Pacienta tiesības atteikties no atdzīvināšanas vai dzīvības uzturēšanas: Saeimā skatīs grozījumus
Saeima šodien nodeva izskatīšanai komisijās virzītos likuma grozījumus, ka pacientam noteiks tiesības attiekties no atdzīvināšanas ārstniecības metodēm vai dzīvību uzturošās ārstniecības.
Grozījumus virza vairāku Saeimas politisko spēku deputāti Andris Skride (AP), Dace Rukšāne-Ščipčinska (AP), Anda Čakša (JV), Edmunds Teirumnieks (NA), Ieva Krapāne (KPV LV), Gundars Daudze (ZZS), Ralfs Nemiro (KPV LV), Marija Golubeva (AP), Krista Baumane (AP), Inese Voika (AP), Aigars Bikše (AP), Gatis Zamurs (AP) un Juris Pūce (AP).
Jau pašlaik likumā ir noteikts, ka pacientam ir tiesības atteikties no ārstniecības pirms tās uzsākšanas, no ārstniecībā izmantojamās metodes, neatsakoties no ārstniecības kopumā, vai atteikties no ārstniecības tās laikā.
Rosināties grozījumi Pacientu tiesību likumā paredz noteikt jēdzienu "informēta nepiekrišana" - pacienta atteikšanās no atdzīvināšanas ārstniecības metodēm vai dzīvību uzturošās ārstniecības, kuru viņš dod rakstveidā vai elektroniski, turklāt dod to brīvi, pamatojoties uz ārstniecības personas savlaicīgi sniegto informāciju par ārstniecības mērķi, risku, sekām un izmantojamām metodēm.
Rosināts noteikt, ka pacientam ir tiesības atteikties no atdzīvināšanas ārstniecības metodēm vai dzīvību uzturošās ārstniecības (informētā nepiekrišana), ja pacienta nāve nav novēršama vai ja slimība, vecums, negadījums radīs pacientam tādus veselības traucējumus, kuru dēļ pacients nespēs patstāvīgi par sevi garīgi vai fiziski rūpēties.
Piedāvāts noteikt, ka pacientam būtu tiesības izteikt rīkojumu (informētā nepiekrišana) jebkurā laikā, un to reģistrē vai veic tajā izmaiņas, izdarot atzīmi vienotajā veselības nozares elektroniskajā informācijas sistēmā.
Pacienta rīkojums būtu saistošs arī tajā gadījumā, ja pacients sava veselības stāvokļa vai vecuma dēļ pats nespētu pieņemt attiecīgo lēmumu un minētais rīkojums ir nosacīts ar gadījuma iestāšanos, kuram tas tika izteikts.
Ārstējošajam ārstam būtu jāinformē pacientu par šā minētā lēmuma iespējamām sekām.
Pēc ārstējošā ārsta sniegtās informācijas saņemšanas pacients ar savu parakstu apstiprinās lēmumu par atteikšanos no ārstniecības vai par tās pārtraukšanu, atteikšanos no ārstniecībā izmantojamās metodes, atdzīvināšanas ārstniecības metodēm vai dzīvību uzturošās ārstniecības, norādot, ka ir saņēmis attiecīgo informāciju. Ja pacients savu lēmumu nemaina, ārstējošā ārsta pienākums ir mudināt viņu apmeklēt citu ārstu, norādīts likumprojektā.
Kā likumprojektā anotācijā skaidro iesniedzēji, iespēja personai izteikt savu gribu iepriekš to reģistrējot, ja persona nevēlas, lai tai tiktu veikti atdzīvināšanas pasākumi vai tā tiktu pieslēgta dzīvības uzturēšanas iekārtām, ir izplatīta prakse visā pasaulē. Tā ir ieviesta saskaņā ar cilvēktiesību attīstību, lai nodrošinātu personas autonomijas ievērošanu un integritātes aizsardzību, kā arī, ir cieši saistāma ar cilvēka cieņas principa ievērošanu ārstniecībā, norāda deputāti.
Parlamentārieši skaidro, ka pašreizējais regulējums nosaka, ka personai ir tiesības piekrist vai atteikties no ārstēšanas tikai tad, ja persona ir rīcībspējīga paust savu gribu. Savukārt, gadījumos, kad personas veselības stāvokļa dēļ vai vecuma dēļ nevar paust savu gribu - tiesības izlemt par ārstniecību ir personas piederīgajiem vai ārstu konsīlijam. Bet gadījumos, kad personas dzīvība ir apdraudēta, ja kritiskas situācijas dēļ nav iespējams saņemt attiecīgu piekrišanu, konkrētās personas veselības labā var nekavējoties veikt jebkuru medicīniski nepieciešamu darbību.
Tāpēc pašreizējā situācijā pacients var atteikties no ārstēšanas tikmēr, kamēr ir rīcībspējīgs, bet nonākot situācija, kad tas nespēj pieņemt lēmumu - tā autonomija netiek ņemta vērā un ārstniecības persona veic neatliekamos pasākumus, tai skaitā pacienta atdzīvināšanas pasākumus un pieslēgšanu dzīvības uzturēšanas iekārtām, kas ne vienmēr ir saskaņā ar pacienta gribu.
Politiķi atsaucas uz ekspertu secināto, ka Latvijā nav vienota mehānisma, kā vispārīgi rakstveidā juridiski saistoši noformēt pacienta gribu attiecībā uz gadījumiem, kad pacients nebūs spējīgs lemt par savu aprūpi (izņemot nākotnes pilnvarojumu gadījumā tiktāl, ciktāl definēts pilnvarojuma apjoms, kas tad realizējams caur pilnvarnieku).
Praksē pacienti nereti gribas izteikumus dokumentē pašrocīgi un nēsā tos kabatā. Kaut arī pašrocīgs gribas izteikums ir gribas izteikums, ir problemātiski pārliecināties par tā patiesumu, kā arī ir citas problēmas saistībā ar šādu pašrocīgu apliecinājumu.
Lai arī likuma grozījumu primārais mērķis ir nodrošināt personas autonomijas principa ievērošanu pacienta ārstēšanas procesā, nodrošināt personas cilvēktiesību ievērošanu un cieņu pret personas pausto gribu, normas ieviešana sniegs arī citus ieguvumus, pauž deputāti.
Politiķi norāda, ka tiks atvieglota lēmuma pieņemšanu ārstiem un pacienta piederīgajiem gadījumos, kad persona ir neārstējami slima un tai ir prognozējama nāve, bet personas atdzīvināšana vai pieslēgšana dzīvības uzturēšanas iekārtām "tikai paildzinās pacienta dzīves laiku, radot tam papildus ciešanas".
Tāpat tikšot samazināti veselības budžeta izdevumus, kas pašlaik tiek novirzīti uzturot pie dzīvības uzturēšanas iekārtām neārstējami slimus pacientus, kuru nāves iestāšanās tiek atlikta, bet ne novērsta.
Deputāti norāda, ka sabiedrībā pieaugs uzticēšanās valstij kā demokrātiskai valstij, kurā tiek ievērotas cilvēka pamattiesības, tai skaitā Satversmes 94. un 95.pantā noteiktās tiesības uz personas neaizskaramību, cilvēka godu un cieņu, kā arī ņemtas vērā neārstējami slima pacienta tiesības uz cieņpilnu nāvi.
Likumprojekta izstrādē notikusi konsultēšanās ar vairākām pacientu un mediķu organizācijām.
