Sāpes palikušas pagātnē: lai glābtu mazo Dārtu, viņai bija jāpārstāda gabaliņš no tēta aknas

Rudenīgā pēcpusdienā skaistā Grobiņas pilskalna pakājē Dārtas vecāki Baiba un Ģirts Lagzdiņi piekrita dalīties par piedzīvoto.

Āda kļuva dzeltenīga...

“Dārta piedzima 2015. gada augusta sākumā, un septembra beigās pamanījām, ka viņas acu baltumi, arī āda ir dzeltenīgi. Aizvedām meitiņu pie ģimenes ārstes Leldes Poprockas, un daktere lika nodot urīna analīzes. Kad saņēmām rezultātus, aizsūtīja uz konsultāciju pie speciālista uz Liepājas reģionālo slimnīcu, pēc tam uz Rīgu, uz Bērnu klīnisko universitātes slimnīcu,” atceras Dārtas tētis.

Meitiņai atklāja žultsvadu atrēziju – tas nozīmē, ka žultsvadi ir salipuši, žults krājas aknās un pamazām tās bojā. Tā nav iedzimta kaite, bet vienkārši reizēm (vienam bērnam no 10 000 līdz 20 000) tā mēdz notikt, un mediķiem iemesli nav īsti skaidri. Žultsvadu atrēzija mēdz attīstīties pat tikai vienam no identiskajiem dvīņiem. Šī slimība nav saistīta ar iedzimtību, Dārtas vecākajai māsiņai Martai nekas nekaiš.

Ar operāciju nepietika

Dārtu operēja jau 2015. gada 12. oktobrī. Rīgā, Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, viņai veica japāņu ķirurga Kasai vārdā nosaukto operāciju, kas žultsceļu atrēzijas gadījumā dod labu efektu 30 līdz 40% mazo pacientu. Bez normālas žults izvades atjaunošanas ar to sirgstošu bērnu dzīves ilgums daudz nepārsniedz gadu.

Tiem, kam Kasai operācija efektu nedod, iesaka aknu transplantāciju. Diemžēl Dārta bija to bērnu skaitā, kam ar operāciju vien nepietika. Žults sastrēgumi bija jau pamatīgi bojājuši meitenītes aknas un turpināja posta darbus.
Latvijā bērniem aknu transplantāciju neveic, un mazos pacientus nosūta uz Vāciju, kur Hamburgas universitātes Medicīnas centrā "Hamburg-Eppendorf" ārsti ir specializējušies šādās operācijās.

Latvijas valsts pašu operāciju un tai sekojošo ārstēšanu finansē, par vecāku dzīvošanas izmaksas ārzemēs no ziedojumiem sedz Bērnu slimnīcas fonds.

Tētis par donoru

Lieki nekavējoties, Lagzdiņi uz Hamburgu aizbrauca 2015. gada decembrī. Sākumā kā iespējamais donors visas pārbaudes izgāja Dārtas mamma Baiba. Tomēr viņas aknas pārstādīšanai nederēja, jo sievietei aknās asinsvadi bija izvietoti diezgan neparasti.

Tētis atbildis prasībām, un no viņa aknas operācijas laikā bija jāpaņem lielāks gabals. Ārsti pirms tam vaicājuši – vai tādā gadījumā vīrietis joprojām piekrīt būt donors? Ģirts atbildēja apstiprinoši, bet ārsti pārjautāja arī pirms pašas operācijas – Vācijā visu ļoti pārbauda un izsver.

2016. gada janvāra beigās Vācijā ieradās aknas donors – tētis, lai veiktu visus nepieciešamos izmeklējumus. Dārta ar mammu un māsu uz Hamburgu devās 2016. gada 21. februārī tieši tēta dzimšanas dienā, lai tur ārstētos nākamos divus mēnešus.
“Hamburgā mūs sagaidīja gan tulks, gan bērnu psiholoģe Irēna, kurai pašai ir meitiņa padsmitniece, viņai veikta aknu transplantācija – mums rādīja fotogrāfijas, viņa dalījās pieredzē.

Kad redzi, ka pēc tam bērns var pilnvērtīgi dzīvot, tas dod iekšēju mieru. Mums ļoti palīdzēja arī tas, ka pratām angļu valodu sarunvalodas līmenī un mums visu laiku nebija vajadzīga tulkošana,” saka Lagzdiņi.

Operācijas tēvam un meitai

Abas operācijas – aknas gabala paņemšana no tēta un pēc tam pārstādīšana Dārtai – noritēja vienā dienā – 14. martā. “Tētim operācija sākās septiņos no rīta, pusdienlaikā viņu jau pārveda uz intensīvās terapijas nodaļu,” stāsta Baiba.

Ap vienpadsmitiem iedotas drēbes meitiņai, un pavisam mazu gabaliņu uz operāciju bloku braukuši ar neatliekamās palīdzības auto. “Bija arī ļoti sirsnīgs mirklis tieši pirms operācijas – ārsti uz zāli Dārtu neveda gulošu gultiņā, bet paņēma uz rokām. Meitiņai bija tikai septiņi mēneši,” ne bez saviļņojuma atceras mamma.

Dārtiņa pirms operācijas bija ļoti nokritusies svarā. Vecāki gan jutušies bezspēcīgi, bet ļoti uzticējušies speciālistiem – vienkārši paļāvušies.

Dārtu pēc operācijas mamma sagaidīja astoņos vakarā – mediķi teikuši, lai agrāk nenākot, jo operācija ir gara un nopietna. Labi, ka līdzi bijusi otra meita un māsīca Rūta, mīļi saukta par Čučulīti, visas trīs staigājušas pa tuvējo parku.

“Pirmais, ko pamanīju, kad pēc operācijas meitiņa atvēra acis – acu āboli bija balti, nevis dzelteni kā iepriekš,” mīļo brīdi atminas Baiba. “Savukārt vīrs pēc operācijas, kurā viņam paņēma gabaliņu aknas, ļoti gribēja padzerties un lūdza, lai uzvāra biezputru, jo brokastīs un vakariņās piedāvātas vien maizītes. Kādu laiku pēc operācijas tētim nebija atļauts celt neko smagāku.”

Dārta smējās balsī

“Bija laiks, kad es biju slimnīcā, bet Dārta – intensīvās terapijas nodaļā. Tad ir ļoti labi, ka ir vēl kāds, kurš pieskata otru meitiņu, kurai toreiz bija tikai četri gadiņi,” teic vecāki. Un, ja abi bērni ir kopā – arī ir citādi. Iepriekš Marta ilgāk nekā mēnesi bija dzīvojusies pa Grobiņu kopā ar vecvecākiem.

“Protams, tagad ir emocionāli grūti atcerēties, bet tajā brīdī tu dari visu, kas jādara – lieto zāles, ir speciāla barošana, pārbaudes, un laiks bija diezgan piepildīts,” piebilst māmiņa un joprojām izjūt prieku, atceroties, kā toreiz, pēc operācijas, meitiņa strauji atdzīvojās – smējusies balsī, kad lielā māsa jokojusies. Pirms tam tikai gulējusi.

“Kad gāju uz intensīvās terapijas nodaļu pie Dārtas, sapratu, ka mēs, slimo bērnu vecāki, visi esam vienā laivā. Bija jauns pāris, kuru dēliņš gulēja blakus gultiņā. Viņi bija vācieši, es šo valodu nesapratu. Sazinājāmies ar žestiem – tā vecāki savā starpā sapazīstas. Tā bija ļoti liela kopības sajūta arī tur, jo nelaime tomēr vieno,” atceras Baiba.

Vecāku māja

Lagzdiņu ģimene uzteic arī grobiņniekus Agnesi un Mārtiņu Šalmus, viņi ar dēliņu Jāni vairākkārt piedzīvojuši aknu transplantāciju. Šalmi izstāstījuši visu Hamburgas sadzīvisko pusi. “Viņi bija tie, kuri mums pastāstīja arī par vecāku māju, kas ļoti palīdzēja.”

“Tā ir trīsstāvu māja netālu no slimnīcas. Tur iespējams palikt kopā ar slimnieka brāļiem vai māsām,” stāsta Baiba. Vecāku mājā ir viena liela virtuve, pagrabā veļasmašīnas, žāvētāji, ir liela ēdamzāle. Mājā ir vairāk nekā desmit istabu, katrā dzīvo atsevišķa ģimene, no dažādām valstīm.

“Ar mums kopā toreiz bija vēl divas ģimenes no Latvijas – no Ventspils un Mārupes. Viņu bērniem arī bija paredzēta aknu transplantācija, un ar ventspilniekiem joprojām sazināmies. Ļoti sadraudzējāmies,” atklāj Baiba.

Nav atstāti vieni nelaimē

“Galvenais ir klausīt, ko ārsti saka, uz viņiem paļauties, jo Latvijā tiešām ir gudri speciālisti. Līdz ar kovidu daudz kas nojucis, bet uz Bērnu slimnīcu visu laiku brauca speciālisti no Vācijas, bērniem, kuriem bijusi aknu transplantācija, veica ultrasonogrāfiju. Šis pakalpojums bija organizēts kopā ar Bērnu slimnīcas fondu. Bērniem tiek sniegts atbalsts, un nevar teikt, ka vecāki atstāti vieni paši ar savu nelaimi,” pārliecināti saka Baiba.
Lagzdiņu ģimene uz Vāciju devās ar prāmi un savu auto, bet tie, kuriem palīdzība vajadzīga steidzamāk, lido ar lidmašīnu – ceļa izdevumus sedz Bērnu slimnīcas fonds.

“Vecākiem pēc iespējas tiek noņemtas rūpes, un būtībā Vācijā ir jāsagādā tikai pārtika. Ja vecāku mājā tobrīd nav vietas, tad netālu atrodas viesnīcas apartamenti jeb dzīvokļi, un palikšanu tur arī apmaksā Bērnu slimnīcas fonds. Un nevajag kautrēties ārstiem prasīt padomu – viņi ir ļoti zinoši speciālisti,” uzsver Ģirts.

Dejoja atbalstam

Baiba un Ģirts ir arī aktīvi tautas deju dejotāji, savulaik iepazinušies Liepājā, dejojot kopā Rucavietis. Ģirts pēc profesijas ir būvtehniķis, Baiba – latviešu valodas un literatūras skolotāja, tagad gan mājsaimniece. Ģirts kopš dzimšanas dzīvo Grobiņā, Baibas dzimtā puse ir Talsi – atnākusi studēt uz Liepājas Pedagoģijas akadēmiju, pilsēta iepatikusies, un palikusi.

Lagzdiņi saka lielu paldies savai otrajai ģimenei – dejotājiem, kuri vāca ziedojumus Dārtas atbalstam. Iespējams, ka būtu arī paši tikuši galā, bet ir labi, ka bija apkārtējo atbalsts. “Ir ļoti jauki, ka neesi pasaulē viens ar savām bēdām, bet aiz tevis vēl ir vesela saime. Latvieši jau pēc dabas ir tādi – neskries jau visiem stāstīt savu bēdu. Kad būs atkal labi, tad pastāstīs.”

Kad Lagzdiņi uzzināja, ka meitai vajadzēs aknu transplantāciju, viņi tobrīd dejoja Vērgales pagasta vidējās paaudzes deju kopā Vērgalīte.

“Vadītāju Kristīni Jaunbrūnu informējām, ka nenāksim uz mēģinājumiem, jo meitiņa ļoti slima. Viņa to bija pastāstījusi mūsu iepriekšējā deju kolektīva Rucavietis vadītājai Sandrai Blumbahai. Abu kolektīvu iniciatīva bija organizēt labdarības koncertu. Un dejotāji arī naudiņu ziedoja, kuru mums nodeva,” izjusti, ar asarām acīs stāsta Baiba.

Koncertu rīkoja kopā ar Liepājas Tautas mākslas un kultūras centru un Bērnu slimnīcas fondu. Ģirts atzīst, ka atbalsts bijis ļoti liels, to pat sākumā nevarējuši iedomāties.
Mājās atgriezās ar labu sajūtu

Atlabuši pēc operācijas, 2016. gada 21. aprīlī visi devušies mājup, nākamajā dienā lielākajai meitai Martai apritēja pieci gadi. “Braucot mājup, bija ļoti laba sajūta. Zinājām, ka otrajā dienā atkal dosimies pie mūsu mīļās dakteres, gastroenteroloģes Ievas Puķītes uz Bērnu slimnīcu,” stāsta mamma.

Tagad vecāki ar Dārtu regulāri brauc pie dakteres Puķītes konsultēties, vienu reizi divos mēnešos jānodod asins analīzes Liepājas reģionālajā slimnīcā, un patlaban rezultāti ir labi.

“Dārtai ir jau seši gadi, viņa pēdējo gadu apmeklē Grobiņas pirmsskolas iestādi Pīpenīte. Meitai gan ir alerģija pret atsevišķiem pārtikas produktiem, bet medicīnas māsa izveido īpašu ēdienkarti, aizvietojot produktus ar tiem, kurus var lietot. Tas ir individuāli un varētu arī nebūt saistīts ar aknu transplantāciju,” pauž Baiba.

Ģirts piebilst, ka jaunākā meita ir ar raksturu, ļoti dzīvespriecīga. Māsa Marta mācās Zentas Mauriņas Grobiņas vidusskolas mūzikas klasē, un arī mazajai māšelei ļoti patīk dziedāt. Abi vecāki smejas, ka Dārtai vēl nepatīkot lasīt, varot salikt kopā zilbes, bet lasot tā, kā pašai patīkot,  taču visvairāk patīk dziedāt un dejot.

“Mēs, visa ģimene, braucam ekskursijās pa dabas takām. Augusta izskaņā, piemēram, bijām Siguldā. Pirms kovida diezgan bieži apmeklējām Lietuvu, arī devāmies pa dabas takām. Vienmēr cenšamies kaut kur aizbraukt un izstaigāties. Arī ar riteņiem izbraucam, un Dārtai pašai ir savs braucamais – kaut gan viņa ir pārgalvīga braucēja,” pasmaida mamma. Un abi ar vīru joprojām dejo Vērgalītē.