Latvijā masveidā iet bojā oši. Kokus skārusi nāvējoša infekcija

Dendrologs, Nacionālā botāniskā dārza direktors Andrejs Svilāns pēdējos gados konstatējis parastā oša (Fraxinus excelsior), kā arī tam radniecīgā šaurlapu oša (F.angustifolia) lūšana un krišana, kaut arī koki izskatījušies šķietami veseli un zaļi. Ošu bojāeja novērota Gaujas Nacionālā parka teritorijā Siguldas, Turaidas, Krimuldas apkaimē. Dendrologs secinājis, ka lielākajai daļai šajā teritorijās augošo ošu ir konstatēta „Chalara fraxinea” infekcija dažādās slimības attīstības fāzēs.

Pastāv uzskats, ka tā saucamā „ošu slimības” (Chalara fraxinea) izplatība notiek ar vēja iznēsātām sporām un augu sulu sūcošu kukaiņu starpniecību. Pirmās infekcijas pazīmes ir pēdējā gada dzinumu lapu strauja vīšana un dzinumu nokalšana. Tā vērojama vasaras otrajā pusē – jūlijā un augustā.

Mēģinot kompensēt zaudēto zaru apjomu, koks katru nākamo gadu veido arvien jaunus dzinumus – ūdenszarus – no vēl dzīvajiem zariem. Slimības pēdējā stadijā, pēc trim, pieciem gadiem, ūdenszari veidojas pat no stumbra. Slimībai progresējot, arvien samazinās koka lapu apjoms, lapas vairs nespēj pietiekamā daudzumā apgādāt ar barības vielām stumbru un sakņu sistēmu. Koks tiek novājināts, notiek strauja sakņu, tai skaitā balsta sakņu, atmiršana

Balsta sakņu atmiršana izraisa koku gāšanos pat nelielā vējā bez acīmredzama iemesla. Vizuāli, šķiet, ka koks vēl ir zaļš un dzīvs, taču bieži pat neliela vēja plūsma vai spēcīgāks grūdiens to gāž. Tā tas noticis daudzviet Gaujas Nacionālā parka teritorijā.  Jaunie koki iet bojā dažu gadu laikā pēc inficēšanās, vecākus kokus slimība parasti nobeidz apmēram piecu gadu laikā. Kokus „ošu slimība” inficē neatkarīgi no to vecuma vai meža tipa un īpaši bīstama ir jaunajiem stādiem.

Oši jāizzāģē!

Andrejs Svilāns norāda: „Līdz šim nav atklāts pietiekoši efektīvs līdzeklis slimības uzņēmīgo ošu sugu aizsardzībai pret Chalara fraxinea infekciju. Tāpēc tuvākajās desmitgadēs prognozējama tālāka un praktiski neierobežojama infekcijas izplatīšanās visā Latvijā. Līdzīgi Latvijas teritorijā jau ir noticis ar vīksnām un gobām, ko ilgstoši postījusi grafioze jeb Holandes slimība, kuras rezultātā mūsu teritorijā šo koku ir atlicis ļoti maz. Arī šīs koku slimības „klīniskā aina” ir lapu vīšana un ieritināšanās. Atkarībā no laika apstākļiem, koka vecuma un tā uzņēmības tas var iznīkt dažās nedēļās vai mēnešos. Līdzīgi kā ar ošiem arī gobu un vīksnu slimību skarto koku pilnībā izārstēt nevar, bet tikai attālināt tā nokalšanu. Tuvākajās desmitgadēs Latvijā vairs nebūs lielu ošu. Infekcijai savu ceļu turpinot, kamēr tās populācija mazināsies un neradīsies pret to rezistenti (izturīgi) stādi, mūsu valsts teritorijā galvenokārt būs tikai mazi oši.

Svarīgi ir saprast, ka vizuāli maldīgā efekta dēļ (koks it kā vēl zaļo), slimību skartie oši būtiski apdraud cilvēku un infrastruktūras drošību, īpaši teritorijās, kas tiek izmantotas publiskiem mērķiem. Tāpēc vēlama to izzāģēšana, īpaši tūristu apmeklētās vietās, pie autoceļiem, tūristu takās, pie skatu platformām un tamlīdzīgi.

Tāpat ieteicama pameža tīrīšana un retināšana, kur tas nepieciešams pārredzamības nodrošināšanai, kā arī, lai novērstu sējeņu ieaugšanu veco ainavisko koku vainagos, saglabājot veselīgus, augtspējīgus lapukokus (izņemot ošus, vīksnas, gobas) un skujkokus. Būtu jāatturas no ošu izmantošanas apstādījumos. Plānojot vēsturisko apstādījumu apsaimniekošanu, labāk jau savlaicīgi izņemt tos ošus, kam ir infekcijas pazīmes.

Ja runājam par bioloģisko daudzveidību, tad ošu iznīkšana ilgtermiņā drīzāk radīs pozitīvu ietekmi. Tomēr daļai putnu un kukaiņu sugu, kas īpaši piemērojušies ošiem, varētu būt īslaicīgs negatīvs efekts, līdz tie piemērosies jauniem apstākļiem.”

Dabas aizsardzības pārvaldes Vidzemes reģionālās administrācijas direktora vietnieks Mārtiņš Zīverts saka: „Diemžēl ošu slimība nav ierobežojama, un mums ir jāpakļaujas dabas likumiem”.