Covid-19 nav sliktākais, kas ar cilvēku var notikt
Aicinu cilvēkus pieņemt šos apstākļus bez īpaša stresa, nebaidīties un pēc iespējas ievērot galvenos Covid-19 pandēmijas laika noteikumus. Tā intervijā portālam Jauns.lv saka jelgavniece Marija Kolneja (77 gadi). Viņa arī mudina saglabāt optimismu pat ārkārtējās situācijas laikā: "Gan jau Covid-19 beigsies. Kara laiki pārdzīvoti, okupācija pārdzīvota, Sibīrija pārdzīvota. Covid-19, salīdzinot ar to, ko izcietusi tauta, ir pupu mizas!"
Viņa atklāj, ka pandēmijas laikā jūtas labi un ir optimisma pilna. "Es esmu aktīva. Pesimists nevar būt aktīvs."
Nav jājūk prātā, ja nevar aizbraukt uz ārzemēm
Marijai nepatīk, ka daļa cilvēku pandēmijas laikā neievēro trīs galvenos noteikumus: sejas masku valkāšanu, distancēšanos un roku mazgāšanu.
"Tas, man liekas, jebkuram cilvēkam ir tik ļoti vienkārši ievērojams. Un es nevaru saprast, kāpēc cilvēki par to visu šūmējas, bet šos parastos noteikumus neievēro!"
Ne jau visi, bet daļa ļaužu tos neievēro, Marija teic, uzsverot: "Katram jau nepieliksi policistu klāt, lai kontrolē, ja nav apziņas."
Viņa atsaucas uz kara laikā piedzīvoto. "Tie, kas tika izsūtīti uz Sibīriju, nejuka prātā, viņiem nebija psiholoģiskās krīzes. Man liekas, ka šodien mēs trakojam aiz pārpilnības, jo jājūk prātā tāpēc, ka nevar aizbraukt uz ārzemēm. Mana vecuma cilvēkam tas nav saprotams!"
Nejūtas vientuļa un atstāta
Marijas vīrs pagājušajā gadā devās mūžībā, tāpēc tagad viņa dzīvo viena pati. "Bet es nejūtos atstāta. Man piezvana bērni, man ir savas intereses, piemēram, paskatos internetā, palasu grāmatas, komunicēju "WhatsApp" ar saviem paziņām." Sieviešu dienā viņa saņēmusi lielu pulku apsveikumu.
"Es tiešām nejūtos, ka man būtu smagi saistībā ar Covid-19. Man baiļu nav, jo galu galā mēs esam tajā iesaukumā, kas jāpieņem. Man vienalga, vai es nomiršu no Covid-19 vai infarkta, kad laiks pienāks. Man nav par to jāuztraucas!
Ko man tagad uztraukties, ka es miršu no Covid-19! Tas nav nevienam paredzams un par to nav jātrako. Galvenais saglabāt mieru un vēsu prātu, ievērot šos trīs noteikumus un dzīvot uz priekšu!"
Ik dienas vismaz daži kilometri
Arī pandēmijas laikā viņa cenšas doties ikdienas pastaigās. "Es katru dienu eju ārā. Atkarībā no laika apstākļiem un garastāvokļa es nūjoju divus, trīs vai sešus kilometrus. Ārā es vienmēr cenšos iziet," viņa teic un paskaidro, ka pastaigās dodas ar vietējās pensionāru biedrības draudzeni, kas dzīvo netālu un ar ko kopā saimnieko pa dārziņu.
Vienlaikus seniore cenšas nečupoties ar citiem cilvēkiem.
Nesen saņēma pirmo poti pret Covid-19
"Viss notiek! Manā dzīvē nekas nav mainījies! Es esmu saglabājusi mieru," viņa saka, piebilstot, ka nesen saņēma pirmo "AstraZeneca" poti pret Covid-19. Tas noticis bez trakošanas un skriešanas pieteikties.
"Mani ģimenes ārsts paaicināja," Marija skaidro un uzsver, ka arī pandēmijas laikā cenšas dzīvot, kā bija ierasts iepriekš: bez bailēm, bez stresa.
"Man krīt uz nerviem sabiedrības trakošana arī par vakcināciju, ka viens otram skrien pretī, it kā nepietiktu. Bet ātri vien būs tā, ka nebūs cilvēku, kas potējas!
Tie ir sīkumi, kas parāda mūsu sabiedrības nenovīdību: katrs cenšas, ka tikai man tiktu un es pirmā dabūtu." Viņa atsaucas uz Bībelē rakstīto, ka pirmais lai ir pēdējais, bet pēdējais lai ir pirmais, kā arī tas, kurš grib būt kungs, lai ir kalps.
Otrā pote pret Covid-19 ir plānota 21.aprīlī, un Marija priecājas, ka pēc pirmās devas nebija nekādu sliktu reakciju: ne galvassāpju, ne apsārtuma. "Mans lozungs ir: galvenais nebaidīties un paļauties. Kas notiks, tam būs jānotiek."
Viens potē, septiņi uzrauga
Marija daudzus gadus nostrādāja par pediatri un tāpēc tagad uzskata, ka nav pareizi, ka vakcinācijas procesā ir salīdzinoši maz darītāju, bet ļoti daudz dažādu pārbaudītāju un uzraudzītāju. Nevajadzētu būt, ka katram vakcinētājam jāatskaitās dažādiem dienestiem un iestādēm. Viņa notiekošo salīdzina ar latviešu parunu "Viens ar lāpstu, septiņi ar karoti."
Tāpat viņa uzskata, ka speciālistiem būtu vairāk jāanalizē Covid-19 saslimšanas vietas. Tagad daudz runā, ka ļaudis inficējas mājsaimniecībā, bet būtu jāizprot, no kurienes infekcija ienesta mājās: vai no darba, veikala vai brauciena. To saprotot, arī atbildīgo amatpersonu lēmumi nebūtu tik saraustīti un netracinātu cilvēkus, daļu pat pamudinot nospļauties un neievērot noteikumus.
Veikals nav izklaides vieta, kur čupoties
Lai gan pati kādreizējā vietējās pensionāru biedrības vadītāja saglabājusi optimismu un dzīvesprieku arī pandēmijas laikā, tomēr zina arī seniorus, kam šis laiks ir grūts. Iepriekš aktīvie cilvēki arī tagad atraduši sev nodarbošanos, piemēram, sazinās viens ar otru, staigā, nūjo, aiziet uz veikalu, kad ir vajadzība.
"Pensijas vecumā nekādas īpašas mantas nav ko pirkt. Viss jau ir nopirkts. Tad, kad aizeju pēc pārtikas, ilgu neuzkavējos un nečupojos. Paņemu to, kas vajadzīgs, un eju mājās. Jaunie savā laikā tusējās veikalā kā izklaidē. Ja pēc pensionāru piemēra tiktu apmeklēti veikali, tad tie būtu pustukši. Vismaz visas lupatu lietas mūs mazāk interesē," Marija smejoties noteic.
Viņas paziņu vidū ir arī tādi seniori, kas sūkstās, ka pensionāru biedrībā nenotiek pasākumi un dažādu interešu grupu tikšanās, kurās iepriekš varēja regulāri un aktīvi darboties. Piemēram, vingrotāji varēja tikties katru nedēļu.
Covid-19 laikā pasākumi un lielās tikšanās nenotiek, bet ir iespējams divatā parunāties vai kopā padarboties, piemēram, uzspēlēt tenisu.
"Vienam otram tagad ir grūtāk," viņa piekrīt, vienlaikus skaidrojot, ka pensionāri ir tajā vecumā, kad īpaši neprasās būt citu cilvēku sabiedrībā un pierasts dzīvoties pa vienam. "Mēs esam pieraduši dzīvot vienatnē un nejūtamies vientuļi. Tāpat ir bērni, kas piezvana, un mazbērni, kas iepriecina." Marijai ir viena mazmeitiņa. "Es uzskatu, ka pārsvarā pensionāri turas līmenī."
Jubilejā saņem ziedus arī pandēmijas laikā
Pagājušajā nedēļā Marijai palika 77 gadi, bet pandēmijas laikā nekāda lielā svinēšana netika organizēta. "Man atsūtīja skaistus puķu pušķus ar pasta starpniecību."
Viņa neslēpj, ka ikmēneša pensija ir 400 eiro, bet, tā kā pārtikas cenas pandēmijas laikā nav būtiski mainījušās, var mierīgi iztikt. "Mani tēriņi Covid-19 laikā nav palielinājušies. Pamatā tie ir pārtika un komunālie maksājumi. Kādu vitamīnu un augli nopērku. Man arī ir ļoti labs dēls - viņš man vienmēr prasa un vienmēr piespēlē, ja kaut ko sevišķi vajag. Es par dzīvi nevaru sūdzēties."
Bagātniekiem nevajadzētu 200 eiro atbalstu
Viņa arī pauž viedokli, ka lielo pensiju saņēmējiem - tādiem, kas pensijā saņem vairākus tūkstošus, nevajadzētu maksāt 200 eiro vienreizējo atbalstu krīzes laikā. "Tas, protams, būtu sarežģītāk, bet tomēr vajadzēja piemaksas salīmeņot.. Piedodiet man, bet tiem, kam pensija ir 6000 vai 3000 eiro, ko viņam dod 200 eiro?" Arī ģimenēm, kas ir miljonāri, nevajadzētu maksāt 500 eiro atbalstu par katru bērnu, Marija uzskata.
Seniore uzsver, ka bagātniekiem 200 vai 500 eiro ir vienam restorāna apmeklējumam, bet nabadzīgākam cilvēkam šī summa ir ikmēneša budžets, par ko var iztikt ilgu laiku.
Viņas ieskatā, ja šo atbalstu piešķir visiem vienādā apjomā, tad vēl vairāk palielinās plaisa starp bagātniekiem un nabadzīgiem ļaudīm.
