Rembo, Mr.Bīns, Daņila no "Брат"... Kā kino maģija pārņem mūsu prātus

Novērtējot kinomākslas milzīgo ietekmi, proletāriešu vadonis Vladimirs Iļjičs Ļeņins deklarēja: “Vissvarīgākā no mākslām mums ir kino!” Un tiešām – no visām komunikācijas formām un mākslas veidiem kino uzskatāms par ļoti īpašu. Tas spēj pārņemt skatītāja uztveri un likt viņam identificēties ne tikai ar filmas varoni, bet reizēm – pat ar kinokameru. Gadās situācijas, kad cilvēkiem zūd robeža starp kino un reālo dzīvi. Piemēram, kad astoņdesmitajos gados padomju cilvēkiem tika demonstrēts pats pirmais ārvalstu seriāls, proti, meksikāņu ziepju opera par verdzeni Izauru, redzētais radīja tik lielus pārdzīvojumus un kaislības, ka Krievijā fabriku strādnieces pat piedraudēja ar streiku, ja no verdzības netiks atbrīvota nabaga meitene.

Jaunas pasaules radīšana

Kino spējis apburt skatītājus jau kops pašiem pirmsākumiem, kad vēl bija mēms. Iegūstot skaņu un krāsu, pārdzīvojot konkurenci ar televīziju un video, kino droši turpina savu uzvaras gājienu. Suģestējot miljoniem skatītāju, kino valda gan kinoteātros, gan plazmas televizoros, turklāt tas iespraucies arī datoros un telefonos. Kā norāda speciālisti, kino – tā ir ne tikai nevainīga izklaide, bet arī spēcīgs un efektīvs smadzeņu skalošanas līdzeklis. Tas būtiski ietekmē mūsu apziņu un zemapziņu, formē noteiktus priekšstatus un uzskatus.

Kino spēj izcelt kādu dzīves aspektu un padarīt to par ļoti būtisku. Tas spēj mitoloģizēt pat ikdienišķas lietas. Kas agrāk mums šķita nebūtisks, pēc spēcīgas un pārliecinošas filmas noskatīšanas jau šķiet svarīgs un būtisks. Kino spēj heroizēt gan privāto, gan sabiedrisko dzīvi, piešķirot cilvēka lēmumiem un darbībām neatkārtojamu un teju vai episku vērienu. Kaut dzīvē bieži vien notiek pat neticamākas un brīnumainākas lietas nekā uz ekrāna, kino mūs spēj aizraut daudz spēcīgāk, jo izvērš darbību saistošā, simboliskā un dramatizētā formā. Labs kino spēj ne tikai intriģēt, bet reizēm pat dziedēt. Tas spēj samazināt iekšēju spriedzi, kliedēt skumjas, bailes un vainas apziņu. Tas veic psihoterapijas funkcijas – ceļ pašapziņu un nomierina. Piemēram, skatoties uz pamuļķi misteru Bīnu, ikviens skatītājs sajūtas gudrs, vērtīgs un veiksmīgs. Dzirdēts viedoklis, ka šausmu filma samazina nāves un slimības bailes, komēdija vājina konfliktu starp indivīdu un sabiedrību, detektīvs stiprina skatītāja drošības izjūtu un tiesības saņemt aizsardzību pret ārējiem apdraudējumiem.

Protams, kino nepavisam nav sabiedrības spogulis, tam tādam nemaz nav jābūt. Nebūtu prātīgi prasīt no režisora objektīvi aptvert sabiedrībā notiekošos procesus un to visu tikpat objektīvi parādīt filmā. Kino – tas ir konkrēts skatījums uz pasauli vai pat jaunas pasaules radīšana.

Ir naivi uzskatīt, ka kino industrija kalpo tikai izklaidei, tam ir liela ideoloģiska slodze. Kino – tas ir viens no varenākajiem propagandas ieročiem. Kinomākslai ir sava taisnība, kas turklāt ir tik spēcīga, ka to var mierīgi uztiept skatītājiem. Piemēram, vēsturē negatīvu personu var pārveidot par pozitīvu kinovaroni, turklāt tik pārliecinoši, ka vairākumam skatītāju neradīsies ne mazākās šaubas. Un šis pozitīvais priekšstats par konkrēto personu paliks un nostiprināsies arī reālajā dzīvē. Konkrētā manipulācija uzskatāma par ļoti veiksmīgu, jo ietekmē lielākoties nevis prātu, bet jūtas. Ja varonis mums ir iepaticies, tad nekādi racionāli kontrargumenti mūs nepārliecinās, ka viņš ir nelietis. Tāpat kā iemīlējušos meiteni nepārliecinās radinieku stāsti, ka viņas izredzētais ir vējagrābslis un brunču mednieks.

Starp citu, izskan apgalvojumi, ka viens no PSRS sistēmas sagrāvējiem bija Rietumu kino. Ar kino gan tieši, gan netieši tika propagandēti Rietumu kultūras standarti un dzīvesstils. Padomju kino, lai arī kā centās, tomēr nespēja radīt līdzvērtīgu padomju dzīvesstilu uz kinoekrāniem. Un jāatzīst, ka padomju ideologi vispirms zaudēja cīņu uz kinoekrāniem, pēc tam – arī reālajā dzīvē.

 Kad nav nekā nejauša

Tomēr jāatzīst, ka padomju kino sākums bija daudzsološs, kas turklāt tika ietverts stingros ideoloģiskos rāmjos. Padomju laikā bija stingra cenzūra, valsts kontrolēja visas uzņemtās filmas. To personīgi darīja pats tautu tēvs Josifs Staļins. Viņš sekoja līdzi kino procesam jau kopš paša sākuma – lasīja un laboja scenārijus, kā arī veica korekcijas filmas uzņemšanas laikā. Sākotnēji Staļinam bija ambicioza ideja izveidot Krimā savu padomju Holivudu, bet šim projektam bija nepieciešama ļoti liela nauda, kuras tobrīd nebija, tāpēc projektu atlika uz nenoteiktu laiku. PSRS kino bija teju svarīgākais propagandas līdzeklis. Lai skatītājiem precīzi nodotu ideju, bija vajadzīgi saprotami personāži. Staļina laikā visas filmas bija rūpīgi pārdomātas – katrs vārds un žests. Tur nebija nekā nejauša. Bija svarīgi, lai katra epizode būtu skaidri saprotama. Tika darīts viss, lai izslēgtu jebkādas interpretācijas iespējas. Bija ieviesta nepārprotama dalīšana – savējos un svešajos, pozitīvajos un negatīvajos. Savējie bija mīlīgi un jauki, ienaidnieki – nejauki un riebīgi. Nodalīšana bija pavisam strikta, lai pat zirgam būtu skaidrs, kas ir labais un kas – sliktais.

Plašajā darbaļaužu valstī galvenais cenzors bija Josifs Staļins, kura varā bija ne vien cenzēt filmas, bet arī represēt pašus filmu veidotājus. Smagā cenzūras roka skāra arī ģeniālo režisoru Sergeju Eizenšteinu, kura veidotā filma „Bruņukuģis Potjomkins” vēl šobaltdien dažādos režisoru un kinokritiķu vērtējumos tiek atzīta par vienu no vislabākajām filmām pasaulē. Eizenšteins bija radījis filmu arī par pionieri Pavļiku Morozovu, kas Padomju Savienībā bija teju vai kulta persona, jo bija „nostučījis” savu tēvu varas iestādēm kā kolektivizācijas pretinieku. Tomēr visu tautu tēvam Josifam Staļinam šī filma nepatika. Viņaprāt, Pavļiks Morozovs filmā bija attēlots tik varonīgs, ka viens pats spēja aizvietot visu padomju varu. Filmu neizlaida uz ekrāniem, to nolika plauktā, vēlāk ugunsgrēkā tā gāja bojā. Padomju funkcionāri ļoti greizsirdīgi raudzījās uz kinorežisoriem, jo uztvēra viņus kā konkurentus smadzeņu skalošanā. Bieži vien gadījās, ka ierēdņi iejaucās filmas veidošanas procesā un prasīja ieviest nepieciešamās korekcijas. Partijnieki pat izdeva speciālus lēmumus, slavējot vai kritizējot paveikto kinomākslā. Tā, piemēram, CK politbiroja loceklis Andrejs Ždanovs organizēja CK sapulci, kurā tika pieņemts lēmums, ka filma „Lielā dzīve” ir politiski un mākslinieciski vāja.

Laika gaitā izveidojās arī noteiktas tradīcijas. Piemēram, aktierim bija ļoti prestiži nospēlēt Ļeņinu vai Staļinu, par to viņš parasti saņēma visādas prēmijas un godalgas. Taču tam bija arī ēnas puses, kas negatīvi ietekmēja viņa turpmāko karjeru. Aktierim, kas bija spoži nospēlējis Ļeņinu, bija grūti dabūt citas lomas. Režisori sprieda: “Nu, kā tu viņam dosi spēlēt kaut kādu žuļiku detektīvfilmā. Viņš taču ir Ļeņins!”

Smags ķieģelis tumšā dīķī

Sabrūkot Padomju Savienībai, Krievijas kinomāksla pašķīda un nīkuļoja. Dzirdēti nostāsti, ka deviņdesmitajos gados Krievijas kino vairāk bijis paredzēts nevis mākslai, bet gan ātrai naudas atmazgāšanai. Tomēr deviņdesmito gadu beigās un šā gadsimta nultajos gados krievu kino pamazām atkopās un sāka uzņemt apgriezienus. Līdzās dažādām tēmām parādījās arī patriotiski un nacionālistiski motīvi. Šajā ziņā paši krievi izceļ filmas „Brālis” un „Brālis 2”, kuras uzskata par krievu idejas kvintesenci. Filma „Brālis 2” reizēm arī dēvēta par krievu nacisma himnu, tajā tiek radīts un formēts potenciālā ienaidnieka tēls. Tur mēs redzam gan zaglīgus amerikāņus, gan bandītiskus ukraiņus un, protams, lāga pusi krievu, kas ar visiem tiek galā. Starp citu, šā gada februārī Ukrainas Valsts aģentūra kino jautājumos aizliedza izrādīt šo filmu, jo tā ietver ukraiņus pazemojošas scēnas. Ukrainā arī aizliegti Krievijas televīzijas seriāli „No kapteiņa Čerņajeva dzīves” un „Zirnekļa tīkls 8”. Aģentūras pārstāvji sniedz paskaidrojumu, ka abi darbi popularizē Krievijas spēka struktūras un formē to pārstāvju pozitīvu imidžu. Viņi uzskata par neiespējamu demonstrēt šo seriālus, kad nelikumīgi ir anektēta Krima un turpinās Krievijas militārā agresija Ukrainas austrumos.

Filma stāsta par automehāniķi Nikolaju, kurš spiests cīnīties pret bandītisko pilsētas mēru, kas nolēmis atņemt viņam īpašumu. Tomēr Nikolajs zaudē šo bezcerīgo cīņu, jo mēra pusē ir pērkami policijas, tiesas un pareizticīgās baznīcas pārstāvji. Filmā attēlota valsts sistēma, kas gluži kā bībeliskais personāžs „Leviatāns” aprij vienkāršus ļaudis.

Uzklausot regulāras apsūdzības, aizrādījumus un apvainojumus, filmas režisors atzina, ka ir pārsteigts par sacelto ažiotāžu. Žurnālisti vēstīja, ka sākumā Zvjagincevs labprāt sniedzis intervijas, bet vēlāk, acīm redzami noguris no apvainojumiem, atteicies no sarunām un nogājis pagrīdē.

Latviskais kino

Kino propagandas īpašā loma pamanīta un novērtēta arī Latvijā, turklāt jau valsts veidošanas pirmsākumos. 1921. gada 25. aprīlī nodibinājās akciju sabiedrība „Latvju Filma”, kuras darbībā iesaistījās vairāki sabiedrībā pazīstami cilvēki, tostarp Rainis. Viens no kino entuziastu patriotiskākajiem darbiem bija filma „Laiku viesulī”, kuras scenārija autors bija populārais rakstnieks Jānis Akuraters. Filmas tēma bija veltīta Latvijas brīvības cīņām, konkrēti – 1919. gada pavasarim Liepājā un Andrieva Niedras apvērsuma mēģinājumam. Filmā tika ievīts latviešu virsnieka un vācu baroneses mīlas stāsts. Filmas pirmizrāde notika 1921. gada augustā kinoteātrī „Grand Kino”, tā pulcēja gan valdības pārstāvjus, gan citas prominences. „Laiku viesulī” izraisīja ne tikai skatītāju interesi, bet arī politisku skandālu. Rīgas baltvācieši pieprasīja filmas aizliegšanu, jo uzskatīja, ka filmā parādītā vācu baronu līdzdalība Andrieva Niedras pučā nomelno visu vācu tautu. Laikraksts „Jaunākās Ziņas” to novērtēja kā vāciešu vēlmi diktēt savus noteikumus Latvijas kino un jaukties latviešu nacionālajā dzīvē.

Nākamā patriotiskā filma bija 1928. gadā režisora Aleksandra Rusteiķa, operatora Jāņa Sīļa un Aizsargu organizācijas instruktora Alfrēda Bērziņa radītais kopprojekts – „Par tēvzemi”, kurā bija attēloti padomju varas šausmu darbi 1919. gadā. Kā vēlāk apliecināja skatītāji, filma tiešām bijusi šausmīga – ar laupīšanām, dedzināšanu, nāves sodiem un brutālām izvarošanas ainām. Kaut Latvijas kino cenzūra bija izslavēta kā čakla cenzētāja, kas prata izgriezt pat vismazākās vardarbības epizodes, šoreiz aiz politiskiem apsvērumiem zvērības tika saglabātas.

Pēc filmas parādīšanās uz ekrāniem radās nesaprašanās ar igauņiem, kas jutās aizvainoti, ka filmā ignorēti viņu nopelni Latvijas brīvības cīņās. Tolaik izdevums „Filma” un „Skatuve” rakstīja: “Igauņi, noskatoties „Lāčplēsi”, atraduši tur nepiedodamu vēstures viltošanu un jutušies dziļi apvainoti, ka latvieši aizmirsuši savas brāļu tautas – igauņu palīdzību brīvības cīņās.”

Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados latviešu kino radās un veidojās, pateicoties vienīgi atsevišķu cilvēku entuziasmam un pārliecībai, ka Latvijai nepieciešams savs nacionālais kino. Valsts nesniedza nekādu atbalstu, tas notika vēlāk, kad pie varas nāca Kārlis Ulmanis un kino tika izmantots, lai stiprinātu latvisko identitāti un patriotismu. Kā ļoti veiksmīgs piemērs noteikti pieminams Latvijas kinomākslas šedevrs „Zvejnieka dēls”, kuru režisors Vilis Lapenieks ekranizēja pēc rakstnieka Viļa Lāča tāda paša nosaukuma romāna motīviem.

Filmas pirmizrāde notika 1940. gada 22. janvārī kinoteātrī „Splendid Palace”, kuru ar savu klātbūtni pagodināja arī Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Uz pirmizrādi bija ieradušies daudz vairāk skatītāju, nekā kinoteātris varēja uzņemt. Sākās drūzmēšanās un grūstīšanās. Izsauktā policija nespēja apturēt pūli, un tas salauza kinoteātra ieejas durvis. Filmas panākumi bija fenomenāli. Nedēļām ilgi Rīgas un citu pilsētu kinoteātri rādīja „Zvejnieku dēlu” pārpildītās zālēs. Ar panākumiem to izrādīja arī kaimiņzemēs – Lietuvā un Igaunijā. Vēlāk filmu demonstrēja arī Balkānu valstīs.

Arī mūsdienās nav zudis pieprasījums pēc nacionāla un patriotiska kino. Piedāvājuma klāstā noteikti pieminama Jāņa Streiča filma „Rūdolfa mantojums” – latviskais stāsts par lepno saimnieku Rūdolfu, kas ir pietiekami ambiciozs, lai konkurētu ar vācu baronu. Patriotisko darbu sarakstā ierindojama arī Arvīda Krieva filmā Dancis pa trim, kuras darbība risinās izšķirošajās Otrā pasaules kara beigu dienās. Protams, nevar nepieminēt režisora Aigara Graubas un producenta Andreja Ēķa kopdarbus – „Baiga vasara”, „Rīgas sargi” un „Sapņu komanda 1935”. Abi kino censoņi jau agrāk deklarēja savu vēlmi dot latviešiem jaunus atdarināšanas vērtus varoņus, rast aizraujošus stāstus Latvijas vēsturē un veidot nacionālo ideoloģiju kino.

Patlaban tiek veidota vēl kāda patriotiska filma, kas top pēc Aleksandra Grīna romāna „Dvēseļu putenis” motīviem. To veido režisors Dzintars Dreibergs. Filmas mērķis ir izstāstīt vēsturiski nozīmīgu, personīgu stāstu mūsdienu kino valodā. “No gandrīz 800 lappušu romāna esam iecerējuši izveidot filmu, kas attēlo personisku galvenā varoņa pieredzi kara šausmās un noved pie apziņas par neatkarīgas valsts nepieciešamību. Veidojot filmu, iecerēts maksimāli saglabāt Grīna spilgto, poētisko un dokumentāli precīzo valodu. Spēlfilmai „Dvēseļu putenis” ir jāatgādina, cik smagi mēs izcīnījām brīvību un kādus upurus tas prasījis, lai mēs novērtētu to, kas mums ir dots šodien,” saka režisors. Paredzēts, ka filma piedzīvos pirmizrādi 2018. gada 18. novembrī, atzīmējot Latvijas simtgades svētkus.

Andris Bernāts, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Vida Press, ekrānuzņēmums no video, shutterstock