Olas Lieldienām? Varbūt no strausa?

“Strausu ferma ir ģimenes uzņēmums, iztiekam bez papildspēkiem. Darbus organizēju es, vecākais dēls Dāvis ir atbildīgs par barības gādāšanu un barošanu, meita Undīne, kā tagad gudri saka, ir mārketings un viesu uzņemšana, reizēm piepalīdz vidējais dēls Reinis. Viņš mums ir galdnieks, tad arī darbojas ar aploku un mītņu remontu,” stāsta Dainis. “Mēs cenšamies visu iespēju robežās darīt paši. Undīne un vedekla Līva no strausa spalvām gatavo auskarus, dekorus, atslēgu piekariņus.”

Svinēs apaļu jubileju

Arī šajās Lieldienās Laugaļu ģimene plāno kādu strausa olu nokrāsot un gaida ciemiņus, mazās grupiņās drīkst ierasties arī tagad, lai izrautos no ikdienas.

Šogad "Mazzariņu" fermai apritēs desmit gadu jubileja. Kā tas viss aizsācies? Sākumā bijusi ideja atrast ko īpašu, jo Zemgalē jau audzē kviešus, miežus, rapsi, kartupeļus, bet Laugaļiem gribējies savu nišu.

“Daudz par strausu audzēšanu lasījām grāmatās, apmeklējām citas fermas Latvijā. Strausu bizness ir tāds mainīgs, daudzas fermas gadu gaitā jau likvidētas. Braucām pie saimniekiem, lai saprastu, kāpēc viņi to lietu metuši malā, lai kļūdas neatkārtotu. Tad pirms desmit gadiem, 14. jūlijā, atvedām pirmos 25 cāļus. Mūs jau dikti sabiedēja – puse aizies postā, daudz nesacerieties,” atminas Dainis.

Ātri, stipri un stresaini

Daiņa sieva Žanna bija veterinārārste, un viņai tā bija goda lieta – pierādīt citiem, ka tik vienkārši nepadosies. Un izdevās, tikai trīs vai četri cāļi atkrita no kopējā bara tīri nezināšanas dēļ. “Ja strauss ir labā vidē, labturības noteikumi ievēroti, svaigu gaisu paelpo, tad viņi neslimo. Nav vajadzīgas ne vakcīnas, ne, pasarg dievs, antibiotikas,” teic saimnieks.

Lielākā problēma strauskopībā ir traumatisms. Pasaulē lielākajam putnam (augumā līdz 2,8 metriem, svarā līdz 160 kilogramiem) ir divas lielas, spēcīgas kājas, katrai tikai divi pirksti, var sasniegt ātrumu līdz 70 kilometriem stundā.

Strauss no dabas ir ļoti ziņkārīgs un stresains. “Vajag tikai kaut kur aizķerties, tas vēl vairāk sāks uztraukties un var sev nodarīt pāri. Ja viss bars sadzird kādu troksni, visiem kopā ir jāskrien. Gadās, ka kāds paslīd, izmežģī spārnu,” stāsta Dainis, piemetinot, ka desmit gados neviens putns nav gājis bojā slimošanas dēļ. Nu to saime mērāma jau 40 galvās.

Strausiem patīk spīdīgas lietas, labprāt cilvēkam no galvas norauj cepuri. Savā prātā tie ir pārliecināti, ka ir lieli putni, un nebaidās ne no viena, kas augumā zemāks. Āfrikas savvaļā strausi nerespektē pat lauvas, kur nu vēl mazākus dzīvniekus. “Spēriens ir viņa galvenais ierocis. Tas ir diezgan stiprs, un var būt letāls iznākums, piemēram, šakālim,” skaidro Dainis.

Veselīgi veģetārieši

Saimnieks zina teikt, ka ir gadījumi, kad strauss var brīvībā nodzīvot līdz 70 gadiem: “Mūsu vecākais eksemplārs ir desmit gadus vecs, izskatās smuks un bez vecuma pazīmēm.” Zoodārzu pieredze liecina, ka nebrīvē strausi dzīvo ap 40 gadu.

Šie putni pēc savas būtības ir veģetārieši – pamatbarība ir zaļa zāle, spēkbarība, dažādu graudu maisījums, un Laugaļi nodrošina visu, lai aug veselīgi un ražīgi. Ziemā viņu lolojumi ļoti labi barojas ar sienu, nesmādē arī dārzeņus: bietes, burkānus, kāpostus.

Sākumā bijusi doma fermu veidot kā lielražojošu – audzēt strausus gaļai un olām, arī to āda ir ļoti augstvērtīga, daiļamata meistari veido makus, somas, jostas un daudz ko citu. Spalvas izsenis bijušas krāšņuma un spozmes aksesuārs – liktas pie cepurēm, tērpiem, izmantotas galda dekoros, spilvenos gan ne. Putniem gan tā bija teju katastrofa, 18. gadsimta beigās strausu pasaulē bija palicis pavisam maz – izšauti spalvu skaistuma dēļ.

No vienas olas omlete 10 personām

Tagad katru dienu atskan zvani, taujājot pēc olām Lieldienu galdam, šajā laikā tām ir lielākais pieprasījums visā gadā. Taču šogad ar tām ir krīze, atzīst strauskopis. Ziemā putni nedēj, sāk to darīt februārī, martā. Tagad ir dzīvā rinda, viens pasūtījums saņemts no Dobeles bērnudārza, jo audzinātāja grib pārsteigumu bērniem – parādīt un pastāstīt par strausu olu un beigās pusdienās apēst omletē.

“Esam paši uz Lieldienām krāsojuši strausa olas, bet vārīšana nav tas labākais – šis process aizņem ilgāk par stundu. Baltums paliek zilgans, pliekans. No uzturvērtības viedokļa strausa ola ir tāda pati kā vistas, ir daudz dzeltenuma, baltums ir apmēram 800 līdz 900 mililitru. Pēc garšas sanāk normāla omlete desmit personām,” pārliecinājies Dainis.

Viņš dzirdējis, ka daudzi pēc strausa olas pagatavošanas čaumalu kā suvenīru noliek plauktā, pat apglezno. Omlete ir vienīgais ceļš, kā čaumalu saglabāt. “Izurbjam caurumu, izkratām olas saturu, izskalojam čaumalu, un suvenīrs gatavs,” pamāca Dainis.

Tāds saldējums vienīgajiem Latvijā

Tāpat kā daudziem šajā laikā Laugaļiem nācies pārdomāt, ko darīt tālāk, jo strausa gaļu lielākoties izmanto restorāni, no kuriem daudzi slēgti. “Tagad attīstām privāto klientu loku. Bija domas arī par meistarklasēm. Līdzko kaut ko palaidīs vaļīgāk, ir jau grupa salasījusies, kas gribētu apgūt steika un tartara gatavošanu,” priecājas Dainis.

Strausa gaļa ir ļoti augstvērtīga, pēc garšas līdzinās liellopam – sarkanā krāsā, tauku nav, dzelzs daudz. Uz vasaras sezonu piedāvājuma klāstu papildina desas. “Ļoti populāras ir ziedes. Strausu tauki ir dziednieciski – regulē ādas elastību, mitrumu. Daudzi brauc tikai pēc tiem,” slavē saimnieks

“Visu laiku jāizdomā kas jauns. Pērn mēs ieviesām strausu olu saldējumu, un šogad atkal būs. Tas tapis sadarbībā ar "Skrīveru mājas saldējumu". Klāt ir piens un viss pārējais, bet neatņemama sastāvdaļa ir strausu olu dzeltenums. Tāds mums Latvijā ir vienīgajiem,” lepojas Dainis.

Lasītājiem viņš novēl: “Lai Lieldienās laiks patīkams, lai var izbaudīt! Noteikti vajag pieturēties pie latviešu tradīcijām – daudz izšūpoties, lai odi vasarā nekož, bet brokastīs un pusdienās pa olai jāapēd!” Ar strausa olu gan vienā reizē tikt galā viegli nebūs – tomēr divi kilogrami, pietiks vismaz līdz Otro Lieldienu pusdienām!