"Mēs redzam, kā tuvinieki atvadās..." Covid-19 smagi skartās Daugavpils feldšeres stāsts

Agnese ir rīdziniece, taču pēdējos piecus gadus dzīvo un strādā Daugavpilī, vīra Vladimira dzimtajā pilsētā. Kā pati smejas, medicīnā ir no 14 gadu vecuma, kad sākusi skolas brīvlaikā strādāt Stradiņa slimnīcā – sākumā par apkopēju, vēlāk par sanitāri.

Aizvien vairāk izsaukumu

Redzot atmosfēru un personāla pašaizliedzību, Agnese sapratusi, ka arī grib kļūt par mediķi. Pabeigusi Medicīnas koledžu, kļuvusi par feldšeri un jau desmit gadus strādā Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā (NMPD). Turpat par ārstu strādā arī viņas vīrs.

Pēc Serskihas stāstītā, Daugavpils šobrīd patiešām uzskatāma par vienu no koronavīrusa centriem – krasi palielinājies izsaukumu skaits, jo nav atceltas arī citas slimības un dzemdības.

Diemžēl izsaukumu skaits pie Covid-19 slimniekiem ar katru dienu pieaug, ir arvien vairāk pacientu smagā stāvoklī. Izsaukumi variē no viegliem simptomiem – temperatūra, drudzis vai garšas un ožas zudums – līdz pat elpošanas traucējumiem.

Dispečers vispirms iztaujā

Kā mainījusies cilvēku attieksme pašiem pret sevi – agrāk varbūt ar viegliem simptomiem neviens pat neuztraucās un nezvanīja?

Serskiha saka: “Protams, mēs saprotam, ka informācijas plūsma tagad ir milzīga un cilvēki uztraucas par veselību daudz vairāk, bet jebkurā gadījumā, ja viņi zvana neatliekamajai palīdzībai, dispečers vispirms zvanītāju kārtīgi iztaujā un izvērtē, vai izbraukums ir nepieciešams. Pagaidām vēl galā tiekam, taču izsaukumu ir ļoti daudz un bieži gadās, ka no viena izsaukuma pat netiekam līdz apakšstacijai un tiekam jau pārvirzīti pie nākamā pacienta. Ir gan situācijas, kad, kādos sekundāros gadījumos vai, piemēram, ja slimnieks ir ģimenes ārsta uzraudzībā, viņam jāuzgaida nedaudz ilgāk.”

Jāstrādā virsstundas

Pēc ārkārtas situācijas ieviešanas un inficēto skaita pieauguma darbs kļuvis daudz intensīvāks un grūtāks, tāpēc jāstrādā arī garas virsstundas. Darba spējīgo mediķu rindas arī kļuvušas stipri retākas.

“Daudzi kolēģi ir gan apslimuši, gan nevar nākt uz darbu kā kontaktpersonas – visi mēs esam cilvēki, un mums tāpat jāiet uz veikaliem un jātiekas ar citiem, tad vēl skolas un bērnudārzi,” teic feldšere.

Aizsarglīdzekļu pagaidām pietiek, taču mediķi cenšas lieki netērēt: “Esam pat izstrādājuši speciālu algoritmu, kādos gadījumos kādi līdzekļi ir lietojami. Piemēram, braucot uz sociālās aprūpes namiem, mēs uzreiz ģērbjamies maksimāli pilnajā aizsardzības komplektā. Strādāt nav viegli, jo brilles mēdz aizsvīst un arī cilvēki sliktāk dzird, ko mēs sakām, bet citu variantu jau nav.”

Kad iekšā sāpīgs kamols

Brīžiem gan arī mediķiem nolaižas rokas, jo tas, ko viņi redz savā ikdienā, krasi atšķiras no tā, ko sabiedrībai mēģina iepotēt kovida noliedzēji. 

Serskiha kļūst emocionāla: “Mēs ikdienā saskaramies ar smagi slimiem pacientiem un viņu ģimenes locekļiem, mēs redzam, kā viņi atvadās no tuviniekiem, iespējams, viņus redzot pēdējo reizi. Zināma pieredze pa šo laiku jau ir, un diezgan droši katrā situācijā varam prognozēt, ka nekas labs tur beigās nebūs. Mēģinām viņus uzmundrināt un dot cerību, kaut pašiem iekšā jau ir sāpīgs kamols. Ar domu – mums jābūt profesionāļiem – sākumā pat izveidojām arī video, kurā centāmies stāstīt par šo situāciju.

Taču, redzot, cik tas ir bezcerīgi, tagad jau ir tāda kā vienaldzība un tukšums – vairāk domu aizņem pandēmija un cerība, ka reiz tā tomēr beigsies. Arī noliedzējiem mums palīdzība ir jāsniedz, taču vieni paši mediķi ar situāciju galā netiks. Ir jāpalīdz visai sabiedrībai, vismaz ievērojot noteiktos ierobežojumus.”

Arī Daugavpilī situācija ir tuvu kritiskajai robežai, un grūti prognozēt, kā pietrūks agrāk – gultu slimnīcās vai medicīnas personāla.

“Šobrīd sēžam kā uz pulvera mucas, un vienīgā cerība ir iespējami ātrāka vakcinēšana. Es pati noteikti to darīšu un, ja būtu tāda iespēja, pat nedomājot vakcinētu arī savus divus bērnus un tuviniekus. No sirds iesaku to darīt arī visiem pārējiem, jo tikai tā šobrīd var apturēt inficēšanos,” uzskata feldšere.