Traki un dzelteni. Recenzija par filmu "Minioni"

Lai arī minionu klātbūtne tiešā veidā nebija saistīta ar filmas sižetu un tie kalpoja drīzāk kā trāpīga komiska garšviela, minionu milzīgā popularitāte nozīmēja tikai vienu: mārketings, preču sērijas un pašiem sava filma, kas aizpilda spraugu starp «Nejaukā es» otro un nākotnē gaidāmo trešo daļu.

Filmu iesāk sirsnīgs ar roku zīmēts prologs, kas izskaidro šo mīklaino būtņu izcelsmi sensenā pagātnē un attīstīšanos par ņiprām, pakalpīgām radībām, kam garšo banāni un kuru esamības nolūks ir kalpot saimniekam – vislielākajam nelietim, kādu vien tie spēj atrast. Skatītājs kopā ar minioniem ceļo cauri Juras laikmetam, akmens laikmetam, Senajai Ēģiptei un viduslaikiem, līdz nonāk 1968. gadā Amerikā, kur apņemas kalpot Skārletai Nomušītai, pirmajai pasaules superļaundarei sievietei. Skārletas tēls ir visai tukšs un plakans; viņas klātbūtne filmā ir tikai iespaidīgu īsu frāžu dramatiska izspēle, tādēļ filmas otrā daļa, kas veltīta ļaundares viltīgo plānu realizēšanai, ir blāvāka nekā sākumdaļa, kur minioni darbojas uz savu roku. Jo filmas varoņi cilvēki nav ne uz pusi tik smieklīgi un interesanti kā paši minioni.

Netradicionāls stāsts

Ņemot vērā minionu satriecošo popularitāti «Nejaukā es» filmās, var uzteikt autoru gaumi un tālredzību, neļaujot minioniem dominēt «Nejaukā es» otrajā daļā, tā vietā piešķirot šiem blakustēliem pašiem savu filmu. Līdzīgu triku nesen izspēlēja filmas «Madagaskara» autori, izveidojot atsevišķu filmu par «Madagaskaras» pingvīniem. Šādai pieejai piemīt zināms risks. Arī televīzijas komēdijseriālu praksē gadās līdzīgas situācijas – kāds no seriāla varoņiem ir tik spilgts, ka sāk aizēnot citus. Gan minionus, gan pingvīnus radīja kā garšvielu devu, kas bagātina kopējo filmas garšas un tempa buķeti, bet nebūt nenozīmē, ka to potenciāls ir spējīgs aizpildīt veselu filmu, turklāt tādu, kurā apzināti mēģināts apiet tradicionālas stāsta struktūras nepieciešamību, tā vietā vairumu ekrāna laika aizņem «slapstick» tipa jociņi. Apbrīnojami, ka filmai vispār piemīt klasiska stāsta elementi, ņemot vērā, ka minioni pat nerunā saprotamā valodā.

Cits piemērs no nesenās animācijas filmu pagātnes ir «Runcis zābakos» – populārs varonis no «Šreka» filmu franšīzes, kas izpelnījās savu filmu ar grodu, pamatīgu un atjautīgu stāstu. «Minionu» seklums noteikti nav filmas autoru slinkuma vai vienaldzības dēļ pieļauta kļūda. Filmas veidotāji centušies izveidot populāru animācijas filmu masu skatītājiem, izmantojot anarhistisku un neparastu piegājienu. «Minioni» apzināti izvairās no uzspiesta sentimentālisma, tajā nav nekādu mākslīgu mīlasstāstu vai didaktiskas morāles, pat pretēji – tā mudina priecāties par minionu morāli apšaubāmo dabu (kalpot vislielākajam ļaundarim!). Ir apsveicami, ka filmas autori izmanto «Nejaukā es» franšīzi, lai atļautos drusku «sajukt prātā». Tomēr rēķinieties, ka skatītāji-bērni smiesies vairāk par pieaugušajiem.