Daudzbērnu māmiņa Viktorija no Kijivas: "Īsts ukrainis nekad nepadosies. Krievi to laikam bija piemirsuši..."

Viktorijas un Maksima Roščenko ģimenes liktenis, iespējams, bijis mazliet saudzīgāks nekā tūkstošiem citu ukraiņu. Viktorija jau pašas pirmās kara dienas vakarā atstāja savu nodrošināto dzīvi Kijivā, un viņu vadīja viena vienīga doma – pasargāt savus bērnus, aiztaupīt viņiem šīs šausmas. Trīcošām rokām, zinot, ka kuru katru mirkli var trāpīt kāda raķetes atlūza vai nomaldījies šāviņš, Viktorija viena kopā ar trim bērniem vēlu vakarā devās pa izmisuma un asaru ceļu – uz Rietumiem. Vīrs, mamma un citi radi palika Kijivā un Dņipro.

Kopš 14. marta visa ģimene ir Latvijā, kur radusi mājīgu patvērumu pie kādas ģimenes Pierīgā, kurā arī aug trīs bērni. Viktorija sauc mājas saimnieci Diānu par savu glābēju, un tā arī ir. Kas viņa ir un kur mīt? Tas lai paliek neizpausts, jo labiem darbiem un dāsnai sirdij nav ne uzvārda, ne adreses.

Neticējām, ka tas ir pa īstam

– Ukrainas himnas vārdi izklausās kā liktenīgs pareģojums: “Душу й тіло ми положим за нашу свободу” (..), Згинуть наші воріженьки, як роса на сонці.” Iztulkojot latviski – dvēseli un miesu mēs atdosim par savu brīvi, un izplēnēs mūsu naidnieki kā rasa saulē. Tieši tas arī sākās 2014. gadā un tagad turpinās, tikai daudz nežēlīgāk.

– Jā, var teikt, ka visa Ukrainas vēsture un arī tagadne ir atspoguļota mūsu himnas vārdos, jo ukraiņi visos laikos ir cīnījušies par savu brīvību. Ne jau velti mūsu dzīslās rit kazaku – cīnītāju – asinis. Īsts ukrainis nekad nepadosies un no malas nenoskatīsies, kā ienaidnieks sagrābj mūsu zemes, izposta pilsētas un laukus, iznīcina mūsu ļaudis. Krievi to laikam bija piemirsuši, kad cerēja uz ātru uzvaru bez pretošanās.

– Viktorij, kāda bija jūsu ģimenes dzīve pirms kara?

– No Dņipro uz Kijivu atbraucām pirms deviņiem gadiem, tur mūs ar vīru uzaicināja darbā. Maksims strādāja bankā, es biju grāmatvede, arī kāda uzņēmuma galvenā grāmatvede, bet pirms pieciem gadiem apguvu manikīres prasmes un šajā nozarē turpmāk strādāju. Karīna, kurai tikko Latvijā nosvinējām ceturto dzimšanas dienu, jau Ukrainā bija sākusi iet bērnudārzā, viss gāja labi, bija sapņi, ko gribējās piepildīt, vīrs krājkasītē krāja grivnas vasaras ceļojumam...

Vecākais dēls Ņikita mums ir liels gudrinieks, mācās 12. klasē un rudenī gatavojās stāties Kijivas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Desmitgadīgais Jaroslavs ir ļoti līdzjūtīgs un liels dzīvnieku draugs – viņam par prieku nopirkām kanārijputniņu un pelēku kāmīti maza bērna dūrītes lielumā. Viņš tos ļoti uzmana un rūpējas par tiem. Tā nu mūsu kanārijputniņš vēl aizvien katru rītu modina mūs ar skaļu dziesmu. Līdz 24. februārim mūsu mājā, pilsētā un valstī valdīja miers un pārticība.

– Kā viss mainījās 24. februāra rītā?

– Lai gan prognozes par jaunu karadarbību bija dzirdamas jau sen, neviens līdz pēdējam brīdim neticēja, ka tas tiešām notiks. Agrā rīta stundā pamodāmies savā Kijivas dzīvoklī no apdullinošām skaņām – šķita, ka dārdēja visas debesis. Nevarējām saprast, kas notiek. Vai tiešām tik agri sācies pērkona negaiss? Bet, kad pēc brīža izdzirdām kaujas helikopteru apdullinošo rēkoņu un pa logu redzējām, kā kaimiņi steigšus sēdina bērnus mašīnās un kaut kur brauc, sapratām, ka tiešām sācies uzbrukums.

Mēs tomēr vēl neskrējām prom, līdz pusdienlaikam dzīvojām ierastajā ritmā, jo klusībā cerējām, ka tās varbūt bijušas tikai militāras mācības. Taču izrādījās, ka mūsu zemē bija iebrāzušies ienaidnieki, kas bija ieradušies mūs nogalināt. Tas notika tikai 20 kilometru no mums, kur krievu karaspēks bija iebrucis mūs "atbrīvot", tikai nav saprotams, no kā. Pateicos Ukrainas bruņotajiem spēkiem par to, ka viņi neļāva okupantiem iekļūt tālāk Kijivā.

– Kad jūs sapratāt, ka steidzami jāpamet Kijiva?

– Tas bija jau pirmās dienas vakarā – kopā ar bērniem devos uz Rietumukrainu, Ternopiļas rajonu, mazu pilsētiņu pie vīra brāļa. Vīrs palika Kijivā. Uz ceļiem bija milzīgi sastrēgumi, mašīnu kolonna ļoti lēni virzījās uz priekšu, tad nu mēs un vēl viena sieviete ar trim bērniem braucām pa pretējo joslu, lai kustētos mazliet ātrāk. Palikām Ternopiļā divas nedēļas, kamēr tur vēl nebija sākušās gaisa trauksmes. Vēlāk pie logiem piestiprināja ļoti lielus gaisa trauksmes ruporus, kas naktīs skaļi kauca, un šīs baisās skaņas mani psiholoģiski tik ļoti traumēja, ka trīs naktis nevarēju ne acu aizvērt un nemitīgi domāju, kā un kur glābt bērnus, jo mājai, kurā dzīvojām, nebija pagraba – tā nebija celta kara apstākļiem.

Nebija arī citas vietas, kur patverties. Tā nu es sēdēju uz grīdas, piespiedusi ceļus cieši sev klāt, un nespēju valdīt asaras. Biju ļoti pārbijusies. Vecākais dēls Ņikita mani mierināja, bet abi mazie bērni kaut kā pamanījās aizmigt. Jutos pilnīgi bezpalīdzīga. Bērni malači – viņi drosmīgi turējās un pat centās mani pārliecināt, ka viss kārtībā, neizrādīja uztraukumu, lai arī es nomierinātos. Ņikita teica, ka viņš arī ietu karot, ja būtu pāris gadu vecāks.

Galu galā sāku apsvērt iespējas un sapratu, ka Ukrainā vairs palikt nevaram, jo nevar zināt, kur būs nākamais krievu uzbrukums. Uz kurieni doties, nezināju. Galvenais bija parūpēties par bērniem, lai viņi paliek dzīvi, lai būtu drošībā, lai nevajadzētu visu laiku dzirdēt gaisa trauksmes. Ternopiļas rajonā vēl apšaudes nebija, bet sākās uzbrukumi Ļvivai, un sprādzienus varēja dzirdēt ļoti tālu, arī mūsu pagaidu mājvietā. Sapratu, ka jāmeklē drošāka vieta ārpus Ukrainas. Ceļš līdz robežai bija ļoti lielu uztraukumu pilns. Ceļa malās ik pa brīdim bija karavīru posteņi. Neticēju, ka mums vienkārši izdosies šķērsot robežu, domāju – ja nu tie ir ienaidnieka karavīru desanti, kas pārģērbušies ukraiņu formās, un tūlīt uz mums tiks atklāta uguns… Bija tik daudz dzirdēts par apšaudēm uz ceļa. Par laimi, mums klāt stāvēja sargeņģelis, un pēc sešām stundām kopā ar bērniem un diviem mīļdzīvniekiem būrīšos šķērsojām Polijas robežu sveiki un veseli.

Kad pāri plešas mierīgas debesis

– Vai jums bija plāns, kur doties tālāk? Varbūt ir paziņas kaimiņvalstīs?

– Nē, nekā tāda mums nav. Vienīgi mans brālis pirms gadiem pieciem bija atbraucis uz Latviju un strādāja celtniecībā, kur iepazinās ar ļoti labiem cilvēkiem, ar kuriem nebija zaudējis sakarus. Arī pašā kara sākumā sazinājās. Viņi ļoti raizējās par situāciju Ukrainā un jautāja, kā var palīdzēt. Tad brālis teica, ka, iespējams, māsai ar ģimeni vajadzēs meklēt patvērumu Latvijā.

Viņš izstāstīja mūsu situāciju un lūdza painteresēties, vai kāds varētu uzņemt manu ģimeni. Par šo situāciju uzzināja puišu priekšnieks, kuram savukārt ir pazīstama mūsu glābēja Diāna – sieviete, kura arī iepriekš ar atvērtu sirdi ir palīdzējusi grūtdieņiem. Izrādījās, ka viņa tiešām bez ilgas domāšanas bija gatava mūs uzņemt. Piecus svešus cilvēkus! Piecus, jo mums bija pievienojies arī vīrs. Tā nu, nakti pārlaiduši pie Polijas robežas, kur varējām arī nedaudz pagulēt, paēst un sarūpēt krājumus ceļam, nākamajā dienā sākām ceļu uz Latviju. Pa ceļam sazinājāmies ar Diānu, un viņa apstiprināja, ka mūs gaida.

Ceļā gan pagāja 28 stundas, bet, kad vēlu vakarā, jau pamatīgā tumsā beidzot nokļuvām līdz Diānas ģimenes mājai Pierīgā, viņa ar vīru un dažiem radiniekiem mūs gaidīja. Es biju ļoti nobijusies, jo nezināju, kas mūs sagaida, un bijām atbraukuši tik tālu ceļu pie pilnīgi nepazīstamiem cilvēkiem. Bet visas manas raizes un nemiers izgaisa, kad redzēju jaunu sievieti nākam man pretī ar atplestām rokām, un nākamajā brīdī viņa jau bija mani apskāvusi un apraudājusies.

Es biju šokā, ka svešs cilvēks svešā valstī mūs tā uzņem. Jutu, ka esam drošībā. Nebeidzu pateikties Dievam, ka mūsu ceļā gadījušies tik gaiši cilvēki. Varu droši teikt, ka līdz šim nebiju satikusi nevienu tik labestīgu un sirsnīgu cilvēku (protams, izņemot manu mammu), kurš manas ģimenes labā tik daudz darītu kā Diāna. Viņa ielaida mūs savā mājā, kur bija klāts galds, lai mēs pēc grūtā ceļa varētu paēst un atjēgties. Taisnību sakot, es no tās emociju pārpilnības tobrīd nevarēju ne kumosa norīt. Šķita neticami, ka beidzot esam vietā, kur mums ir droša pajumte un neizmērojama sirsnība, kur mums virs galvas nelido bumbvedēji un nesprāgst šāviņi.

Bija sagādāts viss nepieciešamais, pilns ledusskapis ar pārtiku, Diāna palīdzēja mums nokārtot reģistrācijas dokumentus. Pats galvenais – tikai pateicoties Diānas neizsīkstošajai enerģijai un īpašai prasmei runāt ar cilvēkiem, izdevās abus dēlus iekārtot ukraiņu skolā. Daudzi ukraiņi varētu mācīties no latviešiem.

– Zināms, ka vismaz 85 procenti latviešu no visas sirds atbalsta Ukrainu un ukraiņus un palīdz, kā vien spēj. Arī daļa krievu ir dedzīgi Ukrainas atbalstītāji.

– Droši vien būtu pārāk naivi ticēt, ka sabiedrības reakcija tādā jautājumā varētu būt pilnīgi vienota. Skaidrs, ka vienmēr būs arī tādi, kuriem būs pretējs viedoklis un kuri to izpaudīs negantos darbos, piemēram, ukraiņu automašīnu bojāšana. Protams, mūsu ģimene un citi ukraiņi par to zina, bet man gluži vai žēl to nozombēto cilvēku, kuri savus melnos darbus spēj veikt tikai tumsas aizsegā. Vēl jo grūtāk viņiem būtu iedomāties, ka ne jau vieglas dzīves dēļ esam pametuši savas mājas.

– Iespējams, kādam var rasties jautājums, kāpēc Maksims, jauns un spēcīgs cilvēks, ir kopā ar ģimeni, nevis Ukrainā.

– Tā nav viņa izvēle, vienkārši Ukrainā pat oficiālā karastāvokļa laikā armijā neiesauc daudzbērnu ģimeņu tēvus – ar domu, ka viņiem jārūpējas par tuviniekiem. Bet Maksims ļoti pārdzīvo, ka nevar būt Ukrainā un aizstāvēt savu dzimteni ar ieroci rokās, tāpēc viņš ir pieteicies rezervistos, un, tiklīdz tas būs vajadzīgs, viņš noteikti dosies atpakaļ uz Ukrainu. Šo pašu iemeslu dēļ viņš nevēlējās arī piedalīties mūsu sarunā un pat fotografēties kopā ar ģimeni.

Asinssaite ar dzimteni

– Ukraiņu patiesais patriotisms ir apbrīnojams.

– Tā ir, Ukrainas armija cīnās ļoti varonīgi, bez cīņas neatdod nevienu pēdu no mūsu zemes, bet jāsaprot, ka viņi ir arī ļoti motivēti, jo aizstāv taču savu dzimteni. Ukraiņi saprot, ka nacionālie bruņotie spēki ir viņu vienīgā cerība, tāpēc dara šķietami neiespējamo, lai atbalstītu savējos.

Kāda mana paziņa no Mariupoles stāstīja, ka cilvēki, paši ciešot badu, vēl sagrabina pēdējos pārtikas krājumus, pēdējo miltu saujiņu un cep maizi karavīriem, lai viņiem būtu spēks noturēt pozīcijas. Tādu vietējo iedzīvotāju varonības piemēru ir simtiem, un par daudziem pasaule nekad neuzzinās. Taču galvenais ir acīmredzams – esam vienoti ne vien savā cīņassparā, bet arī ticībā, ka taisnīgums un brīvība uzvarēs. Lūdzamies, lai tikai karš ātrāk beigtos.

– Mēs arī lūdzamies kopā ar visu pasauli un ceram sagaidīt ziņas ar kādu pozitīvu kara gaitas pavērsienu.

– Mūsu ģimene katru rītu sāk ar Ukrainas ziņu noskatīšanos. Tā vienlaikus ir arī mūsu asinssaite ar dzimteni, jo dzirdam ukraiņu valodu, un notikumu izklāsti šķiet personiskāki, arī precīzāki. Neģēlīgie civiliedzīvotāju slaktiņi Bučā, Irpiņā, Borodjankā un citās Kijivas priekšpilsētās jau ilgāku laiku ir visu pasaules svarīgāko ziņu topā.

Buča atrodas tikai 20 kilometru no mūsu dzīvesvietas! Par šiem briesmu darbiem esmu dzirdējusi ne tikai ziņās, bet arī no paziņām. Kāda sieviete man stāstīja, ka tur tika izvaroti un pēc tam uzšķērsti desmit gadu veci bērni; mīkstajās rotaļlietās, kas mētājās uz ielām, bija ievietotas mīnas – ja nu kāds mazulis gribētu paspēlēties... Vienkārši nesaprotu, no kurienes tiem izdzimteņiem tik daudz nežēlības.

– Ne jau velti ukraiņi viņus dēvē par orkiem – radībām bez sirds un bez sirdsapziņas.

– Cilvēks vienkārši brauc ar velosipēdu, nevienam neko ļaunu nedara, bet tie briesmoņi viņu nošauj, sasien un vēl izņirgājas. Mīnas saliktas visur, pat pie nošauto ķermeņiem, pie māju ieejas durvīm, ne soli nevar droši paspert. Kāda draudzene, kas dzīvoja Bučā, man atsūtīja savas mājas foto pirms krievu iebrukuma un tagad – palikušas tikai drupas. Par laimi, viņa pati ar bērniņu ir dzīva, jo laikus paspēja aizbraukt. Mums ir zināmi tikai tie dati par bojāgājušajiem civiliedzīvotājiem, kas ir oficiāli publicēti, bet cik daudz ir to, kuri nošauti, palikuši drupās vai kā nezināmie aprakti kādā no daudzajiem masu kapiem māju pagalmos... Tāds genocīds! Nav prātam aptverams, ka tas var notikt 21. gadsimtā!

Mums ir kāda pazīstama ģimene, kas arī devās prom no savām mājām, bet krievi apšaudīja mašīnas, pat neskatoties, kas tur sēž. Tad vīrs izkāpa no mašīnas, pacēla rokas un sauca, lai nešauj, ka tur ir bērns, taču okupanti viņu tik un tā nošāva, bet sievu un mazo meitiņu aizvilka sev līdzi. Par viņu tālāko likteni man diemžēl ziņu nav.

– Daudzi baisie kara notikumi ir jūsu draugu un paziņu izstāstīti vai televīzijas ziņās redzēti.

– Uz katru ziņu, kas skar konkrētus Ukrainas cilvēkus, es, protams, reaģēju ļoti emocionāli un ļoti personiski, lai gan man viņi pārsvarā nav pazīstami. Varbūt tā arī ir kāda neredzama, bet ļoti spēcīga asinssaite, kas šajos kara apstākļos vieno ukraiņu tautu, lai arī kur tā tagad būtu izkaisīta. Domāju, ka ne tikai man un manai ģimenei, bet visiem ukraiņiem sāp sirds par katru sagrauto ēku, īpaši par skolām, slimnīcām, dzemdību namiem un baznīcām, par katru neģēlīgi noslepkavoto civiliedzīvotāju, par katru suni, kas uzticīgi sēž pie saimnieka nekustīgā ķermeņa un vēl aizvien to sargā.

– Kas, jūsuprāt, ar krievu tautu notiks turpmāk? Vai ukraiņi jebkad spēs krieviem piedot?

– Visvairāk krievi ir noziegušies pret cilvēcību, nogalinot, mokot un pat izvarojot bērnus. Bērnus, kas tikko sākuši dzīvi un ne pie kā nav vainīgi! To mēs viņiem tiešām nekad nepiedosim. Kara cirstās brūces ir tik sāpīgas, ka tās strutos un asiņos vēl vismaz vairākas paaudzes.

– Vai jums ir krievu draugi Ukrainā vai citās valstīs, vai jūsu attiecības varētu mainīties?

– Nē, draugu krievu vidū man nav, toties man ir divi mammas brāļi. Viens no viņiem dzīvo Krievijā, otrs Ukrainā, un abi ir pretējās ierakuma pusēs. Abi mammas brāļi ir lidotāji iznīcinātāji, karojuši Afganistānā, viņiem ir liela militārā pieredze. Viņi tāpat kā mana mamma ir ukraiņi, bet Krievijā dzīvojošais tēvocis ir precējies ar krievieti. Viņš diemžēl kļuvis par dedzīgu Putina atbalstītāju, pilnībā tic Kremļa propagandai. Jau 2014. gadā, kad sākās kaujas pie Doņeckas un Luhanskas, mamma viņam zvanīja un stāstīja, kas notiek Ukrainā, bet viņš neticēja un nekādās sarunās neielaidās. Tikai pateica, lai mēs viņam nezvanām, viņš ar mums nerunās.

Arī tagad, kad sākās karš, mamma tomēr mēģināja viņam zvanīt un skaidrot, kas te notiek, lai viņš pastāsta visiem, ko pazīst, bet viņš ne vārda neatbildēja un nolika klausuli. Man tiešām rodas sajūta, ka visai Krievijai caur televīziju tiek regulāri translēti hipnozes seansi, lai viņi pastāvīgi atrastos hipnotizētā stāvoklī, tādā kā letarģiskā putinisma miegā, un citus viedokļus vienkārši nedzirdētu.

– Un otrs mammas brālis?

– Otrs tēvocis, kurš dzīvo Ukrainā, arī ir karojis Afganistānā, viņam ir militārā izglītība, un viņš ir liels Ukrainas patriots. Viņš jau otrajā kara dienā aizskrēja uz iesaukšanas punktu, lai pieteiktos armijā. Tiesa, viņam ir 65 gadi, bet viņš ir gana spēcīgs, turklāt ļoti labi pārzina krievu armijas taktiskos gājienus, kas gadu gadiem nav mainījušies, tā ka viņa pieredze tiešām varētu būt ļoti noderīga. Tēvocis visiem spēkiem centās pierunāt, lai viņu paņem, un ļoti pārdzīvoja, ka nekas nesanāca – dienesta vecums ir pāri, un viss. Viņš no sirds gribēja palīdzēt, vismaz kā konsultants.

Vai var aizbēgt no kara?

– Nu jau gandrīz pieci miljoni ukraiņu ir devušies bēgļu gaitās, galvenokārt uz Eiropas valstīm. Vai, jūsuprāt, lielākā daļa būs gatava atgriezties jau drīz pēc kara beigām?

– Domāju, ka noteikti. Mēs, protams, ar lielu pateicību pieņemam sirsnīgo atbalstu, ko ukraiņiem sniedz gan Latvija, gan citas valstis. Tomēr, lai arī cik labi mums te klātos, mēs dosimies atpakaļ, tiklīdz iebrucēji būs pametuši Ukrainu. Galvenais – lai neskanētu uzlidojumu troksnis un sirēnu kaucieni. Lai būtu klusums. Arī tad, ja sākumā būs smagi jāstrādā, lai visu sakārtotu un aizvāktu gruvešus, un ja uzreiz nevarēs dabūt darbu un nāksies dzīvot pieticīgi, tas nekas.

Galvenais, lai bērniem nebūtu jābaidās un lai virs galvas būtu mierīgas debesis. Lai mēs būtu blakus saviem mīļajiem. Es ļoti baidos kaut ko nepaspēt – nepietiekami samīļot, nepietiekami apskaut savus mīļos, nepateikt īstos vārdus. Man ļoti gribas mājās, lai varētu apmīļot savu mammu, kura ceļa maizei man teica: “Es tevi ļoti lūdzu, dodies prom, izglāb bērnus! Varbūt tavai mājai netrāpīs raķete, bet varbūt trāpīs. Tā tu netraumēsi bērnu psihi un izglābsi mūsu ģimenes nākotni. Iespēja atgriezties tev būs vienmēr, bet paliekot vari aiziet bojā un palikt te mūžīgi.”

Viņa pati palika dēla Nikolaja dēļ – lai būtu kopā. Viņš arī gribēja pieteikties armijā, bet viņu neņēma – armijas vienības visur ir nokomplektētas, viņu ierakstīja rezervistos. Arī mans vīrs joprojām raujas atpakaļ, katru vakaru mēs par šo tēmu diskutējam, un katru reizi no jauna man viņš jāpārliecina, ka šeit, pie ģimenes, viņš šobrīd ir vairāk vajadzīgs nekā Ukrainā. Viņš tik un tā sola braukt, ja uzbrukumi saasināsies, jo nespēj šeit mierīgi dzīvot, ja katru rītu Ukrainas televīzija rāda aizvien baisākas okupantu zvērības.

– Kā bērni šo visu pārdzīvo?

– Jaroslavs ir ļoti līdzcietīgs, viņš žēlo visus – gan cilvēkus, gan dzīvniekus. Kad skatos ziņas, īpaši par dzimtajām pilsētām un tām, kur radi un draugi dzīvo, katru reizi apraudos, kad dzirdu sirēnas un redzu milzīgos posta darbus. Bet visvairāk mani pārsteidza mazā meitiņa, kurai 31. martā bija dzimšanas diena – palika četri gadi. Kad viņa pūta svecītes uz savas kūkas un iedomājās vēlēšanos, tā bija: “Kaut beigtos karš!” Man saskrēja pilnas acis asaru, viņa to uzreiz ievēroja, pieskrēja pie manis, apkampa un teica: “Mammīt, vai tu raudi tāpēc, ka ir karš?” Viņa ļoti labi visu saprot, lai gan mūsu ģimenei, paldies Dievam, ir gājušas secen tiešas apšaudes, kuras pieredzējuši daudzi jo daudzi ukraiņi.

– Kur jūs redzat savu ģimeni un citus bēgļus, kad karš beigsies?

– Tie paziņas, ar kuriem sazinos, ir atraduši kādu pagaidu miera ostu ārpus Ukrainas, bet visi vēlas pēc iespējas ātrāk atgriezties, lai redzētu, kas palicis pāri no viņu mājokļiem, un sāktu visu sakārtot un būvēt no jauna. Ar sirdi un domām esam Ukrainā. Tur palika arī daudz radinieku un draugu, bet ar tiem, kuri devušies bēgļu gaitās uz Vāciju un Franciju, regulāri sazvanāmies. Manas kolēģes un klientes tur atrodas – kā saku, manas meitenes. Viņas jūtas labi, ir viss nepieciešamais, bet ar darbu ir sarežģītāk, jo viņas nezina valodu. Tāpēc es devu priekšroku Latvijai, jo zināju, ka te būsim drošībā un varēsim sazināties vismaz krieviski, lai arī kā negribētos runāt iebrucēju valodā.

Kad uzzināju, ka Latvijā ir ukraiņu skola, tas mani ļoti iespaidoja. Ņikitu uzreiz pieņēma 12. klasē (viņam ir ļoti labas sekmes, un viņš ir ļoti aktīvs jaunietis), bet Jaroslavam 4. klasē vietas nebija. Viņam piedāvāja iestāties netālajā krievu skolā., taču tur mācās daudz no Krievijas atbraukušo cilvēku bērnu, un kas zina, kādas ideoloģijas atbalstītāji ir viņu vecāki. Tāpēc Ņikita negribēja brāli atstāt vienu – norunāja, ka abi ies uz krievu skolu, lai gan ļoti negribējās. Tad atkal palīdzēja Diāna – ar saviem pārliecinošajiem argumentiem un enerģiju viņa panāca, ka abus brāļus paturēja ukraiņu skolā.

Starp citu, direktore ļoti ātri pamanīja, ka manam Ņikitam ir īpašs komunikācijas talants, un izraudzījās viņu par uzrunas teicēju Latvijas prezidentam – jau divas reizes. Vienu reizi prezidents bija skolā, bet citā reizē bija koncerts, kur Ņikita nevis dziedāja, bet teica runu. Viņš apģērba ukraiņu tautas izšūto kreklu un teica pateicības vārdus Latvijai, prezidentam un ukraiņu skolas direktorei. Man prieks par viņu!

Mūsu mazā princese Karīna sākusi iet latviešu bērnudārzā. Man teica, ka pirmajā dienā viņai jābrauc pakaļ jau pulksten divpadsmitos. Aizbraucu, bet Karīna tik jauki spēlējās, ka nemaz negribēja iet prom. Viņa mani sagaidīja ar vārdiem: “Mammu, kāpēc tu atnāci?” Viņa ir ļoti sabiedriska būtne. Audzinātāja stāstīja, ka, tikko Karīna atnāca, bērni viņu paņēma aiz rokām, ieveda savā bariņā un spēlējās kā ar savējo – bez nekādas aiztures. Viņa iejutās uzreiz.

Savā dzimšanas dienā viņa dārziņā saņēma dāvanas ar zili dzeltenām lentēm – tur valda ļoti pozitīva atmosfēra. Mani ļoti iespaido tas, kā Latvijas cilvēki izturas pret ukraiņiem. To mums vajadzētu no jums pamācīties. To izbaudīju arī, kad interesējos par manikīres darba iespējām kādā Rīgas salonā. Tagad arī man ir darbs.

– Vai nu ilgāku vai īsāku laiku, tomēr būs jāaprod ar dzīvi Latvijā un jāatrod savs individuālais ritms.

– Domāju, ka tas jau pamazām notiek. Uz palodzes ir mūsu mīļdzīvnieki, kas katru dienu jābaro, puiši noteiktā laikā dodas uz skolu, Maksims uz darbu, es vedu Karīnu uz bērnudārzu un pati braucu uz salonu, kad man ir pierakstījušies klienti. Protams, ģimenei jāgatavo maltītes, un nupat, aprīļa sākumā, nosvinējām Jaroslava desmito dzimšanas dienu. Pamazām apgūstam latviešu valodu un tradīcijas. Sākam iepazīt Latvijas kultūru. Bērniem te ļoti patīk. Ņikita pat būtu ar mieru palikt Latvijā studēt, ja rastos tāda iespēja. Diāna plāno kādā no aprīļa brīvdienām rīkot koku stādīšanas talku, un es jau pieteicos izvārīt talciniekiem lielu katlu ar īstu ukraiņu boršču. Iejusties tik skaistā un draudzīgā zemē kā Latvija ir ļoti viegli, un esmu no sirds pateicīga visiem par to. Tomēr manas saknes un dvēsele palika Ukrainā, un mēs kopā ar ģimeni tur noteikti atgriezīsimies.