Par mata tiesu no nāves: ģimene ar auto avarē Braslas upē

Šādu situāciju nesen piedzīvoja Inese Zariņa, par laimi, viņas ģimenei tā beigusies bez traģiskiem zaudējumiem. Pārdzīvotajā viņa dalījusies "Facebook" un arī ar "Kas Jauns Avīzi".

Liktenīgais apledojušais ceļš

Inese kopā ar vīru un bērniem savā "Volvo" 28. novembrī devās uz mājām no Rīgas uz Valmieru. Ceļš tajā dienā bijis visai slidens, un posmā Inciems–Straupe automašīna saslīdējusi.
“Nebraucām pārāk ātri, bet vienkāršas apdzīšanas brīdī notika sadursme, un automašīnu sanesa. Aptuveni divsimt metru tā arī nekontrolēti mētājāmies pa ceļu – labi, ka tajā brīdī neviens nebrauca pretī. Rezultātā pirms tilta pār Braslas upi mēs noslīdējām no ceļa un attapāmies ūdenī strauji grimstošā automašīnā,” sarunā ar "Kas Jauns Avīzi" atceras Zariņa.

Mieru, tikai mieru

Pirmos mirkļus bijis šoks, līdz viens no bērniem skaļi pajautājis – un kas tad tagad būs. Pirmais attapies Ineses vīrs Māris, kurš nokomandējis: “Mieru, tikai mieru – tagad visi atsprādzējamies!” Drošības jostas padevušās, taču tad atklājies, ka priekšējās durvis ir automātiski nobloķētas un elektriskos logus šādā situācijā, protams, atvērt nevar.

Par laimi, vīram izdevās atvērt aizmugurējās durvis, un pirmie no grimstošā auto izkļuva bērni, kuri sāka peldēt uz krasta pusi,  bet mašīnā turpināja vēl straujāk pieplūst ūdens. Inese atceras: “Kad pati tiku ārā no mašīnas, abi bērni turējās virs ūdens un airējās uz priekšu cik varēja – ar ziemas drēbēm mugurā tas īpaši viegli nav.”

Palīgā steidzas garāmbraucēji

Par savām tā brīža izjūtām Zariņa "Facebook" raksta: “Braslas dibenu nevaru sataustīt, it kā kāds ar ekskavatoru būtu pa krastu nogājis – taisns kā dēlis. Ar nenormālu gribu esmu klāt meitai un pēdējā brīdī viņu uzrauju augšā un pagrūžu vīrietim, kas jau bija ielēcis ūdenī, lai mūs glābtu. Dzirdu satraukumā kādu sievieti saucam, vai vēl kāds mašīnā ir palicis, tad redzu skrienam dažus cilvēkus.

Sajūtu piepeldam vīru – viss, visi ir dzīvi. Tad tu sāc sajust ūdens aukstumu un salu, pieķeries pie vienīgā nozāģētā kociņa krastā, kāds mani pastumj augšā, krasts, bet mašīna faktiski nogrimusi zem ūdens. Man iestājusies panika, es neko nesaprotu – tik redzu, ka uz ceļa daudz mašīnu apstājies. Vīrs nokliedzas – ielieciet bērnus siltajās mašīnās. Bērni pazūd, bet kāds man sāk vilkt nost slapjās drēbes – tad tieku iesēdināta mašīnā pie ģimenes, kas brauca uz Valku. Paldies, ka apstājāties, paldies!”

Pēc brīža ieradušās arī divas neatliekamās palīdzības dienesta automašīnas un netālu dzīvojošie radinieki, kuri aizveduši bērnus siltumā.

“Stāvu un skatos uz apkārtni, un nespēju noticēt, ka neietriecos stabā, akmenī, krūmos, tilta margās, ceļa zīmes stabos un upē nebija koku, bet pa vienīgo mazo, taisno pļaviņu iebraucu un maigi apstājos upē. Jau pēc tikšanas krastā es tikai apjautu – cik labi, ka mans desmitgadīgais puika trenējas peldēšanā un arī meita savos septiņos gados ir iemācīta turēties virs ūdens,” stāsta Zariņa.

Izdzīvojušo padomi

Dažas dienas pēc notikušā Zariņa nolēmusi uzrakstīt arī dažus padomus, jo nevienā drošas braukšanas skolā šādus gadījumus nemodelē un arī autoskolas instruktori par to nerunā.
1.    Vissvarīgākais – uzticēšanās viens otram un nekrist panikā. Drošā balsī ir jāsaka bērniem, ko konkrēti viņiem darīt. Jāmeklē visas iespējas, kā tikt ārā – neveras priekšējās durvis, mēģinām aizmugurējās, mašīna turpina grimt, bet jāturpina meklēt iespēju to atvērt.

2.    Ir jāved bērni peldēt, vismaz lai viņi to iemācītos – ja viņi neprastu peldēt, es pat nespētu palīdzēt, kamēr līdz viņiem tiktu. Bērnu sēdeklīši peld, un tos var bērniem iedot, lai turas kā pie glābšanas riņķa. Pēdējais variants – kāpt uz mašīnas jumta, bet dziļākā vietā tas nederēs.

3.    Cik telefona numurus jūs zināt no galvas, cik saviem tuviniekiem spēsiet piezvanīt, ja jūsu pašu telefons būs palicis zem ūdens. Vismaz divi numuri ir jāzina no galvas.

4.    Izrunājiet ar bērniem un sagatavojieties jebkādām dzīves situācijām – ko darīsim, ja ugunsgrēks, pazaudēsimies mežā vai pēkšņi mammai slikti paliek. Ko bērni var darīt, ja vecāki vairs nevar darīt neko.

Noslēgumā Zariņa raksta: “Jebkurā gadījumā – paldies visiem, kas apstājās, kas palīdzēja. Paldies arī tiem, kas mani nostūma no ceļa, jo viņi metās glābt manus bērnus, ielecot ūdenī. Paldies kādam tur augšā, ka upē mēs iebraucām pie skaidra saprāta, bez traumām, ar spēju kustēties un rīkoties. Jā, es katru nakti atrodos upē un pārdzīvoju to no jauna, bet ticu, ka kaut kas no uzrakstītā varbūt kādam izglābs dzīvību. Dzīve ir skaista, un paldies, ka varu to dzīvot tālāk!”

Autoskolās to uzmodelēt nevar

Drošas braukšanas skolas vadītājs Jānis Vanks atzīst, ka šādai situācijai drošas braukšanas apmācībās praktiski sagatavot nav iespējams, un  Zariņas dotos padomus vērtē kā noderīgus.
Viņš saka: “Reālajā dzīvē automašīnas grimst ūdeni daudz ātrāk, nekā to rāda kinofilmās, tāpēc reakcijai ir jābūt zibenīgai. Jo auto ir pilnāks ar dažādu elektroniku, jo lielākas iespējas, ka durvis un logi nobloķēsies un nebūs tik vienkārši atverami. Tad atliek vien maksimāli ātri ar kājām mēģināt izspiest kādu no logiem, vislabāk priekšējo vai aizmugurējo.“

Vanks arī iesaka ērti sasniedzamā vietā turēt salonā kādu asu metālisku priekšmetu, ar kuru nepieciešamības gadījumā var sadurt izsprāgušos drošības spilvenus, kas traucē kustēties, vai mēģināt izsist stiklu.

Tāpat viņš iesaka ziemā braukšanas laikā nenovilkt virsdrēbes: “Ūdenī  tas, protams, var apgrūtināt kustēšanos, taču situācijā, ja auto noslīdēs no ceļa kādā mazapdzīvotā vietā un, gaidot palīdzību, automašīnā būs jāpavada ilgāks laiks, tas paglābs no sala. Cik noprotu, tad konkrētais negadījums ir noticis, veicot apdzīšanu, tāpēc varu tikai atkārtot – veicot ziemā apdzīšanas manevru, ir par 200 procentiem jābūt pārliecinātam par tā pilnīgu drošību, kā arī jāizvērtē, vai tas tiešām ir nepieciešams.”

Saistībā ar konkrēto negadījumu policija ir uzsākusi administratīvo procesu. Līdz šim traģiskākais šāda veida negadījums notika 2012. gada Jaungada naktī, kad Krāslavas novadā upē iebraukušā automašīnā dzīvību zaudēja septiņi jaunieši.