Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Kad joks ir asinīs. Neimanis par dzīvi un jestro izrādi "Tā tik bija vasara" 15

Kultūra
2015. gada 29. augustā 07:05 2015. gada 29. augustā 07:05
Ar jampadracīgo brīvdabas izrādi „Tā tik bija vasara” Zigurds Neimanis šovasar apbraukāja Latvijas skatuves. Uzrakt sevī bērnu neesot bijis grūti, tikai, reizēm ieskatoties spogulī, esot jānobrēcas – Jēzus Marija, kāds vecs kretīns! Zigurds māk apsmaidīt gan citus, gan sevi. Kāds dakteris viņam teicis – aktiera darbs ir šizofrēnija ceturtajā pakāpē.

Lai arī tautā labi zināms un mīlēts, Neimanis nekad nav uzskatīts par premjeru, kaut Nacionālajā teātrī nostrādājis vairākus gadu desmitus. Viņš ir bijis iniciatīvas bagāts un radījis seriālu „Dzīvoklis”, ar Voldemāru Šoriņu apbraukājis visus Latvijas kultūras namus, kur cilvēki smējušies, vēderus turēdami. Zigurdā vēl ir daudz spara un harismas, Kārļa Anitena iestudētajā izrādē „Tā tik bija vasara” viņš jandalē kopā ar kolorīto Jolandu Suvorovu un atkal ir puika, kurš skaļi šņaukājas, neizlaiž no rokām čipsu paku un izdomā ēverģēlības – nu, gandrīz kā pirms gadiem sešdesmit.

Vasaras – agrāk un tagad

– Ar kādām sajūtām strādājāt pie šā darba?

– Spēlējot sava vecuma cilvēku, darbojies adekvāti, bet, kad jāspēlē sīkais, kuram ir 12 gadu... Taču nebija īpaši grūti, jo man ir trīs mazbērni, atcerējos visus viņu gājienus. Bieži vien tas, kas mums šķiet briesmīgi nopietni, uz viņiem neatstāj nekādu iespaidu, un otrādi.

– Kādas atceraties savas bērnības vasaras?

– Nu, tad bija citi laiki, citas rotaļas. Esmu pēckara bērns, un tad kara tēma bija ļoti aktuāla.

– Dzīve piedāvāja bīstamās rotaļlietas?

– Patronas un nesprāgušus šāviņus atradām bieži. Spēlējām partizānus. Tagad jau tādas spēles nenotiek, bērni noskaņoti uz pilnīgi ko citu. Un labi, ka tā...

– Rotaļlietu veikalos tik un tā pārdod plastmasas automātus.

– Acīmredzot bojeviku filmas kultivē to, ka īsti veči ir tie, kam stroķi rokā, tie, kas iet cīnīties par taisnību. Domāju, ka pamatā tas nav slikti, jo, paldies Dievam, viss būvēts uz to, ka labais vienmēr uzvar, tas ir nemainīgs Holivudas princips.

– Tas mūsos vieš cerību un optimismu?

– Domāju, tas rada sajūtu par soda neizbēgamību. Ja grasies būt bišķi ar kriminālām nosliecēm, tev jau kopš bērnības potē iekšā – rēķinies, ka policisti ir visgudri un tevi atradīs. Taču realitāte, kā zinām, tāda nav – puse noziegumu atklāti netiek.

– Izrādē ir romantiskā indiāņu tēma, esmu dzirdējusi, ka jūsu laikā aktuāls bija Tarzāns...

– Jā, krievi no okupētās zonas bija savākuši trofeju filmas, atceros – kolhoza siena šķūnī mums uz palaga tās rādīja. Tarzānu esmu redzējis vairākas reizes.

– Redzētais ielauzās jūsu bērna ikdienā, spēlēs, fantāzijās?

– Droši vien... Lai gan, ja atklāti, es no bērnības ļoti maz ko atceros. Nezinu, kur tas viss delītējies. Un arī no skolas laika. Kad satieku klasesbiedrus, viņi šad tad par mani stāsta tādus brīnumus, kurus neatceros, ka būtu darījis. Tikai raustu plecus, un viņi saka – tu tiešām, Zigi, neatceries, ka mēs tā darījām?! Saku – jā, Dieva vārds, neatceros... Acīmredzot tas manai atmiņai nav licies būtiski.

– Un kuras ir spilgtās bildes?

– Ļoti labi atceros pirmo skolas dienu – gāju tāds sapucēts, ar gladiolām, mamma mani veda. Tolaik tā bija 8. septiņgadīgā, tad to pārdēvēja par 50. vidusskolu. Man laikam bija ļoti laba galva – pilnīgi pietika, ja uzmanīgi klausījos, ko klasē stāsta skolotājs, tad mājās pat grāmata nebija jāatver. Divas ne reizi netiku pašķirstījis, viena no tām – ķīmijas.

– Bijāt Rīgas centra puika?

– Jā, lai gan visu agrīno bērnību pavadīju laukos. Mans tēvs bija kolhoza priekšsēdētājs. Bet tēvam bija traģisks liktenis, viņš nomira 33 gadu vecumā, man tajā laikā bija vienpadsmit. Pēc tam māte vēl kādu laiku tur dzīvoja, es skolojos Rīgā. Dzīvoju pie vecāsmātes – tieši pretī skolai, varēju skriet uz stundām, kad dzirdēju zvanu noskanam. Es nekad nevilku ziemas drēbes – vienkārši pārskrēju pāri ielai džemperī vai vējjakā.

– Jūs skolas gados esot pat govis ganījis...

– Visas vasaras pavadīju laukos, tur vectēvam bija dzimtas māja. Tas ir netālu – 37 kilometrus no Rīgas uz Ērgļu pusi. Atceros brīvlaiku no 10. uz 11. klasi. Lai piepelnītos, visu vasaru biju ganījis govis, kādas simt ragainas galvas. Ganam toreiz labi maksāja, jo tas tiešām bija grūts darbs – katru rītu jāceļas puspiecos. Un neviens jau agri gulēt neaizgāja. Toties, atnākot uz skolu, biju iededzis tā, ka izskatījos pēc mulata. Toreiz bija ļoti foršas vasaras, ne kā tagad, kad pavasaris līgani pāriet rudenī. Šovasar, kad temperatūra ir tikai ap divdesmit, pat neprasās iet uz jūru nopeldēties – iekšā tikpat silts, cik ārā...

– Jūs vispār sevi aizvelkat līdz jūrai?

– Reti, man pietiek ar to, ka zinu, ka tā jūra tur ir. Sieva ar mazbērniem iet katru dienu – viņa varētu dzīvot tajās smiltīs. Viņai ļoti patīk saule un iedegums. Arī es kādreiz aizeju līdzi, bet nevaru tā nolikties smiltīs un gulēt. Man tāds nemiers, domāju – labāk būtu izravējis kādu dobi. Dārzā strādājot, es tāpat to sauli noķeru, cik vajag.

Kad publikai esi traucēklis

– Bet brīvdienu sajūtu – palasīt grāmatu, paraudzīties jūrā...

– Redziet, man tādu brīvdienu nav. Kad prasa, kad tev būs atvaļinājums, saku, nu jau vairāk nekā 40 gadu nezinu, ko tas nozīmē. Aktieriem nav tāda jēdziena – brīvdienas. Oficiāli jau ir, bet, ja teātrī nav izrāžu, tad ir kas cits – vai nu dublē kādu filmu, ieraksta reklāmu, vai brauc uz saviesīgu pasākumu, lai pie rasola galdiem izklaidētu tautu. Visus padomju laikus vasarās bija koncertbrigādes, kas braukāja pa estrādēm. Es arī to augām vasarām esmu darījis. Mana ģimene ar mani sen vairs nerēķinās, vienkārši informē – mēs sestdien brauksim tur un tur. Pat neprasa – tu vari vai ne? Zina, ka tāpat netikšu, lieki jautāt.

– Esat teicis, ka sieva ir upurējusi savu dejotājas karjeru, kaut varējusi vēl dejot gadus piecus, bet izlēmāt par labu bērniem.

– Tā laikam bija... Sīči bija mazi, un viņa nevarēja dejot tāpēc, ka ansamblis Daile braukāja pa visu Savienību un bija prom mēnešiem. Arī man bija dažādi izbraukumi. Iespējams, Indra zaudēja to tīkamo sajūtu, ka pati var dejot, bet viņa iesaistījās pašdarbības kustībā, vadīja vairākus deju kolektīvus, varēja realizēties un bija ļoti apmierināta. Viņa ir bijusi gan Dziesmu svētku virsvadītāja, gan izdevusi grāmatu ar savām jaunrades dejām. Vēl tagad daudzi pašdarbības kolektīvi iestudē viņas dejas, Indra bieži brauc tās ierādīt.

– Un jūs jūtaties ko upurējis ģimenei?

– Nu, tā laikam nevarētu teikt... Lai gan – ja es dzīvotu viens, man nebūtu ģimenes, bērnu, es varbūt neiesaistītos daudzos...

– ... haltūrās?

– Jā, projektos, tikai samaksas dēļ. Labi maksā, nu, ko darīt, brauks un strādās. Kaut zini, ka vadīt kādu pasākumu, teiksim, pagasta svētkus kaut kur Latgalē, latviski sakot, ir dohlij nomer. Viņi visi iereibuši jau no rīta, un kaut kāda vakara vadīšana šiem pilnīgi nav vajadzīga. Bet pagasta padome izdomājusi, ka tomēr vajag māksliniekus, jo ir jau arī inteliģenti cilvēki, kas nav piedzērušies, taču to ir kādi 10 procenti. Un tad tu, nabadziņš, strādā. Jo tava profesija ir aktieris. Lielākā daļa uz tevi nemaz neskatās un neklausās un ir laimīgi, kad saka – nu, pateiksim māksliniekiem paldies, jo tad beidzot varēs riktīgi izdancoties. Bieži vien, vērojot publiku, redzi, ka īstenībā tu viņiem esi kā traucēklis – viņi gribētu savā sulā tusēt, viņi arī paši zina daudz visādu joku, ko cits citam pastāstīt.

– Bet kāds spēks sevī jāatrod, lai tomēr stāvētu priekšā un cienīgi vadītu pasākumu?

– Sevišķi sākumā šķiet – ko es, velns parāvis, te daru? Kam tas vajadzīgs? Bet, ja pārlaid acis publikai, tomēr atrodi divus trīs pirmajā rindā, kas uz tevi skatās, smaida, ņem tevis teikto pretī, un tad tas drusku nomierina, un es strādāju tiem nedaudzajiem, kas šodien atnākuši tāpēc, ka afišā rakstīts, ka pasākumu kuplinās aktieris Zigurds Neimanis...

 

Kad joks ir asinīs

– Daudzi no tautas jūs pazīst kā humora cilvēku. Vai tas, ar ko uzrunājāt, bija jūsu pašu – zem kā parakstāties, vai pieslīpējoties tam, ko viņi grib dzirdēt?

– Nē, tas tomēr ir kas tāds, zem kā parakstos. Protams, lielākā daļa tautas mani pazīst kā humora veci – abi ar kolēģi Šoriņa kungu esam izbraukājuši visu Latviju, un diez vai ir kāds kultūras nams, kur mēs nebūtu viesojušies ar kādu no daudzajām izklaidējošajām programmām. Bet, ja paskatītos izrādes, kurās esam spēlējuši, komēdiju tur pamaz – no kādām 200 tikai divdesmit. Nopietno īpatsvars bijis krietni lielāks.

– Varbūt tāda vispār ir proporcija?

– Padomju laikā tendence nebija tik izteikta, ka tautai vajag tikai izklaides. Teātris bija arī audzinošs rupors, vajadzēja būt izrādēm, kas cilvēku stimulē komunisma celtniecībai (smejas)...

– Domājat, ka režisori nepamanīja jūsos to komiķa stīgu?

– Varbūt. Mēs visu laiku ar Šoriņa kungu esam bijuši tādā kā tandēmā, par mums arī grāmata iznākusi ar tādu nosaukumu. Esam tikpat nešķirami kā Jarāns un Porgants, savā laikā Svetlana Bless un Egons Maisaks. Ļaudis mūs tā uztver – humorīgi cilvēki. Bet, kāpēc teātris to neizmanto, man grūti teikt. Varētu taču domāt – publika viņus pazīst, mīl, ņemsim tādu izrādi...

–... un izspēlēsim kā trumpi.

– Teātris nekad to nav izmantojis un varbūt pat apzināti. Varbūt vadība raustījās – viņi uznāks, un visa publika gaidīs, ka nu būs joki, bet, nē, šie runā nopietni, un jutīsies vīlušies. Atceros, krievu aktieris Ņikuļins kādā intervijā stāstīja, ka skatītāju ierastais tēls – lustīgais komiķis – uzliek tik drausmīgu štampu, ka viņš ar ļoti lielu lūgšanos panācis, lai kādā filmā viņam iedod vienu nopietnu lomu, ka viņš ir labs aktieris – nospēlēs jebko. Un viņš patiešām bija izcils. Un reiz kādā kara filmā viņam iedots kareivis, kuru smagi ievaino, viņš iet bojā, bet skatītāji smaida. Kareivis pārdzīvo, viņam līst asaras, norauta puse rokas, bet cilvēki smejas – tik ļoti pieraduši, ka tas ir tikai tāds ņikuļinisks joks, tūlīt jau atklāsies, ka viņš tikai izliekas. Jā, stereotipi ir bīstami...

– Šāds liktenis aktierim ir traģisks.

– Bet ir tādi, kas ar to vienu tēlu visu mūžu ir izbraukuši un kļuvuši slaveni – kaut vai Čārlijs Čaplins, viņš neko citu nekad nav spēlējis, tikai to savu vecīti ar katliņu un štociņu, un visa pasaule viņu zina un mīl tieši tādu!

– Bet mēs jau nezinām, kas viņu dvēselēs notiek.

– Jā, varbūt viņš visu laiku gribēja Hamletu spēlēt...

Bez ambīcijām, bet harmonisks

– Arī jums ir iespēja atskatīties uz radošo mūžu – esat gandarīts?

– Nu, tā jau prasa – ja varētu dzīvi sākt no jauna, vai jūs būtu aktieris? Man grūti atbildēt, jo nekā cita nezinu. Deviņpadsmit gadu vecumā iegāju teātrī... Tāpēc nevaru pateikt, vai gribu būt tramvaja vadītājs vai jūrnieks. Nav bijusi iespēja to pārbaudīt.

– Varbūt jums jau kā pieaugušam cilvēkam bija vēl kāda interese, teiksim, par kodolfiziku?

– Man nebija laika par tādām lietām domāt. Mēnesī ir 30 dienas, tajās – 25 izrādes. Ar tādu slodzi nebija laika pat ar draugiem uz bāru aiziet, normāli iedzert kādu šņabi. Tu vienkārši rukā, bet dari to ar prieku. Vispār jau tā ir liela laime, ka vari darīt to, kas patīk, un tev vēl par to maksā.

– Ka piedāvā darbu, nav jāsēž mājās un jāgaida zvans?

– Agrāk bija citādi, tas darbs bija obligāti jādara. Tagad ir līgumu sistēma – ja tad, kad režisori iesniedz nākamās sezonas projektus, aktieris Krūmiņš nav ne pie viena, viņam saka – nu, piedod, mēs ar tevi līgumu neslēdzam, jo tu mums nākamsezon tā kā neesi vajadzīgs.

– Viņš kļūst par ārštata aktieri?

– Vai nu aiziet kur citur, vai pārskaities un vīlies vispār prom no šīs profesijas. Tādi gadījumi ir bijuši, kaut vai Ivars Stonins...

– Šķiet, Stonins uzmeta lūpu, bija kāds liels apvainojums.

– Ja teātris uzskatītu, ka viņiem tas Stonins ir ļoti vajadzīgs, tad viņi prastu...

– ... noturēt?

– Protams. Domāju, ka teātrim tajā brīdī bija vienalga – ir tāds Stonins uz skatuves vai nav.

– Stonins ir citāds, ar lielām ambīcijām. Vai var teikt, ka jums šo ambīciju nav bijis?

– Acīmredzot, ja ir bijušas, tad nemanāmas... Bet, domājot par Ivaru, es viņu tik labi nepazīstu, viņš ir cita paaudze, stipri jaunāks par mani, mums nav bijis cieša kontakta. Reiz gan spēlējām nopietnā partnerībā Māras Zālītes un Jāņa Lūsēna „Indriķa hronikā” – es biju sliktais, viņš – labais. Pēc šīs sadarbības varu droši teikt – Ivars tiešām ir ļoti labs aktieris.

– Bija pamats ambīcijām?

– Psihologi apgalvo, ka harmonijas formula ir ārkārtīgi vienkārša – jāprot sabalansēt savas vēlmes ar iespējām. Tu jau vari kačāt tās savas ambīcijas, bet, ja repertuārā, kamēr esi jauns, nepaņem ne „Hamletu”, ne „Romeo un Džuljetu”, ne „Ugunī”, tātad nebūsi ne Hamlets, ne Edgars, ne Romeo... Aktieris jau nav atkarīgs tikai no sevis, viņam ir visatkarīgākā radošā profesija. Gleznotājam uznāk iedvesma – viņš glezno, ja aktierim uznāk... ko lai šis dara? Aktieris ir tikai izpildītājs. Stāv viņš pie spoguļa, skatās uz sevi, un raudiens nāk. Ar ambīcijām vien neko nepadarīsi.

Bīstamie eksperimenti teātrī

– Esat sevi apsmaidījis, ka lielas lomas neesat spēlējis, bet vienā titullomā tomēr esat bijis – bijāt viens no Sniegbaltītes rūķīšiem.

– Tas bija tad, kad biju jau aizgājis ārštatā.

– Jums tā kā ieteica aiziet?

– Nē. Toreiz aizgāja vesels bars, kāds ducis, tostarp daudz lielāki skatuves mākslinieki par mani – Ģirts Jakovļevs, Lāsma Kugrēna, Voldemārs Šoriņš, Normunds Laizāns... Aizgājām, jo samaksa teātrī bija minimāla, absolūti neadekvāta tam, ko aktieriem maksāja citos projektos – televīzijā, radio. Es direktoram teicu – piedod, bet darbs teātrī man traucē strādāt. Teātrī mēnesī varēja nopelnīt tikpat, cik par vienu novadītu koncertu lauku klubā, bet teātrī katra nedēļas nogale, kad varētu braukt un to naudu pelnīt, aizņemta. Ārštatā pats vari izvēlēties – piedalīties izrādē vai ne. Es nenožēloju. Sevišķi tagad, kad jaunajiem režisoriem kosmoss galvā... Saku, ko domāju, – man tā jūsu ambiciozā māksla nepatīk.

– Jūs tiešām esat tā teicis?

– Ārštatnieks to var atļauties. Ja esi štatā, tev jāspēlē viss, ko dod, patīk vai ne. Nu, kāpēc man mocīties? Ja man prasa, kādās izrādēs jūs gribat spēlēt, saku – tādās, kas patīk skatītājiem.

– Jūs par skatītāju neesat sliktās domās?

– Nekādā gadījumā. Viņš taču maksā naudu par to, ko es daru. Skatītāju nedrīkst necienīt. Bet ir režisori, kas nevēlas eksponēt autoru, bet sevi, lai pašam būtu interesanti. Ar šādu pieeju skatītāji izrādi nepieņems, un es to varu apgalvot par visiem 99 procentiem. Es neticu dažu teātru vadības populistiskajam viedoklim, ka māksla nav prognozējama un nekad nevar zināt – iznāks ļoti labi vai kā parasti. Tad kāpēc aktieri to zina jau pēc otrā, trešā mēģinājuma? Kāpēc viņi nekad nekļūdās? Ja divus mēnešus strādāts pie lugas, kuru pēc tam parāda tikai 20 reižu, nevis divsimt, tad gandarījuma nekāda. Tev šķiet, ka esi strādājis pa tukšo – bēris smiltis no vienas kastes otrā.

– Vai jums joprojām ir piedāvājumi?

– Tagad esmu daudz brīvāks. Izrāžu ir mazāk un arī darba ārpus teātra. Esmu jau tajā vecuma grupā, ko jaunie kultūras namu vadītāji vairs neatceras. Ir, protams, arī tādi, kuri atceras Šoriņa un Neimaņa ziedu laikus, seriālu Dzīvoklis, 15 humora aktieru festivālus Pūznis Baldones estrādē, tie vēl šad tad uzaicina. Ir izaugušas vairākas paaudzes, kurām daudzu talantīgu aktieru vārds vairs neko nenozīmē. Bet tas ir dabiski. Viņi nav redzējuši tās spožās izrādes, nav cēlušies kājās un aplaudējuši. Man tas šķiet lielākais mīnuss – ka izaugušas paaudzes, kurām tāds teātris, kāds bija pirms gadiem trīsdesmit, vairs nav vajadzīgs. Viņiem vajag interesantas norises – ar projekcijām, gaismām, mūzikām, dejotājiem, spilgtiem tērpiem un plikumu demonstrācijām... Bet taisīt no klasikas šovu ir vienkārši cūciski. Iespējams, cilvēks būs labi atpūties, bet, ja tas viņam ir vienīgais redzējums par Šekspīru vai Raini... Piemēram, Gaļina Poļiščuka Nacionālajā teātrī tik dīvainā versijā uzveda Pūt, vējiņus, ka skolotāji interneta komentāros bija šokā – ko lai mācām bērniem, tā taču ir romantiska luga par mīlestību, bet tur... Trīs puiši cīnās, ar kuru meitu gulēs un kurš kuru pirmais nomīlēs?! Skaidrs, profesionālim, kurš skatījies jau divpadsmit Pūt, vējiņi iestudējumus, tas ir svaigs redzējums, bet nenobriedušiem prātiem var būt netīkams šoks... Rainis? Ak, jā, tas perversais vecis...

– Daudz esat strīdējies ar režisoriem?

– Šad tad gadās, bet, ja esmu piekritis to darbu darīt, tad gan vairs īpaši nestrīdos. Esmu tik atbildīgs, ka saprotu – ne jau es šo izrādi taisu, esmu tikai skrūvīte, par gala rezultātu atbild viņš. Kaut zinu – ja skatītājam nepatiks, lamās aktierus, jo skatītājs parastais reti kad vēršas pie režisora. Saka – tu tur baigi stulbi spēlēji, neko nevarēja saprast. Bet es spēlēju tieši tā, kā režisors gribēja, un viņš ar manu darbu ir apmierināts.

Ar puķi vai dūri

– Jūs izteicāties par harmonijas formulu – esat to sevī kopis?

– Nevar teikt, ka to pieņēmu jau no agras bērnības, bet vecumā starp 30 un 40 sapratu, kā precīzi teicis kāds satīriķis, ka mērķi, kuri neatbilst jūsu garīgajām, fiziskajām un materiālajām iespējām, būtu jādēvē par sapņiem. Tā jau laikam ir – gribat sasmīdināt Dievu, pastāstiet viņam par savām nākotnes iecerēm! Viņam attiecībā uz jums tās varbūt ir pilnīgi citas.

– Esat teicis, ka patiesi esat kreņķējies tikai divreiz – par vecāku aiziešanu. Vai ar radošu cilvēku tā vispār var būt? Vai jums tomēr ir melnā kaste, kuru negribat atvērt?

– Nezinu, vai es tik strikti to tā varētu teikt, bet katrā gadījumā neesmu no tiem, kas paniko un iespringst pie jebkurām kļūmītēm vai klizmām. Es tomēr skatos globālāk. Man patīk Mērfija doma, ka teorija mūs māca skatīties tālu uz priekšu, bet prakse pierāda, ka jāskatās zem kājām. Un, ja tu tā paskaties – paga, bet kas tad īsti ir noticis, vai tiešām šis notikums ir tik nepatīkams un smags...

– Esat pats sev psihoterapeits?

– Tā varētu teikt. Mēs bieži vien paši sevi noskaņojam gan uz raudāšanu, gan smiešanos. Kā teica manā pieredzē labākais režisors Alfrēds Jaunušans – saraudināt cilvēku ir daudz vienkāršāk nekā viņu sasmīdināt. Un tas ir tiesa. Bet tas nav viegli. Pazīstams psihiatrs man reiz teica – tava profesija, Zigi, ir šizofrēnija ceturtajā pakāpē. Iedomājies, zālē sēž tūkstotis cilvēku, viņi labi zina, ka tu esi aktieris Zigurds Neimanis, bet tu spēlē tik pārliecinoši, ka viņi to pilnīgi aizmirst, viņi pārdzīvo, raud un smejas, tu viņus ieved pilnīgi citā realitātē. Ja tu to vari izdarīt ar tūkstoti cilvēku, tad ko esi izdarījis pats ar savām smadzenēm? Aktieris – tā ir diagnoze.

– Latviešos bieži ir Skalbes Karalis, kurš apraudas pie samītas vabolītes. Šā sakāpinātā jūtīguma jūsos nav?

– Tik gluži ne. Es laikam bišķi reālāk skatos. Lai gan esmu pēc dabas diezgan žēlsirdīgs. Piemēram, dārzu apsēduši gliemeži, taču es nevis saminu viņus vai citādi nonāvēju, bet salasu, aiznesu pāri šosejai un izberu grāvī. Jo tā tomēr ir dzīva radībiņa, un arī tai ir tiesības dzīvot. Es negribu, ka viņi dzīvo zem manām zemenēm un pusi jau apēduši! Tās ogas tak mazbērniem domātas!

– Jūs sirdī mazliet esat budists?

– Ja es būtu kādas reliģijas piekritējs, tad budisms būtu tas, zem kā es varētu parakstīties. Galvenais, ka budisms tev neko neaizliedz, tas ļauj būt tādam, kāds esi. Ja daba tevi radījusi tādu, tad tai bijis tāds nodoms. Man liekas, tur ir kas ļoti racionāls. Ja mēs visi būsim vienādi – vienādi labi vai vienādi slikti –, tad pasaule aiz garlaicības apstāsies. Tieši daudzveidībā arī ir tas dzīves interesantums.

– Vai ar pašaustīšanos, sevis nemitīgu pārbūvēšanu un vainas apziņu cilvēks nedzīvo laimīgi?

– Jā, kristietisms ir pilnīgs vājprāts. Tevi nepārtraukti biedē – ja nedzīvosi pēc baušļiem, tev būs elle un mokas! Visu laiku dragā smadzenes. Varbūt rezultāts ir labs, bet mani tas pilnīgi neiespaido. Jebkura māksla zināmā mērā ir didaktiska, tā mūs uz kaut ko audzina – mēs to gribam vai ne, apzināmies vai ne...

– Manipulē?

– Jā, bet tā didaktika ir pozitīva. Bet metodoloģija, ar kādu gribam to panākt, ir dažāda. Es varu teikt – paskaties uz šo puķi, cik tā skaisti smaržo – nu, kāpēc tu esi tāds cūka? Kāpēc tā dari? Vai tiešām neredzi apkārt neko skaistu? Vai negribi līdzināties kam labam? Vai pilnīgi atšķirīga metode – es pieeju klāt, sadodu pa purnu – jūti, kā ir, ka sāp? Nekad tā nedari, esi labs! Pēdējā laikā kinoindustrija piedāvā filmas ar negācijām – izvarošanas, slepkavības, tiek rādīta dzīve no draņķīgās puses, acīmredzot lai tev paliktu sajūta – paldies Dievam, salīdzinot ar to, kas notiek pasaulē, es vēl esmu eņģelis. Bet uz mani tas kaut kā neiedarbojas. Labāk skatos romantiskus gabalus, lai varu teikt – ai, kā es gribētu līdzināties viņiem! Tās ir divas pilnīgi pretējas doktrīnas.

Esmu reālists

– Jānis Peters ir teicis, ka neviens no laikabiedriem viņam nešķiet vecs, viņš viņus uztverot kā puikas un meitenes. Jums arī ir līdzīga sajūta par vienaudžiem?

– Bet es jau arī pats nejūtos tik vecs, cik esmu. Kad paskatos spogulī – Jēzus Marija, viens vecs kretīns! Bet man ir sajūta, ka domāšanā esmu ļoti daudz ko saglabājis no bērnības. Varbūt tāpēc, ka diezgan daudz esmu strādājis ar jaunatni – desmit gadus bērnunamā, arī tagad strādāju par teātra pulciņa vadītāju Rīgas 41. vidusskolā un atjaunotajā Jaunatnes teātra studijā pie Jura Millera. Strādājot ar jauno paaudzi, pats esi spiests piemēroties tās līmenim, un, jā, tas ir interesanti, man tiešām patīk.

– Kamēr jandalējat ar Tā tik bija vasara, dārzs jūs gaida. Visi lielie darbi apdarīti, tagad tikai augļi jānovāc?

– Vai, nezāles taču aug šaušalīgi!

– Sieva ir jums palīgs dārzā?

– Mums ir darbu dalīšana – es strādāju dārzā, viņa – ķēķī. Kaut tikko biju Roberto šovā par simt labākajām latviešu receptēm, kuras viņš ierakstīs grāmatā un sūtīs mātei uz Itāliju. Visi, kas zina, ka parasti negatavoju, teica – nu, moins, tu jau tur ņēmies, ka varētu domāt – tu strādā par pavāru! Bet, ja par dārzu, man jau tajā piejūras zemē nekas īpaši neaug. Kas tur var būt – tikai smiltis vien, augsne sprīža garumā, komercijai neko nevar izaudzēt, tikai paša priekam, redzēt, kas no tā, ko esmu iebakstījis zemē, iznācis saules gaismā. Vispār man tie zemes darbi ļoti patīk – kad ir brīvs brīdis, braucu uz dārzu un kašājos.

– Jums ir sapnis – iestādīt ko īpašu? Tagad jau Latvijas dārzos audzē visu ko – melones, arbūzus, aprikozes...

– Nu tos audzē plēvju mājās, tajās tiešām kaut kas eksotisks arī iznāk. Mans brālēns ar to nodarbojas lauku mājās. Viņam siltumnīcā aug melones, arbūzi... Bet izaug gan tādi, nu – bišķi lielāki par antonovku. Bet tā sajūta, ka esi Latvijā izaudzējis pat arbūzu, protams, paliek uz mūžu.

– Bet vai jums ir kāds sapnis?

– It kā ne. Šeit ir tas, ko jau teicu, – savas vēlmes jāsabalansē ar iespējām. Esmu iepircis vai man uzdāvinājuši diezgan daudzus svešzemju augus, arī dažs labs kociņš tāds ir. Bet, lai es teiktu, ka gribu izaudzēt dārzā palmu, – nē, esmu reālists.

Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Georgs Viljams Hibneris

Citi šobrīd lasa

Māksliniekus dvīņubrāļus Juri un Andreju Ģērmaņus nav atšķīrušas pat pašu likumīgās sievas 4
FOTO: saposušās dāmas un eleganti kungi pulcējas Latvijas uzņēmēju gada ballē 69
Gardie un veselīgie mandarīni – nemet ārā miziņas, arī tās var praktiski izmantot 9
Skatīt visus komentārus

Кадры из реальности: вдова короля комедии Михаила Пуговкина живет в нищете