EKSKLUZĪVI: „Latviešu afgāne” Ieva Hertela par evakuāciju, Afganistānas ikdienu un Latvijas šprotēm Kabulas veikalā. FOTO

Evakuācija no „Taliban” ieņemtās Kabulas notika haosa un panikas pārņemtā gaisotnē. Svētdien, 15. augustā, „Taliban” pārņēma varu Kabulā, bet trešdienas rītā jau tika ziņots, ka ar britu militāro transportlidmašīnu Ieva Hertela atlidojusi drošībā – uz Eiropu. No panikas pārņemtās Kabulas nu viņa atgriezusies Latvijā un stāsta ne tikai par evakuāciju, bet arī par iespaidiem, ko guvusi šajā nemieru pārņemtajā, bet brīnišķīgajā Centrālāzijas valstī.

Arī par to, kā viņa Kabulas veikalā ieraudzījusi slavenās Rīgas šprotes, bet uz ielas redzējusi ceļamkrānu ar brīdinājuma uzrakstu skaidrā latviešu valodā, kas ir nogatavinātie rīsi afgāņu nacionālajā ēdienā un ko kā suvenīru jāatved no Afganistānas.

- Kā jūs nokļuvāt Afganistānā, ko tur darījāt, un cik ilgi esat saistīta ar šo valsti?

- Pirmo reizi uz Afganistānu devos pirms desmit gadiem strādāt ar viņu Finanšu ministriju, konkrētāk, Valsts Kasi, lai palīdzētu viņiem finanšu procesu uzlabošanā. Viens projekts veda pie nākamā un tā četrus ar pusi gadus tur dzīvoju un strādāju. Dažādām Afganistānas ministrijām un departamentiem palīdzēju kļūt efektīvākiem, veidoju jaunus procesus, lai padarītu viņus ātrākus, vienkāršākus un palielinātu caurspīdīgumu viņu darbā. Tas bija no 2011. līdz 2015. gadam, kad strādāju tur uz vietas.

Pēc tam atgriezos Latvijā un Londonas universitātē ieguvu maģistra grādu finanšu vadībā (mācījos attālināti).

Ņem atvaļinājumu, lai brauktu strādāt uz Afganistānu

- Tas bija Eiropas Savienības projekts?

- Jā, bet mājās, Latvijā, strādāju privātā uzņēmumā.

- Ministrijas un departamenti, ar kuriem strādājāt Afganistānā, bija tikai galvaspilsētā Kabulā, vai arī kaut kur ārpus galvaspilsētas tikāt?

- Strādāju Kabulā ar centrālajām ministrijām, bet ir arī sanācis paceļot, kaut gan tas bija sen atpakaļ - 2012. gadā, kad man bija iespēja aizbraukt uz divām ziemeļu provincēm - Parvānu un Balhu.

- Pēdējos gados ņēmāt atvaļinājumu, lai katru gadu varētu aizbraukt pastrādāt uz Afganistānu…?

- Katru gadu nē, jo ir jāsakrīt, lai tad, kad tev ir iespēja aizbraukt, ir arī kāds īstenojams projekts, kurā vari piedalīties. Šogad bija ļoti laba apstākļu sakritība, kad bija gan viena, gan otra iespēja, un Afganistānā ierados jūlija vidū.

Darbs Afganistānā man ir ārkārtīgi tuvs un sirdij mīļš, man tas ārkārtīgi patīk. Šis projekts bija kā darbs dvēselei. Citi ņem atvaļinājumu un brauc uz kalniem slēpot, bet es ņemu atvaļinājumu un braucu uz Afganistānu piedalīties šādos projektos.

- Jūs dzīvojāt apsargātā dzīvojamā kvartālā pie Kabulas lidostas, kas paredzēts ārzemniekiem. Vai šogad arī tikāt ārpus šiem kvartāla “mūriem”?

- Šajās dzīvojamajās teritorijās ir mājas, kurās istabiņas ir gandrīz tādas pašas kā viesnīcā.

Principā katru dienu braucu uz ministriju, tā kā ārā no kvartāla var tikt. Nav tā, ka tu tur sēdi kā cietumā. Ir vietas Kabulā, uz kurām aizbraukt – pāris restorānu. Bet man tas laiks bija pārāk īss, tāpēc lielākais fokuss bija uz darbu. Šoreiz neiznāca brīvajā laikā kaut kur doties ārā. Tomēr pēdējā laikā arī liela daļa vēstniecību nepieņēma apmeklētājus, vienalga, lai uz kurieni tu brauktu, pretī vajadzēja būt kādam, kas tevi sagaida.

No dienu jautājuma tas pārvērtās par stundu jautājumu

- Jūlija vidū, kad ieradāties Afganistānā, tur vēl nekārtības nebija sākušas?

- Tad nekas neliecināja par to, cik ļoti strauji viss mainīsies. No sākuma viss mainījās tā lēnām, pakāpeniski. Visiem šķita: redzam, ka kaut kas notiek, bet diez vai kas mainīsies līdz septembrim, varbūt pat oktobrim. Un tad viss būtībā aizgāja ģeometriskā progresijā. Ceturtdien ziņās dzirdējām, ka “Taliban” ieņēmis Afganistānas otru lielāko pilsētu Herātu (pa autoceļu – apmēram 1000 km no Kabulas), bet svētdien “Taliban” jau bija Kabulā. No dienu jautājuma tas pārvērtās par stundu jautājumu.

Cilvēkiem ne tikai nepietika laika reaģēt, bet drīzāk – vairs nebija iespēju tikt no Afganistānas ārā, jo reisu dienā ir tik, cik ir, un tie visi bija pilni. Es un mani kolēģi skatījāmies kā pašu spēkiem doties projām no Kabulas, bet nebija vairs to iespēju.

- Cik saprotu, jūs bijāt vienīgā no Latvijas, kura šajā laikā atradāties Afganistānā?

- Tā izskatās, jo vairāk neviens nebija pieteicies.

- Vai no Latvijas bieži kāds brauca uz Afganistānu? Protams, izņemot militārās misijas, par kurām mēs zinām.

- Grūti pateikt, cik pēdējā laikā tur bijuši cilvēki no Latvijas. Kādreiz es tur nebiju vienīgā latviete. Kad pirms desmit gadiem strādāju Finanšu ministrijā, tur bija arī citi mani kolēģi no Latvijas, ar kuriem sastrādājos.

Tagad tur vispār bija stipri mazāk ārzemnieku, ja salīdzina ar to, kā tas bija kādreiz. Savā ziņā tas bija pat labi, jo projektu, kuros piedalījos, mērķis bija stabilizēt un palielināt kapacitāti esošajai valdībai, lai viņi paši spētu tikt galā ar uzdevumiem, kas viņiem jādara.

Un to labi arī varēja redzēt – ja kādreiz izejot cauri Finanšu ministrijai tev ik pa laikam nāca pretī kāds ārzemnieks, tad tagad šo cilvēku vairs praktiski nebija. Tas ir rādītājs, ka ministrija pati saviem spēkiem spēj tikt galā ar saviem uzliktajiem uzdevumiem.

- Šajā projektā, kurā strādājāt – teicāt mēs, kas ir šie “mēs”? Kāda bija jūsu starptautiskā darba komanda?

- Mēs bijām cilvēki, kas strādāja trīs dažādos Eiropas Savienības atbalsta projekta ietvaros dažādās ministrijās. Bet nebija noteikts, ka visiem jābūt tikai no Eiropas Savienības valstīm: bijām sešas dažādas tautības. Visu projektu vadītājs bija no Jaunzēlandes, es – latviete, kā arī bija cilvēki no Kosovas, Īrijas, Nīderlandes un Kanādas. Es strādāju ar ministriju, kas atbildēja par derīgajiem izrakteņiem (mums tādas nav) – rakstīju procedūras industrijas standartu ieviešanai. Šie standarti nosaka kā ir jāiegūst informācija un jāatskaitās par derīgo izrakteņu iegūšanu, eksportēšanu, ieņēmumu izlietošanu un tā tālāk.

Kārtība haosā un evakuācija

- Kāds bija pats evakuācijas process?

- Ar britu militāro transportlidmašīnu. Pirmās dienas bija ļoti haotiskas, jo tajā brīdī, kad “Taliban” sāka soļot pa pilsētas ielām, sākās masu panika. Daudzi vietējie steidzās uz lidostu ar cerībām tikt ārā no valsts. Tāpēc arī iesaistījās ASV jūras kājnieki, kuri mēģināja šo pūli kaut kādā veidā savaldīt. Šo nekārtību dēļ arī visi komercreisi tika atcelti…

Nelaime ir tajā, ka Kabulas lidosta šobrīd ir vienīgais izejas punkts no valsts. Visi pārējie punkti ir „Taliban” kontrolē, un, protams, tagad visas ļaužu masas plūst uz pēdējo vietu, no kurienes var tikt ārā. Svētdien “Taliban” ienāca Kabulā, pirmdiena vēl bija diezgan haotiska, bet pēc tam jau kaut kāda kārtība šajā haosā tika ieviesta.

Manā gadījumā svētdien vēl skatījāmies par iespējām tikt ārā kaut kā ar pašu spēkiem un līdzekļiem, kas bija paredzēti, lai mūs dabūtu ārā. Bet, tā kā ASV karavīri savā pārziņā bija pārņēmuši visu gaisa telpu, tad tas vairs nebija iespējams, un vienīgā iespēja bija skatīties cauri diplomātiskiem kanāliem, vēstniecībām, kuras bija tiešā kontaktā ar šiem karavīriem, kuri varēja dabūt iekšā lidmašīnas.

Svētdien saņēmām ziņu: ja mums ir iespēja, lai pārceļamies uz blakus teritoriju (dzīvojamo kvartālu), no kurienes britu karavīri evakuē savus pilsoņus un ka no turienes varētu tikt veiktas arī citas evakuācijas. Bez ilgas domāšanas, sazinājāmies ar viņu administrāciju, paņēmām mantas un veikli devāmies uz  turieni.

Tad no turienes nākamajā - pirmdienas rītā sākām tālāko koordināciju katrs ar savu vēstniecību un konsulāro dienestu – Īrijas, Jaunzēlandes, Kanādas, Nīderlandes, Kosovas un Latvijas. Ļoti raiba publika mēs tur bijām. Skatījāmies, kā visu varam koordinēt savā starpā. Ja bija zināms, ka Nīderlandes lidmašīnas plāno ierasties evakuēt savus pilsoņus, skatījāmies, vai mēs tajās varam tikt iekšā. Tad, kad dabūjām zināt par īru un britu lidmašīnām, atkal viens ar otru sazinājāmies. Runājām ar saviem konsulātiem, meklējām iespējas…

Manā gadījumā ļoti liels paldies Latvijas Ārlietu ministrijas konsulārajam dienestam, kur cilvēki bija ļoti laipni un ārkārtīgi pretimnākoši, mani bija 24/7 “hotlains”, kurā varēju zvanīt, ja bija kas nepieciešams.

Mums ļoti veiksmīgi izdevās sadarboties, jo es viņiem devu ziņas par to, kas notiek uz vietas, lai viņi spētu sazināties ar pareizajām vēstniecībām. Viņi beigās tomēr kādām astoņām piezvanīja un aizsūtīja manus datus, lai skatītos, kurš mani var dabūt ārā. Es devu ziņas par to, ko esmu uzzinājusi, kuras lidmašīnas nāk iekšā Kabulā, un tad viņi attiecīgi tām vēstniecībām pirmajām zvanīja un prasīja, vai mani var iekļaut izlidojošo sarakstos.

- Jūs briti vispirms uz Angliju aizveda?

- Jā, jo īsti jau nebija iespējas izvēlēties galamērķi.

- Ja lidmašīna lidotu uz Jaunzēlandi, tad lidotu uz turieni?

- Tieši tā. Tajā brīdī jau nešķiro valstis uz kurieni var aizlidot. Man jau bija zināms, ka mani dokumenti ir aizsūtīti Francijas vēstniecībai, kura lidostā bija izveidojusi savu koordinācijas centru. Mēs ar britiem sarunājām, lai viņi mūs vienkārši nogādā līdz lidostai, jo mani tur gaida. No sākuma briti evakuēja tikai savējos pilsoņus.

Bet jau pašā vakarā lidostā briti mums pēkšņi pienāca klāt. Viņi nebija varējuši ar cilvēkiem salasīt pilnu savu lidmašīnu, kādi cilvēki nebija paspējuši tikt uz reisu, un nolēma, ka evakuēs arī tos, kas nav britu pilsoņi. Mums prasīja, vai negribam lidot ar viņiem? Un tur vairs īsti nebija citu variantu, protams, ka gribējām. Tajā brīdī tu kāp pirmajā lidmašīnā, kas tevi kaut kur vedīs. Un tad mūs caur Dubaiju (Apvienotie Arābu Emirāti) aizveda uz Apvienoto Karalisti – Birmingemu.

Un no Birmingemas jau sākās ceļš katram pašam uz mājām – man caur Amsterdamu atpakaļ uz Rīgu.

- Cik jūs bijāt šajā “evakuācijas lidmašīnā”?

- Ap simts noteikti. Varbūt vairāk. Salīdzinoši tā bija neliela lidmašīna. Nebija tā, ka mēs visi tur pilnīgi saspiesti kopā trijos stāvos. Tā bija pilna, bet nebija tā, ka tur ir kādi seši simti. Bija sēdvietas gar lidmašīnas malām, bet vidū cilvēki bija smuki sasēdušies uz grīdas.

„Sajūta ir diezgan traģiska”

- Kādas jums bija sajūtas – bailes, satraukums, neziņa…?

- Cilvēks jau pierod pie visa. Man tādā ziņā nebija ne ļoti lielu bažu, ne satraukuma, jo šo gadu laikā ir piedzīvots un pārdzīvots daudz kas.

Lielākās bažas ir par citiem, ne tik daudz par sevi. “Taliban” teica – viņi ārzemniekiem ļaus izkļūt ārā. Un tā arī bija. Bija kolēģi, kuri teica: nostāvējām lidostā rindā trīs stundas, netiekam iekšā, atnāk “Taliban” un mums palīdz, pavada mūs iekšā lidostā. Satraukums, ka mēs netiksim ārā nebija.

Lielākās bažas patiesībā ir par mūsu afgāņu kolēģiem. Viss notika tik ļoti strauji, ka visi nebija paspējuši nokārot vīzas vai atļaujas, lai varētu kaut kur doties un tas, protams, sarežģīja šo evakuācijas procesu, jo tevi neņem lidmašīnā, kamēr tev galā nav kāds, kas tevi sagaidīs.

Pēdējā nedēļā daudz sazinos ar afgāņu kolēģiem. Kā tad viņiem veicas ar ārā tikšanu, mana projekta kolēģi palīdz koordinēt darbu savās valstīs, lai tās uzņem šos cilvēkus. Un tad ir tie mazie prieka mirkļi, kad saņemu ziņu, ka ir vēl viens, kas ticis ārā!

Sajūta šiem afgāņiem ir diezgan traģiska. Tu gadiem esi strādājis donoru organizācijās un starptautiskajos uzņēmumos, pakļaujot sevi diezgan lielam riskam, jo “Taliban” šādu darbošanos neatzina. Bet šie cilvēki to darīja ar apziņu – ja tas būs nepieciešams, tev būs vīza un tev būs iespēja atstāt valsti. Un pēkšņi tas tā nav. Tev pie durvīm kāds nāk un klauvē, un saka, piemēram: “Es zinu, ka šeit dzīvo Džavids, kur viņš ir, mums vajag parunāt”. Nu tad sajūta tajā brīdī ir diezgan šausmīga - šodien atnāca parunāt, bet ar kādu mērķi atnāks rīt?

Lasu ziņās, ka “Taliban” paziņojis, ka viņi negrib vietējiem ļaut atstāt valsti, ka viņi ir nobloķējuši ceļu uz lidostu, lai cilvēki netiek ārā. Protams, ka šiem cilvēkiem ir ļoti pamatotas bažas un panika. Viņi nezina, kas ar viņiem notiks.

- Afganistāna un karš mūsu apziņā ir nesaraujami jēdzieni. Esmu no astoņdesmito gadu paaudzes, kad darīju visu, lai mani nepaņemtu “krievos” un neaizsūtītu uz Afganistānu. Kopš tā laika tur visu laiku karš un karš. Vai tur ir cerības uz mieru, kā tas izskatās? Vai Afganistānā bijis arī miera periods?

- Zināms miera periods bija pirms krievu armijas iebrukuma. Ja paskatās bildes no pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem, tad var redzēt, ka Kabula bija ārkārtīgi skaista pilsēta. Dāmas staigāja tāpat kā jebkur citur – ne gluži minisvārkos, bet tā līdz celītim, kostīmiņos. Tagad ir ļoti žēl vērot to, kas tur norisinās. Tā ir ārkārtīgi skaista vieta, un tā joprojām tāda ir. Tur ir brīnišķīga daba, tiklīdz izdodas tikt ārā no pilsētas centra un uz to visu paskatīties, tad ir fantastiski.

Afganistānai ir ļoti liels potenciāls kļūt par bagātu un foršu valsti, uz kuru daudziem varētu gribēties ceļot, ja vien tur būtu droši. Pašlaik tūrisms tur nav populārs. Ir gan cilvēki, kas uz turieni brauc, bet šobrīd, droši vien, ka nebrauks. Bija, kas brauca, bet ļoti, ļoti maz – pāris cilvēku. Lielākā daļa uz turieni brauc strādāt, nevis ceļojumā.

Vai tur iespējams miers, ir sarežģīts jautājums, jo Afganistānas sabiedrība kā kultūra nav viendabīga, tur ir ļoti dažādas reliģiskās pārliecības, tur ir cilšu sabiedrība. Tur lojalitāte ir pret tavu ģimeni, pret tavu cilti. Un šīs ciltis savā starpā nespēj vienoties.

Viņiem nav tādas valstiskas piederības sajūtas, kaut kam lielākam – tu piederi šai savai ciltij. Tāpēc arī šai jaunajai valdībai, ko izveidojusi „Taliban”, nav viegls uzdevums priekšā, jo arī viņi nav viendabīga organizācija. Viņiem līdz šim ir bijis mērķis, un tagad viņiem jādabū jauns mērķis un jāspēj visa šī milzīgā valsts pārliecināt, ka viņiem jādodas uz šo kopīgo mērķi. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums.

Patiesībā labākais, ko mēs, kā starptautiskā sabiedrība, varētu darīt, ir sekot līdzi tam, kas tur šobrīd notiek, jo, kā redzam, „Taliban” mēdz teikt vienu un darīt ko citu. Tagad viņi pateikuši - nebūs tā, kā bija deviņdesmitajos. Būs iespēja sievietēm strādāt un mācīties, nebūs nekādas represijas pret tiem, kuri ir sastrādājušies ar Rietumiem. Tam visam ir ļoti jāseko līdzi, lai tas tā tik tiešām būtu. Tiklīdz mediju interese norims, var būt visādi.

- Vai tagad Kabulā ir palikušas kādas ārvalstu vēstniecības un vai tās domā tur turpināt darbu?

- Grūti pateikt. Es zinu, ka tad, kad mani evakuēja, dažas vēstniecības savus darbiniekus pārcēla uz blakus valstīm – Tadžikistānu vai Uzbekistānu. Vēstniecība kā tāda paliek, bet tā nav uz vietas, bet gan kaimiņvalstī. Tā kā pašlaik grūti pateikt, man par šo nav informācijas.

Parastā afgāņa ikdiena

- Mēs visi šeit vairāk runājam par politiku, talibiem, miera misijām, karu, bet mazāk zinām, kā dzīvo parastais afgānis...

- Lielākā daļa, vairāk kā 90% dzīvo ļoti nabadzīgi. To var redzēt kaut vai palūkojoties fotogrāfijās - kādās mājās viņi dzīvo, kā izskatās. Sen, vēl kādā 2012. gadā, vienā ministrijas departamentā, kurā strādāju, strādāja arī kāds vīriņš jau gados, kurš mazliet runāja krieviski. Un viņam ar mani ļoti patikās parunāties, jo to varēja izdarīt bez tulka starpniecības. Un viņš teica: “Ņehaču voina, hoču mir” (“Negribu karu, gribu mieru”).

Viņi ir noguruši no karadarbības un nemieriem. Mēs šeit runājam par desmitgadēm. Cilvēkiem tur vienkārši gribas mieru. Viņi ir gatavi strādāt un darīt, bet viņi ir noguruši. Un tas ir tā diezgan traki. Cilvēks gribētu, bet viņam nav iespēju. Tu kaut ko uzbūvē, bet nākamajā dienā tu patrāpies nepareizajā vietā un laikā, un vai nu tu pats esi pagalam, vai tavs mazais bizness, ko tu esi uzbūvējis, patrāpās blakus kādam uzbrukumam un tā rezultātā cieš.

Viņi par to tā kā vairāk pat nesatraucas – viņi ir pieraduši, bet tai pašā laikā tas ir absurdi un traģiski. Bet, lai cik tas arī nebūtu īpatnēji, viņi joprojām ir ļoti atvērti. Man saskarsmē ar vietējiem nekad nav bijusi sajūta, ka es neesmu gaidīta. Tajās vietās, kur esmu bijusi un strādājusi kopā ar afgāņiem, vienmēr bijusi sajūta, ka viņi priecājas par tām lietām, kuras tika darītas. Viņi apzinājās, ka tas palīdz viņiem dzīvot labāk.

Vietējais afgānis no rīta ceļas, iet uz darbu, vai kur citur viņam jāiet. Viņi dzīvo ļoti normālu un parastu dzīvi. 

- Un kur viņi iet? Kāda ir Afganistānas ekonomika, kur cilvēki pārsvarā strādā, ar ko viņi nodarbojas?

- Lielākā daļa ir saistīta ar lauksaimniecību. Tā ir viena no lielākajām industrijām, kas viņiem ir, ar ko arī lielākā daļa nodarbojas. Lauksaimniecība, pārtikas preču ražošana.

Viņi ļoti mēģināja attīstīt derīgo izrakteņu industriju, jo viņiem ir ļoti daudz dažādu derīgo izrakteņu. Bet tas, protams, ir ļoti sarežģīti, tas ir daudz dārgāk nekā kaut ko izaudzēt. Šajā jomā vairāk bija iesaistīti dažāda veida ārzemju uzņēmumi, investori. Bija arī mazie vietējie uzņēmumi, bet salīdzinoši nedaudz. Šī industrija tikai sāka attīstīties.

- Viņi arī eksportē pārtikas preces?

- Principā, jā, uz blakus valstīm.

- Vai arī uz Latviju, vai pie mums ir kaut kas manīts no Afganistānas produkcijas?

- Nē. Lai eksportētu uz Eiropas Savienību ir jāievēro dažāda veida specifiskie nosacījumi, jābūt speciālām kvalitātes pārbaudēm, sertifikātiem, bez kuriem ES tirgū nevar saražoto preci pārdot. Viņi strādā pie tā, lai dabūtu šos sertifikātus. No 2013. līdz 2015. gadam man bija iespēja strādāt tieši Afganistānas valdības ministrijā, kas atbildēja par komerclietām un tirdzniecību, kopā ar viņiem kārtoju procedūras, kas saistītas ar dažādu žāvētu augļu un riekstu eksportu.

Viņi spētu audzēt divas ražas gadā, un iespējams varētu apgādāt ne tikai paši sevi, bet nodrošināt arī blakusesošās valstis – nodarboties ar lauksaimniecības eksportu, jo vieta tam ir ļoti pateicīga. Bet diemžēl tas nav tik viegli vai vienkārši, jo tur, pirmkārt, notiek karadarbība. Otrkārt, valsts struktūras nav gatavas tam, lai spētu veikt visas pārbaudes un sertifikācijas, kuras ir nepieciešamas pārtikas produktu eksportam. Tātad eksporta iespējas tiek samazinātas, jo šos produktus iespējams vest tikai uz valstīm, kurās nav prasības pēc šiem sertifikātiem.

- Runājam par to, ka Afganistāna savā ziņā ir narkotiku lielvalsts. Vai to izjutāt? Vai redzējāt opiju laukus?

- Redzēts, kā audzē nav. Un labi, ka tā. Par to zinu tikpat, cik pārējie. Šāda situācija ir, bet redzējusi savām acīm to neesmu. Ir redzēts, ka cilvēki varbūt uz ielas kaut kur lieto narkotikas, bet ne pašu audzēšanu.

- Ar dzīvu talibu ir nācies sastapties, saskārāties ar viņu patruļu vai kontroli?

- Arī šajā ziņā man laikam ir ļoti paveicies. Dzīvē redzējusi neesmu, vismaz ne atklāti. Varbūt esmu gājusi garām nezinot. Vietējie gan saka, ka talibi nāk pie viņiem uz mājām. Viņiem ir informācija par to, kur kas dzīvo, ko viņi darījuši. Vienīgais veids, kā kādam šī informācija var būt, ir tad, ja kāds no valdības ministrijām to padevis tālāk līdz “Taliban”, jo talibiem šajās struktūrās iekšā ir savi cilvēki.

Latviešu šprotes un ceļamkrāns Afganistānā

- Tūristam Latvijā kā suvenīrs jāpērk melnais balzams, šprotes, dzintars. Bet, kas obligāti jāved no Afganistānas, kas jūs fascinē un kādas piemiņlietas no turienes jums ir mājās?

- Viņiem ir ārkārtīgi fantastiski skaisti ādas izstrādājumi un rotaslietas. Kā jau minēju, viņiem ir derīgie izrakteņi, un tur ir arī ļoti daudz pusdārgakmeņu. Viņi veido ļoti skaistas rotas. Man pašai mājās ir pirms desmit gadiem nopirkti auskariņi ar baltiem akmentiņiem, tā vienkārši ar stieplītēm sataisīti. Forša piemiņas lieta.

Koki tur ir liels retums, bet viņiem ir ļoti skaisti izgrebti koka izstrādājumi. No viena sava iepriekšējā brauciena meitām atvedu koka lādīti ar tādu kā slepeno mehānismu – kad to aiztaisa ciet, to tā vienkārši vairs nevar dabūt vaļā, tur jāpabīda viens no dēlīšiem. Skaista lādīte – meitenēm ir, kur savas rotaslietas vai vienalga ko glabāt. Tā kā Afganistāna ir dažādas lietas. Šprotes tur gluži nav...

Lai gan reiz vienā Afganistānas veikalā esmu redzējusi Latvijas šprotes. Tas man bija liels pārsteigums - es ieeju veikalā un redzu, ka tur stāv konservkārba, uz kuras skaisti rakstīts “Šprotes”. Taisīju bildi, sūtīju uz mājām ar tekstu: “Re, kur ir! Šprotes varat man nesūtīt”.

- Ko vēl no Latvijas tur esat redzējusi?

- Pirms kādiem astoņiem gadiem vienreiz braucu pa ielu garām laukumam, kurā stāvēja ceļu būvei paredzētās automašīnas, kuras izīrēja. Un tur tāds liels ceļamkrāns stāv, uz kura skaists uzraksts latviešu valodā: “Zem kravas nestāvēt!” Ahā, pat tas ir šeit! Tā kā ir bijušas kaut kādas pārsteidzošās lietas.

- Kāda ir afgāņu nacionālā virtuve, un kā jums garšo vietējie ēdieni? Kas ir viņu “pelēkie zirņi”?

- Ja tu esi pie kāda afgāņa aizgājis, tad jārēķinās ar to, ka viņi par absolūtu pieklājības normu uzskata tevi uzaicināt pusdienās. Vienalga, lai kur arī tas nebūtu. Ja tu pie kāda aizej no rīta, tev noteikti prasīs: “Čaj meihorī?” (“Tēju dzersi?”). Ja esi aizgājis ap pusdienlaiku, tad tev noteikti piedāvās paēst pusdienas. Vienā tādā reizē man ar mājas, kurā notika sapulce, saimnieku iznāca saruna par viņu nacionālo ēdienu – “Kabuli pilaf”.

“Kabuli pilaf” ir rīsi, kuri tiek gatavoti kopā ar rīvētiem burkāniem un rozīnēm. Ļoti, ļoti garšīgi! Es gan parasti rozīnes lasu ārā, jo man tās neiet pie dūšas. Pie šiem rīsiem viņi mēdz ēst gaļu – tādus kā kebabus. Un tad es par šiem rīsies uzzināju ļoti interesantu lietu, ko nezināju, kaut arī Afganistānā biju pavadījusi vairākus gadus.

Kungs, pie kura ēdu teica – šis “Kabuli pilaf” ir ļoti labs, bet viņa dzimtajā provincē ir garšīgāks. Ir atšķirības tajā, kurā valsts daļā šis ēdiens tiek gatavots. Tomēr galvenais esot, lai rīsi esot nogatavināti. Es pirmo reizi dzirdēju par nogatavinātiem rīsiem. Ko tas nozīmē?

Izrādās, ka labāki rīsi esot tad, ja tos novāc un tad viņus tur noliktavā gadu, pusotru – un tad tikai no viņiem gatavo. Šie rīsi arī esot dārgāki nekā tā saucamie svaigie rīsi. Tie arī pēc garšas esot labāki un savādāki. Un es sēdēju un domāju: “Vau, tas ir kaut kas jauns, ko es līdz šim neesmu zinājusi!"