Aizputes rokdarbnieces Lailas Luzeres māju vietējie dēvē par muzeju: katrā darbiņā gabaliņš no sevis
Aizputes rokdarbnieces Lailas Luzeres radošo darbnīcu "LaLu" vietējie dēvē par muzeju. Ja mājās ir vecmāmiņas šujmašīna vai ratiņš, to var droši nest Lailai. Viņas ģimene saviem spēkiem ir atjaunojusi pirmās brīvvalsts laikā celtu namiņu, kur saimniece piedāvā savus darinājumus – cepures, cimdus, maučus, zeķes, lakatus, šalles, ļoti daudz rotaļlietu, rotas, suvenīrus.
“Aizputē esmu ienācēja, ieprecējusies, bet dzimusi netālajā Gaviezes pagastā,” saka Laila, pēc izglītības pedagoģe, ar maģistra diplomu skolvadībā, visu mūžu strādājusi ar bērniem. Doma radīt kaut ko savu bijusi jau ļoti sen. “Sākumā man rokdarbi bija kā hobijs, niekošanās, bet tad vēlme auga augumā, līdz sapratu, ka mana sirds ar to pārņemta un citas darbošanās jomas jāatstāj. Sākotnējā aizraušanās pārtapa par manu darbu,” "Kas Jauns Avīzei" stāsta Laila.
Namiņš ar savu garšu
Tad arī kļuva skaidrs, ka vajadzīga sava vieta radošajām izpausmēm, un namiņš Sakas ielā 15 nav nejauši gadījies pirkums. “Vairāk nekā divdesmit gadu šai vietai esmu garām gājusi, skatījusies, kā žogmalē ceriņi zied, kā pirmās sniegpulkstenītes plaukst. Māja radīja tādu noslēpumainu iespaidu. Man patika šī vieta, un domāju – ja man kādreiz tāda būtu, es gan zinātu, ko darīt,” atceras Laila.
Ģimene meklējusi telpas daudz kur, līdz pēkšņi piezvanījis kāds paziņa: “Tur ir māja tirgošanā, vai nevajag?” “Atbraucām apskatīties ziemā. Mājiņa bija tāda padzīvojusi vecmāmiņa, bet kaut kā sirds mani vilka tieši uz vecajām lietām. Tagad, pieliekot mūsu spēkus, šī vieta atdzimusi pilnīgi citā veidolā, tomēr man bija svarīgi paturēt to senatnīguma garšu. Esam mēģinājuši kaut nedaudz saglabāt, kas te reiz bijis, jo ēka, uzbūvēta no jauna, ir bez sava stāsta un elpas, tur ir plikas sienas, balti krāsotas, bet visā tajā iekšā tukšums. Mūsu namā ir katrā šķirbiņā saglabājies noslēpums,” izjusti saka Laila.
Viņa pētījusi namiņa vēsturi un zina stāstīt, ka zemesgabals te iegādāta 1930. gadā, pati māja celta ap 1939. gadu, un visi būvniecībā lietotie paņēmieni atbilst tam laikam.
Pagājušajā vasarā piedzīvots stāsts par ozolu, kas aug pagalmā. “Vīrs ar dēlu strādāja, bet pāri mūsu žogam skatās te viena, te otra, te trešā galva. Nesaprotam, kas notiek. Vienā brīdī veras vārti ar jautājumu – vai drīkst ienākt? Atbrauca sirms kungs ar saviem bērniem un mazbērniem, kuri ik pa četriem gadiem šo vietu apciemo un atceras laiku, kad šeit dzīvojuši. Pirms 79 gadiem šo ozolu ir stādījis vecā kunga tēvs, piedzimstot vecākajam dēlam.”
Senās lietas ienes savu auru
Līdzās saimnieces radītajiem rokdarbiem vietu atradušas senas, savu mūžu it kā jau nokalpojušas, bet vērtīgas lietas, kuras aizputniecei uzticējuši, viņas vārdiem sakot, fantastiski cilvēki. Tās skaisti papildina darbnīcas interjeru un rada mājīguma sajūtu.
Goda vietu ieņem pūra lāde, kura tapusi Latvijā no 1830. līdz 1840. gadam. Paaudžu paaudzes piedzīvojusi, izceļojusi pat Ameriku, bet beigās nonākusi Aizputē, un saimnieces tajā locījušas pūru.
Anita Zalcmane, kura lādi atdāvinājusi, savā bērnībā pie tās spēlējusies. Lāde stāvējusi mājās pie loga, mazajai Anitai nav bijis citu viņas vecuma biedru, un lāde kļuvusi par meitenes sabiedroto, uz kuras viņa sēdējusi, skatījusies pa logu, arī visus priekus un bēdas izstāstījusi.
Lādei vēl līdzi nācis Zalcmanes kundzes vēsturiskais vērpjamais ratiņš un tītavas. Darbnīcas seno mantu klāstā apskatāms arī ratiņš, kurš savulaik atceļojis no Latgales, padzīvojis Aizputē pie meitas – šai relikvijai ir vairāk nekā 100 gadu.
Mantojums no vecvecmāmiņas
Māla trauki saglabājušies no Lailas vecākiem, kafijas dzirnaviņas – no Lailas vīra Ivo vecvecmāmiņas Annas. Ivo omīte Dzidra audzējusi dārzā cigoriņus, griezusi, grauzdējusi, kaltējusi, malusi, un tad visi dzēruši kafiju. Tas nav bijis nemaz tik sen, ap 1974. gadu, kad Ivo gājis skolā un omītei palīdzējis malt cigoriņus. Laila pārliecināta, ka arī turpmāk dzirnaviņas nepaliks vientuļi stāvam, bet atgriezīsies apritē.
Bufete pie enerģiskās sievietes atceļoja vēl tad, kad pašas darbnīcas nemaz nebija. Kad te ielikta grīda, Lailai šķitis, ka senā bufete tik ļoti piepilda telpu, ka pat vairāk neko nevajag – saimniece nevēlas lietām pārpildītu telpu. Viņas krājumos ir arī veco šujmašīnu galdiņi un pašas šujmašīnas, bet tās atradīs sev vietu kur citur.
“Man pašai nebija tas ienācis prātā, bet Aizputē bija paskrējusi valoda, ka Laila veido muzeju. Man ļoti patīk tās reizes, kad atnāku uz darbnīcu un pāri žogam vai pie tā nolikts maisiņš ar interesantām lietām, atstāta kāda senatnīga manta. Piemēram, pie manis nonākusi viena pastaliņa no Valtaiķu puses. Redzēju, ka tā vientuļa, noputējusi mētājas, un teicu, ka būtu priecīga, ja piederētu man. Kad paskatījos uz zolīti, tur ir tik daudz ielāpiņu, tik daudz cilvēku gaitu iekšā! Ja to sapucē, šī lieta ir atkal skatāma,” priecājas Laila.
Viņas senlietu krājumā ir arī cibiņas, rūpīgi darinātas no bērza tāss, ir uzpirksteņi, pati gan neprotot ar tiem šūt, kaut gan daudzreiz ir pārplīsuši pirksti no diegiem un sadurti ar adatu.
Arī pagalmā ir diezgan vietas, un iepriekšējos gados ģimene te daudz ko sakārtojusi. Tagad Lailas pirmais gājiens, pirms ieiet telpās, ir apraudzīt dārzā katru puķīti, katru koku.
Rotaļlietas ar dvēseli
No rotaļlietām, šķiet, aizputniece visvairāk darina kaķus, bet pašai dzīvē bijis tikai viens murrātājs, ruda kaķene Pūka, kura saimnieci sargāja un pret svešiniekiem izturējās ne visai laipni. Pūka no dzīves aizgājusi, un Laila vairs negrib citu īstu kaķi, pietiek ar rokdarbu un kaimiņmāju minkām, kuri bieži viesojas pagalmā, jūtoties kā saimnieki.
“Kaķi man taps vairumā – ne tikai rotaļlietas, bet arī rotaslietās, cepurēs, cimdos ir iestrādāti šie četrkājaiņi. No rotaļlietām vēl top peles, suņi, zaķi, vardulēni un citi. Daudz strādāju pie rotaļlietām pavisam maziem bērniņiem,” teic meistare.
Katrs darbs prasa ļoti daudz laika, to nevar darīt steigā, īpaši tad, ja tiek radīts no jauna. Vispirms top shēma divos vai trīs variantos, tikai tad var saprast un izlemt par vislabāko.
“Daudz strādāju pēc pasūtījumiem. Vienos no pēdējiem esmu gatavojusi rotaļu lelles – medmāsiņas, augļu un dārzeņu komplektus. Darinu arī plecu lakatus, cepures, cimdus, strādāju ar zīdu, veidoju rotaslietas – krelles, auskarus, nedaudz izmantojot dzintaru. Katrā konkrētajā brīdī jāstrādā ar to, kam ir pieprasījums,” Laila neslēpj, ka pastāv arī tirgus konjunktūra.
Tomēr vienādības zīme ar masveida ražojumiem nekādi nav liekama. “Man ir grūti pateikt, vai veikalā iegādātajām rotaļlietām trūkst dvēseles, bet kaut kā tajās nav. Es pieļauju, ka manas rotaļlietas ir ar dvēseli. Katram darbiņam gabaliņu no sevis iedodu līdzi.”
Tikai nelamājiet par mākslinieci
Ar rokdarbiem Laila darbojusies kopš bērnības. Viņas mamma daudz darināja sedziņas senā izšūšanas tehnikā, mājās vienmēr bijuši balti galdauti, izšūti ar zilu mulinē diegu, plauktu malas bija rotātas grezniem izšuvumiem.
“Kad man pašai bija kādi padsmit gadi, arī mēģināju izšūt sedziņas. Baltas ar zaļiem diedziņiem, bet kā nu sanāca, tā sanāca – tie bija pirmie mēģinājumi. Tapa arī galda salvetes ar gailīšiem virsū,” atminas rokdarbniece. Tagad no rokdarbu veidiem un tehnikām viņai vistuvākā ir tamborēšana, jo tajā varot ļoti dažādi izpausties.
Ja kāds viņu nosaucot par mākslinieci, viņa gan atbild: “Beidziet lamāties!” Laila dara to, kas sagādā prieku, reizē uzskatot, ka pieprot vēl ļoti maz un tajā pašā laikā – arī daudz: “Manā mūžā nepietiks laika, lai izdarītu to, ko es gribētu. Ideju ir pārpārēm.”
Lai katrs atrastu sev pārsteigumu
Aizputnieces biežākie klienti ir no citām Latvijas vietām, bet darbi ceļo pa visu pasauli – tie nonākuši pat Kambodžā, Austrālijā, Japānā, valstu saraksts esot ļoti garš.
“Cilvēki, no manis pērkot lietu, dažkārt lūdz kopā nofotografēties, bet kāda ārzemniece pat kaķi nodēvējusi par Lalu, manas darbnīcas vārdā,” stāsta Laila.
Kad beigsies pandēmija, ikviens ir mīļi aicināts Lailas rokdarbu un veco lietu pasaulē. Vārti būs vaļā katram labam cilvēkam, kurš šurp nāks ar gaišām domām. “Ļoti vēlos, lai katrs, kas šeit ienāks, atrastu pārsteigumu sev,” Lailas iecere ir, lai arī bērniem būtu interesanti un mazie ciemiņi te varētu iziet cauri pasaku tēlu pasaulei. Kad būs iespējams, pagalmā uz ugunskura vārīs pašu dārzā izaudzēto kaķumētru tēju.
Darbs priekam un atelpai
“Man te ļoti patīk. Es bieži sadedzu sveces, un noskaņa ir neaprakstāma. Tas ir ilgi lolots sapnis un neapšaubāmi sirdsdarbs. Dažreiz sastopu cilvēkus, kuri paprasa: “Ko tad tu tur nopelni?” Šīs jau arī nav lietas, par kurām lielu naudu paprasīt. Pašlaik esmu izvēlējusies darīt to, kas man sagādā prieku. Paēduši esam, mums pietiek, bet diemžēl ir arī ļaudis, kuri strādā tikai naudas dēļ. Es nesaku, ka šis darbs ir visam manam mūžam. Var pienākt brīdis, kad man jāmeklē cita nodarbošanās un iešu strādāt algotu darbu, bet tagad man ir tāds atelpas brīdis pārdomām – izdarīt to, ko vēlējos. Dzīve visu saliks pa vietām.
Man jāsaka liels paldies arī manas ģimenes vīriešiem – vīram Ivo, dēliem Aivim un Ārim, jo tieši viņu darbs bija veco māju iztīrīt un atjaunot. Bet adatiņu darbs jau ir mans! Apmeklētājus savā namiņā gribētu sagaidīt ar labām domām ar vēlējumu katram pašam atrast dzīvē prieku, enerģiju. Ieklausīties katram pašam sevī, un tad jau būs labi,” aicina enerģiskā rokdarbniece.
