"Kā gribat, tā tieciet galā ar viņu!" Vecāki aizved uz skolu bērnu ar smagu diagnozi, bet paši neliekas ne zinis

Par skolotāju Maija strādā jau 34 gadus. Pēdējos 5 gadus viņa ir arī "Skola 2030" eksperte veselības un fiziskās aktivitātes jomā. Maijai ir 2 pieauguši bērni, kā arī viņa ir ome 2 mazbērniem. 

Pārsvarā Valmieras Valsts ģimnāzijā mācās bērni bez speciālām diagnozēm, bet ir arī skolēni ar īpašām vajadzībām, piemēram, bērni ar autismu, dzirdes traucējumiem, kā arī citiem veselības sarežģījumiem: sirdsdarbības problēmām, astmu u.c. Tāpat ir skolēni, kuri dažādu iemeslu dēļ ir ilgstoši atbrīvoti no sporta nodarbībām. Skolai ir ļoti laba pieredze ar vairāku īpašo bērnu iekļaušanu.

Galvenais bauslis - neapdraudēt sevi un citus

Skolotājai ir svarīgi zināt par bērna traucējumiem un problēmām, lai bērnu pēc iespējas iesaistītu nodarbībās, vienlaikus neapdraudot viņa veselību un citu skolēnu drošību. Maija bērniem māca, ka "galvenais bauslis" sporta nodarbībās ir ar savu rīcību neapdraudēt savu un citu bērnu veselību.

"Pats svarīgākais mācību stundās ir viņu veselība, izjūtas, pašsajūta, kas dod signālu, vai bērns jūtas vai nejūtas labi." Būtiski, lai bērns to īsteno ne tikai skolā, bet arī ārpus tās. Ir labi, ja bērns iemācās sajust savu ķermeni un saprasts, kad tas signalizē, ka slodze ir jāsamazina vai kaut kas jāmaina.

Savstarpēja saziņa un sadarbība

Lai bērni ar īpašajām vajadzībām pēc iespējas labāk iejustos un iekļautos skolā, ļoti svarīga ir vecāku komunikācija un sadarbība ar skolu un tās pārstāvjiem: medmāsu, psihologu, sociālo pedagogu, skolotājiem.

Var būt tā, ka vecāki ļoti grib, lai bērns darbotos sporta stundās, bet bērna veselība ir tāda, ka tas var būt bīstami. Tāpēc ir svarīgi izrunāties, ko bērns darīs un ko nē. "Pats svarīgākais ir vecāku gribēšana komunicēt. Tad viss notiek ļoti pozitīvi." Jāsaprot, ka gan vecākiem, gan skolotājam var kaut kas neizdoties.

Tendence, ka vecāki negrib ieraudzīt traucējumus

Maija novērojusi kādu nepatīkamu tendenci: "Ir kāda lieta, kas ir tendencioza. Ir viens brīdis, kad vecāki negrib ieraudzīt un saprast, ka bērnam ir mācību traucējumi. Šeit nav runa par fiziskiem un kustību traucējumiem - tie ir pamanāmi un skaidri. Bet ļoti bieži sākums ir diezgan smags, lai vecāku pierunātu saprast, ka viņa bērnam viss nav labi."

Problēmas rodas arī tad, ja vecāki zina par bērna traucējumiem, bet slēpj tos no skolas, izliekoties, ka bērnam viss ir kārtībā.

Grūtais brīdis, kad jāpaskatās patiesībai acīs

Kamēr nav skaidrības par to, kas tieši bērnam kaiš, ir grūti gan bērnam un vecākiem, gan skolotājiem.  Kad ir saņemts atzinums no speciālistiem, skolas pārstāvjiem ir vieglāk saprast, kāpēc bērnam ir konkrētas grūtības, kā arī ir vieglāk sniegt nepieciešamo atbalstu. Tad skolotāji labāk zina, kas jāievēro darbā ar bērnu, lai veidotos laba sadarbība un skolēns varētu sekmīgāk strādāt stundās.

Ja bērnam parādās uzvedības traucējumi, bet nav zināms to cēlonis, visi ir neapmierināti. Ir atšķirība, vai bērns vienkārši negrib piedalīties stundās vai viņam ir veselības traucējumi.

Piemēram, ja skolā zina, ka bērnam ir autisms un nepatīk sarkana krāsa, sporta skolotāja viņam nedos sarkanu bumbu, bet gan zaļu. "Es varu viņa agresiju kaut kādā veidā nestimulēt un viņu neprovocēt." Ja skolotāja zina par bērna traucējumiem un ņem tos vērā, bērns var labāk un mierīgāk strādāt stundās.

Kā gribat, tā tieciet galā!

Vēl ļoti svarīgs ir vecāku darbs mājās ar bērnu. "Ja ir darbība mājās, tad vecāks ir arī ļoti ieinteresēts sadarboties skolā." Tad daudz labāk izdodas bērnus iesaistīt ne tikai sporta stundās, bet vispār skolā, ikdienā un sadzīvē.

Ļoti bieži ir tā, ka bērnam ir noteikta kāda diagnoze, bet vecāki skolai paziņo: "Kā gribat, tā tieciet galā ar viņu! Tas ir jūsu uzdevums!" Daļa vecāku uzskata, ka skolai ir jātiek galā ar šo situāciju, bet nav gatavi paši iesaistīties. Maija ir daudz lasījusi par bērniem ar autismu un zina, ka ļoti svarīga ir darbošanās ģimenē. Lai sagatavotu bērnu iekļauties skolā, no vecāku puses vajadzīgs ļoti liels un ilgstošs darbs.

Jā, pievēršam uzmanību, bet nepārspīlējam

Runājot par klases un skolas biedru attieksmi pret īpašo bērnu, skolotāja atzina, ka skolēniem ir svarīgi saprast, ka mēs esam ļoti dažādi un bērniem ar traucējumiem var būt savas īpatnības. Taču arī ar uzmanības pievēršanu īpašajiem bērniem nevajadzētu pārspīlēt.

"Viena lieta ir tā, ka mēs mācām klasē, ka mēs esam dažādi, un visu laiku fokusējam uzmanību uz vienu bērnu, piemēram, kā viņam nevar darīt pāri. Manā redzējumā tas arī nav pareizi. Jā, mēs respektējam viņu, bet šim bērnam arī ir jāiemācās iekļauties sabiedrībā. Viņam arī ir jārespektē citu bērnu gribēšana, negribēšana, patikšana, nepatikšana.

Tas ir ļoti svarīgi. Mēs kādreiz aizejam galējībās, bet viņam jau pēc tam ir jāiziet sabiedrībā. Jā, klasē tā saucamajā burbulī viņš jūtas ļoti labi, jo visi bērni to ļoti respektē, bet nebūs pareizi viņu žēlot."

Maija norādīja, ka arī īpašajiem bērniem jāmāca robežas. Piemēram, lai gan vecākiem var būt ļoti grūti laicīgi nogādāt bērnu skolā līdz pulksten 8, tomēr nav labi, ja bērns regulāri kavē pirmo stundu.

Skolēns uzticas un pirms stundas pasaka, ka aizmirsis dzirdes aparātu

Ikdienas darbā skolotāja cenšas strādāt, ņemot vērā bērnu traucējumus un vajadzības. Piemēram, ja klasē ir vājdzirdīgs bērns, viņa nostājas tā, lai skolēns viņu labi redz runājam. Pozitīvi, ja izdodas izveidot uzticības pilnas attiecības ar skolēnu un viņam nav jākautrējas, piemēram, ja dzirdes aparāts aizmirsts mājās. Tad skolotāja zina, ka jāpievērš vēl lielāka uzmanība, lai skolēns viņu sadzirdētu.

Tāpat skolotājai vajadzētu zināt par konkrētām ķermeņa izpausmes formām, kas var liecināt, ka bērns tuvākajā laikā varētu kļūt agresīvs. Tad skolotāja var sekot līdzi bērna uzvedībai un mēģināt novērst agresijas izvirdumu, kura laikā skolēns var paņemt bumbu un spēcīgi iemest citam klasesbiedram vai izdarīt kaut ko citu sliktu.

Nevar strādāt tikai ar vienu skolēnu

Maija pieskārās vēl kādam svarīgam aspektam darbā ar bērniem ar īpašām vajadzībām. "Manā redzējumā būtu forši, ja būtu skolotāju palīgi." Tad dažādi bērni varētu daudz labāk iekļauties skolā.

Protams, skolotāji ir profesionāļi, bet jāņem vērā, ka ir 30 bērnu klases, kur ir arī citi kustīgi un aktīvi skolēni, no kuriem vismaz 5 ir jāpatur redzes lokā. Tādos apstākļos ir ļoti grūti strādāt ar skolēnu, kuram nepieciešama īpaša uzmanība.

"Jā, es varu iedot bērniem darbu, pievērsties, bet es kā skolotāja nevarēšu viņam veltīt nepieciešamo uzmanību fiziskās aktivitātes pilnveidošanai." Īpaši tas attiecas uz bērniem ar kustību traucējumiem un citām problēmām, kas prasa īpašu pielāgošanos no skolotāja puses.

Sapnis par skolotāja palīgu

Lai varētu novadīt pilnvērtīgu stundu pilnīgi visiem bērniem, būtu nepieciešami skolotāju palīgi. Viņi noderētu ne tikai bērniem ar iekļaujošu izglītību, bet jebkurā klasē, kur ir 25-30 skolēni. Bērni ir ļoti atšķirīgi, un skolotāju palīgi dotu iespēju strādāt individuālāk.

Maijai ir laba pieredze, strādājot kopā ar savu vīru un kolēģi Māri Priedīti. Divatā darbs ar lielu klasi jaunu tematu apguvē ir daudz vieglāks un produktīvāks. Divatā klasē notiekošo var daudz labāk pārredzēt, sniegt atgriezenisko saiti un sazināties.

"Tas tāds sapnītis, bet sapņot jau var, kāpēc nē?" Maija atklāja savu sapni par skolotāju palīgiem.  Iespējams, ja par šo vajadzību pēc skolotāju palīgiem runātu arvien vairāk un plašāk, kādreiz tā arī piepildītos.

Es tur gribu, un jūs izdarīsiet tāpēc, ka es to gribu!

Maija arī norādīja uz skolas infrastruktūras nozīmi iekļaujošā izglītībā. Vecākiem vispirms vajadzētu novērtēt skolu infrastruktūru un tikai tad izlemt par piemērotāko mācību iestādi savam bērnam. "Nevis otrādi: es tur gribu, un jūs izdarīsiet tāpēc, ka es to gribu!" Šeit nav runa par bērna vajadzībām, bet gan par vecāku ambīcijām. Tāpēc var teikt, ka bērna iekļaušanā skolā vissvarīgākā ir attieksme un komunikācija ģimenē.

Skolotāja pastāstīja par nesenu novērojumu veikalā. Kāds pusaudzis sēdēja ratiņkrēslā un kopā ar mammu iepirkās. Bija brīnišķīgi redzēt, ka mamma nevis dēlu vienkārši stumj pa veikalu, bet gan abi kopā aktīvi iepērkas: ņem produktus, pārspriež vajadzīgo daudzumu utt.

"Es redzēju, cik forši mamma viņu iesaistīja iepirkšanās procesā un cik labi viņi komunicēja. Ne tikai viņa stūma ratiņkrēslu, bet viņa dzīvoja un bērns dzīvoja!"

Jāņem vērā realitāte

Tāpēc pirms izvēlēties bērnam piemērotāko skolu, ir vērtīgi uz to aizbraukt, izstaigāt, parunāties ar personālu. Protams, kopumā mums ir mērķis par iekļaujošu izglītību, bet vecākiem ir jāņem vērā arī realitāte.

Piemēram, ir jaunās skolas, kas ir vairāk piemērotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. "Mēs jau nevaram pateikt skolas direktoram: "Kāpēc jums nav? Man rītdien vajag!"" Vecāki var apvainoties, ja direktors atbild, ka tik ātri tas nav iespējams, un maldīgi nospriest, ka viņi un viņu bērns nav nevienam vajadzīgs.

Orientēties uz sadarbību, nevis pretenzijām

Maijai ļoti patīk lasīt pētījumus par dāņiem - viņi, neskatoties uz negatīvajām lietām, cenšas vairāk koncentrēties uz pozitīvo. Latvieši varētu no viņiem mācīties un tik ļoti neakcentēt negācijas. Tas palīdzētu mums visiem dzīvot mierīgāk. Ja mēs visi kopā vairāk skatītos uz to, kas mums ir (nevis nav) un ko mēs varam pielāgot bērniem ar īpašajām vajadzībām, visiem būtu vieglāk.

Protams, tam vajadzīgs liels kopīgs darbs, savstarpēja uzticēšanās un cieņpilna komunikācija. "Ja nāk tikai ar pretenzijām, tā nekad nebūs sadarbība!"