Unikālie Kolkas lībieši “aiz durvīm”, britu pasaules valdzinājums Cēsīs un trako deviņdesmito kārtis: izstāžu ceļvedis

Savukārt Cēsu pilī varam iepazīt britu izsmalcinātā fajansa zili balto valdzinājumu. Bet kāds servējums bija tepat Latvijā “trakajos deviņdesmitajos”, iespējams uzzināt Laikmetīgās mākslas centrā, aplūkojot Ievas Kraules-Kūnas personālizstādi “Kur manas kārtis kritušas”.

Pa Eiropu paceļot piedāvā gan Kalnciema kvartāla galerijā, kurā trīs jauni ilustratori piedāvā savu skatu ceļojumā uz Čehiju, gan Jūgendstila muzejā, kur eksponēti talantīgā ungāru mākslinieka Antala Rēvēsa darbi, kas atklāj Ungārijas pasaules mantojumu.

* Kalnciema kvartāla galerijā (Kalnciema ielā 35, Pārdaugavā) līdz 30. oktobrim skatāma trīs jauno ilustratoru - Rebekas Lukošus, Jurija Tatarkina un Lotes Vilmas Vītiņas - izstāde “Skata mala”. Viņi visi trīs nule aizgājušās vasaras pēdējā dienā devās uz grāmatu festivālu Čehijā un šajā izstādē skatāmajos darbos attēloti ceļojumā gūtie iespaidi - kāds sasniedza skata malu, kāds skatījās no malas, bet neviens nenomaldījās.

Rebeka Lukošus galvenokārt ilustrē grāmatas un zīmē komiksus. Nesen izdevniecībā “Liels un mazs” iznāca viņas grāmata “Nepaklausīgais vectēvs”. Kad Rebeka Lukošus studēja glezniecību, viņa sāka ilustrēt grāmatas. Tagad, studējot grafikas nodaļā, viņa atkal atsākusi gleznot.

Jurijs Tatarkins sapņo pa dienu, bet zīmē vakaros. Dažreiz bildes saliekas kustīgā attēlā, dažreiz skaņā. Ar savu pieredzi viņš dalās darbnīcu formātā.
 
Lote Vilma Vītiņa nodarbojas ar ilustrāciju un raksta (lielākoties) dzejoļus. Viņa ir studējusi “šādās tādās mākslas skolās”, un viņai ir iznākušas arī “šādas tādas grāmatas”, jaunākā no tām - grāmata jaunajiem pieaugušajiem “Ūdenstornis”. Pēdējā laikā viņu aizrauj audumu faktūras un doma, ka arī izšuvums ir zīmējums, tikai veidots no daudziem dūrieniem.

Sīkāk internetā: www.kalnciemaiela.lv.

* Rīgas Jūgendstila muzejā (Alberta ielā 12, Klusajā centrā) līdz 12. decembrim var iepazīt izcilā mākslinieka Antala Rēvēsa mākslas darbus izstādē “Ungārijas pasaules mantojums. Antala Rēvēsa grafikas”. Divdesmit septiņās detalizētās panorāmās attēlotas ne tikai Ungārijas pilsētas, raksturīgas lauku ainavas un apskates objekti, bet arī dažādi notikumi. Izstādi papildina izsmalcināti porcelāna priekšmeti no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krājuma un vairākām privātkolekcijām.
 
Izstādē skatāmi darbi, kas iepazīstina ar UNESCO kultūras mantojuma vietām Ungārijā. Grafikās atainota skaistā Budapešta Donavas krastos, Budas pils kvartāls un Andraši avēnija,  Hollokē vēsturiskais ciems un tā apkārtne, Agtelekas karsta un Slovāku karsta alas, Pannonhalmas benediktiešu tūkstošgades abatija un tās dabas vide, Hortobāģas nacionālais parks ˗ Pusta, Pēčas (Sopiānas) pirmskristianizācijas nekropole, Fertē/Neizīdlerzē kultūrainava, Tokajas vīna reģiona vēsturiskā kultūrainava un vairākas citas Ungārijas izcilākās vietas.

Antals Rēvēss (1931-2016) ir viens no Rēvēss-Vignere mākslinieku radošā dueta. Mākslinieki bija precēts pāris un strādāja kopā kā grafiskie dizaineri Ungārijā kopš 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Lielākoties viņi veidoja filmu afišas un dizainu izstādēm, taču viņu darbu vidū ir arī ceļojumu, cirka un pasākumu plakāti. 1960-tajos un 1970-tajos gados mākslinieki eksperimentēja ar vairākiem stiliem un tehnikām. Tolaik priekšroka tika dota nevaldāmām, spilgtām krāsām, taču vēlākos gados Antals Rēvēss darināja gravīras ar monumentālām ainavām. Sīkāk internetā: www.jugendstils.riga.lv.

* Laikmetīgās mākslas centrā “Kim?” (Sporta 2/k-1, Rīgā) līdz 19. decembrim skatāms Ievas Kraules-Kūnas personālizstāde “Kur manas kārtis kritušas”. 

Ievas Kraules-Kūnas personālizstāde-instalācija ir veidota, autorei atskatoties uz personisko pieredzi (uz)augot 20. gadsimta deviņdesmito gadu Rīgā. “Kur manas kārtis kritušas" ir atmiņās un emocijās balstīts kultūrvēsturisku un sociopolitisku liecību kārtojums, kas pievēršas pieredzētajam, pārprastajam un iztēlotajam. Sekojot nosaukumā ietvertajam pieteikumam, izstāde ietver sevī to nejaušību, likteņa un apstākļu sakritību, kas noteica lietu kārtību tā dēvētajā “neuzvarētajā” desmitgadē – deviņdesmitajos, kas vēl joprojām ir “šeit”. 

“Aizgājušā gadsimta pēdējā desmitgade postpadomju Baltijas teritorijā bija radikāls pārmaiņu laiks – reibonis politiskajā, sociālajā un ekonomiskajā sfērā, kuru, no vienas puses, pildīja nacionālā pacilātība, no otras puses – bailes, nedrošība un apjukums. Intensīvs pārmaiņu periods, kurā neskaitāmās dzīves jomās noritēja atjaunošanās un pārdefinēšanās procesi. Vienlaicīgi ar jaunās valsts koncepcijas ieviešanu reālajā dzīvē rodas dīvaina paralēlā pasaule un noteikumu apiešana. Visu bija (no jauna) jāiepazīst un jāpatērē, (kultūras) laiktelpa ņirbēja neorganizētā haosā, nekādu karšu, ceļa norāžu un navigācijas rīku, tā vietā – (valdīja) postmodernismam piemītošs vienlaicīgums, mainība un konteksta un pēctecības trūkuma izraisīta “miglainība”. Jaunā valsts un “jumts”, finanšu piramīdas, kukuļi un viltojumi, reivi un banketi, viegla peļņa un vardarbība, ēnu ekonomika un augoša plaisa starp latviski un krieviski runājošajiem vietējiem, dažādu garīgu prakšu un ideoloģiju uzplaukums.

Kamēr citviet (Rietumos) Berlīnes mūra krišana (1989) un Padomju Savienības sabrukums (1990) izsauca “globālās” mākslas pasaules formēšanos, ko pavadīja nacionālo robežu izplūšana, centru un perifēriju izlīdzināšanās un interneta kā pasaules mēroga kultūras apmaiņas nesēja parādīšanās, Rīgu galvenokārt nodarbināja vēlme padarīt lietas “normālas” un panākt “iekavēto”. Tā vietā, lai uzņemtu sociālu pagriezienu (social turn), pārvērstos situācijā vai procesā, deviņdesmito gadu Rīgā jaunie dzīves apstākļi tika “izspēlēti”. Tie balstījās situācijā, kad uz ierobežota teorētiskā, finansiālā un infrastruktūras organizācijas fona (mākslas) eksistence pati bija zem jautājuma zīmes,” aicinot uz izstādi, atgādina Laikmetīgās mākslas centrs.

Ieva Kraule-Kūna dzimusi Rīgā 1987. gadā, studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā un “Sandberg Instituut” Amsterdamā (Nīderlandē). Galvenokārt viņa veido skulpturālus objektus, izmantojot dažādus materiālus (keramika, akmens, metāls, klūgas, māls un citus), kurus papildina ar īsiem stāstiem, kuros absurdi fiktīvu tēlu piedzīvojumi mijas ar ačgārni interpretētiem vēstures faktiem. Savos darbos māksliniece atsaucas uz padomju laika estētiku, amatniecību un fetišismu. Sīkāk internetā: www.kim.lv.

* Cēsu Vēstures un mākslas muzejā (Cēsu pilī) līdz nākamā gada 30. septembrim skatāma izstāde “Zili baltās pasaules valdzinājums. Angļu dekolētais fajanss Latvijas muzejos un privātkolekcijās. (18. – 21.gadsimts)”, kas tapusi sadarbībā ar mākslas zinātniekiem Daini Bruģi un Inu Līni. Šī ir pirmā izstāde Latvijā, kura apkopojusi Latvijas muzejos un privātkolekcijās esošos angļu dekolētā fajansa izcilākos paraugus.

Izstāde stāsta par nozīmīgu britu lietišķās mākslas jomu – dekolēto keramiku, kura 19. gadsimtā izvērtās par gigantisku industriju un vienu no nozīmīgākām šīs valsts eksporta nozarēm. Izstādē atklātas nozīmīgas ar britu dekolēto keramiku saistītās tēmas – sākot ar minētā apdares veida priekšvēsturi un aizsākumiem Anglijā, dekolēšanas tehnoloģiju un dekolēto trauku ražošanas attīstību, un beidzot ar šo trauku formu un motīvu daudzveidību, to zīmju skaidrojumiem, nozares ietekmi uz citu Eiropas zemju keramiku un vēl šodien vērojamajām izpausmēm pasaules dizainā un popkultūrā. Īpaši nozīmīgi ir senāko periodu priekšmeti, kuru dekorā izmantoti reti sastopami dekoratīvie motīvi, kā arī tie, kuri jau vēsturiski bijuši saistīti ar Latviju.

Latvijas pilīs un kungu mājās Angļu dekolētā keramika plaši izmantota jau kopš 19. gadsimta pirmās puses, savukārt gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā tā iekaroja savu vietu arī pilsētnieku ikdienā un turīgāku zemnieku mājās. Lai radītu iespējami plašu priekšstatu par visiem šīs lietišķās mākslas nozares aspektiem, izstādē tika aicināti piedalīties Latvijas muzeji un privātkolekcionāri. Sīkāk internetā: www.cesupils.lv.

* Kolkas Lībiešu saieta namā izveidota pastāvīgā unikāla ekspozīcija “Kolka. Viena sala. Divas jūras. Trīs valodas”, kas veltīta lībiešiem kā Latvijas pamattautai. Tur ikviens ir aicināts gūt ieskatu Ziemeļķurzemes lībiešu kultūrā, tradicionālajās nodarbēs, valodas skanējumā un piekrastes kultūrvēsturiskajā mantojumā. Pētot šo ekspozīciju, ikviens var uzzināt par Latvijas pamattautas dzīvi šajā piekrastē. Tagad, dodoties uz dižās un mazās jūras satikšanās vietu, ir būtisks iemesls aizstaigāt līdz Kolkas centram, kur iepazīt lībiešus, pie tam arī viņu valodā, jo ekspozīcijā informācija lasāma ne tikai lībiski, bet arī “kolčiņu” valodā. 

Ar digitālo tehnoloģiju palīdzību mūsdienīgā veidā Kolkas Lībiešu saietu namā ir atainota lībiešu kultūra ne tikai kā vēstures liecība, bet arī kā mūsdienu Latvijas kultūras sastāvdaļa, izceļot Ziemeļkurzemes lībiešu kultūras spilgtākos vēstures brīžus. Apmeklētājiem, lai piekļūtu informācijai, jāatver plaknē iestrādātas durvis, kas ļauj iedziļināties saturā vairākos līmeņos, pakāpeniski „atverot” piekļuvi Lībiešu krastam un lībiskajai identitātei.

Ekspozīcija “Kolka. Viena sala. Divas jūras. Trīs valodas” apvieno bagātīgu faktu krājumu, unikālus vēsturiskus priekšmetus un vizuāli elegantu pieeju. „Ekspozīcijas interjera arhitekta Mareka Birznieka ideja bija visu paslēpt aiz durvīm. Tas sasaucas ar mūsu dabu: cilvēki šajā krastā, īpaši kolcenieki, ir rezervēti. Neatveramies uzreiz, ar mums ir jāiedraudzējas, lai uzzinātu ko vairāk. Tas atspoguļojas arī ekspozīcijā: ir jāielūkojas dziļāk, lai uzzinātu vairāk,” saka Lībiešu saieta nama vadītāja Ilze Iesalniece-Brukinga.

Ekspozīcijas vidū lepni slejas Kolkas bāka, kas ir vienīgā bāka Latvijā, kas būvēta uz mākslīgi veidotas salas. Tā allaž Kolkai un vietējiem bijis zīmīgs objekts. Caur Kolkas attīstības stāstu spēcīgi ieturēta Latvijas pirmiedzīvotāju, lībiešu līnija. Sīkāk internetā: www.livones.kolka.lv.