Digitālie resnie monstriņi, pandēmijas emocijas un pazudušās fabrikas: Rīgas izstāžu ceļvedis

Savukārt aizvadītais pandēmijas gads mūsu acīm daudzējādā ziņā var būt apslēpis šai laikā gūto emocionālo pieredzi. Kāda tā ir izstādē “Šeit un tagad” Dauderu namā rāda māksliniece Ausma Gašpare. Savukārt Aija Bāliņa grāmatu namā “Valters un Rapa” dalās ar krāsu prieku pēc garās ziemas.

Vēstures cienītājiem noteikti būs interesanti Latvijas Arhitektūras muzejā aplūkot izstāžu cikla “Rīga, kuras nav. Kartes un plāni” sesto izstādi “No fabrikām līdz industriāliem parkiem”, kurā var iepazīties ar Rīgas industriālo attīstību 20. gadsimta gaitā. Bet Aleksandra Čaka memoriālajā dzīvoklī – muzejā iekārtota izstāde par dzejnieka tēva Jāņa Čadaraiņa dzimtas saknēm “Vidzemes valdzinājums”.

Pēc ilgāka laika atkal atvērušies muzeji un tradicionālās izstāžu zāles, un vizuālo mākslu nu varam baudīt ne tikai tirdzniecības centros un kultūras namu parkos, bet jau ierastākā gaisotnē. Protams, vēl jau pilnīgi visi pandēmijas ierobežojumi nav atcelti: dažviet muzejos apmeklējums jāpiesaka iepriekš, citviet atkal jāatceras par sejmaskām, bet nu izstāžu mīļotājiem ir visas iespējas ar joni atgūt iekavēto. Jauns.lv piedāvā ielūkoties jaunākajās galvaspilsētas izstāžu zāļu ekspozīcijās.

* Grāmatu namā “Valters un Rapa” (Aspazijas bulvārī 24) līdz 1. augustam skatāma mākslinieces Aijas Bāliņas gleznu izstāde “Krāsaina atmoda”. Šajā izstādē autore dalās ar krāsu prieku pēc garās ziemas. Notvert mainīgās krāsu nianses un sajūtu noskaņas, - tā ir mākslinieces misija. Mākslinieces interesi piesaista kustība visās tās izpausmēs.

Dzīvojot netālu no jūras, māksliniecei par svarīgu motīvu ir kļuvusi stihiju mijiedarbība - ūdens un zemes pretstati piesaista uzmanību, nomierina acis un prātu, un, protams, mudina to paturēt atmiņā, iemūžināt skiču blokā. Fiksējot mirkli, tas pakāpeniski nobriest iecerei un vēlāk darbnīcā pārtop gleznā: dabas mainīgums, priecīgs pārsteigums par jaunām krāsām un formām, katra jauna dienas gaisma… Tas viss sniedz iedvesmu mākslinieces darbam. Izstādē atlasīti un eksponēti darbi no garāka laika perioda, kas gleznoti tieši pavasaros gan Latvijā, gan, apsteidzot laiku, ārpus tās, -  siltākās zemēs. “Katrā gleznojamā motīvā notvert galveno, būtisko, lai uzliktu to uz balta neskarta audekla, tas ir mērķis, kas jāsasniedz” – tāds ir mākslinieces moto.

Gleznotāja un pedagoģe Aija Bāliņa dzimusi 1959. gada 8. maijā, Rīgā. Viņa ir Latvijas Mākslinieku savienības un Latvijas Dizaineru savienības biedre, beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu (1979) un Latvijas Mākslas akadēmiju (1987).
Izstāde skatāma darbdienās no pulksten 10.00 līdz 20.00 (sestdienās, svētdienās – slēgts).

Sīkāk internetā: www.valtersunrapa.lv.

* Latvijas Arhitektūras muzejā (Vecrīgas “Trīs brāļos”, Mazā Pils ielā 19)  līdz 10. septembrim piedāvā izstāžu cikla “Rīga, kuras nav. Kartes un plāni” sesto izstādi “No fabrikām līdz industriāliem parkiem”, kurā var iepazīties ar Rīgas industriālo attīstību 20. gadsimta gaitā. Izstādē eksponēti oriģināli Rīgas plāni un kartes, aerofotogrāfijas un vēsturiski attēli, kurus paskaidro izstādes kuratora, pazīstamā arhitekta Jāņa Lejnieka komentāri. Izstāžu projekta vadītāja Ilze Martinsone Jauns.lv informē:

“Laikā līdz Pirmajam pasaules karam Rīgas rūpniecība, tāpat kā iedzīvotāju skaits, strauji progresēja. Preču apgrozījuma ziņā pilsēta bija pirmo Krievijas ostu vidū, bet līdz ar precēm nāca tehniski jauninājumi un ierosmes inženieru un arhitektu darbam. Rīga kļuva par vienu no Krievijas vagonu un aviācijas būves centriem. Pirmā pasaules kara laikā, 1915. gadā, fabriku evakuācija Rīgas rūpnīcas izpostīja, kopā ar darbagaldiem tika mobilizēti strādnieki ar visām ģimenēm. Rīgas iedzīvotāju skaits saruka no 500 līdz 330 tūkstošiem, un daudzi no viņiem neatgriezās dzimtenē.  Pēc kara jaunās Latvijas valsts galvaspilsētai rūpniecība bija jāceļ no jauna, un ne visur tas izdevās, daudzi fabriku korpusi palika pustukši līdz pat nākošajam karam.

Padomju režīms pilsētas plānojumu kardināli pārveidoja. Pēc Otrā pasaules kara Vissavienības ministrijas Rīgā būvēja rūpnīcas un no Krievijas ievestajam darbaspēkam – mikrorajonus, kuros joprojām dzīvo vairāk nekā puse rīdzinieku. Vecās 19. gadsimta fabrikas, kas bieži vien izvietojās pilsētas centrā gar dzelzceļa loku, tika pārbūvētas, bet jaunajām vietu atrada nomalēs. Atbilstoši PSRS Celtniecības normu un noteikumu prasībām, rūpnīcas tika grupētas tā saucamajos Rūpniecības mezglos, būvējot tām kopīgu apkalpes infrastruktūru.

Pēc 1991. gada drastiskas pārmaiņas ir piedzīvojušas simtgadīgās fabrikas, kuras nojauc vai labākajā gadījumā pārbūvē par “premuim” klases mājokļiem. Padomju laikmeta ēkas neatbilst mūsdienu energoefektivitātes prasībām, un tās pārbūvē par tirdzniecības centriem, bet vietās, kur zemes cena ir lielāka nekā uz tās atrodošo ēku vērtība, nojauc.

Izstāde nevar atbildēt uz jautājumu – ko darīt ar veco industriālo apbūvi? Problēmu cēloņi meklējami padomju laikmeta centienos radīt sociālo utopiju totalitārā režīma saimnieciskās mazspējas apstākļos. Varbūt atrisinājums meklējams jauna satura ēku būvniecībā to teritorijās? Simptomātiski, ka mūsdienu Rīgas ainavā tikai skursteņi iezīmē atmiņu vietas par kādreiz tik nozīmīgo pilsētas sastāvdaļu eksistenci”.

Sīkāk internetā: www.archmuseum.lv.

* Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Dauderu nodaļā (Zāģeru ielā 7, Sarkandaugavā) līdz 11. jūlijam skatāma mākslinieces Ausmas Gašperes personālizstāde “Šeit un tagad”. Eksponētajos darbos autore galvenokārt dalās ar pandēmijas gadā gūto emocionālo pieredzi un aicina skatītāju kopīgi pārdomāt šo dzīves periodu. Pēc profesijas Ausma Gašpere ir juriste, gleznot mācījusies nevis akadēmiskajā vidē, bet mākslinieku studijās.

Tehnikā un stilā māksliniece balansē starp realitāti un dekoratīvismu, lakoniski tverot formu, emociju un intelekta mijiedarbību ar vidi, apkārt esošo pasauli attēlojot dekoratīvā reālisma manierē. Gleznām raksturīga ne tikai ekspresīva krāsu saspēle, bet arī dažādu tekstūru un faktūru kombinācija. Tās radītas noteiktam gaismas leņķim, kas mākslas darbus padara par organisku telpas sastāvdaļu. Māksliniece nododas eksperimentiem ar krāsu, faktūru, formu, skici, zīmējumu; meklē jaunas vizuālās plastikas iespējas, izmantojot mūsdienīgus materiālus: formējošo masu, zelta foliju, grafiti tehniku, ar ko papildina eļļas gleznas.

Izstādē “Šeit un tagad” Ausma Gašpere pievērsusies ikdienišķiem sižetiem un ar to saistītajām emocijām pandēmijas ietekmē: “Tiecos veidot dialogu starp mākslinieku un skatītāju, salīdzināt iespaidus, atšķirīgus pasaules redzējumus, neslēpjot iekšējo nemieru. Pandēmijas pieredze ir globāla, un tās novērtēšana caur mākslu ir viens no soļiem, kas ļauj jau tagad pievērsties šī vēsturiski nozīmīgā notikuma dokumentēšanai un apjēgšanai no dažādām perspektīvām. Tas ir gan izdegšanas un ierobežotās brīvības jautājums, gan izvēles nasta, bet arī pielāgošanās un izaugsmes pieredze”.

Vairāki no darbiem guvuši novērtējumu citās mākslas izstādēs un konkursos. Piemēram, glezna “Alfa stāvoklis” radīta, gatavojoties starptautiskajam konkursam “Apziņas maiņa pēc Covid-19”. Tajā māksliniece attēlojusi dramatisma un izmisuma sajūtas, kas pārņēma, apzinoties pandēmijas globālos mērogus. Savukārt glezna ar nosaukumu “Pirms gadsimta”, vienīgā šajā izstādē, kurā autore pievērsusies vēstures tēmai, ir tapusi, iedvesmojoties no Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumā esoša fotonegatīva, kurā iemūžināta lauku saimniecība ar vējdzirnavām netālu no Liliju ezera Ausmas Gašperes dzimtajā Baldonē.

Izstāde skatāma no trešdienas līdz svētdienai, no pulksten 10.00 līdz 17.00 (pirmdien, otrdien – slēgts).

Sīkāk internetā: www.lnvm.lv.

* Tirdzniecības centrā “Galerija “Centrs”” (Audēju ielā 16, Vecrīgā) durvis vērusi Eiropā pirmā NFT (non-funginle token, ko latviskot varētu kā digitālā kriptomāksla) izstāžu telpa – “KIWIE SPACE”. Tā tapusi, lai izstādītu latviešu pazīstamā ielu mākslinieka KIWIE jaunākās mākslas darbu kolekcijas no “KIWIE 1001” projekta, kā arī izceltu ievērojamākos NFT mākslas darbus, kurus radījuši dažādi pasaules mākslinieki.

Šobrīd šajā izstāžu telpā ir apskatāmas “KIWIE 1001” pirmās divas digitālo darbu kolekcijas - 12 resnie monstriņi, kas realitātē ir apskatāmi Latvijā un Igaunijā, taču jaunradītā NFT izstāžu telpa piedāvā apskatīt visus monstriņus vienuviet 3D formātā.  

Projekta ietvaros nākamo piecu līdz sešu gadu laikā plānots radīt 1001 jaunu KIWIE monstriņu tēlus 195 dažādās pasaules valstīs. Tas nozīmē, ka katrā valstī tiks radīti pieci jauni resnie monstriņi un katrs no tiem kļūs par NFT digitāli pieejamu un nopērkamu mākslas darbu. Īpaši svarīgi, ka vērienīgo kolekciju vienkopus būs iespējams aplūkot tikai un vienīgi izstāžu telpā “KIWIE SPACE”, tādā veidā nokļūstot neiedomājamākajās pasaules vietās, bet tajā pašā laikā nepametot Latviju.  

“KIWIE 1001” ir pirmais šāda veida projekts, kas, pateicoties blokķēdes tehnoloģijai, piešķir ielu mākslai īpašumtiesības. Katru NFT darbu papildina īpaša virtuālā 3D animācija, kas ietver reālo ielas mākslas gleznojumu kopā ar tā ģeogrāfiskajām atrašanās vietas koordinātām. 

Eksponēto darbu autors KIWIE kā viens no pirmajiem Latvijā, kurš sāka zīmēt vienu konkrētu tēlu (character) uz sienām. Kopš 2006. gada par vienu no atpazīstamākajiem ielu simboliem Rīgas pilsētā ir kļuvis KIWIE “Fat Monster”, kas ir iemantojis ievērību gan Latvijā, gan citur pasaulē.

KIWIE SPACE izstāžu telpa ir pieejama uz nenoteiktu laiku visiem apmeklētājiem bez maksas.

Sīkāk internetā: www.galerijacentrs.lv.

* Aleksandra Čaka memoriālajā dzīvoklī – muzejā (Lāčplēša ielā 48-8, Rīgā) līdz 20. jūlijam apskatāma izstāde “Vidzemes valdzinājums. Latviešu dzejnieka Aleksandra Čaka tēva Jāņa Čadaraiņa dzimtas saknes”, kura tapusi, atzīmējot Aleksandra Čaka tēva Jāņa Čadaraiņa 155. dzimšanas dienu, un atklāj jaunus, nezināmus faktus par Čaka tēva dzimtas saknēm Vestienā, Bērzaunē un Mārcienā.

Izstāde stāsta par laiku 19. gadsimta nogalē, kad Jānis Čadarainis pārcēlās uz Rīgu, lai mācītos un kļūtu par vienu no labākajiem drēbniekmeistariem. 19. gadsimta nogale iezīmēja laiku, kad latviešu zemnieki centās izrauties no laukiem un pamazām apguva pilsētniecisko kultūru. Rūpniecības attīstība radīja vietu augošai strādnieku šķirai un latviešiem pavērās iespējas kļūt par kvalificētiem amatniekiem. Tā Čaka tēvs atvēra savu privāto šūšanas darbnīcu, kas piesaistīja tik daudz klientu, ka ar savu profesiju spēja nodrošināt dēla izglītošanos privātās skolās un atbalstīt viņu literārās darbības sākumposmā.

Lai interesentus ievilinātu uz šo izstādi, jāteic, ka Aleksandrs Čaks savu stāstnieka talantu mantojis no krusttēva Pētera Čadaraiņa-Čaka, kurš dzīvoja Bērzaunes pagasta “Palādu” mājās, bet interesi par literatūru viņš guva no tēva Jāņa Čadaraiņa, kurš jaunībā pats rakstīja dzeju.

Muzejs apmeklētājiem atvērts no otrdienas līdz sestdienai pulksten 11.00 līdz 17.00.

Sīkāk internetā: www.cakamuzejs.riga.lv.