Starpkaru Latvijas geju “logo” – melnā neļķe uzplaukst Rīgas fotogalerijā
Starpkaru Latvijā homoseksuālu vīriešu atpazīšanas zīme bija melna neļķe. Ar melno neļķi geji apzīmējuši savas randiņu vietas, bet viņu nīdēji runāja par “melnās neļķes izvirtuļu bandu”. Izmatojot melnās neļķes simbolu, laikmetīgās fotogrāfijas galerija “ISSP galerija” (Berga bazārā, Rīgā) 3. februārī aicina uz mākslinieka Konstantīna Žukova izstādes “Melnā Neļķe 2. daļa” atklāšanu.
Izstāde aicina ieskatīties LGBT+ (lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu) vēsturēs – “melno neļķu” valodā, simbolos un satikšanās vietās. Konstantīna Žukova izstāde piedāvā ieskatu subkultūrā, kuras DNS vēsturiski tika ierakstīts izdzīvošanas instinkts – būt neredzamam un nepamanāmam. Šīs subkultūras likumi un kodi tika nodoti no mutes mutē, bet vēsture izgaisa kopā ar cilvēkiem. Bieži noklusēta, tā netika dokumentēta, jo šī subkultūra sarunājās čukstus, gluži kā smilgas nūdistu pludmalē.
Izstāde ISSP galerijā ir otrā daļa no mākslinieka iecerētā darbu cikla, kas pievēršas Latvijas LGBT+ vēsturēm. Cikla nosaukums “Melnā Neļķe” ir atsauce uz homoseksuālu vīriešu apzīmējumu, kas tika izmantots starpkaru perioda Latvijas dzeltenajā presē.
Darba pirmā daļa tika izstādīta 2021. gada pavasarī izstāžu telpā “Pilot” un tās centrā bija mūsdienu “melnās neļķes”. Konstantīna Žukova mērķis nav atveidot vēsturiskus notikumus, bet analizēt un interpretēt tos caur mūsdienu skatu punktu. Izstādē redzamās fotogrāfijas, instalācijas un teksti rosina skatītāju iztēli, atklājot mākslinieka veidoto semiotisko kodu.
Konstantīns Žukovs (1990) dzīvo un strādā starp Rīgu un Londonu. Savā radošajā praksē mākslinieks bieži smeļas iedvesmu vēsturiskos un literāros avotos – sākot no islāma Zelta Laikmeta homoerotiskās dzejas līdz Oskara Vailda mīlas vēstulēm un Mišela Fuko darbiem par seksualitāti. Izmantojot literāros avotus kā sākumpunktu personisku stāstu atšķetināšanai, viņa darbi pēta dažādas mīlestības, pieķeršanās un seksualitātes formas.
Pēc Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas absolvēšanas mākslinieks turpināja studijas Senmārtina Mākslas un dizaina koledžā un Londonas Komunikācijas koledžā Apvienotajā Karalistē.
Izstāde “Melnā Neļķe 2. daļa” apskatāma līdz 24. martam. Atklāšanas diena – 3. februāris no pulksten 12.00 līdz 20.00. Sīkāk internetā: www.issp.lv.
Jauns.lv savulaik rakstīja, ka pagājušā gadsimta divdesmitajos gados Rīgu pat varēja uzskatīt par vienu no tolaik homoseksualitātei vislabvēlīgāk noskaņotām Eiropas lielpilsētām. Tolaik bija tikai viena skaļa tiesas prāva pret gejiem – tā sauktā “Melnās neļķes” lieta, bet tad uz tiesas sola vīru kompānija sēdās ne jau savas seksuālās orientācijas dēļ, bet gan par nelegāla bordeļa uzturēšanu, prostitūtu vervēšanu un to, ka kāds skolotājs savos “mīlas tīklos” ievilka savus audzēkņus.
Dzīvoklī redzēto policija uzskatīja par pietiekamu, lai ierosinātu pirmo un vienīgo krimināllietu starpkaru Latvijā, kurā par pederastiju apsūdzēja vairākus vīriešus. Laikraksts “Jaunākās Ziņas” to pasniedza kā “prāvu, kāda vēl nav bijusi Latvijas tiesu vēsturē”, jo tiesai nodotie četri vīrieši “šo neķītro netikumu piekopuši organizētā veidā – klubā”. Avīze uzreiz to nodēvēja par “Melnās neļķes kluba lietu” (kaut gan izmeklēšanā šis apzīmējums vispār nefigurēja, un arī paši aizturētie sevi tā nesauca).
“Melnā neļķe” skandalozajai lietai pielipa tādēļ, ka pilsētā klīda baumas, ka Viesturdārza apkārtnē pastāv “pederastu klubs ar nosaukumu “Melnā neļķe”, kas nosaukumu ieguvis, pateicoties caurlaidei – īpašam žetonam, kurā attēlota melna neļķe uz zaļas emaljas. Un homoseksuālas orientācijas vīriešus starpkaru Latvijā sāka dēvēt par melnajām neļķēm.
