Lieldienas savā saimniecībā: Vītolu ģimene saprata, ka nevēlas dzīvot pilsētā, un bija gatava pārbaudījumiem
Dienvidkurzemes novadā, Medzes pagasta Ziemeļos, Vītolu ģimene – Inga, Jānis un bērni Nensija un Klāvs – ļoti gaida Lieldienas. Viņi visi ļoti mīl laukus un savu nelielo saimniecību, kurā ir vistas, paipalas un govis. Svētkos sanāk kopā pie kopīga galda, lai priecātos, ko dzīve un darbs tik bagātīgi sniedz.
"Kas Jauns Avīze" Lieldienu priekšvakarā viesojās pie Vītoliem, lai aprunātos, kā ģimene pošas svētkiem.
Kopā jau no mācību laikiem
“Es visu bērnību esmu pavadījis Valtaiķos, starp Kazdangu un Skrundu. Mācījos Kazdangas pamatskolā, pēc tam toreizējā sovhoztehnikumā. Tā sagadījās, ka manā kursā bija sešas meitenes un mana nākamā sieva Inga – viena no viņām. Iepazināmies Kazdangā un četrus gadus kopā mācījāmies. Mums bija dalītais kurss, es apguvu lauksaimniecības tehnikas mehāniķa, Inga zināšanas par attīrīšanas iekārtām,” stāsta Jānis. Lielākoties abiem mācības bijušas kopā, tā arī pamazām satuvinājušies.
Inga ir dzimusi liepājniece, lielu daļu mūža arī pilsētā aizvadījusi. Pēc devītās klases mamma ieteikusi, ka jāiet mācīties uz Kazdangas sovhoztehnikumu, ko tolaik uzskatīja par prestižu mācību iestādi.
Pēc absolvēšanas abi sākuši satikties, bet tolaik daudzi sāka braukt peļņā uz ārzemēm – Inga un Jānis arī vēlējās to darīt. Jānis devās uz Dāniju, strādāt ūdeļu fermā, drīz viņam sekoja draudzene, atrada darbu privātmāju uzraudzīšanā un tīrīšanā.
“2003. gadā atbraucām mājās, Liepājā īrējām dzīvokli. Es atradu darbu "Liepājas metalurgā", Inga "Kurzemes bekonā". Man visu laiku bija doma – nepatīk pilsētā, dzīvokļa četrās sienās. Sievai omīte bija atstājusi mantojumā māju Gramzdas pagastā, un braucām skatīties, kas tur ir – kopskats diezgan bēdīgs. Nauda arī bija tik, cik ir,” atceras Jānis.
Ingas mamma toreiz ieteikusi pārdot īpašumu, bet obligāti vajadzēja kaut ko vietā. Prātīgi meklējot, atrada Medzes pagasta Ziemeļus, par 6000 latu, bet algas toreiz bijušas tikai 150 līdz 180 latu, un bez bankas kredīta nekādi.
Seši gadi prom Īrijā
“2005. gada janvārī bankā parakstījām dokumentus, lai uz 15 gadiem paņemtu kredītu. Sākām saprast – tas ir briesmīgi, jo viena trešdaļa no algas jāatdod kredīta segšanai, vēl taču ir pašu vajadzības. Prātojām, ka vajag braukt uz ārzemēm strādāt, nevar 15 gadus mocīties ar naudas problēmām! Latvija jau bija Eiropas Savienības sastāvā, tas bija vieglāk izdarāms. Īrijā bija Ingas draudzene no Kazdangas laikiem, kura mums sarūpēja istabiņu par 200 eiro mēnesī,” turpina saimnieks.
Jānis neslēpj, ka tolaik varēja turp vest pārdošanai cigaretes, Latvijā par pieciem latiem nopirka bloku, tur pārdeva par 30 eiro. Tā varējuši par istabu samaksāt pat mēnesi uz priekšu un palika vēl nauda iztikai. Minimālā alga tolaik Īrijā bijusi 400 eiro nedēļā.
Jānis strādājis restorānā dažādus virtuves darbus, Inga rūpnīcā pie pakošanas un fasēšanas. Vēlāk Jānis dabūja labāku darbu celtniecībā par palīgstrādnieku. Tad nokārtojis tiesības vadīt ekskavatoru un ticis firmā, kas būvē ceļus un lielus industriālus parkus, alga bija vēl lielāka, plus virsstundas. Iecerētā gada vietā dzīvesbiedri Īrijā nostrādāja teju sešus un vienā gadā samaksāja kredītu.
“Mūsu Medzes mājā toreiz varēja dzīvot tikai vasaras sezonā. Tāpēc arī Īrijā nodzīvojām ilgāk, lai nopelnītu naudu mājas siltināšanai, labiekārtošanai, vajadzēja arī vietējo ceļu sakārtot. Tā mūsu mājas vajadzības gadus Īrijā pavilka uz priekšu,” paskaidro Inga.
Īrijā piedzima ģimenes pirmā atvase Nensija, ar kuru kopā mamma devās mājup, kad meitai bija trīsarpus gadu, bet tētis vēl neilgi palika svešumā. Ziemeļos sākumā dzīvoja Ingas mamma Ināra ar draugu, lai māju uzraudzītu un uzsāktu saimniekot. Tieši mamma arī sāka darboties ar vistām, tītariem, zosīm, pīlēm, mājputni daudz laika neprasīja.
Dīķī zivis, cāļi siltumnīcā
“Kad atgriezāmies, tepat aiz kokiem pie mūsu mājas bija apmēram 15 hektāru liels zemes gabals, kuru 2017. gada martā piepirkām klāt. Īpašnieks bija šejienietis, kazu audzētājs Rolands Ekšteins, kurš ir ļoti skeptiski noskaņots pret ārzemniekiem un bija ar mieru no mums samaksu pagaidīt. Sākumā mums bija aitas, kazas, zosis, bet vistas visu laiku, bijuši arī truši,” turpina Inga. Kopumā ir 18,5 hektāri zemes.
“Iztīrījām dīķi, ielaidām zivis – karpas, karūsas un līņus. Zemei mums ir bioloģiski vērtīgais zālājs, ļoti labi un daudz aug gaiļpieši, katru gadu ejam lasīt tējai, un tā ģimenes vajadzībām mums ir savākta lielā daudzumā – veselīga un vērtīga. Arī citas tējas paši salasām. Kartupeļus izaudzējam tik, cik paši apēdam, gurķi un tomāti mums ir no mammas siltumnīcas. Mums siltumnīcā parasti cāļi aug – tur silda saulīte. Paši neko īpaši daudz neaudzējam, jo vistas visu izkašņā,” saka saimniece. Toties 11 gadu laikā nevienu ērci neesot manījuši – laikam klukstes izķer, un tas ir liels pluss.
Īstas lauku olas
Ģimenes aprūpē ir apmēram 240 vistu, 20 paipalu, 14 gaļas govis. Līdzās ir Tāšu ezers, pilns ar šurp atlidojušām zosīm, pīlēm, gulbjiem. Saimniekiem ir arī trīs suņi, un savvaļas putniem tie neļauj sētā nosēsties – no šobrīd uzliesmojušās putnu gripas līdz šim pasargāti.
Olas Vītoli tirgo savām kundēm, nopērkamas Grobiņā izslavētajā Martas kioskā, Liepājas Pētertirgū, arī Liepājas restorāns Spīķeris un Pāvilostas viesnīca Otto grib īstas lauku olas, lai var pagatavot īpašus saldos ēdienus. Vislielākais pieprasījums, protams, ir uz Lieldienām, sākas jau krietnu laiku pirms šiem godiem, jo olas ir derīgas 27 dienas.
“Vistas izdēj no 80 līdz 120 olām dienā, atkarīgs no gadalaika, paipalas līdz 12 olām dienā. Mēs arī tās ļoti nedzenam, barojam ar placinātiem graudiem, dodam vitamīnus, rudenī arī bietes un kartupeļus. Vistu gaļu gan vairs nepārdodam, ja kaut kas putnam kaiš, nokaujam un izvārām suņiem barībai. Gadās, protams, ka vanagi vai lapsas saplēš, nozog vistas,” teic Inga.
Pankūkām olas nežēlo
Arī paši Vītoli olas uzturā lietojot daudz. Labprāt uz darbu pusdienām ņem līdzi ceptas olas, brīvdienu pankūkās parasti iecepot pat astoņas olas – lai ir dzeltenas un gardas!
“Lieldienas mums parasti sākas ar to, ka jāiet pagalmā meklēt krāsotās olas. Iepriekš izvārām sīpolu mizās, aptinam ar diegu, puķītēm, meža sūnas pietinam klāt, karkade tējā krāsojam. Mākslīgās krāsvielas mums nepatīk, ar dabiskām lietām sanāk visskaistākās olas. Vakarā olas noslēpjam sētā – Lieldienu zaķis izmētājis, lai bērniem no rīta būtu ko meklēt,” ģimenes tradīciju izklāsta Inga.
Tad uzklāj kopīgu svētku brokastu galdu, kur galvenais, protams, ir ļoti daudz olu, arī dažādi salāti ar olu piedevu. Ja ir jauks laiks, pēc tam visa ģimene dodas uz kādu jautru Lieldienu sarīkojumu.
Nevajag skriet kā dulliem
Saimniecība gan nav viņu vienīgā iztika, Vītoli strādā algotu darbu, jo ar vistām, paipalām un govīm vien ģimenei nevar nopelnīt. Inga strādā Valsts asinsdonoru centrā Kurzemes filiālē par reģistratori, Jānis Zviedrijas metālapstrādes uzņēmumā "Lesjofors Springs LV" par jauno projektu vadītāju.
Tomēr tieši laukos viņiem patīk vislabāk. “Mobilajam telefonam te bieži nav zonas, un es draugiem parasti saku – ja nevari sazvanīt, tad zini, ka es esmu mājās, vari droši braukt ciemos! Arī bērni neraujas uz pilsētu, un saspringtajos kovida laikos te bija ļoti labi,” priecājas Jānis.
Abi Vītoli atzīst, ka vajag tikai šeptēties. Lauku māju saviem spēkiem izremontējuši, labiekārtojuši, bet, protams, visu mūžu varēs to uzlabot. “Mums nav bieza konta bankā, bet ir pašu saimniecība un, protams, ģimene. Lai viss iet uz riņķi, lai ir kustība!” dzīvespriekā dalās Inga.
Lieldienās Jānis visiem novēl: “Ēdiet daudz olu un esiet čakli klienti! Mēs visi skrienam pa dzīvi, bet domāju, ka jebkuram cilvēkam vajag apstāties, apdomāties. Nevajag kā dulliem skriet tikai pēc naudas, vajag veltīt laiku sev, ģimenei. Lai arī Lieldienas kļūst par ģimenes svētkiem, un vajag izmantot šo godu paražas. Veltiet šo svētku dienu ģimenei, sev, tuvajiem!”
