Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
VAS "Latvijas dzelzceļš" mašīnists izstāsta par darba ikdienu un to, kā jārīkojas, ja ir noticis traģisks negadījums uz sliedēm. Viņa karjeras laikā tādi bijuši jau divi. (Foto: Edijs Pālens/LETA)

"Ne īsti ieēst, ne pagulēt," - vilciena mašīnists atklāti par dzīvi pēc pašnāvnieka uzskriešanas uz sliedēm 1

Sabiedrība
25. februārī 06:42 2021. gada 25. februārī 06:42
 
Edvīns
Rakickis
| Jauns.lv
Latvijā ik gadu sadursmēs ar vilcienu iet bojā vai tiek traumēti vairāki desmiti cilvēki, tostarp arī gados jaunie un bērni. Vairumā gadījumu pie traģēdijas noved neuzmanība, pārdroša rīcība, noteikumu pārkāpšana, taču atsevišķos gadījumos – cilvēka paša izvēle iet bojā. Fizikas likumu dēļ vilciena mašīnista rīcības iespējas šādās situācijās ir ļoti ierobežotas un lielākoties no sadursmes neglābj, taču emocionālās sekas – tās ir vērā ņemamas un ilglaicīgas.

Ļoti iespējams, ka šo lasa kāds, kuram kaut reizi ir gadījies atrasties tikko apturētā pasažieru vilcienā. Pēc brīža pamanīt, ka satraukti šurpu turpu starp vagoniem pārvietojas konduktori. Tad izdzirdēt, ka vilciens kavēsies ievērojamu laiku.

Dažreiz šādos gadījumos kā oficiālais vilciena sastāva apstāšanās un kavēšanas iemesls dispečeru dienestam tiek pieteikts “uzbraukums cilvēkam”.

Nav pārlieku grūti saprast, ko realitātē nozīmē šie vārdi – ko, ierodoties notikuma vietā un izkāpjot no vilciena kabīnes, redz policists un mašīnists. Dzelzceļa sliedes ir no tērauda, kravas vilciens var svērt līdz pat 6000 tonnām un attīstīt ātrumu 120km/h.

Saskaņā ar VAS “Latvijas dzelzceļš” datiem, 2020. gadā notika 15 cilvēku sadursmes ar vilcienu. No šiem incidentiem deviņi beidzās letāli.

Vēl 2017. gadā šī statistika bijusi divtik drūma – kopumā tika reģistrēti 30 negadījumi, kuros cieta 32 cilvēki un 23 no tiem neizdzīvoja.

Jāpiebilst, ka daļa no šiem letālajiem gadījumiem ir pašnāvības – cilvēka apzināta rīcība ar mērķi pārtraukt savu dzīvi.

Taču traģiskajā notikumā vienmēr ir iesaistīts kāds, kuram nāksies turpmāk arī sadzīvot ar to, kas noticis uz sliedēm – vilciena mašīnists.

Jauns.lv aprunājās ar VAS “Latvijas dzelzceļš” meitas sabiedrības SIA “LDZ CARGO” mašīnistu Mārci (33), kuram karjeras laikā divas reizes ir nācies reaģēt, redzot, ka viņa vadītā vilciena sastāvam priekšā uz sliedēm uzskrien cilvēks.

Abi šie gadījumi bija letāli, taču Mārcis turpina strādāt par mašīnistu un viņam ir ko teikt.

Kas tev mašīnista profesijā šķita tik pievilcīgs?

Tu neesi pirmais, kurš man uzdod šo jautājumu, taču es nevienam līdz šim neesmu spējis tā konkrēti atbildēt. Nevaru uzskaitīt kaut kādas lietas, kuras man tā ļoti patīk.

Es visu savu bērnību pavadīju blakus dzelzceļam. Visur, kur es braucu, tur blakus bija sliedes – gan mājās Vecumniekos, gan ciemos pie vecvecākiem aiz Vecumniekiem un vēl Krustpilī.

Kad biju maziņš, gāju skatīties. No droša attāluma, protams. Kaut kā tas acīmredzot iesēdās prātā. Pieaugot sapratu, ka tas ir domāts man un tā arī īstenoju savu mērķi – izmācījos par vilciena mašīnistu

Kādu skolu vajag pabeigt, lai tiktu par mašīnistu?

Kad vēl mācījos skolā, pēc 9. klases varēja jau iet uz Rīgas dzelzceļnieku skolu [red. piez.: skola likvidēta 2009. gada 17. augustā, šobrīd apmāca Rīgas Valsts tehnikumā].

Es sāku mācīties 2006. gadā. Bija sekmīgi jānokārto visas ieskaites, eksāmeni. Pēc skolas bija veiksmīgi jāiziet prakse, kas manos laikos bija ļoti daudz – ap 900 stundām. Tad jākārto un atkal jākārto eksāmeni, un tad – kad pieņem darbā – kā minimums viens gads ir jānostrādā par mašīnista palīgu.

Tad atkal visi eksāmeni, ieskaites, sertifikāti... un tikai tad var kļūt par mašīnistu. Ceļš līdz šai profesijai ir ļoti garš.

Izklausās bez maz vai tikpat nopietni, cik ar aviāciju...

Gribētos jau tā teikt. Ir ļoti nopietni, taču aviācija tomēr ir nedaudz cits plauktiņš.

Vai tu teiktu, ka ir īpašības, talanti, kurus vajag, lai strādātu par mašīnistu?

Galvenais, kas ir nepieciešams – šim darbam ir jāpatīk. Ir jārēķinās ar to, ka būs jābrauc naktīs, brīvdienās, svētkos. Ja šis nav pieņemami, tad tas nav darbs tev.

Vēl ir jābūt disciplīnai. Jābūt gatavam, ka uz darbu var pasaukt jebkurā brīdī. Nav iespēju tā “traļivaļi” dzīvot. Arī labai veselībai jābūt. Un psiholoģiskajai noturībai, ko arī pārbauda.

Ir jābūt fiziski spēcīgam, lai vilcienu vadītu?

Mūsdienās vairs nav tā, ka “baigajam vecim” jābūt, lai par mašīnistu strādātu. Tehnoloģijas pamazām attīstās, procesi mainās. Fiziskā slodze šeit ir, taču nav tik izteikta.

Tu minēji par gariem braucieniem, izturību. Kurš tev ir bijis garākais maršruts? Ir kaut kādi paņēmieni, kā noturi možumu?

Man personīgi garākais brauciens ir bijis nepilnu diennakti – ap 23 stundām.

Bez pārtraukuma?

Nē, nekādā gadījumā. Mēs no vietas ilgāk par 12 stundām nemaz nedrīkstam braukt. Tas brauciens bija uz Valgu, Igauniju. Aizbrauc uz vienu pusi – tās ir vairāk nekā 10 stundas. Tad atpūšamies - četras līdz sešas stundas mūs noliek gulēt un braucam uz mājām.

Par tiem paņēmieniem... nav tādu baigo rituālu. Ja jūtu, ka sāk nākt miegs, paliek smagas acis, tad pieceļos kājās, trīs soļus pa kabīni uz vienu pusi, trīs uz otru. Nu tā, mazliet izkustos. Neko citu tādu jau nevar iesākt. Taču pēc visiem šiem gadiem man vairs nav tā, ka es braucienos gurstu, miegu ciet.

Ir atļauts sēdēt “Instagramā”, spaidīt telefonu, kamēr brauc?

Nu, nē... tev atliek novērst acis no sliedēm uz vienu, divām sekundēm un, tici man, daudz kas var notikt. Es to nedaru, esmu drošs, ka mani kolēģi arī nav tik bezatbildīgi, lai brauciena laikā spaidītu telefonu vai filmas skatītos.

Bet ēst, padzerties – to drīkst?

Jā, to gan var darīt.

Izstāsti – no sākuma līdz beigām – kāda ir viena darbadiena mašīnista dzīvē.

Sākas ar to, ka no darba piezvana norīkotājs. Piemēram, pulksten 12.00. Viņš saka – pulksten 15.10 jābūt darbā, brauksi uz turieni un turieni. Tad ir trīs stundas, laika, lai nokļūtu depo. Tad izejam alkohola pārbaudi, saņemam nepieciešamos dokumentus un lokomotīves atslēgas, ejam uz lokomotīvi. Pārbaudām to, pieņemam. Izpildām visas procedūras, lai pārliecinātos, ka tā ir darba kārtībā.

Tad dodamies pie sastāva, kurš mums ir nozīmēts un dodamies ar to ceļā. Nonākot galamērķī, notiek viss tas pats, tikai apgrieztā secībā. Tad galamērķis ir mājas, atpūta.

Kādi ir pienākumi, esot ceļā?

Vadot vilciena sastāvu, nav daudz brīvu brīžu. Nepārtraukti kaut kas ir jādara, konstanti jāvēro sliežu ceļš, signāla rādījumi, mērinstrumenti, sastāvs jāaplūko. Nav tā, ka sēžam kabīnē un mums ir šausmīgi garlaicīgi. Piemēram, brauciena laikā mums ir pienākums veikt arī bremžu proves.

Kad tev pašam vairāk patīk strādāt – dienā vai naktī?

Psiholoģiski vieglāk ir dienā, taču naktī faktiski ir mierīgāk, jo mazāk cilvēku. Man personīgi patīk tas, ka naktīs signāli ir redzami no daudz lielāka attāluma, nekā pa dienu. Bet citādi... ja pēc kārtas iekrīt daudz dienas maiņu, tad sagribas pastrādāt pa nakti, un otrādi.

Tu jau zini, ka mums tas sarunas iemesls nav no patīkamākajiem... Izstāsti, lūdzu, iespēju robežās par savu pieredzi ar negadījumiem uz sliedēm.

Man ir bijuši divi gadījumi. Abi ir ļoti līdzīgi – cilvēks apzināti metās zem vilciena. Pirmais gadījums man bija dikti ātri – kādā trešajā mēnesī, pēc tam, kad tiku paaugstināts par mašīnistu. Otrais bija šī gada janvārī.

Abos gadījumos sākumā likās, ka viss ir kārtībā – cilvēks ir sliežu tuvumā, tuvojoties padodu viņam signālu, viņš uz mani paskatās. Liekas, ka viņš ir pamanījis vilcienu un apzinās, ka ir jāpaiet malā. Tad, piebraucot pavisam tuvu, pusotrs, divi soļi... nepaiet ne divas sekundes, kā viņš jau stāv uz sliedēm un... nu, jā. Abi divi vienādi tie gadījumi.

Dienā objektu var ieraudzīt jau no kilometra attāluma, taču tajā brīdī tu redzi tikai to, ka sliežu tuvumā ir kaut kas, kam tur nevajadzētu atrasties. Tad vēl parasti nevar saprast – tas ir dzīvnieks, koks vai kāds cits šķērslis.

Reāli ieraudzīt, ka tas ir cilvēks, var 500-600 metru attālumā pa dienu, bet naktī, attālums ir vismaz uz pusi mazāks. Bet arī pie tiem 500-600 metriem vilciena sastāva bremzēšanas ceļš nedod cerības, par nakti nemaz nerunājot... Bremzēšana šādos gadījumos ir obligāta, bet diemžēl ir skaidrs, ka tā neko nedos, jo bremzēšanas ceļš var būt līdz pat vienam kilometram.  

Tas notika dienā vai naktī? Kurās vietās?

Pirmais gadījums bija Ziemeļblāzmas stacijā, dienas laikā. Otrais gadījums – Lodē. Tas bija pa nakti, pulksten 23.07, ja pareizi atminos.

Pēc šiem gadījumiem nebija tā, ka katrs sliežu tuvumā esošs cilvēks uzreiz radīja aizdomas?

Jā, kādu laiku pēc tiem atgadījumiem bija tā, ka likās – teju katram otrajam kaut kas ir “aiz ādas”, ka viņš kaut ko ir ieplānojis.

Bija grūti atkal sākt uzticēties cilvēkiem. Vajag piespiest sevi tikt tam pāri. Protams, nav jau arī tā, ka visiem, kurus pamana no kabīnes, ir padomā kaut ko tādu izdarīt. Bet ir kāds laiks, kuru nākas pavadīt ar aizdomām skatoties uz cilvēkiem.

Par tiem negadījumiem: kas tev, kā mašīnistam, ir jādara uzreiz pēc šāda incidenta?

Tas ir stingri regulēts. Ieraugot kaut ko aizdomīgu blakus vai uz sliežu ceļa, mums ir jāpadod nepārtraukts skaņas signāls, jāsignalizē ar prožektoru, ja nu gadījumā cilvēks nedzird. Ja cilvēks joprojām nereaģē, puskilometra attālumā ir jāsāk bremzēt.

Taču es jau minēju par to bremzēšanas ceļu – tas ir vismaz kilometru garš, tāpēc faktiski turpmāk viss ir atkarīgs no cilvēka, vai tā, kas notiek viņam apkārt. Ja viņš pats noiet no sliedēm vai kāds viņu novelk, tad mums šī persona ir jāaiztur un jānodod Valsts policijai. Ja viņš aizmūk – jāapraksta policistiem, kāds viņš izskatījās un uz kuru pusi devās.

Ja no sadursmes neizdodas izvairīties, tad pēc vilciena apturēšanas ir jāziņo iecirkņa dispečeram: mašīnista vārds, uzvārds, vilciena dati, kas noticis, kur noticis.

Tad seko visnepatīkamākais: ir jāiet skatīties, kas ir noticis ar to cilvēku. Pēc tam, kad atrodam cilvēku, nu... Mēs jau nevaram noteikt, vai viņš ir dzīvs vai miris – to dara mediķi. Bet mums ir jāziņo dispečeram, kurš izsauc atbildīgos dienestus. Mašīnistu nodod Valsts policijas rīcībā, jāsāk pildīt policijas rīkojumus.

Kā izklausās šāds ziņojums dispečeram?

Mašīnistam ir pienākums paziņot par notikušo sadursmi, kā arī par to, ka ir cietušais vai bojāgājušais.

Cik ilgi parasti aizņem tālākais process? Tu tad tiec palaists mājās vai turpini ceļu?

Abas reizes biju iesaistīts aptuveni pusotru stundu. Atbildīgie dienesti jau ierodas diezgan ātri, aptuveni 10 minūšu laikā. Notikušā fiksēšana, liecību iegūšana, ar ko nodarbojas policija –, tas prasa laiku. Ātrāk par pusotru stundu no negadījuma vietas es aizbraukt nevaru.

Tu pats turpini ceļu?

Mums ir izvēle. Taču jārēķinās, ka mašīnista nomaiņa aizņem aptuveni vēl papildus trīs stundas. Es abos gadījumos esmu izvēlējies turpināt ceļu.

Policijai šajos gadījumos ir jāuzsāk kriminālprocess, taču vai tev tajā visā pēcāk ir kāda loma?

Es gan nezinu, kāds man pēcāk ir oficiālais statuss, taču liecību sniedzu turpat uz vietas. Nevienā gadījumā gan nav bijis tā, ka ar mani sazinās likumsargi, izsauc uz atkārtotu liecības sniegšanu.

Pēdējo reizi pēc liecības piefiksēšanas man uzreiz teica, ka man neesot bijis iespēju kaut ko pamainīt notikuma gaitā. Policisti, kuri ierodas negadījuma vietā, uzreiz izdara secinājumus par notikušā cēloņiem.

Kāda ir dzīve pēc šāda incidenta? Vai otrā dienā tu jūti sekas?

Pirmais gadījums mani nolika uz pauzes, var teikt. Pirmās dienas – kādas četras – ne īsti ieēst, ne pagulēt. Visu laiku izspēlēju prātā to, kas notika, meklēju kaut kādus citus rīcības variantus, kuru faktiski nav...

Kad var atsākt darbu?

Var uzreiz atsākt, taču tiek piedāvātas divas brīvdienas, piecas dienas sanatorijā, apmaksāts psihologs.

Esmu izmantojis divas brīvās dienas, sanatoriju gan nē. Pēc tām divām dienām man jau pašam gribas atpakaļ uz darbu – gribas atpakaļ ierastajā ritmā, prātam iedot kaut kādu nodarbi, lai nav tā, ka tu sēdi sarāvies čokurā un visu laiku apceri tās šausmas, kuras bija.

Saistītās ziņas

Uz dzelzceļa sliedēm cietuša jaunieša mamma: “Telefonaustiņu lietošana uz ielām jāaizliedz tāpat kā smēķēšana” 4
“Latvijas dzelzceļš” izvietojis 100 jaunas brīdinājuma zīmes pie dzelzceļa gājēju pārejām visā Latvijā
Puisis vēlējās iespaidīgu video uz dzelzceļa sliedēm, bet spožā ideja izvērtās par traģēdiju 1

Jauns.lv atgādina – ja cilvēks sev jau nodarījis pāri vai pastāv draudi, ka viņš to tūlīt darīs, nekavējoties jāzvana Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestam (NMPD) 113.

Ja tev vai tuviniekam ir pašnāvības domas vai kāds līdzcilvēks ir paudis vēlmi izdarīt pašnāvību un nav skaidrs, kā rīkoties tālāk, jāzvana uz krīžu un konsultāciju centru “Skalbes”: 67222922, 27722292.

Veselības ministrijā arī atgādina, ka pēc palīdzības var vērsties arī pie valsts apmaksāta psihiatra, turklāt tam nav nepieciešams nosūtījums.

Citi šobrīd lasa

"Mans izmeklētājas stāžs ir 23 gadi," - par izmeklēšanas noslēpumu, izmeklēšanas gaitu un sabiedrību
"Man nav bijis vēzis!" - Samanta Tīna atklāj patiesību par veselības problēmām
Interesanta pieredze: rīdzinieks pamēģina izdzīvot ar 100 eiro mēnesī 3
Pievienot komentāru

При параде! Алла Пугачева запечатлелась с поклонником во время посиделок в ресторане

"Костя испытывал ко мне симпатию": Ани Лорак рассекретила отношения с Меладзе