Viedoklis: diabēts, moderni medikamenti un kovidmazkustības pandēmijas sekas

Stāsts par diabētu patiesībā ir turpinājums stāstam par Latvijas valdības un Veselības ministrijas neprofesionālo darbību Covid–19 pandēmijas laikā. Slēdzot ambulatoro palīdzību un aizliedzot kustības un fiziskās aktivitātes (mājsēde, slēgtas istabiņas sociālajās palīdzības iestādēs ar aizliegumu iziet pat gaitenī) noveda pie daudzu diabēta slimnieku nāves, tiklīdz hronisko slimnieku sasniedza koronavīruss. Savukārt mājsēde, sporta aizliegums un citas muļķības radīja mazkustības pandēmiju, ievērojami pieauga resno cilvēku skaits, bet liekais svars ir galvenais iemesls II tipa cukura diabētam. Ir mīts, ka no diabēta roda liekais svars, bet parasti no liekā svara rodas diabēts. II tipa cukura diabēta patoģenēzi nosaka liekais svars un uzkrātie tauki – tie neļauj insulīnam tikt efektīvi izmantotam. Insulīns tiek ražots vairāk, bet nepārvērš glikozi glikogēnā. Ar laiku insulīna sāk trūkt, un asinīs cukura līmenis kāpj. Pacients pats ilgstoši diabētu nepamana. Normāls cukura līmenis ir līdz 6 milimoliem litrā, bet pacienti ar cukura līmeni 8–12 milimoli neko sliktu nejūt. Daļa pacientu pierod pie cukura līmeņa, kas ir augstāks pat par 14 milimoliem litrā. Cukurs ir klusais slepkava – lēnām bojā kāju asinsvadus, sirds asinsvadus, miega artērijas, nieru asinsvadus, acu asinsvadus. Visos orgānos ar bojātiem asinsvadiem rodas problēmas, ja netiek normalizēts cukura līmenis.

„Kāpēc Tu  to raksti?” – mani kolēģi man jautāja – „kam gan kara laikā interesē diabēts?”.

Man šķiet, ka tas interesē 100 000 cilvēkiem – diabēta pacientiem Latvijā, no kuriem vismaz 10% diabēts jau ir kombinējies ar smagu sirds un asinsvadu slimību. Apstiprinājumu savam viedoklim par diabēta saistību ar sirdi, asinsvadiem, nierēm, acīm lielā mērā esmu publiskā televīzijas sarunā ar akadēmiķi, asinsvadu ķirurgu Daini Krieviņu, kardiologu, profesoru Kārli Trušinski un Endokrinologu asociācijas priekšsēdētāju Unu Gailišu. Lielā mērā šajā rakstā esmu apkopojis šo speciālistu viedokli.

Otrs iemesls rakstīt par diabētu ir aizstāvēt Veselības ministrijas prasību izdalīt papildus līdzekļus kompensējamiem medikamentiem. Lieta tāda, ka Veselības ministrija Saeimas Sociālo un darblietu komisijas sēdē prezentēja savu lūgumu kompensācijai papildus iedalīt līdzekļus, no tiem 2.1 miljonu – modernām zālēm diabēta ārstēšanai. Jāsaka, 2.1 miljons taču ir sīkums, salīdzinot ar 16 miljoniem (16.563.690) eiro, ko Latvijas valdība kā 849420 Pfizer/BioNTech vakcīnas uzdāvināja Nikaragvai (vienai no valstīm, kas nav nosodījusi Krievijas agresiju Ukrainā). Tagad Veselības ministrija ar savu lūgumu pēc naudas kompensējamiem medikamentiem vērsīsies Saeimas budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā, un vispārējam ieskatam norādu, ka kopējais lūgums nemaz nav tik liels – jaunu zāļu iekļaušanai un kompensācijas paplašināšanai nepieciešami 31,9 milj. onkoloģijai, 7,6 milj. sirds-asinsvadu slimībām, 6,6 milj. ādas slimībām, 2,5 milj. psihiatrijai, 2,1 milj. endokrinoloģijai, 1,5 milj. nervu sistēmas slimībām. Latvijas Endokrinologu asociācijas valdes priekšsēdētāja Una Gailiša un Latvijas Diabēta federācijas prezidente Indra Štelmane nule atklātā vēstulē aicinājušas Saeimas komisiju un Veselības ministriju paplašināt GLP-1 receptoru agonistu (GLP-1RA) kompensācijas noteikumus II tipa cukura diabēta ārstēšanā; pacientiem, kuri ārstēšanā saņem insulīnu, iekļaut kompensējamo medicīnas ierīču sarakstā insulīna injektoru adatas, lai vismaz minimālā apjomā nodrošinātu drošu insulīna injekciju veikšanu; pacientiem ar I tipa cukura diabētu apmaksāt insulīna sūkņa piederumus un nepārtrauktās glikozes līmeņa kontroles komplektus, kā arī rast iespējas specializētai diabēta pēdas aprūpei klīniskajās universitātes slimnīcās. Jāteic – šie aicinājumi nudien nav pārmērīgi.

Bet atgriezīsimies pie diabēta. II tipa diabēts ir dzīvesveida slimība, attīstās pēc 50 gadiem (diemžēl tas arvien biežāk tiek diagnosticēts arī jauniem, mazkustīgiem cilvēkiem un pat bērniem ar aptaukošanos un lieko svaru). Protams, sava loma ir ģēnētikai – cilvēkam, kura vecākiem bijis diabēts, daudz lielāka iespēja arī pašam saslimt ar šo slimību. Zināmi daudzi gēni, kas predisponē diabētu, bet zināmi arī daudzi gēni, kas neļauj diabētam attīstīties. Bet šajā gēnu mijiedarbībā tad nu izšķirošo lomu nospēlē mazkustīgs dzīvesveids un nepareizs uzturs.

Liela daļa darbvietu saistās ar sēdošu dzīvesveidu. Parasti topošais diabēta pacients izceļas arī ar pazīmi – dienā ēd maz, bet pēc darba iestūķē kuņģī sātīgas vakariņas (pēc vakariņām vajadzētu doties pastaigā!).

Kā jau teicu, manā uztverē diabēts ir sirds-asinsvadu slimība. Diabēta pacienti mirst no infarkta, insulta un citām kardio-vaskulārām slimībām. Cukura diabēts bojā visus asinsvadus. Varētu teikt, ka tieši tabakas smēķēšana un diabēts ir divi galvenie ļaundari, kas aiztaisa ciet asinsvadus. Smēķēšana asinsvadu aizsērēšanu aterosklerozes gadījumā paātrina četras reizes, bet diabēts – trīs reizes. Diabēts + smēķēšana nozīmē infarktu vai/un amputētu kāju. Par to amputēto kāju vērts nedaudz aizkavēties izklāstā. Sākumā diabēts nozīmē mijklibošanu – cilvēks iet, bet ik pa dažiem simts metriem apstājas dēļ sāpēm ikros, vēlāk kāju asinsvadi tiek bojāti tiktāl, ka asins plūsma kļūst nepietiekama – veidojas gangrēna. Bez tam diabēts bojā nervu galus, veidojas neiropātijas, cilvēks nejūt savas kājas, un pēdās veidojas izgulējumi vai čūlas.

Nedaudz par II tipa diabēta ārstēšanu. Visa pamatā ir fiziskās aktivitātes un diēta. Cilvēks varētu izmērīt cukuru pirms slodzes, kārtīgi patrenēties, izmērīt pēc treniņa, un viņš uzzinātu, ka cukurs samazinājies par vismaz 5 milimoliem.

Diemžēl vismaz puse no pacientiem nekādas dzīvesveida izmaiņas pat nemēģina veikt – nododas Pavļuta iecienītajai mājsēdei un pārliecīgai fāstfūda rīšanai. Vidējais II tipa diabēta pacients „sporto” galvenokārt pie televizora ar alu un čipšu paku, vērojot NBA basketbolistu vai Spānijas futbolistu rosību laukumā.

Sportiskas nodarbības grūti ieteikt pacientiem ar mijklibošanu, kā arī tiem, kam svars ir ap pusotra centnera; viņiem kustības būtu jāsāk ar vingrošanas nodarbībām pie laba fizioterapeita. Tā nu sanāk, ka diabēta pacientiem un ārstiem nākas iet farmācijas industrijas nozīmēto ceļu.

Pēdējos 10 gadus mēs esam saņēmuši ļoti labas iespējas ārstēt diabētu, pie kam jaunie medikamenti vienlaikus ārstē gan diabētu, gan sirdi un asinsvadus. Pirmā medikamentu grupa ir GLP1 receptoru agonistu grupa (Glikagonam līdzīgā peptīda 1 agonistu  grupa), Šie ir medikamenti, kas kaut kādā ziņā atdarina to, kas notiek mūsu organismā, atdarina fizioloģisko mehānismu – ēdiena uzņemšanas laikā kuņģa zarnu traktā izdalās glikagonam līdzīgais peptīds, kas stimulē insulīna sekrēciju.

Starp citu – tieši šobrīd Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā var pieteikties starptautiskam pētījumam, kas ļauj gada garumā bez maksas saņemt medikamentu semaglutīdu, ko ievada ar pilnšprici 1 reizi nedēļā.  Pacienti apgalvo, ka esot patīkamāk un ērtāk saņemt šprici vienreiz nedēļā, nevis katru dienu vairākas reizes lietot tabletes.

Otra medikamentu grupa ir SGLT 2 inhibitori (nātrija-glikozes transporta olbaltumvielas inhibitori – dapagliflozīns un empagliflozīns), kas stimulē glikozes izvadīšanu caur nierēm, traucējot cukura atpakaļuzsūkšanos nieru kanāliņos. Šie medikamenti ir ļoti efektīvi sirds mazspējas novēršanā, hroniskas nieru slimības attīstības aizkavēšanā.

Latvijas realitāte modernā diabēta ārstēšanā līdz šim ir tāda – modernie medikamenti ir pieejami, bet endokrinologam vispirms ir jāizmēģina visi lētie medikamenti, un tikai tad, kad tie vairs nepalīdz (bet ar citiem ierobežojumiem) drīkst izmantot medikamentus, kas ir daudz efektīvāki. Bez tam šīs zāles drīkst izrakstīt tikai endokrinologs, bet nedrīkst – kardiologs, kaut arī (kā jau iepriekš uzsvērts) diabēts ir arī sirds-asinsvadu slimība.

Vienkāršoti izsakoties Latvijā – cilvēkam ir jābūt ļoti slimam, jābūt izmēģinātiem visiem citiem medikamentiem, lai tiktu pie kompensējamiem mūsdienīgiem medikamentiem. Modernu medikamentu saņemšanai (kompensācijai) ir vismaz trīs barjeras, bet realitāte un uz pierādījumiem balstīta zinātne saka –  izmantojot šos efektīvos medikamentus pārāk vēlu, mēs neiegūstam to, ko no šiem jaunajiem medikamentiem mēs varētu saņemt – paglābt pacientu no infarkta vai kājas amputācijas.

Secinājums – 2.1 miljons, ko Veselības ministrija prasa Finanšu ministrijai diabēta slimnieku ārstēšanai ar moderniem līdzekļiem, ir nieks salīdzinot ar to, kas ir izsviests nejēdzīgiem un pārmērīgiem vakcīnu iepirkumiem, pat nieks salīdzinot ar Veselības ministrijas tēriņiem Vakcinācijas birojam, vakcinācijas centriem izstāžu kompleksos, tirgos vai sporta zālēs. Toties šie modernie SGLT 2 inhibitori un GLP1 receptoru agonisti nozīmētu vairākiem tūkstošiem pacientu novērst infarktu, nieru mazspēju un kājas amputāciju.