Covid-19 aprūpes centros "iesloga" cilvēkus, izgaismojot deinstitucionalizācijas problēmas
Sociālās aprūpes centros aizvien dzīvo vairāki simti cilvēku, kuriem tur nebūtu jāatrodas, jo noteiktos apstākļos spēj dzīvot pietiekami patstāvīgi – piemēram, dzīvojot grupu mājās. Daļa no viņiem atraduši arī darbu. Taču Covid-19 pandēmijas dēļ daudziem no šiem cilvēkiem zudusi iespēja apmeklēt darbu un viņi ir teju ieslodzīti aprūpes centros, ziņo Latvijas Televīzijas raidījums “de facto”.
Pērnajā ziemā lielu rezonansi raisīja Covid-19 uzliesmojumi sociālās aprūpes centros. Slimoja teju visi klienti un darbinieki. Nozares pārraugi Labklājības ministrijā un citās institūcijās problēmu risināšanai pievērsās nepiedodami vēlu. Tagad problēmas šķiet atrisinātas. Covid-19 uzliesmojumu šajos centros vairs praktiski nav, vakcinācijas aptvere krietni pārsniedz kopējās sabiedrības vakcinācijas līmeni, tuvojoties pat 100%, joprojām notiek regulāri testi un ievēroti pastiprināti drošības pasākumi.
Tieši pastiprinātie drošības pasākumi izgaismojuši kādu citu problēmu. Šajos centros dzīvo cilvēki, kuriem šādās institūcijās nebūtu jāatrodas, bet tā kā citas izvēles nav – pēkšņi izrādījās, ka viņi ir teju ieslodzīti šajos centros un netiek ne uz darbu, ne citur.
Oktobra sākumā sociālos medijus aplidoja ziņa par Mārīti no Sociālās aprūpes centra “Zemgale” Jelgavas filiāles. Tur dzīvo cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem. Taču Mārīte ir gana patstāvīga un jau četrus gadus strādā konditorejā “Tarte” Jelgavā. Mārīte kļuvusi par neatņemamu kolektīva daļu, tomēr pandēmija viesa savas korekcijas.
“Mums ļoti lielu laiku bija pauze, jo pēc pirmās pandēmijas mums viņu, teiksim tā, nepalaida,” atceras konditorejas īpašniece Zane Oja. “Sagaidījām, domājām, pote būs. Bija pote, nekas nemainījās. Vispār neviens nelikās ne zinis. Cilvēks vienkārši nav. Vasarā te ballītes notiek. Mums Mārīti neviens neko netaisās dot. Bet rudenī es sāku domāt – nu, kā tā var būt!?”
Izrādījās – nav tādu noteikumu, ka sociālās aprūpes centru iemītnieki nedrīkst atstāt iestādi, lai dotos uz darbu. Un celtā trauksme palīdzēja situāciju atrisināt. Mārīte atkal varēja strādāt konditorejā.
Cilvēku, kas var patstāvīgi strādāt ārpus centra, nav daudz. Risinājumi tiek meklēti individuāli un arī atrasti, lai darbu var turpināt, norāda valsts sociālās aprūpes centra “Zemgale” vadītājs Kristaps Keišs. Tomēr arī ziemas mācība par kovida riskiem vēl spilgtā atmiņā. “Mūsu filiālēs ir tā, kā mēs visi zinām, ka mēs esam tādā vienā vietā koncentrēts liels cilvēku skaits, un mums tas izplatības risks ir krietni augstāks. Līdz ar to mēs šim klientu darbam ārpus iestādes pievēršam pastiprinātu uzmanību paša cilvēka labākajās interesēs un tai skaitā pasargātu arī visus pārējos klientus,” skaidro K.Keišs.
Arī Labklājības ministrijā uzsver, ka sociālās aprūpes centri nav vienkāršā situācijā. Ja tajos ienesīs kovidu, var sekot pametumi, kā nenosargāja. Šīm iestādēm gan ir vadlīnijas, kuras paredz, ka, ja kovida gadījumu nav un ir augsta vakcinācijas aptvere, kāda šajos centros ir, rīcības brīvības ir vairāk.
Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks atzīst: “Jūs minējāt šos Jelgavas gadījumus. Tik tiešām, tur bija par stingru piegrieztas skrūves, ja tā drīkst teikt. Un, protams, ka tad, ja institūcijā vispār nav konstatēti kovida gadījumu un nav noteikta karantīna, tad šis izņēmums attiecībā uz personām, kuras ir darba tiesiskajās attiecībās, jāvērtē vēl vairāk un, protams, ka jāizšķiras par labu cilvēkam.”
Vienlaikus ministrijā atzīst, ka cilvēkiem ar pietiekošu patstāvību, lai varētu strādāt, šādās iestādēs, kas domātas cilvēkiem ar tiešām smagiem garīgiem traucējumiem, nemaz nevajadzētu atrasties. Un ārpus tām arī nebūtu šīs izšķiršanās, vai dažu cilvēku aktivitātes ārpus centra rada riskus pārējiem.
