"Paredzēts pārāk maigs sods" - advokāts par vajāšanu un veidiem, kā to pierādīt
Vajāšanas sejas mēdz būt ārkārtīgi dažādas, atšķiras gan mērķi, ko vajātājs mēģina panākt, gan izmantotie paņēmieni. Būtiskais – tā ir vardarbība un cietušajam sagādā nepatīkamas izjūtas, bet, kas vēl būtiskāk – rada ciešanas.
Vajāšana prasa daudz nervu un nepatīkamu pārdzīvojumu no vajātā. Lai gan atsevišķi ņemta vajāšana nav tik labi pamanāma kā fiziskā vardarbība, taču tā mēdz iet roku rokā ar dažādiem citiem vardarbības veidiem – draudiem, īpašuma bojāšanu, huligānismu, pazemojumiem, un reizēm šajās attiecībās jau ir bijusi fiziska vardarbība. Par to, kā labāk rīkoties, ja esi saskāries ar vajāšanu, konsultē zvērināts advokāts Edgars Nikels.
Cenšas iebiedēt mediķus
Vajātāji mēdz būt upura bijušie vai esošie partneri, kas tādā veidā grib piespiest upuri atgriezties attiecībās vai panākt sev vēlamu prasību izpildi.
Cilvēkus mēdz vajāt arī viņu darba pienākumu pildīšanas dēļ, piemēram, ārsti Danu Isarovu, kas sociālajos tīklos un savā darbavietā, Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, daudz ir skaidrojusi par vakcīnām. Viņu ar vajāšanu centās apklusināt citādi domājošie, jaunā ārste bija spiesta sākt nēsāt līdzi asaru gāzes baloniņu un īpaši rūpēties par savu drošību.
Par savu darba pienākumu veikšanu terorizēta arī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta vadītāja Liene Cipule, kura publiski atzinusi, ka viņai vakcinācijas pretinieki neļauj atslābt pat no darba brīvajā laikā – ir piedzīvots, ka pie mājas durvīm izbērti atkritumi vai cilvēku grupa dziedājusi, ka pandēmijas nav.
Par mediķu vajāšanu stāsta arī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikas vadītājs Aleksejs Višņakovs. Traucējošus un nepatīkamus brīžus mediķiem sagādā vakcinācijas pretinieku ložņāšana gar logiem un mēģinājumi iekļūt telpās. Diezgan bieži vajā arī žurnālistus, arī politiķus un sabiedrībā pazīstamas personas.
Reizēm par vajātāja upuri kļūst cilvēks, kas ne ar ko īpašu to nav izpelnījies, bet tiek vajāts vajātāja slimīgo fantāziju vai garīgās nelīdzsvarotības dēļ. Reizēm tie ir greizsirdības murgi un vajātājs upuri iedomājies par sava partnera mīļāko. Ar vislabākajiem nodomiem citu cilvēku var vajāt iedomātas mīlestības dēļ.
Viena daļa cer uz seksuālām attiecībām, bet daļa ir tuvības izjūtas meklētāji. Viņi jūtas kā otra cilvēka dvēseles radinieki un ar saviem regulārajiem uzmanības apliecinājumiem cenšas panākt tuvākas abpusējas attiecības. Pie šīs grupas pieder arī slavenību pielūdzēji un pielūdzējas.
Piemēram, slavenais aktieris Edgars Liepiņš no uzmācīgajām fanēm bija spiests pēc izrādēm mukt, dodoties mājās nevis pa dienesta izeju, bet rāpties pār žogiem no pagalma uz pagalmu, lai uz ielas izkļūtu jau tālu no teātra. Ir vajātāji, kuru slimīgajās domās viņiem šķiet, ka ir Dieva sūtīti glābēji savam upurim, un apsēsti ar domu, ka tikai viņi var glābt savu iemīļoto. Citiem šķiet, ka mīlestība ir abpusēja, lai gan otrs cilvēks šo uzmanību sajūt kā apgrūtinājumu.
Kas ir vajāšana?
Vajāšana ir jebkura vairākkārtēja, sistemātiska un ilgstoša personas nefiziska ietekmēšana ar mērķi radīt upurī bailes un trauksmes sajūtu, lai mainītu un panāktu sev vēlamu cietušā uzvedību un paturētu kontroli pār cietušo.
Kā izpaužas vajāšana?
Vajāšanas izpausmes var būt ļoti dažādas. Mēdz būt regulāra upura izsekošana ierastajās ikdienas gaitās, piemēram, ceļā no mājām uz darbavietu, mācību iestādi, veikalu, citām vietām, kuras upuris mēdz regulāri apmeklēt. Tas var kombinēties ar telefona zvaniem, īsziņām, kur tiek izteikti uzmanības apliecinājumi vai arī vairāk vai mazāk aizplīvurotā veidā tiek izteikti draudi vai atgādināts, ka visas upura gaitas ir izsekojamas.
Vajāšana mēdz izpausties kā upurim negaidīta, iepriekš nesaskaņota varmākas ierašanās viņa dzīves vietā vai darbavietā. Regulāra, uzmācīga un biedējoša kontaktēšanās ar upuri – ar telefona, īsziņu, e-pasta starpniecību. Bieži tiek sūtītas īsziņas vai zvanīts vēlu vakarā un naktī.
Vajāšana mēdz kombinēties ar huligānismu un bojājumu nodarīšanu upura īpašumam, durvju sasmērēšanu vai bojāšanu, logu stiklu izsišanu, automašīnas saskrāpēšanu, mājdzīvnieku kropļošanu vai nogalināšanu, dzīves vietas izdemolēšanu.
Tā var būt arī regulāra ziedu nosūtīšana, dāvanu un mīlestības vēstuļu atstāšana pie upura mājvietas durvīm. Gan ziedi, gan dāvanas, gan vēstules mēdz būt ar dažādu nokrāsu – tas var būt gan draudīgs kapu pušķis, gan efektīgs rožu klēpis.
Reizēm vajātājs cenšas pārliecināt upura kolēģus vai radus par to, cik ļoti viņš mīl upuri, lai upuris atjaunotu kopdzīvi ar varmāku. Reizēm šis spiediens tiek izdarīts, izmantojot bērnus.
Jebkurā gadījumā šīs darbības ir upurim netīkamas un biedējošas. Cilvēkus tīri intuitīvi biedē uzbāzīga mīlestība, kas robežojas ar apmātību, jo atteikuma gadījumā tā mēdz pārvērsties par tikpat dedzīgu un neprātīgu naidu.
Visā pasaulē aktieru, dziedātāju un citu slavenību pielūdzēji reizēm var kļūt pārāk apmāti un pat bīstami. Piemēram, dziedātājai Bjorkai uzstājīgs pielūdzējs sūtīja ierakstus videokasetēs un vēstules ar atzīšanos mīlestībā. Nesagaidījis atbildi, viņš nosūtīja paciņu. Skotlendjarda darbinieki atklāja šajā pārsteigumā paštaisītu spridzekli, piepildītu ar sērskābi. Sūtītājs bija sens Bjorkas daiļrades cienītājs, divdesmit gadus vecais Rikardo Lopess no Maiami. Viņš tika atrasts miris savā dzīvoklī.
Kāds sods paredzēts?
Par vajāšanu var sodīt pēc Krimināllikuma 132.1. panta: “Par vairākkārtēju vai ilgstošu citas personas izsekošanu, novērošanu, draudu izteikšanu šai personai vai nevēlamu saziņu ar šo personu, ja tai ir bijis pamats baidīties par savu vai savu tuvinieku drošību, – soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.”
Kā var izpētīt Krimināllikuma 7. pantā, tas ir visvieglākais no kriminālsoda veidiem. Tātad vajātājam var piespriest īslaicīgu brīvības atņemšanu līdz trīs mēnešiem vai piespiedu darbu. Diemžēl, izdarot šo noziegumu, vajātāji ne vienmēr saprot, ka krimināla sodāmība nākotnē viņiem var daudz ko liegt.
“Neesmu par to, kad par ikkatru noziegumu liktu cietumā, bet manā skatījumā par vajāšanu paredzēts pārāk maigs sods,” teic advokāts Edgars Nikels. “Gatavojoties šai intervijai, atradu tiesu praksē divus Daugavpils tiesas spriedumus. Vienā gadījumā piespriests 200 stundu piespiedu darbs, bet otrā gadījumā 160 stundu.”
Nav noslēpums, ka ne vienmēr policija kaut ko dara, lai novērstu vajāšanu. Iespējams, policija ir pārslogota un ērtāk atteikties ierosināt kriminālprocesu. Kā tomēr panākt savas likumīgās tiesības?
“Policijas pārslodze nav iemesls, lai par vajāšanu netiktu uzsākts kriminālprocess, ja tam ir pamats,” norāda advokāts. “Ja tomēr policija pieņem lēmumu par atteikšanos uzsākt kriminālprocesu, jāsaprot, ka tas nav galīgs, to ir iespējams pārsūdzēt. Protams, tas paņem laiku un prasa cietušajam atkal un atkal izdzīvot notikušo.”
Ir svarīgi, lai no paša sākuma iesniegums ir uzrakstīts kvalitatīvi – konkrēti kas, kad un kā notika, arī pievienoti pierādījumi.
Jo iesniegums būs precīzāks un detalizētāks, jo policijai būs grūtāk atteikt un būs jātērē mazāk resursu faktu noskaidrošanai.
Svarīgi, lai iesniegums ir juridiski korekts, ar precīziem terminiem, tajā jāsauc lietas precīzos vārdos. Ja ir draudi, tad ir draudi, ja vajāšana, tad vajāšana. Kad policija ir uzsākusi kriminālprocesu un aicina uz liecību sniegšanu, ieteicams ņemt līdzi advokātu, kurš praktizē krimināltiesībās. Viņš varēs pastāvēt par cietušā tiesībām, attieksme būs citāda.
“Jāņem vērā, ka cietušais, piedzīvojis pret sevi vērstu noziegumu, var būt izsists no līdzsvara un tajā brīdī nespēj sakarīgi formulēt atbildes. Iesaku izmantot bezmaksas atbalsta tālruni noziegumos cietušajiem 116006. Pie tā dežurē īpaši apmācīti cilvēki, kas ne vien sarunā sniegs pirmo emocionālo atbalstu, bet arī konsultēs, kur doties un meklēt palīdzību,” uzsver Nikels.
Kādus pierādījumus vākt?
Vajāšanas gadījumos, lai ierosinātu lietu, pietiek ar upura liecību, pierādījumi nav obligāti, jo saprotams, ka negaidītu noziegumu varētu būt grūti fiksēt. Tomēr to nevajadzētu izmantot ļaunprātīgi. Ir bijuši precedenti, kad cietušās teiktais bijis izfantazēts, un bija pierādījumi, ka atbildētājs nav pie vainas. Tomēr, ja cilvēks ar savu parakstu tiesai apliecina, ka teiks patiesību, bet melo, tam iestājas atbildība par nepatiesas liecības sniegšanu.
Jebkurā gadījumā vajāšanas faktu apstiprinoši pierādījumi noder. Piemēram, nesenajā gadījumā, kad Saeimas deputātu Juri Pūci agresīvi vajāja Jānis Sondars, izmeklēšanu atviegloja fakts, ka vajātājs pats savas darbības filmēja.
Mūsdienās, kad teju katrā telefonā ir video uzņemšanas iespējas, šķiet, ka tas var ļoti atvieglot pierādījumu vākšanu, taču realitātē tā nav, jo vajātāja darbības var būt īslaicīgas un ne vienmēr upuris var pagūt tās nofilmēt.
Gadījumos, ja vajātājs zvana pa tālruni, iespējams uzstādīt telefonā programmu, kas ieraksta sarunas, kuras vēlāk var izmantot par pierādījumiem. Ja vajāšanas daļa ir īsziņas, tad arī tās ir jāvāc kā pierādījums. Katrā atsevišķā gadījumā pierādījumu krāšanas stratēģijas var nedaudz atšķirties.
Jebkurā gadījumā vajag drosmi aizstāvēt sevi un paša cilvēka atbildība ir formulēt, ka tā bijusi vajāšana. Galvenais – neklusēt un nebaidīties meklēt palīdzību, pat ja nav naudas advokātam. Tas viss ir risināms, un, ja ir ierosināta lieta par vardarbība, Juridiskās palīdzības administrācija nodrošinās valsts apmaksātu aizstāvi.
Reizēm cilvēkam nemaz negribas nodarboties ar tiesāšanos un pierādīt, bija vai nebija vajāšana. Būtiskākais, lai vajātājs turētos pa gabalu un nekādā veidā neterorizētu otru. Kā šādu rezultātu varētu sasniegt ātrāk?
Nikels skaidro: “Var lūgt policiju noteikt pagaidu aizsardzību pret vardarbību, atceroties, ka arī vajāšana ir vardarbība. Ļoti bieži vajāšana kombinējas ar citiem vardarbības veidiem – draudiem, emocionālo vardarbību un citiem. Var prasīt tiesai noteikt aizliegumu uzturēties prasītāja dzīves vai darba vietas tuvumā, jebkurā veidā sazināties ar prasītāju un tamlīdzīgi, pamatojot, kāpēc.”
Ne vienmēr prasītāja rīcībā būs skaidri fiksēti pierādījumi par vardarbīgu izturēšanos un vajāšanu – tam nav jābūt šķērslim, lai šo pagaidu tiesisko aizsardzību piešķirtu. Tomēr, ja ir pierādījumi gan par pēdējām vajāšanas epizodēm, gan kopijas no iesniegumiem policijai un atbildes uz iesniegumiem par jau iepriekš bijušiem konfliktiem saistībā ar vardarbību, izziņas no ģimenes ārsta, psihologa atzinumi, tas tiesai atvieglos lēmuma pieņemšanu. Pagaidu tiesiskā aizsardzība gan ir starta līdzeklis, lai tiktu mazināti draudi. Ja vēršas tiesā, tad nosaka termiņu, cik ilgā laikā jāceļ pamatprasība.
Pagaidu aizsardzība
Likumā noteikts, ka pieteikumus par pagaidu aizsardzību tiesa izskata ne vēlāk kā nākamajā darbdienā, nepieaicinot puses, bet, ja nepieciešams noskaidrot papildu apstākļus vai pieprasīt pierādījumus, tiesas sēde tiek nozīmēta 20 dienu laikā.
Ja tiesa apmierina pieteikumu par pagaidu aizsardzību, kas iesniegts pirms prasības celšanas, tiesa nosaka arī termiņu prasības celšanai, kas nevar būt ilgāks par vienu gadu.
Lūdzot noteikt pagaidu aizsardzības līdzekli, ir jāņem vērā, ka tiesas lēmuma kontroli veic policija, līdz ar to gadījumos, ja vardarbīgā persona pārkāpj lēmumā noteiktos aizliegumus, ir nekavējoties jāsazinās ar policiju. Par tiesas lēmumā noteikto ierobežojumu pārkāpšanu ir noteikta kriminālatbildība. Un šis jau ir konkrētāk pierādāms noziegums.
