Vai arhibīskaps Jānis Vanags apmaldījies trīs priedēs un saputrojies vēstures skaidrojumā?
Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags saputrojies vēstures skaidrojumos - viduslaikus sāk skaitīt par gadsimtu ātrāk – nevis no 500., bet gan no 400. gada, Jauns.lv norādīja vairāki lasītāji, kuri rūpīgi bija izstudējuši arhibīskapa vēstuli Ventspils domniekiem par kolīzijām pilsētas luterāņu draudzē.
Neapmierināti par iepriekšējā draudzes mācītāja Valtera Ozoliņa atstādināšanu no draudzes gana amata (saistībā ar viņa laulības šķiršanu), iepriekšējā domes sasaukuma deputāti no “Jaunās Vienotības” Ģirts Valdis Kristovskis, Dace Korna, Aivis Landmanis un Ivars Landmanis arhibīskapam adresēja vēstuli, kurā norādīja, ka tagad vairs nav “tumšie viduslaiki” un mācītāju tik vienkārši nevar padzīt no draudzes. Izlasot Bīskapu kolēģijas sekretāra Dzintara Laugaļa pamatojumu par Ozoliņa atstādināšanu, viņi jutušies kā “nonākuši Viduslaikos” un tāpēc jāpieņemot “pareizais lēmums”.
Pēc kāda laika ostas pilsētas deputāti saņēma atbildes rakstu no LELB arhibīskapa, kurā viņš reflektēja par to, ka Viduslaiki jau nemaz tik slikti nebija:
“Man ar pateicību, tomēr jānoraida salīdzinājums ar viduslaikiem. Viduslaiki deva pasaulei izcilus svētos kā Augustīns, Benedikts un Asīzes Francis. Viduslaiki bija dižu domātāju un teologu laiks kā Kūzas Nikolajs, Akvīnas Toms vai Hildegarde no Bingenes. Tas bija izcilu dzejnieku un mākslinieku laiks kā Dante, Leonardo da Vinči vai Mikelandželo. Viduslaiki radīja gregorisko mūziku, kas ir iedvesmojusi visas nākamās mūziķu paaudzes. Ticības nopietnībā un gatavībā dzīvot atbilstoši Dieva vārdam, nevis to pielāgot savām izvēlēm, viduslaiki ir devuši izcilus piemērus, ar kuriem diemžēl nespēj un bieži pat nevēlas sacensties mūsu laiks, kuru Hermanis Hese trāpīgi raksturoja kā feļetonisma laikmetu. Bet arī mums tomēr vajadzētu tiekties uz virsotnēm. Uz to lai mums palīdz mīļais Dievs!”
Vairāki Jauns.lv lasītāji, izlasot šo arhibīskapa vēstules rindkopu, uzskatīja, ka Vanags apmaldījies trīs priedēs un putrojas vēstures hronoloģijā. Pieņemts taču uzskatīt, ka agrīnie viduslaiki sākās 500. gadā, bet baznīcas virsgana pieminētais izcilais viduslaiku svētais Augustīns ir miris 430. gadā. Tas nozīmē, ka arhibīskaps viduslaikus “pabīdījis” vismaz par 100 gadiem uz priekšu.
Kāda Jauns.lv lasītāja komentāros raksta: “Vai tiešām Vanags Augustīnu saista ar viduslaikiem? Vai viņam viduslaiki sākas 4.-5.gadsimtā, kad Augustīns dzīvoja?”
Viens no Rietumu kristietības “tēviem” Aurēlijs Augustīns jeb svētais Augustīns tik tiešām dzīvoja laikā, kad populārajā vēstures hronoloģijā viduslaikus vēl neskaitīja – no 354. līdz 430. gadam. Tomēr daudzi teologi un filozofi viņa radīto teoloģiju uzskata par protestantisma pamatu un kā agrīno viduslaiku “Prometeju”.
Pieņemts uzskatīt, ka agrīnie viduslaiki sākās 476. gadā pēc Rietumromas impērijas sabrukuma un ilga apmēram līdz 1000. gadam. Tomēr 476. gadā svētais Augustīns jau bija miris un viņš nu nekādi nevarēja būt “viduslaiku bērns”.
Šeit drīzāk būtu jāsaka, ka svētais Augustīns ir nevis “viduslaiku bērns”, bet gan drīzāk jānorāda tas, ka Augustīns bija viens no viduslaiku “tēviem” – viņš tos savā ziņā radīja.
Kultoroloģijas programmu izstrādātāja Astra Ziemele savā metodiskajā materiālā par viduslaikiem norāda, ka svētais Augustīns bijis “viens no viduslaiku vadošajiem filozofiem, kristietības popularizētājiem (viņa idejas par cilvēka iekšējās un ārējās pasaules pretstatu: ķermenim ir jāpakļaujas un jādod priekšroka dvēseles dzīvei, tikai dievišķā atklāsme ļauj pareizi izmantot prātu un dzīvot saskaņā ar sevi)”.
Arī vienas no pasaulē prestižākās augstskolas - Stenforda Universitātes (ASV) - enciklopēdijā rakstīts, ka Augustīns “bieži tiek minēts kā pirmais viduslaiku filozofs”. Bet Jēlas Universitātes (ASV) profesors Roberts Vilkens savā darbā “Agrīnās kristīgās domas gars” uzsver, ka svētā Augustīna “domas dziļi ietekmēja viduslaiku pasaules uzskatu”.
Aurēlijs Augustīns (arī Augustīns no Hiponas jeb svētais Augustīns) ir viens no Rietumu kristietības “tēviem”, pēc izcelsmes — berbers. Katoļu un anglikāņu baznīcās atzīts par svēto (pareizticīgo baznīcās — par svētlaimīgo). Daudzi protestanti viņa teoloģiju uzskata par protestantisma pamatu. Dzimis Tagastē, mūsdienu Alžīrijā, kristīts Milānā. Sarakstījis divus Rietumu kultūrai būtiskus darbus – “Atzīšanās” un “Dieva pilsēta”.
Augustīnam bija dziļas teoloģiskas zināšanas. 396. gadā Hiponas bīskaps Augustīnu konsekrēja par palīgbīskapu. Tajā pašā gada, pēc Hiponas bīskapa nāves, Augustīns kļuva viņa pēctecis un šajā amatā nostrādāja 34 gadus. Strādādams par bīskapu, viņš daudz rakstīja par teoloģiskiem un filozofiskiem jautājumiem.
