“Vai nu kāpiet lidmašīnā, vai palieciet!” 6 bērnu ģimenei dažos mirkļos jāizšķiras, vai pamest savu valsti
Pēdējā laikā ļoti daudz runājam par palīdzību Ukrainas kara bēgļiem. Bet Lienīte Ansone intervijā portālam Jauns.lv atgādināja, ka viņi nav vienīgie, kam vajadzīga palīdzība. Tā nepieciešama gan mūsu pašu vecajiem un slimajiem ļaudīm, gan cittautiešiem, kas ierodas Latvijā no dažādām kara plosītām vietām. Viņa arī pastāstīja par palīdzību kādai afgāņu bēgļu ģimenei, kurā aug 6 bērni.
Runājot par palīdzēšanu Ukrainas kara bēgļiem, Lienīte teica: “Mūsu ģimene jau vairākus gadus nodarbojas ar palīdzēšanu citiem. Tie nav tikai bēgļi. Tā ir arī 1.slimnīca, kur ir mūsu pašu vecie ļaudis, kuri ilgstoši atrodas uz gultas un kuriem ir vajadzīga palīdzība. Tas nav nekāds jaunums – palīdzēt.”
Palīdzība vajadzīga arī 8 cilvēku afgāņu ģimenei
Daļa no ļaudīm, kam Lienīte nesen palīdzēja, ir 8 cilvēku afgāņu ģimene. Tajā aug 6 bērni vecumā no 1 līdz 17 gadiem, turklāt 3 jaunākie bērniņi ir pirmsskolas vecumā.
Meklējot palīdzību konkrētajai afgāņu ģimenei, viņa saprata, ka Latvijas iedzīvotāji pret šīs tautības pārstāvjiem izturas dažādi. Daļai latviešu nav svarīgi, kādas tautības cilvēkiem jāpalīdz, bet citi atsaka savu palīdzību, uzzinot, ka tā vajadzīga tieši afgāņiem.
Apdomājas, pirms ziedo afgāņu ģimenei
Ziedotājiem un palīdzētājiem būtu jāatceras, ka arī afgāņi ir tādi paši cilvēki, kādi ir ukraiņi, kam mēs patlaban labprāt un dāsni palīdzam.
Pozitīvs piemērs ir par kādu Latvijas ģimeni, kuras pārstāvji bija sarūpējuši lielu materiālu un finansiālu atbalstu šiem bēgļiem. Uzzinot, ka palīdzība vajadzīga tieši afgāņu ģimenei, viņi apdomājās, bet tad otrā dienā piezvanīja un teica: “Mēs nolēmām, ka bērni visā pasaulē ir bērni, tāpēc palīdzēsim.”
Tāpat mukuši no kara šausmām
“Bet diemžēl ir dažādi viedokļi,” Lienīte teica un piekrita, ka pret ukraiņu bēgļiem latviešu sirdis vieglāk atveras un mēs jūtam ukraiņus sev kā tuvākus, bet pret afgāņiem esam piesardzīgāki, kaut arī viņi līdzīgi kā ukraiņi mukuši no kara šausmām.
“Viņi arī ir ieradušies no kara zonas. Viņiem bija māja netālu no Kabulas.” Ģimene Latvijā atrodas jau vairākus mēnešus, bet ar viņiem ir grūti sazināties. Latviešu valodu viņi, protams, vēl nemāk, bet sliktā angļu valodā runā tikai 2 bērni. Viņi prot kurdu valodu, bet Latvijā ir ļoti maz tās pārzinātāju.
Dažas stundas laika, lai izglābtu savas dzīvības
Afgāņu ģimenes galva iepriekš darbojās apsardzes jomā. “Ģimenei tika pateikts, ka viņiem ir dažas stundas laika. Vai nu viņi kāpj lidmašīnā vai paliek. Kādi viņi tobrīd bija, tādi visi iekāpa lidmašīnā un caur kaut kurieni tika līdz mums. Beidzot viņi ir nobāzējušies,” Lienīte raksturoja konkrētās ģimenes ceļu līdz Latvijai.
Ir pat grūti iedomāties, kā ģimenei klājās bēgļu gaitās, it īpaši tādēļ, ka viņiem ir 6 bērni (2 jaunākās atvases ir tikai 1 un 2 gadus vecas). Briesmīgi, ka kara dēļ saimei bija pēkšņi jāpamet savas mājas, tuvinieki un valsts, lai dotos bēgļu gaitās.
Vīrs jau atradis darbu, bet sieva dzīvosies ar bērniem
Ģimenei ir nokārtots bēgļu statuss. Nesen viņiem tika atrasts dzīvoklis Rīgā, Maskavas priekšpilsētā. Viņiem bija obligāti jādeklarējas tajā dzīvoklī. Kad bija nokārtota deklarēšanās mājvietā, bija jāmeklē skola, kura piekrita pieņemt viņu bērnus.
Tad vīram bija jāmeklē darbs – viņš noslēdza līgumu ar celtniecības firmu. Savukārt sievietes afgāņu ģimenēs nestrādā algotu darbu un dzīvojas pa mājām ar bērniem, turklāt ar tik kuplu bērnu saimi Latvijā diez vai būtu iespējams strādāt. Vēl viņiem bija jāatrod ģimenes ārsts, turklāt pēc iespējas tuvāk viņu dzīvesvietai, lai nebūtu daudz un tāli pārbraucieni.
Kad tas viss ir nokārtots, viņi var sākt domāt par sociālās palīdzības un pabalstu saņemšanu.
Līdz gultu atvešanai jāguļ uz lupatiņām
Afgāņu ģimene ļoti priecājas par savu jauno dzīvokli un to, ka vairs nav jāuzturas šaurās telpās, no kurām daļa ir koplietošanas. “Virtuve te ir vairāk vai mazāk iekārtota, bet gulēja viņi uz grīdas, uz lupatiņām. Es pat neteiktu, ka tie ir paklājiņi,” Lienīte raksturoja ģimenes sākotnējos dzīves apstākļus dzīvoklī.
Sarunas rītā viņa darīja visu iespējamo, lai afgāņi pēc iespējas ātrāk tiktu pie gultām. Līdz tam dzīvoklī bija tikai 2 izvelkami dīvāniņi, bet, protams, uz tiem nevarēja sagulēt 8 cilvēki.
Bērni stāv rindiņā un lūdz, lai apzīmē arī viņu kurpītes
Nesen viņa piedzīvoja aizkustinošu situāciju ar bērnu apaviem. “Vienam puikam bija caura kurpīte. Viņš man atnesa un rādīja kurpīti. Es sapratu, ka tā ir caura un vajag kaut kādus apavus. Es nometos uz ceļiem apzīmēt kurpi, jo nevarēju noteikt tās izmēru. Es zīmēju ap kurpi, un viņš man rādīja, ka vajag bišķiņ lielāku.
Kad es pagriezos, tad redzēju, ka visi bērni stāvēja man aiz muguras katrs ar savu kurpīti. Kā man nelikt sludinājumu un nemeklēt apavus viņiem!? Kā? Visi pārējie bērniņi stāvēja strīpiņā un lūdza, lai apzīmē arī viņu kurpi. Citam bija šķībāka kurpe, citam jau spieda. Katram bija sava vaina.”
Lienīte pauda prieku, ka cilvēki atsaucās viņas lūgumam un ziedoja apavus bēgļu bērniem. Turklāt ļaudis saziedoja arī daudz citu lietu, piemēram, apģērbu, birstes, kancelejas preces. Bija palīdzētāji, kas ģimenei sapirka ļoti daudz vajadzīgo lietu, turklāt taujāja, kas vēl viņiem nepieciešams.
Esam ļoti atsaucīgi, bet arī piesardzīgi
Viņa secināja, ka patiesībā Latvijas iedzīvotāji ir ļoti atsaucīgi ļaudis. Tiesa, daļa cilvēku saglabā piesardzību un vēlas pārliecināties, ka saziedotās lietas tiešām nonāk līdz konkrētajiem patvēruma meklētājiem. “Cilvēki netic, prasa, kur tie bēgļi ir un kā var aizvest viņiem lietas paši.”
Bet Lienīte neatbalsta, ka katrs ziedotājs dotos pie bēgļiem individuāli, klauvētu pie viņu durvīm un nodotu saziedotās mantas. Bēgļi jūtas daudz mierīgāk un drošāk, ja visas saziedotās lietas viņiem nogādā viena jau iepriekš pazīstamā latviešu ģimene.
“Dažādi sveši cilvēki nevar pie vienām durvīm klauvēt dažādos laikos.” Nav pareizi, ka bēgļu dzīvokli izveidotu par caurstaigājamu vietu. “Palīdzība ir laba, bet tai jābūt tolerantai.”
Bet, lai ziedotāji būtu droši, ka visas viņu dāvātās mantas ir nonākušas līdz konkrētajai ģimenei, Lienīte sūtīja fotogrāfijas palīdzētājiem. Tāpat reiz viņa organizēja, ka ziedotāji pieveda mantas pie ģimenes mājām, bet afgāņi nonāca tām pakaļ un uznesa augšā uz dzīvokli.
Es lidoju, palīdzot citiem!
Lai organizētu palīdzību grūtībās nonākušiem cilvēkiem, ir jāiegulda liels darbs. Kāpēc Lienīte un viņas ģimene to dara? Viņa skaidroja, ka šis jautājums ir mūžīgs un pat neatbildēts.
“Ja tā dziļi meklē, droši vien atbilde ir mūsos pašos. Tu savu emocionālo stāvokli tajā laikā reāli uzlabo. Tas nav darbs, no kura tu nogursti. Tas nav darbs, par kuru tu gaidi pateicību. Es vienmēr lidoju no tā!
Iepriecina sirmgalvjus ar saldējumu
Es iznāku no 1.slimnīcas, kur esmu bijusi pie vecajiem cilvēkiem, kas tur ilgstoši uzturas, un jūtos labi. Covid-19 laikā mēs tā nevarējām iet, tomēr vienu reizi nedēļā vedu viņiem saldējumu.” Viņai pievienojās vēl citi cilvēki, kas ziedoja naudiņu saldējumam un našķiem.
Smērējot lašmaizītes vecajiem ļaudīm un palīdzot citādi, Lienīte jūtas, it kā lidotu pus metru virs zemes. “Tu lido! Tas ir tik labs garastāvoklis, tas ir tik patīkams darbs! Tas ir bez paldies. Tev nevajag paldies! Tev vajag to izdarīt, un tad tu pats jūties labāk. Droši vien tas ir katram egoistiski.”
Ja nu tā būtu mana mamma?
Palīdzot veciem cilvēkiem, Lienīte arī vienmēr iedomājas: “Ja nu tā būtu mana mamma, mans tētis, bet neviens pie viņa nenāktu.” Ir diezgan daudz pensionāru, kuriem ir bērni, kas viņus neaprūpē. Diemžēl…
Šie vecie slimnieki, par kuriem piederīgie neliekas ne zinis, jūtas ļoti priecīgi, kad viņiem aiznes saldējumu, kafiju, maizītes vai kaut ko citu garšīgu. “Kāds saldējumu pēdējo reizi ir ēdis tikai jaunībā. Viņš nav ēdis saldējumu entos gadus.” Savukārt daži ir sajūsmā par kafiju, kuras smaržu jau bija paspējuši aizmirst…
Lienīte atzina, ka šāda darbošanās, palīdzot citiem, piemēram, aiznesot saldējumu uz slimnīcu, patiesībā neprasa daudz naudas. Vajadzīga tikai gribēšana un darbošanās!
Mīli cilvēkus un palīdzi viņiem!
Noslēgumā Lienīte rezumēja: “Tā galvenā doma, kas būtu jāpasaka: ne jau es tas supervaronis, kas palīdz, bet tas, ka jebkurš var to izdarīt, jo dažbrīd nav vajadzīga nauda, bet jāpārkrāmē savs skapis, pagrabs un jāatbrīvojas no mantām, kas kādu laiku nav bijušas vajadzīgas, bet citam svarīgas izdzīvošanai.
Ir daudz organizāciju, kas pieņem brīvprātīgo palīdzību un pat veic brīvprātīgo apmācību: “Hospiss Latvija”, “Caritas Latvija” u.c. Tik mazā valstī, kur esam kaimiņi viens otram, svētīgi atcerēties par tiem, kam šobrīd ir grūtāk nekā mums. Vienalga, vai tas ir slimnieks, vecs vai jauns, bēglis vai tikai paziņa aiz žoga, nav svarīga tautība un reliģija, bērnu skaits u.c. Svarīgs ir tikai viens: mīli cilvēkus un palīdzi viņiem!”
