Pārdod visu Rīgas iedzīvi, lai baudītu dzīvi Dienvidkurzemē: piedzīvojumu meklētāju Godiņu stāsts
Ginta un Āris Godiņi ir ļoti azartisks pāris, kuri prot aizraut sev līdzi arī citus. Pirms diviem gadiem viņi tagadējā Dienvidkurzemes novadā, Vērgales pagastā, Saraiķu “Liepkalnos”, iekārtoja savā uzvārdā nosauktu piedzīvojumu platformu.
Nosaukuma izvēle sakņojas vietas vēsturē. Tepat tuvumā kādreiz atradās dzelzceļa līnija, un Godiņi atjaunojuši Māteru stacijas platformu – tā ir Gintas bērnības stacija. Te izveidots neliels tūrisma pieturas punkts. Ciemiņiem ir iespēja būt dabā – iet pārgājienos, braukt ar divriteņiem, nakšņot teltīs, baudīt saimnieka uz ugunskura gatavotu maltīti un piedalīties daudzās citās aktivitātēs. Cita starpā Āris jau divus gadus darina stabules un flautas un arī spēlē, šovasar paša rokām tapusi flautu darbnīca. Pēc profesijas saimnieks ir celtnieks, dzīvesbiedre līdz šim strādājusi sociālajā darbā – par bērnu tiesību aizsardzības speciālisti.
Ideja dzimst tēva dzimtajā Ukrainā
“Es esmu dzimusi, augusi liepājniece, bet apprecējos ar Rīgas puisi. Nodzīvojām gandrīz desmit gadus Āgenskalnā, bet, kad abi mūsu dēli paaugās, nolēmām kaut ko mainīt savā dzīvē. Pārdevām visu Rīgas iedzīvi, nopirkām kemperi un trīs mēnešus aizbraucām paceļot, lai izdomātu, ko tālāk darīt. Ideja par Godiņu piedzīvojumu platformu dzima mana tēva zemē. Mans tētis Mikola ir dzimis Ukrainā, bet apprecēja Liepājas meiteni un palika uz dzīvi šeit. Tāpēc 2019. gada vasarā ceļojām pa tēva dzimteni – 16 gadus nebiju satikusi radiniekus, tas bija ļoti emocionāli,” stāsta Ginta.
Abi ar vīru pēc savas būtības esot piedzīvojumu meklētāji, arī iepriekš daudz ceļojuši, gājuši pārgājienos, laivojuši katru vasaru. Pēc Ukrainas apciemojuma Godiņu saimei pievienojās arī ukraiņu sunītis Rembo - bijis vesels pārdzīvojums, kā ģimene jauno draugu dabūjusi mājup.
Vectēva mantojums
“Pērn uzrakstījām nelielu projektu, kuru atbalstīja – iegādājāmies lielo pasākumu telti, divdesmit guļammaisus, desmit velosipēdus, skaistu māla trauku komplektu, uzlikām saules baterijas, jo dzīvojam ļoti zaļi,” turpina Ginta.
Šī teritorija kādreiz bijusi viņas vectēva īpašums. Kad 2019. gada oktobrī sākuši darboties, viss bijis aizaudzis džungļos, jo trīsdesmit gadus neviens te nebija dzīvojis. Tīrījuši, ieguldījuši milzīgu darbu. Mežs ir trīs hektāri, aramzeme divi, un piecus kvadrātmetrus liels Ziemassvētku namiņš – Āris to uzbūvējis, lai ģimenei būtu kur sagaidīt šos godus.
“Mēs darbojamies ne tikai vasarās, bet arī ziemās, tad uz ugunskura vārām lielo katlu ar zupu vai stūķi. Stūķis nāk no to cilvēku ēdienreceptēm, kuri kāpj kalnos. Parasti līdzi ir saknes, kas aug zem zemes – bietes, kartupeļi, rutki, burkāni. Tas viss tiek sautējumā gatavots, ziemā var labi paēst un nenosalt,” teic Ginta.
Apgūtas jau 66 tautu dziesmas
“Man ar visu, ko dzīvē daru, ļoti gribas dalīties. Vispirms atradu stabuli, meklēju arī citas, ko iegādāties – ja atbrauc ciemiņi, lai varam kopā uzspēlēt. Viens draugs teica – iedošu tev kadiķkoku, uztaisi savu. Mana pirmā paštaisītā stabule bija no bambusa, tagad tās top no pašu teritorijā augušiem kokiem, pavisam jau esmu radījis trīsdesmit,” sarunā iesaistās Āris.
Labākās esot stabules no lazdām, bet sagataves ir arī no ozola, ābeles, bumbieres, plūmes. Līdz brīdim, kad sācis stabules meistarot pats, nopircis jau divdesmit šos instrumentus, varējis papētīt, kā tās darinātas, zināšanas guvis arī internetā.
“Es arī intensīvi spēlēju stabules, jo viss jau sākas ar muzicēšanu. Katra cilvēka dzīvē ir jābūt kaut kam, kas aizrauj, sagādā prieku,” uzsver Āris, kaut atzīst sevi par nemuzikālu, agrāk nav bijis saistīts ar mūziku. Tagad viņam ir liels prieks par savu hobiju, pagaidām neapnīk.
Šobrīd Ārim ir pat divi studenti – Inga Ozola no Latvijas Radio ar kadiķa stabuli un talsenieks Īriss Meinarts, kurš jau gadu mācās un daudz var nospēlēt. Meistars pats tagad apgūst starptautisku repertuāru – vēlas pārsteigt ārzemju ciemiņus un šobrīd no galvas zinot jau 66 dažādu tautu dziesmas.
Katru dienu koncerts dabā
Mūzikas instrumentu apguve esot ļoti interesants process. Āris pie tā ķēries tāpēc, ka vēlējies būt gudrāks. Sakot taču, ka cilvēkam dzīvē jāapgūst kas nebijis un vislabāk mūzikas instruments, tas rada smadzenēs jaunus savienojumus. Āris katru dienu pūš stabulē pusotras stundas – skan koncerts dabā, skaņas atbalsojas visā apkārtnē.
Āri aizrauj arī flautas, un viņš rāda indiāņu flautu, kas esot otrais vecākais mūzikas instruments pasaulē pēc bungām: “Šādas sākotnēji ir veidotas no dzīvnieku kauliem vai bambusa. Ar ko atšķiras stabule no flautas? Stabulē pūš iekšā, atduras pret svilpīti, uzreiz ir skaņa. Flautai ir priekškambaris, kas uztver spiedienu.” Par indiāņu flautām gan drīkstot saukt tikai tās, kuras izgatavojis indiānis.
“Es darinu flautas no ozola, smaržīgā ciedra, ābeles, bambusa, kadiķa, bet var uztaisīt no jebkura koka. Man tagad šeit Vērgalē tapusi paša rokām celta flautu darbnīca bijušajā sievas vecātēva kūtiņā. Iepriekš bija sarežģīti – braucu Liepājā pie galdnieka frēzēt, ēvelēt, pie sievas onkuļa virpot. Tagad varu to darīt mājās, visi vajadzīgie instrumenti arī man iegādāti,” lepojas Āris.
Laivošanas pa Gauju gan pietrūkst
Nu jau vasara iet uz beigām, bet Ārim sākot šķist, ka ziema būs viņa mīļākais gadalaiks. Dzīvojot laukos, vasarās jākaujas ar odiem, dunduriem, mušām, bet aukstajā gadalaikā nekā tāda nav. Vasarās jāpļauj arī zāle, bet ziemās viņi sniegu nešķūrējot, tas patīkot, neesot pat sniega lāpstas.
Ginta pārtrauc vīru: “Es nekad nedomāju, ka varētu atgriezties Liepājā, kur nu vēl vectēva mājās. Tagad ir fenomenāla sajūta, ka esmu tur, kur man jābūt. Es šeit jūtos ļoti labi. Ārim varbūt grūtāk, jo viņš ir dzimis rīdzinieks, visi draugi un radi mīt galvaspilsētā.”
Saimnieks gan piebilst: “Man šeit ļoti patīk, daba vienmēr bijusi tuva. Nekad savā brīvajā laikā mūros neesmu sēdējis. Arī bērnībā ar ģimeni vasarās allaž veselu mēnesi esmu pavadījis, laivojot pa Gauju. Tagad skatos, visi mani draugi brauc pa šo lielisko upi, bet es esmu šeit un man vienkārši sirds lūst.”
Neviens neaizbrauc, gardi nepaēdis
Godiņi lepojas arī ar savām divām atvasēm, dēli gan dzīvo un strādā galvaspilsētā veloveikalos. Arvo ir 19, Ārim Raitim 17 gadu. Arvo kādreiz aizrāvies ar akmeņiem un piedzīvojumu platformas teritorijā izveidojis skaistas ugunskuru vietas.
Tās ļoti noder viesu uzņemšanai, top stūķis, zivju zupa, borščs, frikadeļu zupa, interesantas mērces un marinādes. Ārim kopš bērnības ļoti patīkot gatavot ēst, bijis pat sapnis kļūt par pavāru, bet viņam pateikuši, ka tādā gadījumā ļoti labi jāzina ķīmija. Ārim šajā priekšmetā negājis izcili, bet tēvs noalgojis privātskolotāju, un pēc tam ķīmijā bijuši vieni desmitnieki, bijis labākais klasē, skolā un pēc tam tehnikumā.
“Pirms desmit gadiem man bija iespēja pastrādāt par pavāru tāpat vien. Ieguvu pieredzi, man bija blakus fantastiski aroda meistari, kuri daudz ko iemācīja. Tagad šīs zināšanas esmu piemērojis tieši gatavošanai uz ugunskura – neviens ciemiņš vēl nav aizbraucis, nepasakot, ka ir gardi paēdis,” priecājas Āris. Dzīve ir ļoti skaista, jāprot to tikai izmantot savā labā, uzsver abi Godiņi.
