Tvitera konvojs Ukrainai: reportāža no ceļa
Jau vairāk nekā mēnesi no Latvijas uz Ukrainu plūst ziedoto automašīnu straume, ko ukraiņu karavīriem gādā brīvprātīgie. Lielākoties tie ir lietoti apvidus auto, kas piemēroti kara vajadzībām. Tautā viss šis pasākums jau iesaukts par tvitera konvoju, jo tieši šo sociālo tīklu visvairāk izmanto Ukrainas atbalstītāji.
Vienā no konvojiem – jau desmitajā – šofera lomā piedalījās arī šo rindu autors. Pietiek mazliet pameklēt sociālajos tīklos, lai uzdurtos šīs kustības aktīvistiem, par kuru redzamāko runasvīru kļuvis ar autosportu visai cieši saistītais Reinis Pozņaks, taču viņš nav vienīgais, kurš organizē ziedoto automašīnu konvojus uz Ukrainu – tā ir vesela domubiedru grupa, kas ar katru dienu aug augumā. Aprīļa sākumā ukraiņiem bija nogādāti jau apmēram 200 auto, un nekas neliecina, ka šis process varētu apstāties.
Kad uzzināju, ka Ukrainas atbalstītājiem trūkst šoferu, kuri varētu nogādāt saziedotās automašīnas līdz robežai, ilgi nedomāju. Sazinājos ar vienu no konvoju koordinatoriem Juri Pūci un sāku gaidīt, kad taure sauks.
Pirmo piedāvājumu doties saņēmu jau dažas dienas pēc pieteikšanās, taču tobrīd netiku, jo bija steidzami darbi. Nākamais sekoja pēc nedēļas, piektdienas agrā pēcpusdienā: “Varbūt ir vēlme uz pēdējā brīža piedāvājumu šovakar braukt?” Triju stundu laikā saposos un piecos vakarā biju pie autoservisa Jaunmārupē, no kura divreiz nedēļā startē konvoji.
Jaunmārupē veic apkopi Ukrainai saziedotajām automašīnām
Galvenais, kas no vecajiem vāģiem tiek prasīts – lai tie spētu nobraukt vēl dažus tūkstošus kilometru. Tūkstoti līdz Ukrainai, bet tur vēl kādu gabaliņu karadarbības zonā. Šā iemesla dēļ lielākā daļa mašīnu ceļu uz Ukrainu mēro saviem spēkiem, nevis speciālā piekabē (kaut gan daļu ved arī tā) – labāk to, ka auto nav tehniskā kārtībā, saprast pa ceļam, nevis kaujas laukā, kur kļūme var maksāt ļoti dārgi.
Pirms vešanas uz Ukrainu katru mašīnu izpēta mehāniķi un novērš būtiskākos defektus, ja tādi ir, taču visas iespējamās problēmas paredzēt nav viņu spēkos, jo šīs tomēr ir krietni brauktas mašīnas.
Katram braucējam jau piešķirta sava mašīna. Man tiek 19 gadus veca "Toyota Corolla", kas gan neierakstās apvidus auto kategorijā, taču ir domāta konvoju organizētājam Ukrainas pusē Mišam, kurš palicis bez braucamā, kas viņa darbā ir akūti nepieciešams.
Pēc īsas instruktāžas – cenšamies braukt kolonnā, pieturas punkti ir tādā un tādā vietā ik pēc apmēram 300 kilometru, saziņai izmantojam "WhatsApp" grupu utt. – sešos vakarā varam doties ceļā. Kā tajā klājās, vairāk lasiet jaunākajā “Kas Jauns Avīzē”.
