Viedoklis: vai dzīvosim uz bērnu un mazbērnu rēķina?
Ir pienācis kārtējais rudens ne tikai ar lapkriti, bet arī kā laiks, kad politiķiem ir jāpieņem ļoti nozīmīgs lēmums. Valdībai un Saeimas deputātiem ir jāvienojas, kāds izskatīsies nākamā gada budžets, cik lielus ieņēmumus prognozēt, kam tērēt vairāk un, kam mazāk. Laikā, kad līdz Saeimas vēlēšanām ir palicis mazāk nekā gads, to izdarīt ir īpaši sarežģīti. Ikviens politiķis vēlas, lai maksimāli izdotos izpildīt pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām dotos solījumus vēlētājiem, tādējādi, turot doto vārdu, un attiecīgi to komunicējot ar savu vēlētāju, ir augstas iespējas tikt pārvēlētam uz nākamo termiņu un, manuprāt, jo būtiskāk, saņemt vēlētāju atbalstu arī turpmāko, jau jauno, solījumu pildīšanai. Pārdomās dalās Starptautisko inovatīvo farmaceitisko firmu asociācijas izpilddirektors Valters Bolevics.
Priekšlikumu sadaļa budžeta izdevumiem kā jau ierasti pārsniedz faktiskās valsts iespējas, jeb pareizāk būtu teikt ekonomikas izaugsmes iespējas. Diezgan spilgts citāts izdevās mūsu valsts premjeram Kariņa k-gam 2019. gada septembra intervijā pie Puriņas k-dzes kanālā TV24, ka “naudas ir tik daudz kā nekad nav bijis”, nav melots, vienīgā nianse, ka tā ir aizņemta nauda, kas iegūta uz labiem nosacījumiem starptautiskajos finanšu tirgos, un mums visiem kopā tā būs arī jāatdod. Pandēmijas laikā iedzīvotāji saņēma kā dīkstāves pabalstus, tā arī tā dēvēto helikoptera naudu, kas papildināja ikviena pensionāra, invalīda, kā arī bērnu vecāku maciņus. Valsts kapitālsabiedrības saņēma nozīmīgu atbalstu, uzņēmumiem tika piešķirti visdažādākie finanšu stimuli, turklāt ievērojamas summas tika un joprojām tiek tērētas tiešo Covid-19 radīto izdevumu segšanai – testiem, vakcīnām, aizsardzības līdzekļiem, specifisku zāļu iegādei, medicīnas aparatūrai, piemaksām ārstiem un citiem medicīnas darbiniekiem. Līdz ar to ir skaidrs, ka ne vien naudas valstij bija daudz, bet arī tēriņi bija lieli. Taču nedrīkst aizmirst, ka par naudas trūkumu varējām nesūdzēties nevis tāpēc, ka bijām sākuši vairāk pelnīt, bet gan tāpēc, ka Latvijas valstij izdevās veiksmīgi un izdevīgi aizņemties. Protams, varētu turpināt aizņemties, jo Latvijas kredītreitings joprojām ir pozitīvs un finanšu tirgi ir gatavi mums aizdot. Taču, vai to vajag darīt?
Finanšu ministrs Jānis Reirs ļoti pareizi norāda nesenajā viedokļa rakstā, kas publicēts portālā Delfi 2.oktobrī, ka ceļš uz labklājību nav saistīts ar dzīvošanu uz parāda. Viņš min arī konkrētus citu valstu piemērus, kas apliecina, ka labklājības pamatā nav dzīvošana uz parāda, ko skaidri demonstrē mūsu kaimiņvalsts Igaunija, Somija, Zviedrija, Dānija un citas valstis. Latvijai ir vitāli būtiski saglabāt kopējo parādu apjomu zem 50% robežas pret IKP, tādā veidā noturot starptautiskajos tirgos spēcīgu pozīciju un saglabājot spēcīgas kārtis nākotnes turpmākajiem izaicinājumiem. Latvijas izvēles ir starp ziemeļvalstu pieredzi, saglabājot zemu valsts parādu, un tādējādi, kāpinot produktivitāti, uzlabojot valsts pārvaldes efektivitāti, mazinot ēnu ekonomiku un nevienlīdzību, turklāt to paveicot, nepalielinot valsts parādu, un tuvoties ziemeļvalstu labklājības līmenim, vai turpināt aizņemties, neveicot kvalitatīvas reformas un nepalielinot labklājības līmeni. Manuprāt, katram politiķim – gan ministram, gan Saeimas deputātam – ir jāapzinās, ka, turpinot aizņemšanās politiku, mēs dzīvojam uz nākamo paaudžu rēķina, un mūsu bērniem un mazbērniem, nāksies visus mūsu pašlaik izveidotos parādus atdot, vienlaikus, ar šo nevajadzētu izprast, ka aizņemties vispār ir nepareizi, protams nē, saprātīga aizņemšanās un aizņemto līdzekļu mērķtiecīga ieguldījumi ir absolūti atbalstāmi, it sevišķi jomās, kas attīstīta ekonomiku un produktivitāti, tādēļ, lemjot par nākamā gada budžetu, aicinu raudzīties uz Latvijas ilgtspēju un attīstības iespējām.
