Surdotulce Inese Višņakova. Tilts starp skaņu un žestu pasauli

Lai varētu strādāt par surdotulci, Inese četrus gadus neklātienē ir mācījusies Sociālās integrācijas valsts aģentūrā (SIVA) Jūrmalā. Lai apgūtu šo profesiju šobrīd, SIVA ir jāstudē divus gadus.

Surdotulkojums aizrauj jau bērnībā

Interese par surdotulkojumu Inesei radās jau bērnībā: "Agrāk bija daudzas pārraides ar surdotulkojumu, tās ļoti mani piesaistīja, mēģināju atkārtot kustības, kuras tur redzēju. Pēc tam sanāca nejauši satikties ar cilvēkiem, kas iepazīstināja ar zīmju valodu."

Ir cilvēki, kuri ar zīmju valodu saskaras jau kopš bērnības, jo kāds no ģimenes locekļiem ir nedzirdīgs, un tā ir iespēja sazināties savā starpā. Dažiem zīmju valoda jāapgūst pēc tam, lai varētu to izmantot profesionālajā darbībā. Inesei zīmju valoda padevās uzreiz: "Liela nozīme tās apgūšanai ir redzes atmiņai, jo jāatceras roku forma, no tās ir daudz kas atkarīgs, tā ir jātrenē, jāmācās pamati."

Katrai valstij sava zīmju valoda

Pirms sākt strādāt par surdotulku un palīdzēt cilvēkiem, vispirms jāapgūst zīmju valoda, tai ir jābūt plastiskai, saprotamai. "Tāpat ir jāmācās tulkot sinhroni – no zīmju valodas uz skaņu valodu un arī otrādi. Ir jāmāk nodrošināt abpusējus dialogus," skaidro Inese. Surdotulkiem ir svarīgi nepārtraukti pašizglītoties, jo valodā bieži vien ienāk dažādi slenga vārdi, un tiem ir jāpielāgojas.

Zīmju valoda tāpat kā arī cita valoda ir jālieto praktiski, lai to varētu attīstīt un tekoši tajā sazināties. "Komunikācija zīmju valodā ir ļoti svarīga, jo tajā ir arī atgriezeniskā saite no nedzirdīgā, līdz ar to jāmācās ne tikai pateikt kaut ko zīmju valodā, bet gan uztvert un saprast, ko man zīmju valodā saka," teic Inese. Turklāt katrai valstij ir sava zīmju valoda, taču pastāv arī starptautiskā zīmju valoda, kas ļauj nedzirdīgiem cilvēkiem visā pasaulē sazināties savā starpā bez grūtībām.

Arī mīmika ir svarīga

Surdotulkam svarīga ir arī sejas mīmika – jo bagātāka, jo labāk var saprast. "Tulkot, nekustinot lūpas, ir iespējams, bet tas ir sausi un neemocionāli, jo emociju dēļ vien ir iespējams saprast, par ko būs saruna," uzsver Inese.

Kaut gan viņa jau daudzus gadus strādā par surdotulci, spilgti atmiņā palicis pats sākums. "Pirmajā dienā man bija iepazīšanās ar darba vidi, otrajā jau bija jādodas uz tiesu tulkot. Toreiz man nebija tik labas zīmju valodas prasmes, nevarēju tik ātri iztulkot, bet domu es spēju nodot, vairāk ar mīmiku – muti un lūpām"” atceras surdotulce.

Inesei visvairāk patīk surdotulka nozīme un atbildība darbā. "Tas, ka varu sniegt palīdzību un atbalstu ikdienā, esmu tilts starp dzirdīgajiem un nedzirdīgajiem. Visvairāk enerģijas prasa tieši pacietība."

Inese atzīst, ka viegli nav: "Ja atdodas darbam, tad ir iespējama pašizdegšana. Ja mīli darbu ar sirdi un tiešām vēlies palīdzēt cilvēkiem, sāc ļoti ņemt pie sirds neizdošanos, visas negatīvās emocijas iekrājas." Tomēr Inese atgādina: "Pareizi izvēlēta profesija ir tad, kad tu jūties vairāk gandarīts par padarīto, nevis domā par neveiksmēm."

Pandēmijas laikā palīdz attālināti

Grūti iedomāties jomu, kuru šobrīd nav skārusi pandēmija – arī surdotulkošana ir to vidū. Inesei pandēmijas laikā visvairāk pietrūkst klātienes saskares ar klientiem: "Skumstu pēc komunikācijas ar cilvēkiem, taču nevaru teikt, ka man ir mazāk darba. Tāpat ir pieejami tehniskie palīgi, planšetes, datori, kurus var izmantot jebkurā vietā."

Šobrīd Inese attālināti sazinās ar klientiem gan zīmju valodā, gan arī tulko informāciju skaņu valodā: "Palīdzam, iztulkojot tekstus, e-pastus, tulkojot palīdzam arī reģistrēties dažādos sociālajos tīklos un vietnēs, kur tas ir nepieciešams."

Ineses pienākums ir arī nodrošināt saziņu starp abām pusēm dažādās iestādēs. "Mana darba ikdiena ir censties būt pēc iespējas vairāk pieejamai, jo klientu ir daudz. Rēzeknē vien ir ap simtu, bet ir vēl dažādi reģioni," darāmajā dalās Inese. "Mums var piezvanīt no Rīgas ar steidzamu lūgumu. Ir jāizvērtē prioritātes, situācijas neatliekamība un steidzamība. Cenšamies cilvēkus apkalpot pēc iespējas ātrāk."

Surdotulku skaits sarūk

Izrādās, surdotulku Latvijā nekad nav bijis daudz. Kad Inese 2003. gadā sāka strādāt par surdotulci, Rēzeknes novadā un pilsētā viņai bija tikai daži kolēģi. "Kad devos komandējumos, kolēģes nevarēja visu paspēt, jo bija ļoti daudz darba," teic Inese. "Pēc tam ar laiku cilvēki gāja mācīties zīmju valodu, tā arī paplašinājāmies. 2019. gadā bijām jau 45."

Inese atzīst, ka surdotulku skaits sarūk sarežģītā darba dēļ. "Pēdējā laikā ir kā ir, jo darbs, protams, nav viegls. Pašlaik ir palikuši 35. Daudzi strādā ļoti ilgus gadus, vecākais tulks jau vairāk nekā 40 gadu strādā šajā profesijā. Mans ieteikums – mācīties par surdotulku, jo tā ir reta profesija, kurā izdodas daudz iemācīties un palīdzēt cilvēkiem," aicina Inese.

Jāpārvar aizspriedumi

Šobrīd vēl joprojām vājdzirdīgus cilvēkus bieži izvairās pieņemt darbā. "Citiem šķiet, ka cilvēks ir norakstāms, ja viņš ir vājdzirdīgs. Tad es cenšos zvanīt un runāt, teikt, ka tādi cilvēki tāpat labprāt strādā, mēģinu nodot emocijas darba devējiem," skaidro Inese.

Ne visas iestādes nāk pretī cilvēkiem, kuriem nepieciešams surdotulks. "Ja ir jātulko kādā iestādē, surdotulkus ne ļoti grib pieņemt, jo klientam esam trešās personas, ne radinieki. Līdz ar to cilvēkiem vajag daudz laika, lai e-pastā vai kā citādi sazinātos ar iestādēm un risinātu savu problēmu."

Uz to Inese atgādina: "Mēs visi esam cilvēki, mums ir jāatbalsta citam citu, īpaši šajā laikā. Vēlu citiem darboties sabiedrības labā, kaut vai, nākot pretī, uzsmaidīt, uzdāvināt smaidu, lai nepazaudējam cilvēciskumu."