Vakcīnas varēs bērt grāvī, ja valdība neiemācīsies runāt ar cilvēkiem
Var veidot detalizētus vakcinēšanās plānus un grafikus, taču, ja liela daļa cilvēku nebūs gatava vakcinēties, šie plāni var izgāzties un būtiski ietekmēt arī valsts kopējās Covid-19 krīzes pārvarēšanas stratēģijas īstenošanu. Tā sarunā ar portālu Jauns.lv sacīja Vidzemes Augstskolas rektors un vēstures doktors Gatis Krūmiņš, kurš kopā ar citiem zinātniekiem piedalījās vērienīgā pētījumā par valsts stratēģisko komunikāciju un pārvaldību.
"Nevar plānot vakcinēt 80% iedzīvotāju, ja nav informācijas, kas parādās aptaujās, ka puse šobrīd netic nekādai informācijai un liela daļa apgalvo, ka nevakcinēsies. Tad jau vakcīnas būs bezmaz grāvī jāizber! Nevarēs taču piespiest vakcinēties ar varu," Krūmiņš teica un akcentēja, ka valdībai būtu jāzina un jāizprot cilvēku domas šajā un citos svarīgos jautājumos.
Valdībai, plānojot komunikāciju vakcinēšanas jautājumā, jādomā ilgtermiņā. "Nav pareizi cilvēkus, kuri nevēlas vakcinēties, nodēvēt par antivakseriem, muļķiem un neizglītotiem cilvēkiem. Tā ir liela sabiedrības daļa," viņš norāda.
"Ja visi būtu antivakseri, Daugavmalā uz mītiņu būtu sanākuši simtiem tūkstoši cilvēku, kā tas bija Tautas frontes un Baltijas ceļa laikā. Tā nav. Cilvēkiem ir savi apsvērumi, kāpēc viņi negrib vakcinēties. Tie ir jāuzzina un jāsaprot, kā arī ļoti gudri pēc tam jākomunicē," zinātnieks saka.
Pētot stratēģisko komunikāciju un pārvaldību pēdējos gados un Covid-19 krīzes laikā, pētnieki secināja, ka vadošās amatpersonas līdz šim pārlieku mazu vērību pievērsušas sabiedrības dziļākai izprašanai.
"Ir grūti mobilizēt sabiedrību uz konkrētu rīcību, ja to nepazīst, un ja rūpīgi neseko tās gatavībai mainīties savās rīcībās vai attieksmēs," Krūmiņš uzsver.
Vairs neder pieeja "no augšas uz leju"
Izvērtējot valdības un institūciju komunikācijas efektivitāti Covid-19 pirmā viļņa laikā, pētnieki secināja, ka efektīvas valdības un institūciju komunikācijas priekšnoteikums gan krīzēs, gan ikdienas darbā ir pieeja komunikācijai kā vadības funkcijai.
Tas nozīmē, ka komunikācija sākas jau ar pieņemtajiem lēmumiem, nevis tikai vēstījumu formulēšanu un sabiedrības informēšanu.
Tomēr Latvijas valsts pārvaldē dominē pieeja komunikācijai kā atbalsta funkcijai, jo komunikācijas speciālisti darbojas kā starpnieki starp lēmumu pieņēmējiem un sabiedrību, un šo speciālistu pamata uzdevums ir novadīt pieņemtos lēmumus līdz sabiedrībai atbilstoši vienvirziena komunikācijas principiem, ko raksturo “no augšas uz leju” pieeja.
Neraugoties uz to, pandēmijas pirmajā vilnī īstenoto valdības un institūciju komunikāciju var vērtēt kā sekmīgu, jo sabiedrība informāciju vērtēja kā pietiekamu, saprotamu un mudinošu ievērot piesardzības pasākumus.
Šķietamā veiksmes stāsta beigas
Tomēr šis bija tikai šķietams “veiksmes stāsts”, kura pamatā bija iesaistīto komunikatoru profesionāla pieredze un entuziasms, nevis apzināti veidota sistēmiska pieeja krīzes komunikācijas vadībai, pētnieki secināja.
Pandēmijas otrajā vilnī, situācijai sarežģījoties, līdzšinējā pieeja vairs nebija efektīva un komunikācijas mērķi vairs netika sasniegti, ko apliecina gan sabiedrības noskaņojums, gan arī straujais inficēto un mirušo skaita pieaugums.
"Pirmais Covid-19 vilnis mums bija relatīvi viegls, tāpēc visiem likās, ka viss kārtībā, bet šobrīd redzam, ka komunikācija kā problēma tiek norādīta arvien vairāk," Krūmiņš saka, piebilstot, ka komunikācijas maiņa nevar notikt vienā dienā - tai vajadzīgs laiks un domāšanas plūsmas maiņa.
Nevar labi izskaidrot sliktus lēmumus
Speciālisti arī secināja, ka ļoti grūti ir nokomunicēt nekvalitatīvus lēmumus, piemēram, kāpēc tirdzniecībā aizliegto preču sarakstā iekļāva vienas preces, bet citas atļāva pārdot.
Vajadzīgi lielāki mērķi
Šobrīd apstākļi gan Latvijā, gan arī visā pasaulē ir ļoti mainīgi. Tomēr lielāku skaidrību neskaidrajā nākotnē varētu viest kopīga ticība iepriekš izvirzītiem ilgtermiņa mērķiem, kurus sabiedrības lielākā daļa zina un kuriem tic, zinātnieki norāda un pauž uzskatu, ka tas ļautu vieglāk pārciest īstermiņa neērtības, lai arī kuras jomas tās skartu.
"Mūsu vēsturiskā pieredze mums ļauj nākotnē raudzīties optimistiski. Esam ilgstoši dzīvojuši turbulentā vidē un kā sabiedrība esam iemācījušies pārvarēt dažādas krīzes un izaicinājumus. Tā varētu būt mūsu priekšrocība, ja spēsim nākotnē darboties organizētāk, vairāk stratēģiski un domājot par ilgtermiņu. Tad spēsim būt gan droši, gan dzīvot pārticībā," Krūmiņš norāda.
Trūkst stratēģiskās domāšanas
Pētnieki analizēja līdzšinējo Latvijas ilgtermiņa stratēģiju, ilgtermiņa un vidēja termiņa attīstības plānus un to saikni ar valsts stratēģisko komunikāciju. Viņi secināja, ka viens no lielākajiem izaicinājumiem Latvijas ilgtermiņa stratēģijas kontekstā ir ilgtermiņa, stratēģiskas domāšanas kultūras trūkums.
To apliecina arī nekonsekventā rīcība pētniecības un attīstības komponentes stiprināšanā Latvijā pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā (ES). Tā ir ilgtermiņa investīcija, kuras atdevi var sagaidīt pēc 10 un vairāk gadiem, un neraugoties uz to, ka pēc Latvijas iestāšanās ES kā galvenais izaugsmes resurss tika definēti iedzīvotāju zināšanas un gudrība, tomēr reālās rīcībpolitikas līmenī tas netika pienācīgi stiprināts. Nacionālajos attīstības plānos paredzētās investīcijas realitātē nenotika, pētnieki secināja.
Tāpēc tagad ir svarīgi domāt ilgtermiņā, lai pēc iespējas veiksmīgāk izietu no Covid-19 pandēmijas radītās krīzes un atturētu Latvijas iedzīvotājus braukt dzīvot uz citām valstīm, kurās dzīvot liekas labāk.
Ilgtermiņa stratēģija palīdzētu ne tikai Covid-19 krīzes pārvarēšanā, bet arī valsts kopējā attīstībā.
Vērienīgi projekti Latvijas zinātniekiem
Krūmiņš un citi pētnieki darbojas projekta “Dzīve ar COVID-19: Novērtējums par koronavīrusa izraisītās krīzes pārvarēšanu Latvijā un priekšlikumi sabiedrības noturībai nākotnē” piektajā apakšprojektā “Stratēģiskā komunikācija un pārvaldība: COVID-19 un nākotnes krīžu pārvarēšanas modelēšana".
Šī projekta kopējais finansējums ir aptuveni pusmiljons eiro, un tas tika īstenots pagājušā gada otrajā pusē. Projekta noslēdzošie secinājumi un ieteikumi tiks izstrādāti līdz šā gada marta beigām.
Krūmiņš atzina, ka valsts pētījumu programmas desmit projekti uz pusgadu mobilizēja lielu daļu Latvijas labāko zinātnieku. Ļoti īsā laikā bija jāatrod un jāpiedāvā pētniecībā balstīti risinājumi, kā arī jāsniedz specifiskas rekomendācijas dažādām institūcijām un ministrijām.
Uzdevumu būtiski sarežģīja Covid-19 otrā viļņa uzliesmojums, kas lika mainīt iepriekš plānotās metodoloģiskās pieejas, kā arī sākotnējos pētniecības uzdevumus, iekļaujot aspektus, kas bija saistīti ar notikumu attīstību 2020. gada rudenī un ziemā. Tomēr pētnieki izvirzītos mērķus sasniedza. Projekta rezultātā tapa pētījumi uz simtiem lapaspušu.
