Marina no Ukrainas, kas tagad Rīgā tirgo kafiju: “Es neceru, es ticu, ka atgriezīšos mājās!” Viņas ilgais un grūtais ceļš uz Latviju

Jauns.lv devās uz kafijas namiņu, lai ne tikai nobaudītu kafijas tasi, bet arī aprunātos ar Marinu. Viņa nevēlas runāt par to, kas piedzīvots uzbrukuma laikā – pārāk sāpīgi, nevēlas arī fotografēties, bet pastāstīja par savu ceļu uz Latviju un pirmajiem iespaidiem šeit.

Pirms teju četriem gadiem Rīgā, Krišjāņa Barona ielā pie “Bērnu pasaules”, Ketija un Ēriks Karlsoni atvēra kafijas namiņu, lai no gūtajiem ienākumiem palīdzētu tagad deviņus gadus vecajam dēlam Kurtam ar īpašām vajadzībām nodrošināt ikdienu, rehabilitāciju, atpūtu un veidotu nākotnes uzkrājumu. Tagad Karlsonu ģimenes uzņēmums sniedz palīdzīgu roku arī Marinai un viņas septiņgadīgajai meitai Ievai.

Laika gaitā kafijas namiņš mainījis adresi un tagad tas atrodas pie ieejas Vermaņdārzā, Krišjāņa Barona un Elizabetes ielas stūrī. Pie kafijas namiņa plīvo Ukrainas karogs, bet jūs apkalpo jauna sieviete ar piespraudi zilidzeltenās krāsās pie krūts ar uzrakstu “No Ukrainas”. Piespraude klientus aicina būt saprotošiem, kādēļ barista vēl nespēj viņus apkalpot skaidrā latviešu valodā.

"Viņa ir burvīga"

Pavisam nesen “Kurts cofee” sociālajā tīklā “Facebook” ierakstīja atbildi uz jautājumu, kāpēc kafijas namiņā “ar mani "Kurtā" runā krieviski?”:

“Tāpēc, ka Tavu kafiju gatavo Marina. Viņa ir no Ukrainas un vēl neprot latviešu valodu, un es patiešām ļoti ceru, ka viņai tas pat nebūs īsti jādara, jo nekur nav tik labi kā mājās, kur nu vēl, ja tavs vīrs ir Ukrainā, bet tu ar bērniņu - Latvijā!

Esiet saprotoši par valodas barjeru, Marina ir profesionāla barista un ļoti labi gatavo kafijas dzērienus, ļoti cenšas saprast svarīgākos vārdus: liela, maza, auzu piens... viņa ir burvīga un gādāsim, lai šis jau tā smagais laiks viņai ir vieglāks! Viņa runā ukrainiski, krieviski un mazliet arī angliski”.

20 stundās 1300 kilometru

Marina stāsta, ka jau pirmajā kara dienā – 24. februārī – tikai ar to, kas mugurā no Harkivas aizbraukusi pie vecākiem uz netālu esošo Volčanskas pilsētiņu. Jau pirmajā kara dienā krievi sākuši apšaudi. Harkivā bumbas vēl nekrita, bet apkārtnē gan. Viņa Harkivā dzīvoja daudzdzīvokļu mājā. Kādā stāvoklī tagad ir viņas dzīvoklis, Marina nezina – sakari esot slikti. Blakus kāpņu telpā esot trāpījis lādiņš, bet viņas logi nesen vēl esot bijuši veseli.

Savukārt Volčanskā, kuru tagad okupanti esot aplenkuši, ir noslēgta no pārējās Ukrainas – vienīgā “izeja” esot uz Krievijas robežu. Tur palikuši vecāki, kuriem nu palīdz Marinas vīrs. Volčanskā ir grūti, trūkst pārtikas. Pašā Harkivā dzīve gluži apstājusies nav – strādā dažas aptiekas un arī lielveikali, jo cilvēkiem jau ēst kaut ko vajag, saka Marina. Savukārt divas kafejnīciņas, kuru saimniece bija Marina, durvis nu slēgušas. Harkivā viņa vēl strādāja par telpu dizaineri. Bet mierīgi iekārtoto dzīvi viņai nācās pamest ar septiņgadīgo meitu un mugursomu, kurā bija tikai siltās drēbes, dokumenti un mazliet ēdiena.

Uz Latviju viņa braukusi cauri Krievijai, jo tā bijusi vienīgā iespēja izbēgt no kara, tilti no Volčanskas uz pārējo Ukrainu saspridzināti. Ceļš cauri Krievijai līdz Latvijas robežai ilga 20 stundas, ar mašīnu nobraukti 1300 kilometru:

"Esmu priecīga, ka nokļuvu Rīgā"

“Varu pateikt tikai vienu - te ir ļoti laipni cilvēki. Katrs cilvēks, kas man palīdzēja, daudz ko nozīmē. Esmu viņiem ļoti pateicīga, ka te varu justies kā mājās. Ceļš bija ļoti ilgs, bet nu esmu priecīga, ka nokļuvu Rīgā. Kāpēc Latvija? Tā vienkārši sanāca…

Vecāki palika Volčanskā, tur tagad dzirdami sprādzieni. Sakaru nav. No maniem draugiem un paziņām aizbraukuši ļoti daudzi, pārsvarā tās ir mātes ar bērniem. No Harkivas praktiski visi aizbraukuši.

Latvijā mūs ļoti labi sagaidīja, kājām pārgāju robežu. Kamēr kārtoju dokumentus, robežsargi meitu uzcienāja ar tēju. Ceļā sazinājos ar brīvprātīgajiem palīgiem, kuri mūs atveda uz Rīgu, mums uz diviem mēnešiem piedāvāja bezmaksas dzīvokli Rīgas centrā. Bēgļu palīdzības centrā Kongresu namā piedāvāja darba iespējas no Ukrainas atbraukušajiem un tur arī atradu iespēju strādāt “Kurtā”. Meitu pieņēma Rīgas 21. vidusskolā.

Ceru, ka viss šis beigsies, atgriezīšos mājas un uzaicināšu jūs ciemos!”