FOTO: ar ziedu nolikšanu, militāro parādi un krāsu lidojumu Rīgā tiek atzīmēta Latvijas 103. gadadiena
Šodien tiek svinēta Latvijas Republikas proklamēšanas 103. gadadiena. Pusdienlaikā Rīgas centrā bija pulcējušies vairāki tūkstoši cilvēku, lai vērotu Nacionālo bruņoto spēku (NBS) un sabiedroto sveicienu svētkos.
Ap plkst.13 laukumā pie Brīvības pieminekļa sākās NBS un sabiedroto spēku militārās tehnikas brauciens, ko ievadīja Valsts prezidenta Egila Levita sveiciens.
Militārās tehnikas nelielo parādi iesāka gaisa tehnika, kas pārlidoja virs pieminekļa un devās Brīvības ielas virzienā. Viens no gaisa kuģiem aiz sevis atstāja Latvijas valsts karoga krāsās iekrāsotus dūmus.
Militārās tehnikas parādē varēja redzēt arī nesen Latvijas iegādātās bruņumašīnas "Patria", ka arī atsevišķas citas militārās tehnikas vienības. NBS un sabiedroto spēku karavīri sveicināja sanākušos iedzīvotājus.
1918. gada 18. novembrī Tautas padome Nacionālā teātra telpās proklamēja Latvijas Republikas neatkarību.
Latvijas Tautas padome, atzīdama sevi par vienīgo augstākās varas nesēju Latvijas valstī, pasludināja, ka "Latvija, apvienota etnogrāfiskās robežās (Kurzeme, Vidzeme, Latgale), ir patstāvīga, neatkarīga, demokrātiski republikāniska valsts, kuras Satversmi un attiecības ar ārvalstīm noteiks tuvākā nākotnē Satversmes Sapulce, sasaukta uz vispārēju, abu dzimumu tiešu, vienlīdzīgu, aizklātu un proporcionālu vēlēšanu tiesību pamata".
Par Latvijas pirmo Ministru prezidentu Tautas padome ievēlēja Zemnieku savienības līderi Kārli Ulmani. Par ārlietu ministru kļuva Zigfrīds Anna Meierovics. Par Tautas padomes prezidentu un līdz ar to arī par valsts pagaidu galvu tika izraudzīts advokāts Jānis Čakste.
Toreiz jaunās valdības situācija bija ļoti sarežģīta: tās rīcībā nebija nekāda varas aparāta. Vissvarīgākais uzdevums bija izveidot savus bruņotos spēkus, bet Vācijas armijas vadība kavēja mobilizācijas pasākumus un drīzāk bija gatava iznīcināt savus ieroču krājumus, nekā nodot tos jaunajai valstij.
Jaunajai valdībai nebija gandrīz nekādu iespēju un līdzekļu novērst sarkano strēlnieku uzbrukumu, kurā Rīga tika ieņemta 1919. gada janvārī. Cīņa ar Pētera Stučkas padomju valdību un Bermonta vadītajiem vācu un krievu dumpiniekiem 1919. gadā saliedēja ap jauno valdību plašas tautas masas, un tā turpināja pastāvēt 22 gadus, lai atkal atdzimtu pēc 50 gadu ilgas okupācijas.
