"Daļa ir agonijā." Populārā Kurzemes restorāna īpašniece atklāj patieso ainu reģionos

Zanes vadīto uzņēmumu "Arčers BB" var uzskatīt par lauku tūrisma nozares dinozauru, jo tas darbojas gandrīz 30 gadus. Sākumā viņi apsaimniekoja tikai viesnīcu "Roja", bet laika gaitā radās dažādi papildus pakalpojumi. Vairāk nekā 12 gadus strādā arī atpūtas komplekss un restorāns "Otra puse", kas atrodas blakus viesnīcai.

Pirms pandēmijas Rojā darbojās pilna servisa tūrisma uzņēmums, piedāvājot ēdināšanas, viesmīlības, izklaides, kultūras pakalpojumus un organizējot pasākumus, piemēram, deju vakarus, tikšanās ar interesantiem cilvēkiem, koncertus, filmu vakarus u.tml. Zane, smejoties atzina, ka vēl nesen varēja teikt, ka "visi ceļi ved uz Roju".

Ir jādod visiem iespēja!

Uzņēmumā pamatā darbojas Zane, viņas vīrs Andris un citi ģimenes locekļi. Pamatdarbinieku kodolu veido 7-9 strādājošie, bet "sezonas laikā brīžiem esam aptuveni 20 cilvēki". Uzņēmums nodarbinātībā diezgan plaši iesaista jauniešus un cilvēkus ar īpašām vajadzībām.

"Ļoti raiba kompānija, bet mēs to pozicionējam tā, ka mēs kā sabiedrība esam ļoti dažāda, un mūsu viesiem ir jārēķinās, ka varbūt kāds no apkalpojošā personāla ir cilvēks ar īpašām vajadzībām un kāds nepieredzējis skolēns vai jaunietis, kas strādā."

Zane atzina, ka ne vienmēr viesi ir saprotoši par invalīdu un jauniešu nodarbinātību, jo visi vēlas saņemt augstāko servisu un "vecus bukus". Lai gan tas var radīt problēmas, Vaivodu ģimene diezgan ietiepīgi turpina iet šo ceļu, jo uzskata: "Ir jādod visiem iespēja! Ir jādod jauniešiem pirmās pieredzes iespēja. Ir jādod iespēja cilvēkiem ar īpašām vajadzībām būt noderīgiem un atrasties sabiedrības un notikumu epicentrā."

Uzņēmēji to uzskata par savu misiju. "Mēs ar vīru diezgan nopietni pie tā strādājam un uzrunājam cilvēkus, kas varētu tikt iesaistīti."

Salīdzinot ar šodienu, tā bija kā bērna spēle

Runājot par pēdējos gados piedzīvoto, Zane pandēmijas laiku sadalīja vairākos posmos. "2020.gada pavasarī bija sajūta, ka tā nevar būt, ka tas ir dažu nedēļu, varbūt mēnešu jautājums. Protams, liels bija šoks, ka pirmā vasaras sezona bija ar lieliem ierobežojumiem. Bet, salīdzinot ar šodienu, tā bija kā bērna spēle."

Lai gan bija ierobežota ceļošana, daudz ļaužu pārvietojās Baltijas valstu ietvaros. "Es vienmēr esmu teikusi: lai vai kādi būtu apstākļi, jūra nekad nav atcelta, tā ir visu gadu, atvaļinājumi arī nav atcelti, cilvēku vēlme pēc izraušanās no ikdienas arī nekad nav bijusi atcelta." Šie apstākļi motivēja uzņēmējus darboties pirmajā pandēmijas sezonā.

Ietiepīgi turpināja darboties

Savukārt 2020./2021.gada ziema bija izaicinājums. "Mēs sapratām, ka ir maksimāli jānogriež visi izdevumi. Līdz ar to bija tā, ka mēs tiešām tikai ar vīru un maziem papildus spēkiem visu ziemu turpinājām darboties." Protams, jāņem vērā, ka pēdējos gados nozarē valda krasi izteikta sezonalitāte - tikai aptuveni 2 mēnešus gadā var darboties ar pilnu kapacitāti un priecāties, ka dara to, kas uzņēmumā ir paredzēts.

Ziemā Zane atkal pati ķērās pie cepšanas, vārīšanas, gatavojot interesantas gardēžu vakariņas, kā arī organizēja vīna kursus, izmantojot savas vīnzines zināšanas. Vienlaikus viņi strādāja ar dažādiem cilvēkiem un viņu vēlmēm: "Tikpat labi mēs esam gatavi uzvilkt distanču slēpes un doties mežos, nevis būt tikai glamūrīgi. Drīzāk otrādi - cilvēkam ir jāiet mazliet dziļāk, jārok dziļāk un jābauda dzīve dziļāk."

Morāli grūti, ka visu laiku mainās noteikumi

Savukārt pagājušā sezona bija ļoti interesanta ar to, ka restorānā varēja apkalpot viesus tikai ārtelpās. "Tas mums tiešām bija izdarāms, jo mums ir ļoti plaša āra teritorija.

Bet teikšu, ka pagājušā sezona bija morāli ļoti grūta, jo nepārtraukti bija mainīgi noteikumi, nosacījumi, piemēram, cilvēku skaits pie galdiņa, pasākumi bija ierobežoti, dejot nedrīkstēja." Visu laiku vajadzēja ļoti inovatīvi meklēt, kas ir atļauts, nevis vaidēt par to, kas ir aizliegts.

Kas būs, ja mēs tagad dejosim?

Apkārtnes lielākie svētki ir Zvejnieksvētki, kas tradicionāli noslēdzas ar balli. Visu dienu notiek dažādi pasākumi, piemēram, vāra zupas, tiekas ar zvejniekiem, kūpina zivis. Pagājušajos Zvejnieksvētkos viņi uzaicināja tikai vienu dziesminieku, trubadūru. "Pasākums notika, bija vakariņas mūzikas skaņās, bet interesanti, ka cilvēki man vaicāja: "Kas būs, ja mēs tagad dejosim?"

Iepriekš zvanīju uz atbildīgo ministriju un vaicāju, kas man jādara, ja cilvēki pieceļas un sāk dejot ap savu galdiņu? Vai man viņi jāšauj? Cilvēkam ir loģiski dejot, ja skan laba mūzika. Deju placi mēs aizkrāmējām ar galdiņiem, lai nevedinātu uz dejām." Uzņēmēji tā arī nesaņēma atbildi no ministrijas, kas jādara, ja cilvēki pēkšņi sāk dejot ap savu galdiņu.

Viņi meklēja dažādas izejas, kā turpināt darboties, neslēgt ciet un nebēdāties. Tiesa, ļoti lielu negatīvu iespaidu atstāja tas, ka pagājušajā sezonā nenotika korporatīvie pasākumi. "It kā tie bija atļauti, bet tika darīts viss, lai tie nenotiktu."

Viesi bija kļuvuši atvērtāki un pateicīgāki

Taču Zane minēja arī kādu pozitīvu aspektu saistībā ar pagājušo sezonu. Viņi juta milzīgu pozitīvu izmaiņu viesu attieksmē. Pēdējos gados no viesiem varēja just negācijas, pārāk augstas prasības un neizpratni, bet iepriekšējā vasarā tās bija aizmirstas.

"Katrs viesis nāca ar atvērtu sirdi un priecīgs, ka viņš vispār ir atnācis. Jutām viesu attieksmes maiņu restorānā." Apmeklētāji novērtēja, ka viņiem vispār ir iespēja kaut kur doties un baudīt. "Tas tiešām bija ļoti jūtami, īpaši maijā, kad atvērām restorānu pēc pusgadu ilgas slēgšanas."

Tik ilgu laiku restorāns bija slēgts pirmo reizi pa visiem gadiem. "Nekad tāda situācija nebija. Pēc pusgada atkal atvērāmies ar jaunu elpu. Tas bija ļoti pozitīvi."

Brokastis saules pielietā lobijā porcelāna traukos

Savukārt viesnīcā noslogojums pagājušajā sezonā bija gana labs, bet ļoti liels izaicinājums bija brokastu pasniegšana un apkalpošana pie galdiņiem, lai viesi nesaskartos. "Mēs dalījām pa pusstundai, kad kurš nāks. Tas bija pamatīgs izaicinājums.

Bet mēs atkal atradām savu jauno nišu. Tajā laikā es sāku diezgan apzināti vākt Rīgas porcelānu, un man tagad ir milzīga kolekcija ar to. Tad mēs brokastis pasniedzām saules pielietā lobijā porcelāna traukos, kas atkal bija kvalitātes uzlabošana. Izskatās, ka, iespējams, tā arī turpināsim un neatgriezīsimies vairs pie zviedru galdiem, lai baudījumu mūsu viesiem pastiprinātu, paspilgtinātu."

Milzīgs šoks un restorāna aizvēršana

Pēc pagājušās sezonas oktobrī uzņēmēji piedzīvoja milzīgu šoku, ka vairs nedrīkstēja apkalpot nevakcinētos viesus pat ārtelpās. "Tad mēs pieņēmām lēmumu, ka aizveram restorānu ciet līdz brīdim, kamēr varēsim apkalpot visus viesus. Pie tā mēs šobrīd arī turamies."

Viņi saprata, ka svarīgs ir ikviens viesis. Uzņēmēji nebija spiedīgā izdzīvošanas situācijā, kur ir svarīgs katrs pēdējais cents. "Sapratām, ka vēlamies domāt par savu nākotni, reputāciju, attiecībām." Nolemts līdz pavasarim ieturēt pauzi, cerot, ka varēs kaut vai ārtelpās apkalpot visus viesus.

Lielā pauze arī viesnīcā

"Mēs patlaban esam uzlikušies uz lielās pauzes." Dažādi viesnīcas numuriņu rezervēšanas piedāvājumi ir aizvērti, bet apartamentos var palikt, rezervējot tos personīgi pa telefonu vai mājas lapā. Patlaban pārsvarā zvana viesi, kas jau iepriekš bijuši Rojas viesnīcā un šobrīd jūtas noguruši no savas saspringtās ikdienas.

Viesu uzņemšana notiek maksimāli attālināti. "Mēs uzticamies saviem viesiem ar principu "atslēgas zem paklājiņa". Mēs tiešām atstājam ēku pilnībā viesu rīcībā, paļaujamies un neesam vīlušies. Esam sapratuši: jo mēs vairāk uzticamies savam viesim, jo viņš ir labdabīgāks, pretimnākošāks, saprotošāks un visādā ziņā pozitīvs cilvēks."

Dekorācijas pašiem sev

Parasti Ziemassvētku laikā telpas tiek nopietni dekorētas. Arī šogad, neskatoties uz savādo situāciju, Zane izlika svētku rotājumus. "Es jautāju vīram: "Kam es to daru?" Viņš atbildēja: "Kaut vai sev pašiem, lai būtu svētku sajūta."" Ģimene spītīgi nolēma turēties pie tradīcijām un dekorēt sava uzņēmuma telpas.

Viņi arī atrada iespēju piedāvāt viesiem privātos pasākumus līdz 10 cilvēkiem. "Tad mēs savās dekorētajās telpās ļāvām interesentiem svinēt svētkus ar ‘’groziņiem’’. Saklājām skaistus galdus, uzlikām skaistus traukus, un viesi ieradās ar saviem ‘’groziņiem’’ uz noteiktu stundu skaitu."

Glābjas, kas var un grib!

Pēc visa piedzīvotā uzņēmējiem ir lielas pārdomas par nākotni. Klausoties medijus, "man vairs nav realitātes sajūtas visā tajā, kas notiek. Man liekas, ka dzīvoju murgainā fantastikas filmā". Redzot mediju optimismu par reģionos notiekošo, piemēram, tajā, ka kādu naktsmītni var rezervēt tikai pēc 2 mēnešiem, asociācijas “Lauku ceļotājs” valdes locekle norādīja, ka šādi izteikumi neatspoguļo kopējo un reālo situāciju nozarē.

Regulāri klausoties asociācijas uzņēmumu pārstāvju stāstītajā, var piekrist, ka, iespējams, kādas atsevišķas naktsmītnes ir ļoti pieprasītas. "Bet kopumā mēs šobrīd varam iet zem saukļa "Glābjas, kas var un vēl grib, kam vēl ir spēks un vēlme!""

Patlaban "rullē" tikai atsevišķas mazās naktsmītnes, kas ir tālu prom no visu acīm, slepenas. "Katrs cīnās, kā vien var!" Šobrīd atsevišķas šādas "Instagram" cienīgas glamūrīgās vietiņas ir ļoti pieprasītas.

Nozares attīstību saskata tradicionālajos uzņēmumos

Bet lielākajiem un tradicionālajiem nozares uzņēmumiem šis laiks ir ļoti grūts. "Mēs tomēr pieturamies pie Eiropas klasiskām un vecās pasaules vērtībām. Ir vieta, ir ģimenes uzņēmums, kur var satikt saimniekus un redzēt, kā viņu bērni, suņi, kaķi aug, kur ir stabils piedāvājums, kur gadu no gada jāslīpē vienīgi kvalitāte, kur ir nemainīga attieksme.

Mans uzskats, ka vislielākā vērtība ir tie viesi, kas atgriežas gadu no gada, un mēs jau zinām viņus - ko viņi ēd un kurš numurs viņiem ir tīkamākais." Vaivodu ģimene iegulda lielu darbu, lai viesi pie viņiem uzturētos vismaz 2 naktis, jo tikai tad viņi var labi un pilnvērtīgi atpūsties un relaksēties.

Arī ārzemju viesi, kas patlaban ir ierobežotā skaitā, caur Latvijas stabilajiem uzņēmumiem saskata mūsu kultūru, tradīcijas, ģimeniskumu. "Tas ir tas, ar ko mēs atšķiramies daudzu tautu saimē." Ģimene vēlas, lai viesi zina, ka Rojā ir viņu krūzīte, istabas čības un mājas ārpus mājām.

Nesauc savu uzņēmumu par veiksmes stāstu

"Es domāju, ka mēs izdzīvosim. Mēs šobrīd strādājam, lai atkal varētu pasniegt saviem viesiem kaut ko jaunu." Zane norādīja, ka uzņēmuma dzīvotspēju nevar saukt par veiksmes stāstu, bet gan par pieredzes un spēles laukuma pārzināšanas stāstu.

Jau iepriekšējās ekonomiskās krīzes laikā no 2008. līdz 2010.gadam ģimenē saprata, ka "olas ir jāsaliek dažādos groziņos". "Tieši tāpēc mums ir tik dažāds piedāvājums. Mums ir arī vairākas ēkas, nevis viss notiek vienuviet. Līdz ar to mēs varam izdzīvot līdzi situācijai, kāda tā notiek. Sliktākajā gadījumā varam visu sadalīt pa apartamentiem un izīrēt tikai telpas."

Nesapņot par tālu nākotni, bet izdzīvot konkrēto dienu

"Mēs noteikti izdzīvosim! Mēs  skatāmies uz turpmāko ar optimismu." Zane, runājot ar lielajiem dēliem (30 un 22 gadi), kuriem šobrīd klājas ļoti smagi, jo nācās apturēt iepriekš iesākto ceļu, aicina izbeigt domāt par tālu nākotni.

"Šobrīd ir kā karā, ekstrēmās situācijās. Ir jāizdzīvo katra diena. Tālāk būs nākamā diena. Nesapņo, necel gaisa pilis! Tu to vari darīt, bet noliec plauktiņā, pieraksti. Bet šodien dzīvo šīs dienas vajadzībām! Celies, ej, staigā pa mežu ar suni, ved malku, nodarbojies ar kaut ko!"

Viens no dēliem izmācījās par golfa laukuma vadītāju, ceļoja pa pasauli un tagad gribētu atgriezties Latvijā ar visu savu sirdi un dvēseli, bet izskatās, ka pavasarī būs jāskatās uz darbu kādā citā valstī, kur ir vairāk iespēju strādāt.

Agonijas un izdzīvošanas stadijā

Domājot par nākotni, Zanei ir smagas pārdomas par tūrisma nozari Latvijā. "Vai tiešām "jaunais normālais" būs bez grupu, konferenču tūrisma? Kur paliks korporatīvie pasākumi? Kur paliks lielākās svinības? Šobrīd ir sajūta, ka tiek darīts pilnīgi viss, lai šo tirgus nišu izbeigtu, un lielie uzņēmumi, viesnīcas beigtu pastāvēt."

Dažādie aizliegumi, nepārtraukti sabiedrībā sētās bailes, milzīgie un strauji pieaugošie uzturēšanas izdevumi nozares uzņēmumus noveduši izdzīvošanas situācijā, agonijā. "Daļa ir agonijā un daļa ir izdzīvošanas režīmā."

Būtu saprotams, ka, iespējams, tirgus ir jāpatīra un jāatbrīvojas no dzīvot nespējīgajiem uzņēmumiem, bet nozares pārstāvji gribētu zināt vismaz kaut kādus spēles noteikumus, piemēram, kādai daļai uzņēmēju jāaizveras, cik ilgi jāiztur.

Vai vispār ir jēga gatavoties jaunajai sezonai?

"Es no savas puses neprasītu nekādus atbalstus un pabalstus, tikai būtu vēlams zināt spēles noteikumus. Visi luksofora principi un solītais ir palicis tikai solījumu līmenī." Uzņēmēja uzskata, ka beidzot cilvēkiem būtu jāļauj sākt dzīvot. Iespējams, varētu ieviest plašu un lētu testēšanu, piemēram, pieņemot katru viesi, viņam piedāvātu ātru testu. "Tā būtu izeja no šī brīža situācijas."

Jau janvārī uzņēmējiem būtu jāsāk domāt par Lieldienām un nākošo sezonu, nevis jāsēž neziņā par turpmākajiem ierobežojumiem. "Mums ir jāsaprot, kāda būs mūsu sezona." Jau ziemā vajadzētu saprast, vai vispār ir jēga cīnīties un gatavoties aktivitātēm vasarā.