Šis ir Reinis, vecākais strādājošais velokurjers Latvijā, kurš dienā nobrauc 100 kilometrus

Reinis stāsta, ka par velokurjeru strādā kopš 1999.gada decembra. "Man liekas, ka šī darba izvēle ir saistīta ar bērnību. Jau tad es biju diezgan aktīvs ar riteņiem un mopēdiem, piedalījos arī dažādās sacensībās."

Reinim velokurjera darbs ļoti patīk: "Pats galvenais ir nevis tas, ka šajā darbā nopelnu naudu, bet tas, ka man patīk to darīt. Kāpēc nedarīt? Man patīk ar riteni braukt! Ko man darīt? Iet ar lāpstu rakt? Negribas! Es pirms tam pamēģināju visādus citus darbus un sapratu, ka velokurjers tiešām ir mans darbs un tāpēc tajā strādāju."

Pirms tam Reinis pamēģināja tirgot avīzes, darboties kā metinātāja palīgs, strādāt uz autoiekrāvēja, kā arī darbu autoservisā, taču velokurjera darbs viņam patika vislabāk. "Visi mani iepriekšējie darbi lielā mērā saistīti ar tehniku, jo mana ģimene bērnībā nodarbojās ar "Zelta mopēdu". Man ir divi brāļi un divas māsas, un mēs visi piedalījāmies sacensībās. Tā kā es esmu jaunākais, es arī skatījos un piedalījos. Līdz ar to mums tehnika nav sveša, un mēs visi joprojām ņemamies ar tehniku. Interesants ir tas darbs, kur ir kaut kāda tehnika."

Nē, biroja darbs nav manējais!

Vai tiešām šo vairāk nekā 20 gadu laikā nav gribējies mainīt nodarbošanos, piemēram, uz mierīgāku biroja darbu? "Nē, nē, nē, birojā pasēdēt man negribas! Darbā ir gadījies par dispečeri pastrādāt, bet tas nav man. Esmu pamēģinājis, bet sapratis, ka to es negribu! Ar riteni braukt man patiešām patīk.

Dažreiz esmu pamēģinājis arī ar mašīnu braukāt, bet tad man nepatīk, ka ļoti lēni viss notiek, piemēram, jāsēž sastrēgumā 20 minūtes, lai tiktu pāri tiltam. Es ar riteni jau būtu aizbraucis turp un atpakaļ pa to laiku!"

Izbauda arī ziemas braukšanu

Tāpēc Reinis labāk brauc ar riteni. Vasarā ir patīkamāk braukt, jo ir silti, bet ziemas "labums ir tas, ka slīd un rodas dažas ekstrēmas sajūtas". Ziemā, kad ir liels sniegs un ledus, nav viegli braukt, taču tas ir interesanti. "Vai ir viegli? Nē, ir grūti. Bet tas, ja dzīve ir grūta, tas nenozīmē, ka tā ir sliktāka."

Pēc garas ziemas darba dienas vakarā ir liels nogurums, bet Reinis skaidro, ka tikai pēc grūtībām var pilnvērtīgi novērtēt atpūtu un atslābumu: "Ja neizbaudīsi šo grūto laiku, tad labu asfaltu nekad nenovērtēsi. Tāpēc arī jābauda ziemas laika apstākļi."

Reinis arī pastāsta par brīžiem, kad braukt ir visgrūtāk. Tas ir ziemā, kad ir ļoti bieza sniega kārta. Tad ir sarežģīti pabraukt gan pa ietvēm, gan pa ceļiem. Piesnigušākajās vietās pat nākas riteni stumt, un kustība uz priekšu ir ļoti lēna. Vēl ļoti nogurdinoša braukšana ir karstās vasaras dienās, kad svelmes dēļ ir grūti elpot un sviedri līst aumaļām.

Arī vakaros nesēž pie TV vai telefonā

Pēc šādām darba dienām ir milzīgs nogurums un dažkārt sanāk aizmigt gandrīz pēc atbraukšanas mājās. Taču tā notiek tikai dažas reizes gadā, un parasti vakaros Reinis kopā ar meitu dodas uz kalnu slēpot vai šļūkāt, vasarā brauc peldēties vai pastrādā kādu mājas darbu. "Man ir jākustas. Es nevaru pateikt: "Nē, es tagad nevarēšu!" Ja ģimenei vajag, tad vajag. Tad nav jādomā, varu vai nevaru. Vienkārši jāiet un jādara!"

Arī brīvdienas Reinis nepavada, sēžot pie TV ekrāna vai skrollējot telefonu. Viņš labāk izvēlas piedalīties dažādās sacensībās un pasākumos, piemēram, maratonos. Ziemā viņš labprāt nodarbojas ar skioringu - brauc ar slēpēm aiz motocikla.

Velokurjers atzīst, ka pēc sacensībām pirmdienās ir nedaudz grūtāka braukšana, taču pēc tam paliek vieglāk, un nākamajās brīvdienās atkal var piedalīties citā pasākumā. "Mēs taču dzīvojam! Mēs taču kustamies! Kāpēc nekustēties? Man liekas, ka gulēt gultā ir ļoti garlaicīgi! Kāpēc man sēdēt mājās un skatīties televizoru vai telefonu, ja varu kaut ko padarīt sev?"

100 kilometru katru dienu

Parasti darba dienā Reinis ar riteni nobrauc 80-100 km, bet vasarā tie ir vidēji 100-120 km. "Jo mazāk darba, jo kilometru ir vairāk. Ja maz darba, tad sanāk braukt no pilsētas viena gala uz otru. Ja daudz darba, tad to nevar izdarīt, jo pa ceļam ir daudz darāmā."

Gadā viņš ar riteni nobrauc aptuveni 25 tūkstošus kilometru. Vai tas ir daudz? "Kas jādara, tas jādara! Tagad, kad esmu pieradis, mani tas ļoti neuztrauc."

Daudzi joprojām brīnās par viņa kravas riteni

Kad jautāju par citiem satiksmes dalībniekiem, Reinis pastāsta, ka pirms vairāk nekā 20 gadiem, kad viņš sāka strādāt par velokurjeru, šo darbu darīja tikai daži cilvēki. Toreiz ziemās bija ļoti maz riteņbraucēju un viņš pazina visus 10-15 velosipēdistus. Tagad riteņbraukšana ir daudz populārāka un infrastruktūra - labāka. Šobrīd daudzi brauc arī ziemās.

"Tagad pilsētā cilvēki saprot, ka riteņbraucēji var būt visur. Sāk pierast, ka riteņbraucēju ir arvien vairāk un vairāk. Kad es sāku strādāt, riteņbraucēju sastrēgumus uz ielām es neredzēju, bet šobrīd tie ir, piemēram, vasarā uz VEF tilta. Es pats esmu sēdējis sastrēgumā, lai tiktu pāri tiltam. Riteņbraucēju ir tik ļoti daudz (cilvēki brauc uz darbu un mājās), ka ir jābrauc lēnāk. Vasarā vairs nevar pabraukt tik ātri, kā to varēja agrāk."

Reinis kopš pagājušā gada pavasara brauc ar kravas riteni, kura priekšā ir liela kravas kaste. "Sajūtas bija diezgan interesantas. Visi skatās un rāda ar pirkstu, ka man ir tāds ritenis. Tagad vēl joprojām cilvēki brīnās. Visi mani paziņas arī prasīja, kā ir ar tādu riteni braukt. Viss ir kārtībā, nekāda vaina! Ripo labi, iet viegli. Ar šo riteni var aizvest tiešām ļoti daudz."

Ar elektrisko riteni pārāk maza slodze

Šajos vairāk nekā 20 velokurjera gados Reinis ir braucis ar dažādiem riteņiem, bet patlaban viņa ģimenei ir deviņi riteņi. Daži domāti darbam, bet citi - sacensībām.

Viņam patīk arī elektriskie velosipēdi. "Es bērnībā nodarbojos ar mopēdiem, un elektriskie riteņi man ļoti atgādina mopēdus, jo tie iet aptuveni tāpat. Viens liels pluss - skaņas nav. Mopēdi ir ļoti skaļi, bet šie ir klusi. Tas man ļoti patīk."

Bet Reinim nepatīk, ka pēc laika akumulators izlādējas un tad jāminas tālāk kājām. "Vēl viena lieta, kas man nepatīk elektriskajā velosipēdā, ir tas, ka es nedabūju patrenēties, fiziski izkustēties. Tas atvieglo braukšanu, velosipēdists tā kā atrofējas. Man tomēr vajag nedēļas nogalēs piedalīties sacensībās. Ja es visu nedēļu nobraukšu ar elektrisko velosipēdu, nedēļas beigās nevarēšu pabraukt sacensībās."

Reinis bija pamēģinājis braukāt ar elektrisko riteni, bet pēc tam bija grūti mīties ar parasto velosipēdu. "Smadzenes saprot, ka tām nav jāminas, bet pēkšņi ir grūti mīties kalnā! Kāpēc tā? Kur elektrība palika?" Viņš secināja, ka elektriskais velosipēds ir noderīgs pēc smagām sacensībām, lai nedaudz atgūtos. "Kāpēc gan atpūtas brīžos nepaņemt un nepabraukāt ar elektrisko velosipēdu?"  

Maini riteņus, un dzīve kļūs interesantāka!

Kopumā velokurjers iesaka cilvēkiem mainīt riteņus. "Jo vairāk, jo dzīve paliks interesantāka. Ja ar vienu riteni nobrauks visu dzīvi, paliks garlaicīgi. Es pa savu kurjera laika esmu salauzis kādas desmit priekšējās dakšas. Ir lūzuši riteņiem rāmji. Visādi riteņi ir nozagti. Esmu braucis ar sieviešu riteni, ar superlētiem riteņiem, kas knapi uz priekšu kustas. Pēc tam uzkāpu uz laba riteņa un domāju, kā es iepriekš mocījos."

Šajā laikā Reinis ir braucis ar ļoti daudz riteņiem, bet precīzu skaitu viņš nevar nosaukt. "Jau pirmajos divos gados man piecus riteņus nozaga. Tajā laikā riteņus zaga vairāk, nekā tas ir šobrīd, jo šobrīd tos ir vieglāk dabūt nekā agrāk. Toreiz tie bija ekskluzīvāki."

Uzšuj cimdus, lai pasargātu rokas no slapjuma

Ilgus gadus darbojoties kā velokurjers, Reinis izstrādājis speciālus velosipēdistu stūres cimdus. Sākumā viņš šos cimdus izveidojis sev, lai aizsargātu savas rokas no izmirkšanas un nosalšanas, bet pēc tam arī citi riteņbraucēji sākuši interesēties par tiem. Tagad šie Reiņa veidotie cimdi silda ne tikai Rīgas, bet arī citu valstu velosipēdistu rokas.

Covid-19 maina ikdienu

Reinis atzīst, ka pavasarī, kad bija Covid-19 pirmais vilnis, ļoti daudz biroju aizvērās ciet un pārgāja strādāt no mājām, tāpēc saruka velokurjeru darba apjoms. "Kad ir mazāk darba, tad ir lielāka kilometrāža. Man darba diena palika grūtāka, jo sūtījumi bija tālāki. Visi pārvācās uz mājām dzīvojamos rajonos. Man bija jāsāk braukāt no viena dzīvojamā rajona uz otru. Sākumā bija ļoti daudz datoru, ko vajadzēja vest no birojiem uz mājām."

Vasarā aktivitāte pieauga, bet rudenī liekas, ka "vispār nekas nav apstājies". Vairums cilvēku strādā, protams, pielāgojoties jaunajai situācijai. Parasti birojos darbojas pāris cilvēku, bet pārējie darbinieki strādā no mājām. "Nevarētu teikt, ka trūktu darba."            

"Es biju domājis, ka janvārī būs mazāk darba, nekā bija decembrī, bet kaut kā mēs turamies. Vēl darbs ir. Skatīsimies, kas tālāk notiks," viņš teica, piebilstot, ka parasti decembrī bija ļoti daudz darba, bet janvārī velokurjeri atpūtās. Šogad izskatās, ka janvārī nav tik liels kritums, kā tas bija citos gados.

Pietrūkst sarunu ar cilvēkiem

Viņš novērojis, ka Covid-19 laikā biroju darbinieki ir daudz piesardzīgāki, piemēram, sūtījumus atstāj pie biroja, nevis nodod tos tieši kurjeram un vēl parunājas. Dzirdēts, ka daļa cilvēku, kuri strādā attālināti no mājām, ir ļoti noilgojušies pēc klātienes saziņas ar citiem, savukārt citiem ļoti patīk darbs mājās.

"Izskatās, ka šogad mēs no Covid-19 vaļā netiksim, bet ceru, ka nākamgad viss būs normāli un mēs varēsim normāli pastrādāt," Reinis ir cerīgi noskaņots, piebilstot, ka pandēmijas laikā ļoti pietrūka pasākumu, kur satikties ar domubiedriem, izbaudīt dažādus piedzīvojumus un sacensties.