Mazzināmais un nepelnīti nenovērtētais vācbaltu mākslinieka mantojums Rīgai

Timms ar fotogrāfa precizitāti attēloja ainas no augstmaņu un parastās tautas dzīves, katru gadu apciemoja tuviniekus Latvijā, gleznoja vietējās ainavas, runāja ne tikai dzimtajā vācu un impērijas krievu valodā, bet arī latviski. Mūža otrā puse pagāja Berlīnē, kur viņš apgleznoja porcelānu.

Novēlēja naudu tiltiņa būvei

Interesants ir vēl kāds fakts. “Palūkosimies, uz ko dien’ un nakti raugās Armitstedu pāris,” aicina Rīgas mežu pārstāve Anitra Tooma. Proti, runa ir par Operas tiltiņu – kurš gan pa to nav gājis pāri pilsētas kanālam, bet retais zina, ka tas būvēts par naudu, ko testamentā novēlēja Timms, cerībā, ka dzimtajā Rīgā viņa vārdu neaizmirsīs.

Tomēr pamazām no atmiņas pagaisis Operas tiltiņa pirmais nosaukums – Timma tilts. Kad no Latvijas repatriēja vācbaltiešus, nebija modē par viņiem atcerēties, arī padomju varai vāciešu pieminēšana nebija pa prātam, ja nu tikai ar sliktu vārdu. “Bet tagad, pēc 120 gadiem, mēs mierīgi varam atkal runāt gan par baltvāciešiem, gan Krievijas impērijas laikiem, jo vēsturi jau izmainīt nevaram. Ietekmēt varam tikai nākotni,” teic Tooma.

Nosacījums, lai nav bīstami slideni

Tiltiņu atklāja 1900. gada 14. februārī, gadu agrāk nekā Džordžu Armitstedu ievēlēja par Rīgas galvu. Timms bija liels lokālpatriots, tāpēc, kaut nebija nemaz tik bagāts, testamentā novēlēja 9000 rubļu šim tiltiņam un arī ap 250 savu darbu Rīgas mākslas muzejam. 1897. gada rudenī, divus gadus pēc vīra nāves, Timma atraitne Emīlija Rīgas vadībai iesniedza sava vīra testamentā novēlēto naudu.

Timms skaidri aprakstīja, kāds tilts tieši jābūvē: “Tam jāsākas no bruģētā laukuma pilsētas teātra (tagadējais Operas nams – Red.) priekšā un jāiet uz Politehnikuma (tagad Latvijas Universitāte – Red.) galvenajām durvīm. Tiltam jābūt no dzelzs, horizontālam, ne šaurākam par Bastejkalna tiltu. Tam vajag stāvēt uz mūra statņiem, un tas jātaisa pēc konkurences ceļā izvēlēta projekta, kuram naudas dāvinātāja piekrīt. Abos tilta galos celiņiem vajag būt taisniem un tā ierīkotiem, lai no tilta ejot nav neērta iešana uz leju.”

Pēdējais nosacījums izrietēja no ietekmīgu pilsētnieku ķīviņa 19. gadsimta 90. gadu sākumā par izliekto Bastejkalna tiltiņu, kas ziemā bijis slidens un bīstams.

Uzvarēja inženieris no Ventspils

Timma testamentā bija noteikts, ka tilts jāuzbūvē gada laikā, 3000 rubļu celtnieki dabūs sākumā, bet pārējo tikai tad, kad darbi būs kvalitatīvi pabeigti. Atverot konkursa uzvarētāja aploksni, atklājās, ka izvēlēts Ventspils inženiera Ivana Krapivjanska projekts.

Uzvarētājs saņēma 300 rubļu prēmiju, bet krietnu laiku neviens nevēlējās šo tiltu būvēt. Ciešāk ieskatoties tāmē, izrādījās, ka ar 9000 rubļu nepietiek un jāatrod vēl septiņi tūkstoši. Kad pilsēta piešķīra šo naudu, pieteicās arī būvnieki, kas 20 metru garo metāla tiltu uzbūvēja deviņu mēnešu laikā. Metāla loki kopā ar margām sver 15 tonnas, tiltu apgaismo astoņas laternas.

Tolaik tiltiņu klāja dēļu segums, bet pēc 95 gadiem to noasfaltēja. Pērn rudenī atjaunoja asfalta segumu, bet tas bija tik grumbuļains, ka pašvaldība lika būvniekam par saviem līdzekļiem klājumu nomainīt pret glītu bruģi, atgādina Tooma.

Kas bija fon Timms

Krievijā Timmu sauca par Vasiliju Fjodoroviču. Viņa vācu izcelsmes tēvs Fridrihs bija Rīgas birģermeistars jeb pilsētas galva, māte Julianna fon Cimmermane – Mazsalacas mācītāja meita. Timmu ģimene dzīvoja Vecrīgā, Mazajā Jaunielā, bet vasaras pavadīja Zorgenfreijas  muižiņā starp Ķīšezeru un Bābelīša ezeru. Pie Timmiem bieži ciemojās pasaulslaveni mūziķi un mākslinieki.

Visi septiņi ģimenes bērni bija ļoti apdāvināti, bet Vilhelms izcēlās īpaši un jau bērnībā uzskatīts par labāko zīmētāju Rīgā. Tāpēc tēvs puisi jau 14 gadu vecumā nosūtīja uz Pēterburgas Mākslas akadēmiju, un kopš tā laika viņš Rīgā iegriezās reti.

Timmam bija galvu reibinoša karjera Krievijā, jo viņš ar fotogrāfa precizitāti bija iemanījies attēlot gan ainas no cara, gan vienkāršās tautas dzīves, ilustrēja grāmatas, gleznoja aristokrātu portretus, bija Krievu mākslas lapas redaktors.

Tikai otrā izstāde Rīgā

Pēc franču gleznotāja Orasa Vernē (1789–1863) ierosinājuma Timms 1844. gadā aizbrauca uz Franciju un vēlāk divus mēnešus ceļoja pa Alžīriju – tur redzētais atainots viņa gleznās.

Bet tad 46 gadu vecumā Timmam strauji pasliktinājās redze, un viņš pārcēlās uz Berlīni, kur pavadīja mūža pēdējos 30 gadus, kļūdams labi ieredzēts vācu mākslas aprindās – Prūsijas Mākslas akadēmija viņam piešķīra profesora titulu. Timms aizgāja aizsaulē 74 gadu vecumā Berlīnē, bet viņa pīšļi ir apglabāti Rīgas Lielajos kapos.

“Atgriežoties pie Timma mākslas – 1905. gadā atraitne uzdāvināja muzejam ap 250 dažādu žanru darbu, un pēc pāris gadiem tas organizēja autora pirmo personālizstādi Rīgā. 115 gadus vēlāk biržas namā tikai otro reizi Rīgas vēsturē tiek izrādīta Timma māksla, lai mums viņa vārds vairs nebūtu tukša skaņa,” piebilst Tooma.