atrodas mikroliegumā bez apsaimniekošanas iespējām, gadā var saņemt 160 eiro lielu kompensāciju, bet ar daļēji pieļaujamu saimniecisko darbību pat mazāk. Tikmēr laba meža hektāra cena nereti sasniedz arī 10 000 eiro, un pēdējā laikā koksnes cenas ir stipri augušas.

Rezultātā meža īpašnieks tā reālās vērtības saņemšanu kompensāciju veidā var sagaidīt pēc 40 līdz 50 gadiem. Ņemot vērā, ka plēsīgie putni ligzdošanai parasti izvēlas lielus un vecus kokus, tādās situācijās arī rodas vēlme iznīcināt reta putna ligzdu, kamēr dabas aizstāvji to vēl nav pamanījuši. Ņemot vērā, ka sods par, piemēram, mazā ērgļa ligzdas izpostīšanu ir no 30 līdz 700 eiro, šāds risks atmaksājas...

Ko drīkst un ko nedrīkst

Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas iedalās dažādās zonās, atkarībā no kurām tad arī noteikti dažādi saimnieciskās darbības ierobežojumi. Mikroliegumos saimnieciskā darbība ir aizliegta, bet buferzonās ierobežota laikā.

“Cilvēki bieži mēdz pārprast un interpretēt dažādus saimnieciskās darbības ierobežojumus, jo ne vienmēr ierobežojumi saistīti ar konkrētu mikroliegumu, bet gan ar aizsargjoslām vai citām vispārējām prasībām. Ir arī buferzonas, kurās atļautas pat kailcirtes, bet ne putnu ligzdošanas laikā. Arī vairākos rezervātos vai nacionālajos parkos ir atļauta tādi pati saimnieciskā darbība kā citur.

Arī visos mikroliegumos ierobežojumi nav vienādi. Piemēram, mazā ērgļa aizsardzībai veidotajos mikroliegumos ir atļauta kaitēkļu bojātu egļu izciršana pēc VMD sanitārā atzinuma, kā arī sauso koku vai kritušo koku izvākšana desmit kubikmetru apjomā gada laikā no 1. oktobra līdz 31. martam. Katrs mikroliegums var būt ar kaut ko īpašs, bet grūti būtu sagaidīt, ka, uzsākot konkrētas sugas aizsardzību, meža mikroliegumā varētu cerēt uz kailcirti,” skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes Dabas aizsardzības departamenta direktore Gita Strode.

Tiesa gan, arī pārkāpumi nav reti. Latvijas Dabas fonda vadītājs Jānis Ķuze: “Tiek reģistrēti īpaši aizsargājamo putnu ligzdošanas vietu iznīcināšanas gadījumi, turklāt gan pirms lieguma noteikšanas, gan arī procesa laikā un arī jau izveidotos mikroliegumos – tādi gadījumi gan ir retāk.

Tas, iespējams, ir tāpēc, ka mikroliegumus var likvidēt tikai īpašos gadījumos un nepietiek ar to, ka kādu gadu ligzda nav apdzīvota. Latvijas Dabas fonds 2019.–2020. gadā vien atbildīgās iestādes informēja par 45 gadījumiem, kad konstatēta mazo ērgļu ligzdu postīšana vai arī ligzdu tuvumā pamanītas pazīmes, ka šādas darbības varētu notikt tuvā nākotnē.”

Fonda dati liecina, ka katru gadu šādā veidā tiek ietekmēti aptuveni 10% no mazo ērgļu ligzdām, kurām nav nodrošināta oficiāla aizsardzība.