Gluži kā detektīvstāsts: mežā izmestas gleznas neticamā veidā atgriežas pie autora
Gluži vai detektīvstāsts – mežā Salaspils novadā izmestas atkritumos atrastas Baldones gleznotāja Andreja Bovtoviča gleznas, kas tagad atgriezušās mājās.
“Tas viss sākās 2014. gadā, kad mani feisbukā atrada kāda kundze, gleznu kolekcionāre no Krievijas. Tas bija laiks, kad ārzemniekiem parādījās iespēja par nekustamā īpašuma iegādi Latvijā iegūt vietējo statusu. Viņa bija iegādājusies arī telpas, atbrauca ciemos, un mēs aprunājāmies arī par turpmākiem plāniem par sadarbību,” atceras Andrejs.
Ne labākā telpu izvēle
Tieši togad Rīga bija ieguvusi Eiropas kultūras galvaspilsētas godu, Dzelzceļa vēstures muzejā norisinājās pirmais Art Fire Riga festivāls, un jauniegūtā paziņa organizēja Bovtoviča gleznu ekspozīciju.
Viņa arī izremontēja un sakārtoja telpas Eksporta ielā 3 – puspagrabu. “Es pret to izturējos mazliet ar skepsi, jo man pašam bijusi saskarsme ar puspagrabiem, ko mēs ar sievu, gleznotāju Ritu Prancu izmantojām kā nedzīvojamo fondu, mākslinieku darbnīcu – tās periodiski applūst, Daugavai izejot no krastiem, kad pavasaros paceļas ūdens līmenis. Es neko gan Krievijas kundzei neiebildu, lai viņu nesarūgtinātu. Pēc izstādes gleznas pārceļoja uz šīm jaunajām telpām, viss bija apgaismots un glīti noformēts, un kādu laiku arī funkcionēja. Četras gleznas no turienes pat tika pārdotas,” turpina gleznotājs.
Negaidīts atradums
Bovtovičs toreiz teicis, lai gleznas paliek pie šīs sievietes – pārdos un peļņu sadalīs savā starpā, lai kompensētu viņas izdevumus par telpām. Tomēr jau 2015. gada pavasarī Daugavas līmenis pacēlās, ūdens izgāja virspusē caur kanalizāciju, un kolekcionārei sākās problēmas. Turklāt Maskavā slimoja viņas māte, un krieviete aizbrauca turp, bet Latvijā nebija aizvietotāja, kurš vadītu galeriju vadītu prombūtnes laikā. Telpas Eksporta ielā gan joprojām bija, gleznas arī turpat, autors cerēja, ka agrāk vai vēlāk tās atkal izstādīs publikai, taču kontakti pazuda, un 2017. gadā galerija bija jau slēgta.
Ar laiku tas viss piemirsās, līdz aprīlī gleznotājam Facebook uzrakstīja un atsūtīja gleznas foto kāda Iveta Bramane, vaicājot, kā varētu tai noņemt pelējumu.
Bovtovičs bildē uzreiz pazina savu darbu Pēc dejām: “Es šai sievietei ieteicu – paņem švammīti, nomazgā pelējuma vietu un tad pastāstīsi, kā veicās. Uzreiz man smadzenes sāka griezties: laikam gleznas palika tepat Rīgā, puspagrabā, kur bieži notika plūdi, un pati kolekcionāre nebija uz vietas, telpa neapkurināma, nav arī ventilācijas. Tad pelējums un mitrums veic savu.”
Salauztas un saplēstas
Pagāja pāris nedēļas, un tad ar Andreju sazinājās Karīna Gruņenko, vecāka vides inženiere, kurai kolēģi no TEC-2 paziņojuši, ka tuvējā mežā izmesti mākslas darbi. Izpētot parakstus uz gleznām un turklāt atrodot otrā pusē informāciju par autoru, nebija grūti viņu sameklēt.
Gruņenko atsūtīja arī koordinātas, kur mežā atrodas gleznas. “Abi ar dzīvesbiedri turp aizbraucām, un starp gleznām ieraudzīju arī to, kuras foto man sūtīja jaunā sieviete. Kad atsūtīja, glezna vēl bija normāli uzvilkta uz apakšrāmja un bija arī rāmis apkārt, taču tagad viss bija salauzts. Pieļauju, ka Eksporta ielā visas gleznas karājās pie sienām sapelējušas. Kad izveda, izkrāva un sameta kopā ar mēbelēm, kuras arī redzējām šajā izgāztuvē. Tādā veidā tās tika salauztas un saplēsti audekli,” spriež Andrejs. Kopumā pie autora atgriezušās 15 gleznas, kuras gaida restaurācija.
Bildes no meža viņš aizsūtījis Bramanei, kura izbrīnīti atbildējusi, ka tas nevar būt, viņai kā mākslas cienītājai tās esot atnestas, nezinājusi, ka tā notiks.
Dīvains skopums
Mākslinieks spriež, ka kolekcionāre aizbrauca, visu atstājot likteņa varā, jaunais saimnieks veicis remontu un gleznas izmetis. “Apbrīnoju, ka no Rīgas centra visu veda uz Salaspils mežu. Nevajag lielus līdzekļus, lai legāli aizvestu uz izgāztuvi,” saka Bovtovičs.
“Arī pats dzīvoju laukos un sastopos ar to, ka mūsu pašu baldonieši mežā izmet atkritumus, kaut gan jāsamaksā tikai trīs eiro un ir speciāla vieta. Bet nē, atved kravu, piemēram, ar riepām un izmet mežā. To es nevaru paciest. Uz Salaspils mežu izveda mēbeles, un tās tur arī mētājas. Tādi analfabēti diemžēl mīt mums visapkārt,” sašutis ir Andrejs. Noslēdzot sarunu, viņš uzsver, ka māksla pieder tiem, kuri to saprot un prot novērtēt.
