Mākslinieks Vilipsōns: "Man tas liesais IQ..."

Kāda bija simbioze, sadarbība ar klātneesošo Čaku?

Viņš, kā redzam, nav atnācis, bet droši vien kaut kur te, telpā, ir. Man bija pasūtīta bērnu krāsojamā grāmata, sēdēju, gudroju, bet, tā kā mans IQ līmenis ļoti liess, neko daudz izdomāt nevarēju. Tad man ienāca prātā – kāpēc bērniem būtu jākrāso kaut kādi zaķīši vai lietussargi, ja grāmatiņai var piedot virsvērtību ar Čaka tēlu. Tā egoistiski – lai pašam nebūtu garlaicīgi zīmēt. Čaks tam ir pateicīgs, var tādu komiksainu uztaisīt. Arī priekšvārdā ierakstīju – kamēr bērnībā tas bērniņš nav pie poņas, krāso, krāso, tad aiziet uz skolu, ierauga Čaku – ā, šito mazo kverpli es pazīstu! Un uzreiz saskare ar Čaku būs tāda nesāpīga.

Viņš ir tavs dvēseles radinieks?

Jā. Jaunībā ar draugu lietišķajos bastojām stundas, bija pavasaris, es nopirku saldskābmaizi, alu, sieru, un gājām uz Grīziņkalnu – sēdējām, lasījām Čaka dzeju. Nekas jau prātīgs nebija – viņš šļupstēja, es aizmirsu vārdus, bet kopīgā sajūta bija baigi skaista. Man tas Čaks visu laiku... Atceros, kā bērnībā par Čaku stāstīja mans onkulis. Viņi nav bijuši baigie draugi, bet šad tad kopā iedzēruši. Lāčplēša un Tērbatas ielas stūrī bija koka māja. Kad gāju lietišķajos, tajā atradās ēdnīca. Pabaisa. Mana kursa koktēlnieki pat sacerēja poēmu – mūsu kursa sapņubūda/mūsu kursa sapņupils/ēdiens garšo tur pēc sūda/ēdot ģīmis metas zils. Bet onkulītis stāstīja, ka Latvijas laikā tur bijis krogs, uz kuru gājis Čaks, Sudrabkalns... Vēl senāk Stabu iela bijusi ārpus pilsētas mūriem, principā – lauki, un tur bijušas karātavas. Kad tās nojauca, stabi palika. Akas ielu tā sauc tāpēc, ka saimniekiem pirms iebraukšanas pilsētā bija jāpadzirda zirgi, un te bijis ļoti daudz aku. (Vilipsōns dzīvo Akas ielā – OK!). Čaks dzīvoja netālu, Lāčplēša ielā, toreiz Ozīrisa vēl nebija.

Jā! Lūk, tas varbūt ir tas – nevis IQ līmenis mūs vieno, bet centra mīlestība. Es vienkārši nevaru... Draugiem ir lauku mājas, patīk pie dabas. It kā jau saprotu, bet pats varu izturēt, augstākais, piecas stundas. Pat vasarā, kad visi taisās no pilsētas prom, man tieši ir kaifs iziet tai cauri. Grīziņkalns un citas skaistas vietas, kur kādreiz braucu staigāt, Āgenskalns, tur ir tādi rajoniņi! Vēl nesen biju – tāds fīlings! Bet tas viss mainās. Es ļoti saprotu Čaku, ka viņš bez centra nevarēja.

Mēdz teikt, ka latvietis ir zemnieks, bet Čaks ir teicis, ka viņam no dabas esot tik vien kā puķu pods uz ķebļa. Tev tāpat, tikai uz palodzes.

To man uzdāvināja grāmatas atklāšanā, nosaucu Čaks Nūbels. Veikalā prasīju, kas tas ir, esot kaut kāda tūja...

Ja programmētājs augšā izdomājis, ka viņiem jāsatiekas, tad sabīda. Ja izdomā, ka nav vērts, tad ne. Viņi varbūt staigā viens otram garām un nekad nesatiekas.

Zināmā mērā, jā. Baigi interesanti, kā tas sākās. Čaka muzeja vadītāja Andra Konste pavisam nevainīgi lūdza uzzīmēt kādu Ziemassvētku kartīti, pēc tam – otru, un tad jau Antra Medne, tagadējā muzeja vadītāja, lūdza izgatavot Čaka balvu. Man bija ideja, ka tā varētu būt kā lampiņa, ar apaļajām brillītēm un Čaka seju.

Pats viņš ir teicis, ka galva viņam kā Osram spuldze.

Jā! Man likās – būtu baigi stilīgi. Bet kādam nebija paticis. Tad teicu – ak tā?! Tad es vispār netaisīšu. Bet Medne – mēs jau naudu esam dabūjuši, būs pasākums, un uztaisīt nozīmīti nav nemaz tik lēti. Tad jau vispār nebūs... Man kļuva žēl... Bet es tik un tā uzskatu, ka tā spuldzīte ar brillītēm būtu smukāk. Toties es viņiem atspēlējos – uztaisīju kartīti, kur Čaks bija olu trauciņā kā ola ar brillītēm. Domāju –kaut kā ieriebšu par to pāridarījumu, jo sāpes sirdī vēl gruzd.

Joprojām. Vakaros dzeru zāles, lai varētu aizmigt. Lai negruzd visu nakti. Iedomājies, onkulis stāstīja, ka viņi braukuši – Čaks, Jaunsudrabiņš, onkulis un vēl kaut kādi tur putni uz Jūrmalu. Jūrmalā bija krogs Jautrais ods, tur pulcējās visi, kuriem IQ virs vidējā. Onkulis stāstīja – Sudrabkalns pa galdu dejojis, Čaks to būtu salauzis. Laikam jau īpašniekam labi gāja un bija mīksta sirds, nodomāja – nu, kāpēc tiem māksliniekiem, rakstniekiem jādzenas uz Jūrmalu, šito gaisa gabalu?! Un atvēra tādu pašu krogu Brīvības ielā. Taču jau pēc pusgada tas bankrotēja. Jo tieši tur jau bija tas smeķis – vesels pasākums, mocīšanās tamburā, ja vajag strūklot, tualete tikai pēc piecām pieturām. Es neizslēdzu variantu, ka Sudrabkalns teica Čakam – pastāvi man priekšā, es tepat tamburā pastrūklošu! Protams, tas laiks ir tikpat interesants kā tagad. Nevaru ciest, ja saka – nu, kas tagad akadēmijā par karnevāliem, vot, mūsu laikā... Neesmu bijis, bet esmu pārliecināts, ka tie ir tieši tikpat interesanti, tikai citādi. Šī paaudze taisa tādus, kādi patīk viņiem.

Tu jūti, ka noveco? Jaunākā sabiedrībā nejūties kā dinozaurs?

Zini, mani glābj tas zemais, liesais IQ. Vai es tur iederos, neiederos – nu, kuru tas interesē? Vismazāk jau mani.

Kā tev šķiet – radošs cilvēks radot sevi sadedzina vai tomēr zināmā veidā dziedina?

Man liekas – gan, gan. Vienkārši nevar visu laiku nodarboties ar sevis dziedināšanu. Taisot Debesu dāvanu, baigi brīnījos par to, kā tas dzejoļu krājums tapis. Tas bija sarakstīts vācu laikā, un stāsts baigi jaukais – Čaks dzīvoja dzīvoklī, turpat arī viņa vecāki un sieva, taču bija kaut kā piešāvies septiņus gadus katru trešdienu tikties ar savu tā laika mūzu, sievieti. Nezinu gan, ko viņš teica sievai. Ka iet uz futbolu...?

Čakam bija sieva?!

Jā! Un tā viņš septiņus gadus vienā noteiktā dienā ir līferējies prom ar to... zaķi. Un tā radies dzejoļu krājums. Piķa viņam nav, par minetu kaut kā jāmaksā, viņš – vot, uzrakstīju dzejolīti. Es, protams, tagad vienkāršoju. Vācu laikā viņa mīļākā saka – vajadzētu izdot, skaisti atkal esi uzrakstījis. Aizvelkas Čaks ar savu ideju pie Zelta ābeles, tā izdeva šausmīgi greznas grāmatas. Kaut kāds Goldblūms izlasa un saka – klausies, baigi labi, pēc kara izdosim pa grezno. Tagad noskaitīšu bišķi latiņus – tā, lai vari nopirkt sieriņu un odekolonu... Bet pēc kara, protams, tādu nahren nevienam nevajadzēja.

Jā. Nedomāju, ka viņam bija viegli. Bet viņš bez tādas sievas, kura par sadzīvi rūpējās, arī nevarētu. Tāpēc jau viņš varēja drasēt apkārt un dzejot.

Man jau neko daudz nevajag.

Tik liels dzīvoklis, putekļi tomēr jāslauka.

Ā – agrāk pats to darīju, bet tad vienā brīdī sapratu – varbūt esmu par vecu, bet pēc dzīvokļa tīrīšanas atkrītu un vairs neko nevaru padarīt, jo esmu izšāvis visu pulveri, slaukot un sūcot putekļus. Tagad man viena sieviete nāk, mājkalpotāja.

Es tā necūkājos. Vienreiz pa trim nedēļām.

Mākslinieka dzīvoklī ir simt lietiņu, nekāda minimālisma nav.

Jā, es viņai parasti atstāju konfekti – zinu, ka tas nav viegli.

Nē, nu man tagad ir draudzene. Ļoti mīļa un tā...

Viņa nesaka – tev ir tik daudz vietas...

Bet es – vo! (Izstieptā rokā demonstratīvi rāda pigu.) Zini, kā Mirtas tante Limuzīns Jāņu nakts krāsā – še! Tikko Latvijas svētkos rādīja vietējās filmas. Es parasti Krieviju skatos, bet gāju garām televizoram, un tur – Spuļģīt... Dāvana vientuļai sievietei. Pēc brīža atkal eju garām – Mans draugs nenopietns cilvēks. Fantastiski aktieri! Ābols upē ir ar virsvērtību – Līvmane OK, Kalniņš arī, bet tur ir Zaķusala, tvaikonītis, ielas ar vecajām mājām un iedzīvotājiem. Un beigās Kārlis – Pils kafejnīca, kur figurē tā laika alkoholiķi, mākslinieki – bāc! Tāda vērtība!

Nu, te mēs atkal atgriežamies pie tā liesā IQ.

Tu par to pat neaizdomājies?

Nē... Bet tagad pasēdēšu un aizdomāšos.

Viņam jau citādi nemaz nevarēja būt! Iedomājies – ja Čakam ar sievu būtu i normāls, kvalitatīvs minets, i visāda veida sekss, i virtuvē viss sagatavots – pigu ko viņš uzrakstītu! Krieviem ir baigi labais teiciens – hudožņik dolžen bitj golodnim (māksliniekam jābūt izsalkušam – OK!). Saproti, ja viņam viss ir, viņš neko neradīs. Es kādam žurnālam zīmēju ilustrācijas, viņi kaut ko samaksā, aizeju, saku – bļin kas tas ir – es te zīmēju, nu, zajebaļi – kas tas par ciparu? Bet kundzīte man atbild – hudožņik dolžen biķ golodnim! Es viņai – bļin, sama golodaj! Davai money, money! Pēc tam domāju – bet baigi labā lieta! Tiešām, ja tev viss ir, priekš kam tev darīt?

Nu, tas varbūt ir slikti. Atceros, nevarēju par īri samaksāt – sēdēju Ozīrisā, gaidīju, kad pārskaitīs naudu par diska vāku, lai varu nopirkt kādu paiku. Toreiz Berta (Vilipsōna un Kristianas Dimiteres meita – OK!) vēl bija maziņa. Nu jā – kaut kā jāregulē tās savas lietas, jāzina, kas tev ir un ko tu gribi.

Liels tev dzīvoklis – tas ir tavs?

Jā, man bija piķis, nodomāju – apnicis īrēt, vot, nopirkšu. Bija varianti, un šis – vistuvāk Ozīrisam. Ceru, ka no šejienes mani arī iznesīs ar kājām pa priekšu. Un miers.

Nē! No tā visa atbrīvojos. Nē, nē! Man jau pietiek ar to, ka jāsamaksā īre, kaut kāda elektrība.

Vai kāda truba saplīst...

Jā! Tieši nesen tā bija, domāju – par ko man tas?! Te ir laba apkalpošana – atnāk, sataisa, bet man vienalga visa diena sačakarēta. Tādas lietas baigi satriec.

Tagad kādos pussešos. Pirmais – tip tip tip  aizeju uz virtuvi, man obligāti mājās jābūt pienam. Ir savas vietas, kur to pērku. Krūzītē ieberu mazu karotīti šķīstošo, tad uzgāžu virsū uzkarsētu pienu, cukuru, un – šokolādes sieriņš Kārums. Tam jābūt obligāti! Tad uzpīpēju un varu lēnām kaut ko sākt darīt.

Čakā var just arī sociālo stīgu – viņš iet pa ielu, redz sagumušu cilvēku un izdomā viņa dzīvesstāstu. Tu arī ievēro, teiksim, “puisīti ar zilumu uz vaiga”?

Jā, daudzas idejas grafikām rodas, vienkārši ejot pa ielu. Vai kafejnīcā sēž meitene – uzreiz rodas stāsts, rupji runājot  sižets. Bet tā var būt tikai viena nianse.

Jā, es fabulu neietērpju vārdos, man tas stāsts ir...

...aizplīvurotāks?

Jā... Atceros, gāju gar Planetāriju uz Brīvības pieminekļa pusi, un pāri ielai gāja divas sievietes – viena otrai pretī. Vienā brīdī viņas satikās, un man izveidojās divi silueti. Līdzība pat nav svarīga, uzzīmēju divas sejas, kas ir tādā kā kustībā – multenes variants. Tā kā nemaz nevajag sēdēt kafejnīcā un to stāstu virpināt, līdz apkrīti pie bāra. Tā bija sekundes simtdaļa  divas sejas, kas aiziet garām, stāsts.

Nē, nē. Ir jāļaujas izjūtai. Man viens draugs izdomājis, ka katru dienu trīs stundas zīmēs, gleznos vai veidos. Bet – kāpēc?! Es nevaru saprast! Ja tu tajā dienā nejūti, ka tev tas jādara, priekš kam?

Tu ļauj sev nedarīt?

Jā! Vispār es pēc dabas esmu slinks. Varbūt daudz ko palaižu garām – ja būtu piespiedies un čerez ņe mogu tomēr uztaisījis... Citiem tā varbūt vajag, bet man nevajag – vismaz es loloju ilūziju, ka man patlaban to nevajag. Labākais variants – ienāk prātā, uztaisi, kādam patīk, un viņš paņem. Tu strādā tikai aiz tam, ka tev gribas strādāt, tevi tas interesē. Bet Bērziņa portretu... nu, kāpēc?

Jā, jā, bet Polis, man liekas, ir pārkāpis pāri – uzspļauj uz pirksta un uztaisa.

Tev kompromisi negadās?

Man ne. Vienīgi ar to nozīmīti – teicu, ka netaisīšu, bet vienalga uztaisīju. Un pareizi darīju. Bet tā – nekādos kompromisos.

Nē, vēl nav bijis. Reiz gan pie manis bija atnākusi meitene, kaut kā dabūjusi manu telefonu. Gribēja, lai es viņu uzzīmēju. Savam čalim dāvināšot. Laikam jau bija saposusies, bikini zonu uztaisījusi – iedomājusies, ka te sēdēs un, kamēr es zīmēšu, kritīs man uz nerviem. Es saku – tā tas nenotiek! Iedod pāris fotogrāfiju... Parasti gan tā nedaru, bet toreiz uztaisīju, viņa uzdāvināja čalim, bet viņi vienalga izšķīrās.

Tev mūzas nepozē? Tev ir daudz aktu.

Nekad nav pozējušas. Bet man ir smieklīgais stāstiņš. Man ir draugs, advokāts, un viņam dvīņi – tādi rižiji, meitenīte kā skulptūriņa – tāda sejiņa... Bija bildīte, kur viņa uz rokas tur mārīti, skatās. Es draugam teicu – klausies, bez pasūtījuma – vienkārši viņai tas purns tik smuks, ka es viņu uztaisīšu! Izdrukāju bildi, aizeju uz darbnīcu, veidoju, veidoju. Tajā laikā man bija draudzene, bet ciemos bija atnākusi cita meitene, un iznāca ņeuvjazočka – draudzene atnāca tieši tajā brīdī, kad viņa gāja prom.

Tieši tā! Draudzene tāda maza auguma, stāvam koridorā, viņa skatās uz mani no apakšas uz augšu, dusmīga, caur pieri... Skatos un domāju – kāda vairs advokāta meitiņa! Aizeju uz darbnīcu un to seju pārtaisu. Tā radās skulptūriņa Piktais skuķis. Vot, arī knifs – ne viņa pozēja, neko. Izliku izstādē, un advokāts vienalga to nopirka. Teicu – bet tā nav tava meita! Viņš – eh, tāpat esot baigi stilīgā... Tas ir par to, ka pievienotā vērtība ir stāsts. Sekundes simtdaļa – viņa skatās no apakšas, cilvēciņš maziņš, iesist man nevar, bet tas sievietes aizvainojums... Man tā patika, ka – cip, cip, cip – uz darbnīcu prom!

Nē, nē... Traucē tādā ziņā, ka es ievēroju detaļas, skatos uz viņu kā uz potenciālo objektu, ko varētu zīmēt, izmantot plastiku, kaut ko tādu. Tas ne vienmēr ir labi. Labāk, ja aizkrīt širmis un tu ļaujies, nevis pētī, kā kakls saiet ar ausi. Bet man tas nav akūti, varbūt arī neprogresēs.

Tu jūti, ka patīc sievietēm?

Te atkal jāsaka ar Poruka vārdiem – ja vas umoļaju – kas te var patikt?! (Smejas.)

Ā – nu, jā... Un es viņām uzreiz saku – eto moj krustdēls, u meņa vse dokumenti v porjadke. Jā, varbūt par to neesmu padomājis, bet es to izdarīšu.

Tev būs daudz par ko domāt.

Jā, tagad visa diena sačakarēta...

Jā, un esmu viņai (Indrai Rubenei – OK!) baigi pateicīgs – gan kā sievietei, gan citādi. Ja nebūtu viņas... Kas viņa tur, Dailes teātrī, ir – menedžere?

Mārketinga un komunikācijas direktore.

Mums parasti ar Robi (gleznotāju Robertu Koļcovu – OK!) bija tā – skrienam, kaut ko organizējam. Bet tagad tev vienkārši noņem nost to, ar ko tev nav jānodarbojas un ko tu nemaz īsti nemāki.

Nē, protams! To piefiksēju, kad jau bijām kopā. Domāju – nu, būs man tagad izstāde, skriešu... Izrādījās, ka man tas nemaz nav jādara. Man tikai pēc tam pielēca, ka var būt arī tā. Bet es jau neprasīju, droši vien viņai tas iznāca automātiski – izdarīt man kaut ko labu (demonstratīvi šņukst).

Tava Berta jau liela – pieaudzis cilvēks?

 Man liekas – jau kāds tricārs.

Nē, tik traki nav, bet vispār Berta ir ļoti laba, sirsnīga meitene. Mīļa.

Berta arī beidza Mākslas akadēmiju?

Viņai šogad jābeidz scenogrāfi.

Tieši tā! Mamma teica, ka gribējusi mani vest pie daktera. Kad gājām pa ielu, viņa pārgāja otrā pusē, jo viņai bija kauns par to, kā es ģērbjos. Tagad domāju – bāc! Vai tā vajadzēja? Viņa mani ļoti mīlēja. Dzinās uz Volgogradu, pie manis uz armiju. Man vienīgais lūgums bija, lai atved šokolādes sieriņu un rupjmaizi, pienu viņa nopirka turpat, šķīstošā kafija bija. Izņēma mani no daļas, visu viesnīcā sataisīja... Sēdēju, skatījos – vai tiešām tā var būt?

Vienā no taviem zīmējumiem Čaks žonglē ar jāņusieru. Tu arī esi mēģinājis?

Nē. Jāņi ir laukos – tur ir odi, tas nav domāts man. Reiz lietišķo laikā izdomāju, ka nebraukšu kopā ar visiem, bet sēdēšu mājās un skatīšos televizoru. Padomju laikos bija tikai Latvijas un Krievijas programma, vienā visu laiku peras ar jāņuzālēm, kas man nahren nav vajadzīgs, bet pa krievu kanālu gāja futbols. Sēžu, un kaut kāda mistika – visapkārt gaisā tā sajūta, kaut kāds Jāņu gars. Bija vēl viens variants, kad izdomāju – nekur nesvinēšu. Slavenais Poruka teiciens – voziķes, kak hoķiķe, es palieku mājās. Nopirku alus pudeli, bet pat neizdzēru. Sēžu Biķernieku ielā augšējā stāvā pie loga, tālu var redzēt, viss virmo – Jāņi. Bet es saku – nain! Nain. No rīta pamostos, nodzenu bārdu, ieeju dušā, iekāpju 6. tramvajā, braucu uz Ozīrisu. No Juglas visi brauc pēc Jāņiem šķībi, greizi. Es stāvu stalts. Aizbraucu uz Ozīrisu, satieku vienu čomu un – poņeslosj! Bāc! Pēc kādas nedēļas atkal braucu ar tramvaju – tur visi jau atgājuši, normāli, es viens tāds šķībs. Viņu acīs var redzēt – tas, bļin, jāņo jau nedēļu...

Jāuztaisa viena skulptūra jaunajai izstādei. Vēl arī bilžuki. Es tās nesaucu par gleznām. Boriss Bērziņš gleznoja, man ir tāda di..šanās. Arī kādas grafikas, zīmējumi.

Tu ieklausies, uz ko tev tajā brīdī ir sajūta...?

Jā, un tad tik pucēju vaļā! Jau divreiz biju uz Bērziņa izstādi Rīgas Mākslas telpā, gribu aiziet vēlreiz. Biju viens, tad – ar draugu, nu iešu ar Indru. Tā, šķiet, ir labākā Bērziņa izstāde, kāda bijusi, pilnīgāka, pārdomāta. Viņam vajag pašam savu muzeju, jo tas ir pasaules līmenis. Bet tā ir, ka savus praviešus dzimtenē... jā, ir okei, bet nothing special. Kad vēl mācījos lietišķajos, ar kuģīti braucām uz Doles salu, tur muzejā bija Borisa Bērziņa izstāde. Pārsalām, bet atceros tās buļļu galvas zeltā – bāc! Es vēl nebiju garīgi nobriedis (tas nav noticis vēl tagad, bet esmu ceļā uz to). Man likās, ka tas ir kaut kas tāds...!

Bet slinkums ir progresa stūrakmens – izdarīšu tā, lai man nav jāiet. Tikai tad arī kaut kas rodas.

Man bija saglabājies materiāls, ko fāters filmēja, kad biju maziņš. Kad viņš vēl nebija kancelējies, teicu – iedod man, aiznesīšu uz televīziju, iedzīšu diskā. Ilgi nebija skatīts... Tur ir kadri, kur es ar traktoriņu braucu, skrienu ar kociņu pa Ogres estrādi. Tētis – tāds skaists, mamma peldkostīmā, kājas viņai smukas – tāda cērtama eglīte. Un es maziņš ar kaut kādu trauciņu, laižu atpakaļ biezeni. Vecotēvu no mammas puses nezināju, jo viņš mammas ģimeni pameta. Arī bija nolaidis pa kreisi un vairs nefigurēja. Mans tēvs bija inženieris, savukārt viņa tētis – baigi interesantais pipars. Ļoti labi zīmējis, kondženē ilgi mācījies spēlēt arfu. Mans onkulis no Stabu ielas vēl esot gājis pie Jāzepa Vītola lūgties – nemetiet viņu ārā, nedzers viņš vairāk. Dibinājis korporāciju, kas pastāv vēl tagad – Fraternitas Vesthardiana, man tā cepurīte kaut kur mētājas. Vēl viņš pabeidza Zeltmata aktierkursus (skatuves mākslas pedagogs un literāts Zeltmatis, īstajā vārdā Ernests Kārkliņš, nodibināja Latvju dramatiskos kursus, pirmo profesionālo latviešu aktieru skolu – OK!). Viņš dzīvoja tā – traļi, vaļi, tad iestājās matemātiķos, bet vēlāk beidza teologus.

Oho, ar visu vētraino dzīvesveidu viņš ir paguvis interesēties par visu!

Tieši tā! Bet tur arī nebija pilns rublis – vācu laikā, strādājot par kapelānu Pilskalnu baznīcā, viņš paguva nodibināt Pērkoņkrusta šūniņu. Tad atnāca ūsainais un teica – izviņiķe, prosķiķe – un izsūtīja. Tā nu mans tēvs auga bez fātera, bet ar fātera mīļāko, sešpadsmitgadīgu meiteni. Un viņa, jauns skuķis, uzaudzināja manu fāteri. Iedomājies – pēc kara, kad pilnīga žopa!

Nē, tur arī baigais stāsts – kad tiesa piešķīra manu tēti viņa tētim, manam vecamtēvam, mana vecāmāte ar savu tēvu aizbrauca un viņu nozaga, bet vecaistēvs un viņa korporācijas biedri, bruņojušies ar pistolēm, atzaga tēti atpakaļ. Omīte pēc tam emigrēja uz Kanādu. Savukārt vecātēva tēvs bija Skaistkalnes vidusskolas direktors, un no viņa ir palicis Triju Zvaigžņu ordenis. Man likās funny (jocīgi – angļu val.) – aizeju pālī uz Ozīrisu ar Triju Zvaigžņu ordeni pie T krekla, visi kaut kā skatās... Pēc tam uzzināju, ka laikam nedrīkst nēsāt.

Nu tev ir pašam savs ordenis.

Jā! Nu man ir savs... (Apmierināti noglāsta Čaka nozīmīti.)