Internets neko neaizmirst: ieskats Alda Gobzema manipulāciju mākslā

Jau sen zināms – lai atspēkotu melus, ir nepieciešami daudz lielāki resursi un piepūle nekā to radīšanai. Pietiek pat ar nelielu puspatiesību, kurai notic ne viens vien, un tā var iedēstīt pat ļoti absurdu pārliecību. Pēc Muižnieka pārliecības, Gobzems un viņa komanda mērķtiecīgi un meistarīgi šauj pēc pūļa ietekmēšanas pamatprincipiem. Cilvēki iekrīt šajās lamatās cits pēc cita, un tajās iekļūst pat šķietami zinošie.

Vecais triks ar pretnostatīšanu

“Vai nu mēs viņus, vai viņi mūs,” šie vārdi ar apskaužamu regularitāti tiek atkārtoti gandrīz jebkurā Gobzema vēstījumā. “Mēs pret viņiem” ir viens no efektīvākajiem un agresīvākajiem veidiem, kā pievērst sev uzmanību un iegūt sekotājus.

Katram zemapziņā ir vēlme piederēt kādai grupai, un īpaši efektīvi tas ir, ja ir skaidri redzams līderis, kurš ved konkrētā virzienā. Nav pat jāpiekrīt pilnīgi visām līdera idejām, pietiek tikai ar viena interešu punkta krustošanos – viss pārējais notiks pats no sevis, un cilvēks, pašam nemanot, tiks iesūkts grupā, pieņemot arī tās idejas, kas sākumā šķita neatbalstāmas.

Ar šo pieeju nekad nebūs iespējama vienprātība un vienmēr būs nepieciešams kāds ārējais konflikts un ienaidnieks – ja kāds kritīs (demisionēs), uzreiz tiks sameklēts nākamais. Šāda grupa vienmēr ir karastāvoklī, taču karo kampaņveidīgi, un īsti nav pat svarīgi, pret ko notiek cīņa – nozīmīga nav pat uzvara, jo arī sakāve ļauj atrast nākamo vainīgo.

Veikli maina vēstījumus

Kurš vairs var saskaitīt, cik kampaņu Gobzemam ir bijis – jau sākot ar OIK, bet nekas no tā nav novests līdz uzvarošām beigām. Vēl vairāk, pērn 14. martā pretstatā valdības neizlēmīgumam viņš nāca klajā ar astoņu punktu programmu, kurā iestājās par pilnīgu lokdaunu un totālu karantīnu.

Tomēr, ātri saprotot, ka tā uzskata liela domājošās sabiedrības daļa, proti, tā, uz kuras balsīm vēlēšanās viņam nebūtu nekādu cerību, Gobzems sāka paust pilnīgi pretējus uzskatus. Viņam pašam, visticamāk, vakcinācijas jautājums nav pat sekundārs un ir tikai īslaicīgs kampaņas jājamzirdziņš. Ja no Baltkrievijas iepludināto Irākas bēgļu problēma samilzīs, varam būt droši, ka viņš sāks runāt arī par to.

Stigrs līderis ar vīziju un mērķi

Lupatām seko tikai tādi paši lupatas. Masas seko spēcīgām personībām, un Gobzems arī te darbojas pilnīgi brīvā nišā – viņš aktīvi veido izcila līdera tēlu. Viņš sevi veido un pasniedz tādā gaismā, un tas arī visai labi izdodas. Daudzi no sekotājiem gribētu viņam līdzināties, bet jāšaubās, vai daudzi no viņiem līdz galam ir izlasījuši partijas statūtus.

Toties Gobzemam vienmēr ir plāns, plāns “kā rīkoties, ja viņš būtu premjers” tiek likts galdā teju vai par jebkuru tematu. Cilvēkiem patīk skaidrība, cilvēki seko plāniem, bet visvairāk viņiem patīk sajusties par šāda plāna sastāvdaļu un sajust savu vērtību.

Kopējais Gobzema ceļojums iet cauri klasiskam  mārketinga stāsta formātam, kur galvenais varonis, ejot cīņā, piedzīvojis sakāvi (atceramies stāstu par čemodānu kravāšanu, ja nedabūs premjera amatu), nonācis šaubās, iespējams, pat depresijā, taču piedzīvojis brīnumainu transformāciju un dodas jaunā cīņā ar vēl skaidrākiem mērķiem.

Tajā pašā laikā viņš rada īpašas pieejamības tēlu – “es esmu tāds pats kā tu”. Lai arī paša ķermeņa valodu un tās bieži pausto nepatiku ir grūti noslēpt, viņš iet pūlī, kaut gan nu jau dažkārt to dara ar miesassargiem.

Viņš runā brīvi, arvien vairāk un biežāk tekstos parādās lamuvārdi, kuri sākotnēji bija kautrīgi maskēti, un nav jau arī ko pārmest – runā tajā pašā valodā, kādā runā tava auditorija.

Emocijas aizrauj, skaitļi pamodina

Parasti Gobzema ierakstos statistikas vai kādu aprēķina skaitļu nav, ja nu vienīgi izņemot gadījumus, ja jāpārspīlē kādas akcijas dalībnieku skaits. Skaitļu vietā tiek apelēts pie ļoti spēcīgiem elementiem, piemēram, bērnu dzīvības – pie paša svētākā, vecāku vēlmes pasargāt savus bērnus, modinot viņos drošības apdraudējumu un niknuma sajūtu.

Ar skaitļiem var mēģināt pārliecināt individuāli, bet, runājot ar pūli par skaitļiem, tas sāktu domāt. Domāšanai noteikti sekotu arī jautājumi, bet tad tas vairs nebūtu iemidzināts pūlis.

Aizliegtais auglis un steiga

Regulāri tiek atrādīti apšaubāmas izcelsmes izgriezumi no sarakstēm sociālajos tīklos, kopbildes ar jūru un pasākumu video. “Cilvēki mani mīl”, “Cilvēki mani atzīst”, “Es esmu vienīgais, kurš var glābt valsti”, un pie visa tā vēl runāšana par sevi trešajā personā. Neviens negrib būt kopā ar zaudētāju, visi tiecas būt kopā ar kādu, kuru atzīst visi, jo tādā veidā tiecas būt atzīti arī paši.

Ironiski, bet tieši paša Gobzema politiskā karjera līdz šim ir bijusi vienu vienīgu sakāvju virkne, un to pašu var teikt arī par darbu advokatūrā, no kuras kolēģi viņu padzina.

Vēl viens spēcīgs cilvēka uzvedības motīvs ir – jo nepieejamāks kaut kas ir, jo augstāk mēs to vērtējam. “Režīms ir nobijies”, “Mūs grib aizliegt”, “Policijas mūs sitīs”, “Mani noklausās un izseko”, “Mūs slāpē internetā”, “Viņi darīs visu, lai mēs nenokļūtu pie varas” – šādi izteikumi ir ikdiena. Tie sekotājos rada iespaidu, ka viņi patiešām pieder kādai izredzēto grupai, pret kuru darbojas viss valsts aparāts, un šie draudi vairs nebiedē, bet gan saliedē.

Klāt vēl nāk “tūlīt, tūlīt viss būs”. “Ultimāts atbildei līdz pusnaktij”, “Tūlīt tiks sasniegta uzvara”, “Tūlīt mani arestēs” u.c. Ar to tiek radīta trauksmes sajūta, kas liek saasināti ieklausīties, uztvert visu informāciju un ik pa brīdim pārbaudīt Gobzema ierakstus – ja nu pēkšņi kaut kas ir noticis. Tas rada vēlmi neko nepalaist garām, un cilvēks, pašam nepamanot, jau ir uzsēdies uz adatas, jo steiga ir ļoti jaudīgs ietekmēšanas paņēmiens.

Raksturīga ir arī simbolu un skaļu apzīmējumu izmantošana – genocīds, Dāvida zvaigzne, totalitārisms, "Baltijas ceļš" – arī Covid-19 savā ziņā ir kļuvis par simbolu. Testēta tika arī reakcija pret LGBT, reliģiju, un parādījās pat vārds "Maidans", kas gan ātri pazuda pēc krievvalodīgo atbalstītāju protestiem.

Tas nav viena cilvēka veikums

Šobrīd Gobzems ir visur – sociālie tīkli, bezmaksas ekspozīcijas plašsaziņas līdzekļos, raidot kārtējos aicinājumus saviem sekotājiem. Jauda un intensitāte ir tāda, kādu šobrīd nespēj nodrošināt neviens cits politiskais zīmols Latvijā.

Viens cilvēks to nespēj izdarīt – Gobzema “Facebook”  pa tiešo ir pieslēgušies un pārvalda 12 profili, bet kas un cik aiz tiem ir realitātē, pārbaudīt nav iespējams. Grūti nepamanīt, ka viss aprakstītais darbojas precīzi kā ieeļļots mehānisms, ievērojot stingru taktiku un stratēģijas vadlīnijas.

Ir saprotams, ka tā visa kontrolēšana prasītu lielas pūles un resursus, tāpēc iekšēja sajūta saka, ka aiz tā stāv ļoti augsta līmeņa speciālisti, kurus nolīgstot šāds pakalpojums maksātu ļoti dārgi. Ja tie nav vietējie resursi un cilvēki (par ko agri vai vēlu baumas pašmāju reklāmistu vidū izplatītos), tad tepat blakus austrumos ir valsts, kurā ir ļoti daudz augstas raudzes polittehnologu.

Noslēgumā Muižnieks raksta: “Man nav šaubu, ka īsto kampaņas rezultātu mēs vēl neesam redzējuši. Gobzems šobrīd visiem pārējiem (lasi – valdībai un partijām) ieliek smagu kloķi, un tuvākie konkurenti šobrīd ir gaismas gada attālumā no viņa. Kā tas attīsties tālāk, redzēsim…”