Siksnis: sabiedriskie mediji jāpadara maksimāli neatkarīgi no politiskajiem lēmumiem

Kāpēc bija nepieciešams izveidot jaunu institūciju sabiedrisko mediju pārvaldībai? Vai tas nozīmē, ka ar šo uzdevumu iepriekš netika galā Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP)?

Sabiedrisko mediju padomes ir teju visās Eiropas valstīs, kurās darbojas sabiedriskie mediji. To uzdevums ir stratēģiski plānot, uzraudzīt, būt par kapitāldaļu pārvaldītāju. Latvija bija palikusi unikālā situācijā, jo elektronisko mediju padome bija atbildīga gan par komerciālo mediju attīstību, gan sabiedrisko mediju, kā rezultātā reizēm radās interešu konflikta situācijas. Tāpat sabiedrisko mediju attīstības jautājumi uz priekšu virzījās nepietiekami. Savukārt tagad Latvija, izveidojot SEPLP kā atbildīgo par to, kā Latvijas sabiedriskie mediji strādās, veidojot sabiedrisko labumu, uzrunājot dažādas auditorijas, ir sākusi mērķtiecīgi īstenot šo mediju attīstību. Līdz šim tas noticis pēc inerces, īpaši to neizceļot par prioritāti, lai arī tas bija laiks, kad īpaši svarīgs bija jautājums arī par informatīvās vides drošību.

Norādījāt, ka Latvija bija pēdējā, kurai nebija šādas institūcijas. Vai SEPLP tapusi tikai tāpēc, ka mums vienkārši šādas padomes nebija? Vai iztrūkstošos rezultātus un rādītājus tiešām nevarētu sasniegt, kāpinot NEPLP kapacitāti un piešķirot tai papildu resursus?

Tomēr ir vajadzīga jauna institūcija. Šādas padomes - gan ar dažādu sastāvu un kompetenču klāstu - ir visās Eiropas valstīs, taču mērķis ir viens - jābūt atsevišķai, neatkarīgai institūcijai, kas gādātu tieši par sabiedriskā medija neatkarību un sabiedrisko labumu. Tā ir unikāla funkcija, kuras mērķis ir stiprināt demokrātisku valsti, veidot sabiedrisko diskusiju, iesaistot tajā visas sabiedrības grupas. Tie visi ir ļoti nopietni uzdevumi, kas līdz šim bijuši pašplūsmas režīmā. Kā vienu no nākamā gada mērķiem uzskatām iedibināt visaptverošu sabiedriskā labuma mērīšanas metodoloģiju - kā izmērīt, cik veiksmīgi sabiedriskie mediji pilda uzdevumus izglītot, informēt, iesaistīt, veicināt piederības sajūtu Latvijai utt. Tie ir mērķi, kuru dēļ sabiedriskais medijs pastāv, un tas prasa atsevišķu pārvaldības institūciju.

Vērtējot jaunas institūcijas izveidi, nereti var dzirdēt jautājumus par šāda soļa pamatotību kontekstā ar darba apjomu un pārskatāmajiem medijiem, kā arī atalgojumu, kas SEPLP locekļiem būtiski kāpināts vēl pirms darba sākšanas. NEPLP uzdevums ir uzraudzīt visu elektronisko mediju sektoru, kur ir vairāki desmiti vienību, bet SEPLP pārraudzībā būs tikai divi mediji. Vai tas ir samērojami, un vai SEPLP kā atsevišķai institūcijai tiešām būs ko darīt, uzraugot tikai divus medijus?

SEPLP noteikti ir ko darīt, jo sabiedriskie mediji aizņem lielāko daļu no elektronisko mediju tirgus, līdz ar to nevar teikt, ka šie ir tikai divi uzņēmumi pret vairākiem citiem komercsektorā. Skaidrs, ka skaitliski komercmediju ir vairāk, taču tirgus un auditorijas daļa, ko sasniedz sabiedriskie mediji, ir ļoti liela. Viens no mūsu uzstādījumiem ir veicināt izpratni par to, ko dara sabiedriskie mediji. Un tas ir ļoti plašs jautājumu loks. Pat nevaru iedomāties, kas vēl Latvijā ir tāds, kur sakoncentrējas viss valstī notiekošais. No vienas puses, sabiedriskie mediji un mediju nozare pēdējos gados sevi pierādīja kā valstiski un stratēģiski ļoti svarīgu nozari, kas ietekmē teju katru iedzīvotāju, un tas ir demokrātiskas valsts drošības jautājums. No otras puses, sabiedriskie mediji nevar koncentrēties tikai vienā nozarē, ir jābūt kombinācijai par visu valstī notiekošo. Savukārt komercmediju mērķis tomēr ir gūt peļņu. Vienā brīdī peļņas gūšanai ir izdevīgi veidot ziņas, analītiku un pētniecību, bet tas vienmēr notiek, un Latvijā ir ne mazums piemēru, līdz brīdim, kamēr tas ir finansiāli izdevīgi. Sabiedriskais medijs nevar domāt pēc šādas loģikas. Savukārt SEPLP darbi ir ļoti apjomīgi - nezinu nevienu citu Eiropas valsti pēdējo 20 gadu laikā, kuras padomei būtu uzlikti tik apjomīgi un ambiciozi mērķi - izveidot vienotu sabiedrisko mediju, izstrādāt šo mediju finansējuma modeli.

Minējāt, ka privātie mediji Latvijā ziņas veido, pamatā ekonomisko interešu vadīti. Vai jums ir kādas bažas par šāda satura pazušanu, kā dēļ sabiedriskajam medijam īpaši jāpiestrādā pie ziņu piegādāšanas sabiedrībai?

Visi atceramies, ka pirms dažiem gadiem bija komercmediju kanāls krievu valodā, kas bija ar lielāku tirgus daļu, nekā patlaban ir kādam Latvijā esošam mazākumtautību valodā raidošam kanālam. Kādā brīdī bija mērķi attīstīt saturu, paplašināt programmu, bet pēc pāris gadiem pieņemts lēmums slēgt kanālu, cik saprotu, tīri komerciālu iemeslu dēļ. Domāju, ka šobrīd mēs būtu krietni citā, pat labākā situācijā, ja mums būtu spēcīgs pašu mājās radīts saturs mazākumtautību valodās. Tāpat pirms pāris gadiem "TV3 grupa" izšķīrās atstāt tikai vienu ziņu dienestu. Nezinu, vai varam teikt, ka pēc šādiem lēmumiem ziņu telpa kļuva daudz bagātīgāka - tie visi bija lēmumi, lai būtu taupīgāk. Nevienu nevar tajā vainot. Mūsdienās, kad informatīvā vide ir ļoti mainījusies, kvalitatīvas ziņas, pētniecība kļūst par ekskluzīvu un dārgu preci. Sabiedriskais medijs nedrīkst sekot loģikai, ka cilvēki jau tāpat visu uzzina sociālajos medijos, piedāvājot auditorijai tikai emocijas, jo tas ir ejošāk. Tāpēc ir SEPLP, kas seko līdzi šai attīstībai.

Arī sabiedriskais medijs iepriekš radīja vairāk satura krievu valodā, kam bija arī sava auditorija. Taču tagad saturs pārvietots uz citu platformu, ar ko ne visi ir apmierināti. Kādi motīvi vadīja šāda lēmuma pieņemšanu - ekonomija vai nepieciešamība sabiedriskajā medijā vēstīt tikai valsts valodā?

Labi zinu situāciju, kādā tika pieņemti šie lēmumi. Atbalstu lēmumu izveidot jaunu interneta platformu, kur koncentrēsies sabiedrisko mediju radītais saturs mazākumtautību valodās. Bija skaidrs, ka internetā šo auditoriju sasniegt ir krietni vienkāršāk nekā LTV7, jo šis kanāls saskārās ar identitātes problēmu - tas vairāk orientējās uz latviešu auditoriju, tajā bija daudz sporta, izklaides raidījumu. Un bija tikai daži raidījumi krievu valodā, un krievvalodīgā auditorija īpaši neidentificējās ar šo kanālu. Tādēļ bija tikai loģiski izveidot spēcīgu interneta platformu. Vienlaikus gan mēs apzināmies, ka, aizejot no LTV7, paliek daļa sabiedrības, jo īpaši seniori, kuri pieraduši ziņas skatīties televizorā, tāpēc pieņemts lēmums, ka ziņas krievu valodā LTV7 vakaros paliek, bet nākamā gada pirmajā ceturksnī tiks izveidots jauns kabeļtelevīzijas kanāls, kur varēs skatīties gan ziņas, gan citus raidījumus mazākumtautību valodā.

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likumā ietvertos uzdevumus jūs vērtējat kā ambiciozus. Nav noslēpums, ka ir virkne citu likumu, kur ambiciozie mērķi un uzdevumi tā arī palikuši tikai ierakstīti dokumentā nevis ieviesti reālajā dzīvē. Vai vispār redzam iespējamu sasniegt likumā ierakstītos mērķus?

Februārī Saeimā iesniegsim divas koncepcijas. Pirmā būs par to, kādam būtu jāizskatās apvienotajam sabiedriskajam medijam, bet otrā - par sabiedrisko mediju finansēšanas modeli. Šī dēļ mūsu darbs neapstājas ne uz vienu brīdi, un esam apņēmības pilni likumā noteikto izdarīt. Kā tas tālāk notiks - tas būs politisks lēmums. Daudz kas būs atkarīgs no tā, cik veiksmīgi mēs spēsim pamatot koncepcijās ietverto, taču jāatceras, ka šie jautājumi dienaskārtībā ir bijuši tik daudzus gadus, ka šajā laikā politiķiem jau būtu jābūt pietiekami skaidram, par ko viņiem būtu jāizvēlas, lai saņemtu zaļo gaismu koncepcijas īstenošanai jau februārī martā. Ja tas notiks, tad turpināsim darbu. Protams, tas nenozīmē, ka jau aprīlī varētu tikt apvienoti divi mediji.

Domājot par iespējamo lēmumu pieņemšanas tempu Saeimā, lieti ir atcerēties, cik ilgu laiku prasīja Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma pieņemšana. Kas rada tik optimistisku skatu uz politiķu spēju tik īsā laikā nonākt pie konceptuāla lēmuma par jau ilgstoši diskutētiem, bet rezultātu nesasniegušiem jautājumiem?

Pats esmu strādājis sabiedriskajos medijos, esmu bijis arī citos posteņos, kas ļāva saprast, ka politiķu izpratne par šiem jautājumiem ir augusi un attīstījusies, jo vēl pirms kādiem 10 gadiem mediji tika uztverti kā tautsaimniecības daļa. Taču kopš 2014.gada, kad kļuva skaidrs, cik smaga var būt dezinformācijas ietekme, ikviens atbildīgi domājošs politiķis ir sapratis, cik svarīgi ir šie jautājumi. Tā ir visas pasaules izpratne - informatīvā vide prasa ļoti plānveidīgu, stratēģisku plānošanu, atbildīgus lēmumus. Latvijā minētais likums ir viens nozīmīgs solis šajā virzienā. Arī padomes izveidošana ir ar to saistīta. Patlaban informatīvās vides jautājumi ietverti arī Nacionālās attīstības plānā, valdības deklarācijās, kā arī tie tiek pieskaitīti pie valsts drošības.

Kādu finansējuma modeli redzat sabiedriskajiem medijiem? Kā finansējumu padarīt mazāk atkarīgu no politiķu iegribām, jo īpaši pirmsvēlēšanu periodā?

Tam ir jābūt kaut kur piefiksētam, lai būtu skaidrība, kā finansējums veidojas. Galvenais - lai nav tā, kā ir tagad, kad katru gadu medijiem jāiziet process, kas sākas agrā pavasarī, turpinās visu gadu, līdz beigās novembrī, apstiprinot valsts budžetu, sabiedriskie mediji beidzot uzzina, cik viņiem būs naudas. Tad paliek maz laika, kad steidzami jāīsteno kaut kas. Modelim jābūt plānveidīgākam. Varbūt, līdzīgi kā Lietuvā, kur tika mainīta finansēšanas sistēma, nosakot, ka sabiedriskā medija finansējums piesaistīts ieņēmumiem no akcīzes nodokļa un iedzīvotāju ienākuma nodokļa, to rēķinot par periodu pirms diviem gadiem, kas ļauj laikus rēķināties ar pieejamo budžetu un plānot darbības. Lietuvieši ir liels iedvesmas avots. Arī Latvija varētu pieņemt šādu vai līdzīgu modeli. Eiropā ir vēl virkne citu modeļu, piemēram, piesaiste iekšzemes kopproduktam, fiksēts procenta apjoms no budžeta izdevumiem. Galvenais, lai sabiedrisko mediju finansējums būtu atkarīgs no kopējās valsts attīstības, iedzīvotāju labklājības, nevis koalīcijas iegribām vai prioritātēm attiecīgajā, piemēram, priekšvēlēšanu gadā.

Vai varētu tikt apsvērta iespēja noteikt abonentmaksājumus, kas būtu iekasējami no katra iedzīvotāja?

Izvērtējam vairāku Eiropas valstu praksi, kur abonentmaksa ir viens no joprojām pastāvošajiem modeļiem. Šaubos, vai izvēlēsimies ieteikt kaut ko tādu, kas palielinātu kopējo nodokļu apjomu. Nedomāju, ka tas būtu racionāli. Abonentmaksas ir tajās valstīs, kur tas ir bijis kopš sabiedrisko mediju pirmsākumiem, - Lielbritānijā, Francijā. Skandināvijas valstīs pēdējos gados šis modelis mainīts, abonentmaksa pārveidota par mediju nodevu. Mēs varētu to noformēt kā nodevu esošā nodokļa apjoma ietvaros, taču drīzāk sliektos uz kādu modeli, kas tiktu piesaistīts pie ekonomisko attīstību raksturojošajiem lielumiem.

Vai jūs varētu piekrist komercmediju, kas pēdējā laikā ievieš tā dēvētās maksas sienas, teiktajam, ka šāda prakse būtu jāievieš visos medijos, lai pieradinātu cilvēkus pie izpratnes, ka par kvalitatīvu produktu ir jāmaksā?

Noteikti neatbalstīsim neko tādu, kas palielinātu jau esošo nodevu, jo Latvijas iedzīvotājs jau tagad maksā par sabiedrisko mediju, maksājot nodokļus. Taču pilnībā piekrītu, ka kvalitatīvs saturs nevar būt par brīvu. Vienu brīdi bija tāds kā eiforisks stāvoklis, kad strauji attīstījās interneta mediji un likās, ka var aiziet prom no līdz šim pastāvošās prakses, ka jāmaksā nauda, lai iegūtu avīzi, žurnālu, kur var uzzināt ziņas. Sāka likties, ka internetā visu var dabūt par brīvu. Bet viss ir novedis pie tā, ka šāds uzskats cilvēkus pašus padara par preci, jo tiek tirgoti viņu dati, kas var novest arī pie drošības jautājumiem. Tas ir neizbēgams virziens, ka kvalitatīviem medijiem par savu saturu jāprasa samaksa. Taču tā kā iedzīvotāji jau maksā par sabiedriskajiem medijiem, neuzskatu, ka, piemēram, "lsm.lv" būtu jāparādās kādai maksas sadaļai.

Vai šādas izpratnes veicināšanai tomēr nebūtu labāk iedzīvotājiem rādīt, ka, re, konkrēta summa tiek iekasēta par sabiedrisko mediju? Citādi samaksa ir tāda nevienam nesaprotama vienība.

Tas tiešām it ļoti svarīgi. Tāpēc abonentmaksas pēdējos gadu desmitos bijusi ļoti svarīga sastāvdaļa tam, lai cilvēki sajustu savu piederību, ka tas tiešām ir sabiedriskais medijs - cilvēks ir neatkarīgi samaksājis kādu summu noteiktā laikā, un ir visas tiesības sagaidīt kvalitatīvu pakalpojumu. Brīžos, kad šādas sistēmas nav, proti, nav saprotams, kā nauda no sabiedrības aiziet līdz sabiedriskajiem medijiem, parādās dažādas spekulācijas par politiskām spēlītēm. Jo vājāk attīstīta demokrātija, jo vājāki sabiedriskie mediji, jo biežāk sastopamas šādas situācijas. Latvijā sabiedriskie mediji kopumā bauda visai augstu sabiedrības uzticību. Taču jautājums par finansējumu aizvien nav atrisināts, un katrs naudas piešķiršanas posms saistīts ar politiskām diskusijām, kā rezultātā ir lielāka iespēja politiķu vēlmei kaut ko ietekmēt, kas savukārt var samazināt sabiedrības uzticību. To mēs nevaram atļauties.

Kā jūs redzat Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio apvienošanu? Vai tā būtu vienkārša "sapludināšana", atstājot vienu valdi, pārskatot darbinieku sarakstu?

Patlaban tā ir liela vērtība, ka radio dzirdam vienu redakcionālo uzstādījumu, bet vakarā "Panorāmā" - citu. Esam sadalījuši darbu trīs darba grupās. Viena strādā pie pārvaldības jautājumiem, lai secinātu, kādas rīcības juridiski nepieciešamas, kādam jābūt jaunās valdes atbildību lokam. Otrā grupa strādā pie satura attīstības, jo ir svarīgi saprast, ko iegūst sabiedrība, apvienojot divus medijus. Svarīgi panākt, ka satura paliek vairāk, lai tas būtu daudzveidīgāks un uzrunātu plašāku mērķauditoriju loku, tostarp jauniešus, mazākumtautības. Jāskatās arī uz jauniem digitāliem formātiem. Trešā darba grupa strādā ar infrastruktūras jautājumiem, domājot, kā būtu jāizskatās māja, kur strādās jaunais apvienotais medijs.

Vai tagad jau ir skaidrs, kā un kad taps jaunā sabiedrisko mediju mājvieta? Cik steidzams ir šis jautājums?

Kaut kāds lēmums ir nepieciešams - beidzot ir jāizšķiras, jo infrastruktūras jautājumi jau gadiem ir "pakārušies gaisā". Tā kā iepriekš nebija skaidrs, vai tiks būvēta jauna māja, bija pārdomas arī par līdzekļu ieguldīšanu esošajās ēkās. Tāpat būtiski naudu bija ieguldīt saturā. Daudzi jautājumi kļuvuši kritiski - kaut kas kādam var uzgāzties uz galvas vai vienkārši pārstāt darboties. Varianti ir dažādi, pie tiem arī strādājam, lai līdz februārim definētu prioritātes. Viena iespēja ir medijus atstāt esošajās ēkās, tās kapitāli izremontējot, bet tādā gadījumā tiktu apgrūtināta satura sinerģija. Otrs variants ir saglabāt daļu no esošajām ēkām, bet veidot kaut ko jaunu, kurp pārceltos vienotas redakcijas. Bet trešais variants ir celt pilnībā jaunu ēku Rīgas centra apkārtnē. Mūsu uzdevums ir izrēķināt visu variantu plusus un mīnusus, raugoties gan uz nepieciešamo investīciju apjomu, gan arī uz satura sinerģijas iespējām, jo būtu vērts vismaz sākumā veidot dažas kopīgas redakcijas.

Minējāt, ka svarīgi saglabāt divas redakcijas. Vai tas nozīmē, ka apvienošanās rezultātā no amata vienībām tiktu ieekonomēts tikai uz valdes rēķina?

Ja mēs virzām otru koncepciju, kas paredzēs palielināt kopējo budžetu, tad loģiski paredzēt, ka apvienotais medijs ražos vairāk satura, kam vajadzīgs vismaz tikpat liels, ja ne pat lielāks darbinieku skaits. Patlaban Latvijas sabiedriskie mediji ir vieni no visvājāk finansētajiem Eiropā, tādēļ tie nepietiekami izpilda savas funkcijas. Ietaupījums būtu uz pārvaldības funkcijām, bet satura daudzveidību nedrīkst samazināt, tāpēc neredzu, ka kādu žurnālistu varētu atlaist apvienošanas dēļ.

Tātad apvienošana ekonomisku ietaupījumu un brīvus līdzekļus faktiski neradīs?

Vienkāršā veidā ne. SEPLP gan uzskata, ka nākotnē tas ļautu daudz efektīvāk un taupīgāk attīstīt jaunus formātus un jaunu saturu. Apvienošana netiks veikta, lai patlaban kaut ko ietaupītu, bet gan lai efektīvāk darbotos nākotnē.

Teicāt, ka Latvijas sabiedriskais medijs ir viens no vājāk finansētajiem Eiropā. Vai, jūsuprāt, ir adekvāti raudzīties uz sabiedriskā medija finansējumu Eiropas kontekstā, nevis mediju tirgu Latvijas robežās? Kurā pusē jūs būtu diskusijā, kur viena puse saka, ka sabiedriskajiem medijiem nav naudas, bet citi spēlētāji saka, ka Latvijas apstākļiem sabiedriskais medijs tomēr ir visai labi finansēts, salīdzinot ar citiem medijiem?

Sabiedriskie mediji ir viena no demokrātiskās valsts pamatfunkcijām, stūrakmens. Ja šis stūrakmens ir ļodzīgs vai vispār izkrīt, tad visa valsts ir briesmās. Tādēļ ir pieņemti standarti, uz ko tiekties. Piekrītu, ka komercmediji visā pasaulē ir ļoti neapskaužamā situācijā, bet diemžēl tagad tāda situācija ir tirgū. Sociālo mediju triumfs ir novedis gan pie augoša dezinformācijas apjoma, gan tā, ka reklāmas nauda aizplūst no nacionālajiem medijiem. Arī šie lielā mērā ir valsts atbildības jautājumi. Tāpēc SEPLP atbalsta dažādu finansējuma konkursu rīkošanu komercmedijiem - īpaši ziņu veidošanai. Taču būtu jāmeklē arī globāli risinājumi, lai komercmediji atgrieztos pie normālas attīstības. Jāsaprot, ka cīņas starp sabiedriskajiem un komercmedijiem par vienu un to pašu naudu novājinās abus. Svarīgi, ka sabiedriskie mediji vairs nepretendē uz reklāmas naudu.

Kāds ir jūsu redzējums par viedokļu dažādību sabiedriskajā medijā? Vai tam būtu jādod ētera laiks, platforma visu viedokļu paušanai, piemēram, vakcinācijas noliedzējiem, margināliem grupējumiem?

Tas arī notiek. Katrā sižetā tiek izmantots abu pušu viedoklis. Pat ja tas šķiet greizi, ir svarīgi zināt, kāpēc kāda sabiedrības grupa ir tādās vai citādās domās, kā arī to, kā viņus iesaistīt problēmu risināšanā. Tas ir jādara, bet tā vienmēr būs redakcionālā atbildība un lēmums. Jāskatās ilgākā laika periodā, neizraujot kādu vienu sižetu no konteksta un sakot, ka ir kāds vienpusējs viedoklis.

Ja, piemēram, paskatās uz Latvijas Televīzijas vakara raidījumiem, tad varētu redzēt, ka pamatā tie ir vieni un tie paši cilvēki - tie, kas ir aktīvajā politikā, lēmumu pieņēmēji, stipri atšķirīgas balsis "prime time" īpaši nedzirdot. Vai ir pārliecība, ka līdz šim sabiedriskais medijs darījis visu, lai šo viedokļu dažādību nostiprinātu?

Sabiedriskais medijs nevar tikt atrauts no attiecīgās valsts. Tas lielā mērā ir sabiedriskā medija nodrošinājuma jautājums. Es nedomāju, ka ar šo būtu īpaša problēma Latvijā - tas, ka tiek iztaujāti, īpaši krīzes laikā, lēmumu pieņēmēji, eksperti. Viedokļu daudzveidība un sabiedrības grupu pārstāvniecība tiek izpildīta. Cita lieta, kur piekrītu, - sabiedriskajiem medijiem reizēm pietrūkst iespēju vai izdomas būt klātesošajiem jaunās platformās un formātos, ko cilvēki patērē. Bet nav arī tā, ka nekas netiek darīts, piemēram, Latvijas Radio attīsta podkāstu formātu. Tiek daudz iespēju robežās darīts, lai sabiedriskais medijs būtu klātesošs. Pietrūkst pētniecisko raidījumu, to vajadzētu vairāk, bet tam pietrūkst finanšu un profesionālisma resursu. Sabiedriskais medijs arī cieš no tā, ka cilvēki aiziet no medijiem uz citām nozarēm, kurās ir vairāk naudas. Es neuzskatu, ka saturs, kas tagad ir sabiedriskajos medijos, ir ideāls. Tādēļ mēs te esam, lai iedibinātu skaidru kārtību, kā vērtēt sabiedrisko mediju darbu, kā arī norādīt, kas būtu jāuzlabo.

Drīzumā beigsies termiņš abu sabiedrisko mediju valdēm. Kā jūs vērtējat to darbu? Vai redzat kandidātus, kas varētu ieņemt Latvijas Televīzijas valdes locekļu amatus, izvairoties no situācijas, kāda tika piedzīvota iepriekšējā konkursa laikā?

Iepriekšējais konkurss uz Latvijas Televīzijas valdi nebija veiksmīgs. Kopumā valdes vērtēju pozitīvi. Latvijas Televīzijā bija īpaši grūti, jo pēc neveiksmīgā konkursa ir tikai viens valdes loceklis. Vairākās situācijās redzējām, ka ir nepieciešami trīs valdes locekļi. Bija dažbrīd jūtams, ka pietrūkst valdes līmeņa atbildīgā tieši par programmu attīstību, ar saturu saistīto jautājumu attīstību. Tas gan nav pārmetums nevienam. Uzskatu, ka tie, kas strādājuši valdē, izdarījuši visu, ko varējuši. Ja ir tikai viens valdes loceklis, tad ir jautājumi, kas sakrājas, netiek atrisināti, samilzt. Līdz ar to viens no pirmajiem uzdevumiem SEPLP bija sarīkot Latvijas Televīzijas valdes konkursu. Arī Latvijas Radio valde darbojas veiksmīgi, tai šoziem beidzas termiņš, rīkosim konkursu. 2022.gads būs interesants ar šiem konkursiem.

Pērn sabiedriskie mediji piedzīvoja uzbrukumu no politiķiem par it kā nepareizu dažādu notikumu atspoguļojumu, tostarp Baltkrievijas mākslīgi radīto migrantu krīzi. Vai vispār ir iespējams kaut ko darīt, lai izvairītos no politiķu šaustīšanās mediju virzienā? Vai arī tas ir nebeidzams stāsts, kur, nesaklausot vēlamo, politiķi turpinās lamāt žurnālistus?

Tas ir bijis un arī būs no daļas politiķu, kas pazīstami ar radikālākiem uzskatiem. Līdz šim dzirdējām pārmetumus no politiķiem, kam jau bijuši skarbāki uzstādījumi, tāpēc tas nebija pārsteigums. Pārsteigums bija, ka brīžiem izskatījās, ka politiķi grib izmantot savu ietekmi, lai reāli ietekmētu sabiedriskā medija darbu, ko kategoriski nedrīkst pieļaut. Tiklīdz kaut vienu reizi ir pieļauta iespēja politiķim ietekmēt mediju saturu, tā spēlīte ir galā - tiek atvērta Pandoras lāde, kas noved pie sabiedrisko mediju degradācijas. Sabiedriskajiem medijiem vienmēr jābūt gataviem skaidrot savas izvēles. Protams, no sabiedrisko mediju puses nevarētu būt sajūtai, ka tos nedrīkst kritizēt. Kritizēt var un vajag, jo tas palīdz uzturēt kopējo kvalitāti, bet nedrīkst pieļaut, ka politiķi sāk ietekmēt saturu vai pat draudēt ar finansējuma samazināšanu. Latvija nav vienīgā, kur reizēm ir neizpratne par to, kas ir valstiski un kas - sabiedriski. Latvijā veidojam sabiedrisko, nevis valsts mediju. Kādreiz ir bijis valsts medijs, kur valsts iedod naudu un sagaida atbilstošu saturu. Bet mēs esam rietumu demokrātija, kur runājam par kopīgo, nevis viena politiskā spēka labumu un interesēm.

Vai šāda brīžam kritika, brīžam demagoģija ir saistīta ar izpratnes trūkumu, vai arī tā ir apzināta darbība, lai mazinātu uzticību medijiem?

Domāju - gan, gan. Arī pasaulē pēdējie gadi ir bijuši trauksmaini, kas ļāva radikāliem spēkiem uznirt virspusē un sevi parādīt. Tas ir tas otrais gadījums - vērsties pret jebko, kas varētu asociēties ar pastāvošo varu. Attiecīgi sabiedriskie mediji arī tiek nostādīti kā kaut kas tāds, kas darbojas pretēji iedzīvotājiem. Jāsaka, ka kopumā trūkst izpratnes par sabiedriskajiem medijiem, tos pielīdzinot jebkuram valsts uzņēmumam, kam būtu jādarbojas pēc analogiem principiem - iedod naudu un tad jāatskaitās.

Noslēdzot - esat optimistisks par to, ka, ziemā iesniedzot sabiedrisko mediju koncepciju, to arī varētu drīzumā apstiprināt. Ja tomēr neizdosies pārliecināt politiķus, ka SEPLP ieteiktie risinājumi ir atbilstošākie - kā rīkosieties? Vai redzēsiet nepieciešamību pēc sevis šajā amatā un SEPLP kopumā?

Ja koncepcijas neapstiprinās, būs jāskatās, ar kādu argumentāciju. Ja būs ļoti kategoriska nostāja, tad tas būs nopietns pamats pārdomām, vai tiešām mums te ir jābūt. Ir jāskatās, kāda būs attieksme, vai nebūs mēģinājumu vienkārši novilcināt procesu. Pagaidām atturēšos no kategoriskiem scenārijiem. Patlaban uzskatām, ka mums ir pamats cerēt uz pozitīvu rezultātu.