Atvadās no mūžībā aizgājušā bijušā politiķa Māra Grīnblata
Piektdien, 19. martā, ģimene, tuvinieki un citi piederīgie teica ardievas mūžībā aizgājušajam bijušajam politiķim Mārim Grīnblatam.
Nenovērtētais politiķis Māris Grīnblats - par viņsaulē aizgājušo Latvijas neatkarības atjaunotāju atmiņās dalās kolēģi un prezidents
14. martā 66 gadu vecumā pēc ilgas slimības no dzīves šķīrās viens no Latvijas valsts neatkarības pamatlicējiem, piecu Saeimas sasaukumu deputāts Māris Grīnblats. Pēdējos desmit gadus viņš aizvadīja visai nepamanīts, tomēr paliekot politikā. Daudzi žurnāla "Kas Jauns" aptaujātie kolēģi un domubiedri uzskata – Grīnblats ir viens no Atmodas laika spilgtākajiem politiķiem, taču viņa loma palikusi līdz galam nenovērtēta.
Neatkarības atgūšana un Pilsoņu kongress
Māris Grīnblats dzimis 1955. gadā Kuldīgas apkārtnē, 1982. gadā absolvēja Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti, kādu laiku strādāja par skolotāju Madonā un jau 1988. gadā iesaistījās neatkarības atgūšanas procesos, iestājoties Latvijas Tautas frontē (LTF). Viņš vadīja LTF Madonas nodaļu un darbojās arī tās Domē. Izrādās, ka Grīnblats vēl 1979. gadā iekūlies nepatikšanās ar pastāvošo varu, jo bijis iniciators un līdzautors pretpadomju lugai "Cūku mednieks", kuru tikai 1988. gadā atļāva publicēt žurnālā "Avots". Ņemot vērā LTF sākotnēji visai piesardzīgo attieksmi, nevarot izšķirties, kādā tieši formā atjaunot Latvijas neatkarību, Grīnblats kļuva par vienu no Pilsoņu kongresa dibinātājiem un vadītājiem – šī organizācija uzskatīja, ka valsts ir jāatjauno tikai un vienīgi pirmskara formātā.
Saeimas deputāts no Nacionālās apvienības Aleksandrs Kiršteins, atceroties tos laikus, saka: “Es uzskatu, ka Māris Grīnblats ir viens no visnenovērtētākajiem politiķiem valstī. Atceroties neatkarības atgūšanas laiku un īpaši visas vēlākās peripetijas ap robežlīgumu ar Krieviju Abrenes atdošanas kontekstā, viņš bija viens no tiem, kas šajā līgumā tomēr iespēlēja okupācijas faktu pieminēšanu.
Ja tā nebūtu noticis un mēs Abreni būtu atdevuši bez šīs atrunas, tad Krievija mūs varētu uzskatīt par jaunu valsti, nevis neatkarīgās Latvijas tiesību pārņēmēju un turpinātāju.
Tad mēs būtu kārtīgās auzās ar visiem nepilsoņu statusiem un tamlīdzīgi. Viņš arī bija viens no tiem, kas ļoti stingri iestājās par īpašumu tiesību atjaunošanu un likumdošanas pārņemšanu; vēlāk jau kļuva skaidrs, ka ne visi likumi mūsdienās darbojas, bet tajā laikā tas bija ļoti svarīgi. Es viņu noteikti liktu politiķu tā laika Top 5, kuri izdarījuši visvairāk juridiski korektu izvēļu neatkarības atgūšanā.”
Viņš gan arī atzīst, ka bija lietas, kurās Grīnblats bijis nedaudz utopisks. Kiršteins atcerējās laiku, kad Pilsoņu kongress aicinājis iedzīvotājus atteikties no Latvijas pilsoņu pases un izmantot tikai šā kongresa izsniegtās apliecības. Kad pēc pāris gadiem kādā braucienā saticis Grīnblatu Kanādā, tad pajautājis – nu, vai tad ar Pilsoņu kongresa pasi šurp atbrauci? Nē, tomēr esot atbraucis ar Latvijas pilsoņa pasi.
Tēvzemei un Brīvībai
Pilsoņu kongresu Grīnblats vadīja līdz 1993. gadam, paralēli izveidojot arī partiju 18. novembra savienība, tomēr tā laika politiskajā situācijā virsroku ņēma ideja par lielākas nacionālo spēku apvienības veidošanu, un viņš kļuva par vienu no "Tēvzemei un Brīvībai" (TB) izveidotājiem. Pēc nostāstiem, viņš bijis arī šā nosaukuma autors, un, lai arī politiskie konkurenti Grīnblatam toreiz pārmeta šo vārdu “nočiepšanu” no Brīvības pieminekļa, tā, nenoliedzami, bija laba ideja un nostrādāja perfekti. Bijušais politiķis Juris Dobelis atceras: “Ar Māri esam ilgi plecu pie pleca strādājuši. Es nācu no Latvijas nacionālās neatkarības kustības (LNNK), viņš no TB, un idejiski, protams, mums dažas atšķirības bija. Viņš bija apvienotās frakcijas vadītājs, es viņa vietnieks. Cilvēcīgi varu teikt, ka šobrīd mums ļoti pietrūkst tādu politiķu kā Māris.
Neatceros nevienu situāciju, kad viņš būtu mēģinājis kādos politiskos procesos gūt savu labumu vai kaut kur bīdīt kādus savus cilvēkus.
Viņš bija kolosāls komandas cilvēks, kurš vienmēr spēja argumentēt savu viedokli, bet tajā pašā laikā to nevienam neuzspieda.”
Ar labiem vārdiem Grīnblatu piemin arī Saskaņas deputāts Andrejs Klementjevs: “Saeimā es ienācu kā jauns puisis 25 gadu vecumā, ar Grīnblatu ilgus gadus strādāju Sociālo un darba lietu komisijā. Tas bija laiks, kad mēs faktiski no jauna sākām veidot visu sociālās likumdošanas bāzi, un es no viņa ļoti daudz ko iemācījos. Viņš vienmēr bija sagatavojies konkrēta jautājuma izskatīšanai, vienmēr runāja argumentēti un nekad nepacēla balsi. Protams, ka mēs it kā bijām ideoloģiski pretējās nometnēs, un viņa uzstāšanās reizēs no tribīnes mēs arī bieži to dzirdējām, tomēr, kad notika darbs komisijā, mums bija ļoti lietišķa un laba sadarbība. Viņš bija tipisks komandas spēlētājs, ļoti atšķīrās no tagadējiem bļaurīgajiem politiķiem.
Līdzīgi Grīnblatu atceras arī bijušais Saeimas deputāts Augusts Brigmanis: “Kad Saeimas tribīnē kāpa Māris Grīnblats, zālē vienmēr iestājās klusums, jo viņš nekad negāja uzstāties runāšanas un izrādīšanās dēļ. Viņš vienmēr runāja par lietu, bet dažreiz, protams, no kreisā flanga kāda ūjināšana skanēja. Kā par kolēģi es varu teikt tikai labāko, jo esam kopā strādājuši koalīcijas padomēs – viņš bija ļoti zinošs, vienmēr ieturēts un pieklājīgs, viņa teiktajā vienmēr bija vērts ieklausīties.”
Saeimas krēslā Grīnblats bija no 5. līdz 9. Saeimai. Parlamenta 6. sasaukuma laikā, 1995. gadā, viņš arī piekrita kandidēt uz Ministru prezidenta amatu, lieliski gan apzinoties, ka šis pasākums ir lemts neveiksmei. Kiršteins atceras: “Māris piekrita, ka viņu virza par Ministru prezidenta kandidātu, un faktiski ļāvās, lai kopīgas idejas vārdā viņu pamet zem tanka, ļoti labi zinot, ka to dažu balsu pietrūks. Tas bija laiks, kad pie varas rāvās Joahims Zīgerists, partija "Saimnieks" un Vienības partija ar Albertu Kaulu, un tur varēja sanākt kārtīgs kreiso pasākums. Uzņemoties šo nomināciju, Māris vienkārši visiem deva laiku sakārtot laukumu, un jau pēc tam Ziedonis Čevers palika aiz strīpas ar 50 balsīm, bet viņa palīdze – ar jau sagatavotām apsveikuma puķēm rokās. Tad nāca Andra Šķēles pirmā valdība, sākās mežonīgā valsts uzņēmumu privatizācija, un tolaik diemžēl arī nacionālo spēku politiķi sadalījās divos spārnos: vieni gribēja turpināt darbu ideju vārdā, citi iesaistījās privatizēšanas un saimniekošanas šeftēs, un Mārim tas vairs nelikās pieņemami – viņš jūtami apjuka un sāka izkrist no aprites.”
Laiks Nacionālajā apvienībā
2010. gadā 10. Saeimas vēlēšanās startēja jauns politiskais spēks Nacionālā apvienība (NA), kas izveidojās, apvienojoties partijām "Tēvzemei un Brīvībai/LNNK" un Raivja Dzintara vadītajai "Visu Latvijai". Jaunie un atraktīvie politiķi kopējā sarakstā bez īpašām pūlēm apsteidza vecos, nogurušos, arī Grīnblats Saeimā vairs ievēlēts netika. Iespējams, ka NA no tā tikai ieguva, jo pieredzējušais politiķis kļuva par partijas Saeimas frakcijas vecāko konsultantu un par tādu palika arī visu šo laiku. Raivis Dzintars: “Viņš ir palīdzējis noformēt ļoti daudz dažādu likumdošanas iniciatīvu, piedalījies diskusijās un stratēģijas izstrādāšanā svarīgos jautājumos – vārdu sakot, viņš ir bijis mums ļoti svarīgs cilvēks. Lai raksturotu viņa darba stilu, pieminēšu vienu gadījumu. Pirms pāris gadiem viņam bija dzimšanas diena, un frakcijā notika atzīmēšana. Es viņam pajautāju – ņemot vērā tavu ļoti ilgo un dažādo politisko pieredzi, kas ir tā galvenā atziņa, ko tu šajā laikā esi guvis un varētu ar mums padalīties? Viņš bez apdomāšanās atbildēja – esmu sapratis, ka politikā galvenais ir nevis atsevišķu zvaigžņu, bet komandas darbs.
Viņš nekad nemēģināja kādu ietekmēt vai uzbāzties ar savu viedokli, bet precīzi darīja savu darbu, un nekad nav bijuši arī kādi viņa mēģinājumi atgādināt savu augsto pozīciju pagātnē.
Pēc 10. Saeimas vēlēšanām viņš vairs nebija pierunājams iet vēlēšanu sarakstā, kaut arī aptaujas un reitingi rādīja, ka viņam noteikti būtu liela iespēja tikt ievēlētam. Arī šī raksta autoram, Grīnblatu satiekot Saeimas gaiteņos, ir gadījies pajautāt – bet kāpēc vairs ne? Viņa atbilde skanēja: “Katram un visam ir savs laiks, un tas laiks ir pašam jājūt”.
Levits par Grīnblatu
Arī Valsts prezidents Egils Levits atsaucās uz žurnāla "Kas Jauns" lūgumu un padalījās savās atmiņās par Māri Grīnblatu.
“Pirmā iepazīšanās ar Māri Grīnblatu man bija 1989. gada pavasarī, kad caur trešajām personām sarunājām tikšanos ar viņu un Aigaru Jirgenu Arkādijas parkā. Tā notika it kā konspiratīvi, bet es, protams, nezinu, vai čeka mūs toreiz izsekoja vai ne. Viņš jau pirms tam bija lasījis manus rakstus par Latvijas valsts nepārtrauktību, tie Atmodas laikā nelegāli bija pavairoti un cirkulēja Latvijā. Viņš ļoti skaidri izprata šo koncepciju, kas vēlāk, arī lielā mērā pateicoties Mārim, kļuva par Latvijas valsts atjaunošanas pamatu. Mani jau toreiz ļoti pārsteidza viņa skaidrā doma, precīzie jautājumi un, es teiktu, arī demokrātiska jurista pieeja, kurā nebija ne miņas no padomju domāšanas miglas, kurai toreiz sākotnēji bija jālaužas cauri sarunās ar citiem Atmodas līderiem, kuriem vispirms bija jāpieņem doma, ka Latvijai nevis jāatdalās no PSRS, bet gan jāatjauno sava valsts.
Pēc tam vairākkārt tikāmies vēl tā paša gada vasarā un rudenī, kad radās Pilsoņu kustība, kas juridiski nostiprināja šo koncepciju. Trijatā kopā ar Māri un Aigaru apspriedām un precizējām Pilsoņu kustības pamatdokumentus. Pilsoņu kustība un līdz ar to arī Māra un Aigara loma mūsu valsts atjaunošanā diemžēl vēl nav pietiekami novērtēta.
Kad 1995. gadā Māris tika aicināts par Ministru prezidentu, viņš man zvanīja un jautāja, ko es domāju, jo bija paredzams, ka viņam Saeimā balsu nepietiks. Es toreiz teicu, ka viņam tas noteikti jāmēģina un pat tad, ja arī viņš zaudēs, tas tomēr būs skaidrs politisks signāls, ka latviskie spēki nepadodas.
Kopš Atmodas esmu ar Māri palaikam saticies, un viņš ar savu dziļo politisko un filozofisko skatījumu vienmēr man ir devis jaunas atziņas. Viņš bija vienreizīga personība Latvijas politikā. Jāpiemin arī viņa 1990. gadā izdotā grāmata "Valstiska cilvēka kanons", kas ir īpatnēja, ironiska, it kā ķīniešu filozofijā balstīta politiska eseja par attiecībām starp indivīdu un valsti.”
Citas ziņas un notikumi - žurnāla "Kas Jauns" šīs nedēļas numurā!
