"Aizvadītais gads man bija baiss," - policijas ģenerālis Ints Ķuzis par operācijām un smago cīņu ar vēzi

Rīgas domnieku ģenerāli Intu Ķuzi tagad var atpazīt tikai pēc balss, un, ja ilgāk ieskatās, arī pēc smaida un sejas vaibstiem. Viņa vizuālās izmaiņas ir saistītas ar ļoti nopietnām veselības problēmām, taču 59 gadus vecais vīrietis, uzzinot par savu diagnozi, nav kritis izmisumā: “Visticamāk, mans iepriekšējais darbs, mana dzīves pieredze ļauj paskatīties uz lietām reāli, uztvert tās kā faktu, novērtēt objektīvi. Un tas, ka šai situācijai pieeju filozofiski, saprotot, ka katram cilvēkam ir dots savs laiks, ka viss no mums pašiem nav atkarīgs, bet mēs paši daudz varam sev palīdzēt, mani sapurināja. Uztvēru šo faktu bez panikas, bet ar pārliecību un ticību, ka var ar to cīnīties,” žurnālam "Kas Jauns" teic Ints Ķuzis, uzsverot, ka ar savu stāstu vēlas iedvesmot arī citus – nekad nevajag padoties.

Audzēju pamana nejauši

Ints Ķuzis teic, ka viņa aiziešana no Valsts policijas priekšnieka amata nekādi nebija saistīta ar šīm veselības problēmām. Lai gan – gan viņš pats, gan arī viņa ārsti domā, ka tās ir sekas iepriekšējam dzīvesveidam. “40 gadi pavadīti policijā, no kuriem pēdējie padsmit bijuši augstākajos amatos. Tas nepārtrauktais stress, krīzes situāciju pārvarēšana... Policija ir tā, kas iet cauri, teikšu tieši, visiem sūdiem, un es kā augstākā amatpersona biju tas, kas par to visu atbildēja. Es visu to laidu sev cauri. Tas ir kā ar dzeršanu – atmest nevar. Un, ja nomet vienā dienā, var rasties problēmas. Laikam tā arī bija ar mani. 2020. gada februārī aizejot no darba policijā, nekas neliecināja, ka man varētu būt kādas veselības problēmas. Kad iesaistījos savā nākamajā dzīves etapā – politiskajā darbībā Rīgas domē –, arī tad viss bija kārtībā. “Tas” izlīda tikai pēc laika,” izsakās Ķuzis.

Pirmo reizi Ints slimnīcā nokļuva aizvadītā gada 23. septembrī, kad viņam pēkšņi kļuva slikti. “Paliku dzeltens, mani ievietoja Austrumu klīniskajā slimnīcā, kur konstatēja žultspūšļa iekaisumu, kas sācis iedragāt aknas. Mediķi pieņēma lēmumu par operāciju, pirmā notika 15. oktobrī. Tās laikā ārsti konstatēja, ka manī ir arī audzējs,” stāsta Ķuzis, sakot, ka tā patiesībā bijusi laime nelaimē: “Ne velti aizkuņģa dziedzera vēzi sauc par “klusējošo slepkavu”, jo to ir ļoti grūti atklāt, tas par savu eksistenci paziņo tikai tad, kad praktiski ir jau par vēlu, kad ir jau metastāzes. Man audzēju konstatēja trešajā stadijā, un, ja nebūtu šīs operācijas, to tik ātri neatklātu. Turklāt sešas analīzes, kas operācijas laikā tika ņemtas gan no paša audzēja, gan no blakus esošām šūnām, neko neuzrādīja – bija negatīvas. Tas deva cerību, ka nav nekā tik nopietna, ka audzējs varbūt ir labdabīgs. Taču ķirurgs Kaspars Zeiza, kas mani operēja, tik un tā uzstāja, lai dodos pie onkologiem. Viņš teica: “Es redzu to, ko es redzu, un tur ir audzējs!” Tāpēc liels paldies viņam, ka viņš neapstājās pie analīžu rezultātiem, ka viņš uzstāja,” pateicības pilns ir Ints Ķuzis.

Padomi, kā cīnīties

Ticis galā ar pirmajām veselības problēmām, Ints Ķuzis nokļuva pie onkologa Armanda Sīviņa, kas Ķuzim veica trešo operāciju. Un tajā paņemtās analīzes apstiprināja, ka diagnoze ir ļoti skarba – aizkuņģa dziedzera vēzis.

“Protams, pirmie mēneši pagāja neziņā, ko īsti darīt,” par savu reakciju, uzzinot, ka viņu skārusi slimība, kas daudziem ir nāvējoša, teic Ints Ķuzis. Taču viņš visai ātri spējis adekvāti pieņemt situāciju. “Savā līdzšinējā darba un dzīves pieredzē esmu iemācījies uztvert faktus bez emocijām, nekrist panikā. Uztvert, novērtēt un pieņemt lēmumu. Un to aicinu darīt ikvienu, kurš nonācis tādā pašā situācijā. Pats galvenais ir ar “to” sadzīvot. “Tas” ir jāuztver kā dzīves sastāvdaļa. Viss ir jādara, lai “tas” nejustos labi. Lai tevi slimība nepārņemtu ne psiholoģiski, ne fiziski, ne emocionāli. Jo šīs trīs lietas ir tie trīs vaļi, kas satur kopā. Ja kāds no tiem neizturēs, tad gan iestājas depresija, atkarības un padošanās. Tad cīņa ir zaudēta,” uzsver Ints, sakot, ka viena no cīņas sastāvdaļām ir dzīvesveids: “Nekādā gadījumā nedrīksti palikt viens pret vienu ar šo slimību. Tev ir jābūt sabiedrībā, ir jābūt apritē, jo tas dod spēku. Tāpēc, lai arī man tagad piešķirta invaliditātes 1. grupa, es gan atgriezos darbā Rīgas domē, gan arī docēju divās augstskolās. Tā ka būtībā esmu uz stabila ceļa un neredzu, kas mani no tā var nosist. Protams, zemapziņā apzinos, ka dzīvē var jebkas notikt."

Kādus vēl padomus sniegtu Ints Ķuzis citiem, kas nonākuši līdzīgā situācijā? Jo runāt par psiholoģisko stabilitāti jau ir viegli, bet realitāte ir pavisam cita. Ko vajadzētu ņemt vērā? “Ļoti svarīgi ir tuvākie cilvēki. Tas, ka apkārt ir ģimene, tas, ka apkārt ir cilvēki, kas tev tic un atbalsta. Svarīgi ir nepalikt vienam. Tad gan ir ļoti smagi. Protams, slimība ietekmē, izmainās rakstura īpašības, kļūsti nervozāks, esi ātrāk aizkaitināms, emocijas ir saasinātākas. Tas viss ir jāizrunā ar tuviniekiem, lai būtu sapratne. Savas blaknes atstāja arī ķīmijterapija. Ja man nebūtu šīs 40 gadu pieredzes policijā, nebūtu bijis darba ar cilvēkiem, krīzes situāciju menedžēšanas prasme, es nezinu, kā būtu, kā es tiktu galā. Bet galvenais ir pārliecība – neraugoties uz visu, ir jātic, ir jāiet uz priekšu un ir jāsit tā slimība. Nekad nedrīkst padoties! Ir jābūt pārliecībai, kāpēc tu to dari, un vajag apzināties, ka neesi kļuvis par apgrūtinājumu citiem. Tāpēc jāatrod sava vieta kā ģimenē, tā sabiedrībā un vispār dzīvē!”

Ints Ķuzis uzsver arī fizisko aktivitāšu svarīgumu. “Atsāku savus hobijus. Viens no tiem ir medības. Tagad ik brīvdienās dodos medībās – svaigs gaiss, pastaigas pa mežu, emocijas, medību gaisotne... Tas viss uzmundrina gan fiziski, gan garīgi. Vēl dodos regulārās pastaigās. Protams, neesmu nekāds skrējējs, taču ātrā solī pastaigāt gan varu.”

Saķēris arī kovidu

Žultspūšļa iekaisums un konstatētais audzējs nebija vienīgais trieciens Ķuža veselībai  – pēc otrās operācijas viņš sasirga ar Covid-19. “Toreiz jau vakcīnu vēl nebija, visticamāk, inficējos no sanitāres, jo es taču slimnīcā biju viens pats palātā. Protams, ārsti bija šokā, protams, arī es biju šokā. Es pamatīgi nobijos. Man bija ļoti, ļoti bail. Jo, zinot mana organisma stāvokli, pastāvēja varbūtība par smagu saslimšanu pat ar traģiskām sekām,” atceras Ķuzis, piebilstot, ka, paldies Dievam, viņš viegli ticis cauri.

Tagad, kad saslimšana ar šo bīstamo vīrusu ir jau vēsture, Ints ar humoru stāsta, kā viņš vispār secinājis, ka ir inficējies. “Pirmais simptoms bija paaugstināta temperatūra, taču sākotnēji ārsti to saistīja ar pēcoperācijas sekām. Bet tad mani izbrīnīja, ka ēdiens vairs ne pēc kā negaršo. Gan pusdienās, gan vakariņās, gan brokastīs viss bija bez garšas. Nodomāju – nu ko es varu gribēt, gan jau slimnīcās putrai jābūt tādai bezgaršīgai!” smejas Ķuzis, sakot, ka vislielāko šoku piedzīvojis, kad jau nokļuvis Covid-19 palātā: “Bijām tur divatā ar vienu vīru. Viņš no rīta nodzina bārdu un, iznākot no vannasistabas, man teica: “Klau, es nopirku jaunu odekolonu. Kā tev liekas, ir labs?” Iepūta man tās smaržas sejā, bet es neko nejutu! Pilnīgi nekāda smarža! Oi, cik tās bija dīvainas sajūtas.”

Tagad, protams, uz to Ints atskatās ar humoru, bet toreiz viņam smiekli nenāca: “Nu kur vēl skarbāk var būt?! Vispirms divas žultspūšļa operācijas, tad tiek konstatēts audzējs, bet tam visam pa virsu vēl Covid-19… Tas viss bija ar mani, tas viss notika realitātē!

Bet galvenais, ka esmu saglabājis savu seju, savu es, neesmu zaudējis savu pārliecību.”

Žēloties negribas

Klausoties visu šo Inta Ķuža piedzīvoto, izbrīna, kur viņš spēj saglabāt dzīvesprieku un optimismu? “Tas ir tas, ko visu laiku uzsveru, – uztvert esošo situāciju un pieņemt to. Nedrīkst “to” noliegt. Ir jāsaprot, ka “tā” ir daļa no tava ķermeņa un ar “to” ir jāsadzīvo. Cilvēkiem trūkst motivācijas, ko šādās situācijās darīt. Bet esmu pārliecināts, ka no šīs ķezas tikšu ārā. Un tikšu ārā ar šo savu pārliecību, ticību un cīņu ar sevi. Jo cīņa ar slimību galvenokārt ir cīņa pašam ar sevi. Ja būsi spēcīgs psiholoģiski, arī pats organisms cīnīsies fiziski. Protams, pirms pusgada es tāds nebiju. Vēl biju ceļā uz šo apziņas stāvokli. Bet tagad, beidzamos trīs mēnešus, jūtos pietiekami labi fiziski un emocionāli. Protams, var iet un žēloties, bet tas nav risinājums,” atbild policijas ģenerālis.

Vai pašam žēloties gribas? “Nē!” strikti nosaka Ints Ķuzis, bet pēc brīža piebilst: “Varbūt pašos sākumos tā bija. It sevišķi brīžos, kad biju viens. Tad sāku kaut kā vairāk par to visu domāt, varēja paraut arī uz asarām. Bet ir jātiek pāri šīm emocijām, ir jāpaskatās uz to visu no augšas. Un nenoliegšu, esmu domājis par testamenta sastādīšanu, ka varbūt vajadzētu salikt visu pa plauktiem, ja notiktu neizbēgamais. Tikai man jau nav nekā tāda, ko vajadzētu novēlēt testamentā, man nav tādas mantas, ko palicējiem pēc tam vajadzētu dalīt. Pagaidām neesmu atradis nepieciešamību to darīt. Varbūt arī tāpēc, ka negrasos padoties,” lietišķi atbild Ints Ķuzis.

“Kas tu tāds esi?”

Protams, slimību iespaidā Ints Ķuzis vizuāli ir tik ļoti izmainījies, ka viņā atpazīt visai Latvijai labi zināmo policijas ģenerāli ir ļoti grūti. Tāpēc piedzīvotas ne mazums kuriozas situācijas. Runājot par to, Ints sirsnīgi smejas.

“Ļoti daudzi cilvēki mani vairs nepazīst. Ne tikai satiekoties uz ielas. Nesen pēc ilgāka pārtraukuma biju medībās pie sava medību kolektīva, uz dzirdēju, kā vīri, uz mani norādot, sačukstas: “Kas viņš tāds ir? No kurienes viņš ir? Kas viņu te uzaicināja? Vai tiešām mūsu Ints?! Nu nevar būt!”” sirsnīgi smejas Ķuzis, izstāstot vēl vienu notikumu: “Protams, esmu vizuāli pamatīgi izmainījies, taču dokumentos fotogrāfijas man ir vecās. Braucām ar sievu uz Saldu un nolēmām paēst pusdienas ceļmalas krodziņā. Uzrādīju savu Covid-19 sertifikātu, parādīju dokumentus, taču nē, tas neesot es – fotogrāfijā esošais vīrietis ir pavisam cits! Kas es esmu, kāpēc es gribu viņus apkrāpt? Es negribu apkrāpt, lūk, mans vārds, uzvārds, viss sakrīt. Nē, mani iekšā nelaidīšot, un viss. Labi, ka nesen biju uztaisījis jaunu Rīgas domes deputāta apliecību. Uzrādīju to, tajā vismaz vārds un uzvārds atbilda manai sejai.”

Bet vistrakāk esot ar garderobes maiņu. To septiņu gadu laikā nācies darīt jau trīs reizes. “Nav noslēpums, ka vienmēr esmu bijis korpulents cilvēks. Pirmo reizi garderobi pilnībā nomainīju, kad pirms septiņiem gadiem apzināti, ievērojot diētu un izmainot savu dzīvesveidu, sāku piestrādāt pie liekā svara nomešanas. Gada laikā atbrīvojos no 40 kilogramiem! Iedomājieties tik – tas ir kā četras degvielas kannas ik brīdi staipīt sev līdzi,” stāsta Ints.

Garderobes maiņa trīs reizes?! Cik tas izmaksājis? “Pat nejautā par to!” iesaucas Ints un atbild: “Visa alga aiziet! Ilgu laiku apģērbu iepirku Vācijā, jo Latvijā nebija specializēto veikalu korpulentiem cilvēkiem. Katru gadu ar ģimeni braucu uz Vāciju, lai nopirktu sava izmēra drēbes. Tagad dzīvoju ar 50. izmēru, bet agrāk bija 64. Taču atceros to pirmo reizi, kad nomainīju visu garderobi. Domāju, ko darīt ar iepriekšējām drēbēm – mest ārā vai saglabāt? Un ja nu viss iepriekšējais svars atnāk atpakaļ? Skapji tad bija visi pārbāzti ar drēbēm.”

Tagad Ķuzis zaudējis vairāk nekā pusi no sava agrākā svara. Agrāk viņš svēra 150 kilogramu, tagad – 75. Kā tas ir – piedzīvot tik kardinālas izmaiņas savā organismā? “Ja vien nebūtu tās slimības... Jūtos, protams, daudz, daudz labāk. Ja nebūtu “tas”, pašsajūta, iespējams, būtu vēl labāka. Slimība man liedz pilnvērtīgi izbaudīt to starpību, kā bija ar 150 kilogramiem un kā ir tagad. Pagaidām īsti tas nav iespējams. Toties varu bez problēmām pieliekties un uzvilkt sev kurpes! O, jā! Bet toreiz... 150 kilogrami... Tas jau bija par traku! Bija jālieto speciāli cīņas paņēmieni, lai sev aizšņorētu zābakus,” smejas Ints Ķuzis, sakot: “Toreiz, kad nometu tos 40 kilogramus, tad gan sajutos kā no jauna piedzimis! Šķita, ka pilnīgi lidoju pāris metru virs zemes. To laiku izbaudīju. Taču vienlaikus bija jāatceras, ka nu ir lietas, ko vairs nekad nevarēšu atļauties. Ja domā: ak, es tagad nedēļas nogalē ar čomiem iedzeršu aliņu, panašķēšos ar uzkodām, nekas taču nebūs... Nē! Tas ir pašapmāns. Ir jāatceras, ka tas jāizslēdz uz visiem laikiem.”

Par savu apzināto tievēšanas reizi Ints uzsver, ka galvenais ir gribasspēks. “Izturēt un nekrist kārdinājumos. Es, protams, lietoju kādu starptautiski zināmu diētu, taču tas vairāk bija pareizs, sabalansēts uzturs, nevis badošanās. Un vēl man ļoti palīdzēja ūdens. Gan daudz dzēru, gan arī izmantoju ūdens procedūras. Lai ķermenī iedarbinātu vielmaiņu svara nomešanai, sāku no rītiem doties aukstā dušā. Tā bija viena no atslēgām svara zaudēšanai, tas man iedeva stimulu. Protams, sākums bija ļoti nežēlīgs, bet efektīvs. Tātad mana tievēšanas recepte balstījās uz trim lietām – ēšanas paradumu maiņa, ūdens procedūras un pastaigas ātrā solī.”

“Stāstu savu stāstu, lai cilvēkus iedvesmotu. Ka ļoti daudz ir atkarīgs no cilvēka paša – kā to uztver, cik daudz tam esi gatavs. Vai esi gatavs cīnīties, un cīnīties ar sevi, jo tā galvenokārt ir cīņa ar sevi,” - tā Ķuzis.