Pirmie Āfrikas bēgļi Latvijā ieradās pirms 10 gadiem. Kā viņiem klājas tagad?

Mērķis bijusi bagāta Eiropas valsts, bet tās vietā par viņu mājām kļuva Latvija. Bēgļi bija izlaisti kādā mūsu ostā, tad vesti ar kravas auto, līdz pamesti mežā. Klīduši divas dienas, viņi nobalsojuši busiņu un lūguši aizvest līdz Sarkanajam Krustam. Galu galā somāliešus nogādāja nelegālo imigrantu nometnē Olainē. Neviens ne pret viņiem, ne valdību piketus nerīkoja un parakstus nevāca. Pēc desmit gadiem varam teikt, ka šie cilvēki ir daudz vairāk mūsējie nekā dažs, kurš Latvijā dzīvo gadu desmitiem, bet latviski nevēlas pat ne labdien padot.

Bēgļi bija pateicīgi Latvijas valstij par iespēju dzīvot miera apstākļos, viņi šeit bija paēduši, un mūsu ziemas sals pret to bija nieks – pirmo reizi mūžā afrikāņiem vajadzēja pielaikot cimdus.

Teju gadu somālieši nodzīvoja Olainē. Kad beidzās likumā noteiktais deviņu mēnešu termiņš, viņus no turienes izmeta ārā bez jebkādiem iztikas līdzekļiem.

Somālieši vairākas naktis pavadīja uz soliņiem Vērmanes dārzā, līdz viņiem patvērumu deva toreizējais Rīgas Reformātu draudzes mācītājs Juris Cālītis un viņa kundze Sandra Dzenīte-Cālīte Zvanniekos, kopienā Cēsu novadā, kas pajumti piedāvā bez mājām un ģimenes gādības palikušiem bērniem.

Uz skolu vai pie darba

Drīz vien somāliešu dzīve nokārtojās. Trīs jaunākie – toreiz 15 gadus vecā Azīza ar brāļiem Nasiru (16) un Huseinu (17) – sāka mācības Rāmuļu pamatskolā. Viņu vecāki bija gājuši bojā karā, trijotne nevēlējas atcerēties dzīvi Somālijā, bet bija priecīgi dzīvot miera apstākļos un apmeklēt skolu. Bērni ātri vien iemācījās latviešu valodu un iekļāvās sabiedrībā.

Četri vecākie – Jusufs, Zenita, Salems, Sarū – sāka strādāt Rīgas viesnīcā „Hotel de Rome”, kas viņiem piedāvāja darbu virtuvē. Valsts somāliešiem piešķīra alternatīvo statusu (tas ir līdzīgs nepilsoņu statusam). Afrikāņi iemācījās latviešu valodu un sāka patstāvīgu dzīvi.

“Viņi ātri vien iekļāvās sabiedrībā, jo nedzīvoja noslēgtā vidē, kā, piemēram, Muceniekos, nesēdēja uz pabalstiem. Viņi uzreiz bija sabiedrībā, bija cilvēkos, atrada darbu,” saka Sandra Dzenīte-Cālīte.

Pirmos pāris gadus pēc somāliešu ierašanās Latvijā sabiedrība izrādīja pastiprinātu interesi: pie viņiem viesojās gan žurnālisti, gan politiķi. Tagad viņus reti kurš vairs atceras, jāteic, arī paši somālieši vairs nevēlas plašu publicitāti.

Viņu audžumamma, kā var saukt Sandru, atklāj, kas noticis viņas aizbilstamo dzīvē šajos gados. Azīza pērn apprecējusies ar latviešu puisi Arti un tikusi pie skanīga un latviska uzvārda – Balode. Abi jaunie vecāki audzina dēliņu Mikaēlu, kuru Sandra mīļi sauc par Mikiņu. Pāris pašlaik ir Latvijā, bet drīz brauks uz Dāniju, jo Arta darbs saistīts ar ārzemēm.

Strādā viesnīcā, muzicē pa Eiropu

Azīzas brāļi Huseins un Nasirs atraduši labu darbu viesnīcu servisā. Nasirs gan nav liels mājās sēdētājs, jo viņš kopā ar kādu brazīlieti un dažiem latviešiem apceļo Eiropas valstis un uzstājas kā ielu muzikants. Tas ir Nasira hobijs, un ceļot viņš var atļauties. Nasirs ilgi krājis naudu automašīnai un nu ir nopircis „Volvo”, par ko viņam ir liels prieks.

Zvanniekos uz dzīvi gribēja palikt arī 19 gadu vecais Sarū, bet, kā stāsta Dzenīte-Cālīte, tas nebija iespējams, jo jaunietis jau bija pilngadīgs. Sarū bija visatraktīvākais no afrikāņu kompānijas, vienmēr gatavs runāt ar presi. Tagad viņš ir apprecējies ar latviešu meiteni, un abi devušies strādāt uz ārzemēm.

Iedzīvojušies Latvijā

Jusufs un Zenita jau Latvijā ieradās kā pāris. Pirms pāris mēnešiem Jusufs atbraucis viesos uz Zvanniekiem un pastāstījis, ka abi ir iedzīvojušies Latvijā un strādā. Sīkāk gan par savu dzīvi viņš plašsaziņas līdzekļiem negrib atklāt.

Diemžēl viens no bēgļiem – Salems, kurš Latvijā ieradās jau kā vīrs ap 40 gadiem – jau ir aizsaulē. Viņu Zviedrijā pieveikusi slimība.