Komandantstundas neatkarīgajā Latvijā: ar ko šodien notiekošais atšķiras no Kārļa Ulmaņa valdības izsludinātajām mājsēdēm

Latvijas dibināšanas laikā un pirmajos pāris neatkarības gados dažādos valsts rajonos komandantstundas bija izsludinājušas brīvajai Latvijai naidīgas karojošās varas – gan vācu armija, gan Pētera Stučkas valdība 1. pasaules kara un Atbrīvošanās cīņu laikā, un Latvijas valdībai ar to nebija nekāda sakara.

Tomēr Latvijas valstij kritiskā laikā – 1919. gada februārī, kad Vidzemē un Latgalē plosījās gan Stučkas režīma sarkanais terors, gan vācu armijas formējumi, un Latvijas pagaidu valdība bija pārcēlusies uz Liepāju, kas kļuva par faktisko Latvijas galvaspilsētu, Kārļa Ulmaņa valdība pieņēma Noteikumus par kara stāvokli, ko uzreiz 14. februārī uz sešiem mēnešiem izsludināja Liepājā, bet vēl pēc pāris dienām visā Kurzemē. Kā toreiz rakstīja laikraksts “Latvijas Sargs”, kas faktiski bija Latvijas valdības oficiozs, kara stāvokli izsludināja tādēļ, lai varētu mobilizēt visus spēkus cīņai pret boļševismu.

Jāuzsver, ka šajos noteikumos, ko parakstījis iekšlietu ministrs Miķelis Valters un apsardzības ministrs Jānis Zālītis, gan nekas nav teikts par komandantstundu. Tāda netika ieviesta – darbojās citi noteikumi, kā, piemēram:

• aizliedza savu dzīves vietu atstāt personām, kuras var būt noderīgas pie valsts apsardzības (domājams, tas attiecās uz dzelzceļniekiem, ugunsdzēsējiem, kārtībniekiem un tamlīdzīgi);
• noteica kara iestāžu prioritāti pār civilpārvaldi;
• ieviesa cenzūru;
• ierobežoja sapulces un gājienu norisi;
• policijai tika dotas tiesības veikt kratīšanas un uz aizdomu pamata līdz divām nedēļām apcietināt personas, kas varētu būt izdarījušas noziegumus pret valsts interesēm un tā joprojām.

Par šo noteikumu neievērošanu varēja ne tikai apcietināt, bet draudēja arī bargi naudas sodi.

Otro reizi Latvijā kara stāvokli uz pusgadu, balstoties uz šiem pašiem 1919. gada 11. februārī pieņemtiem noteikumiem ieviesa 1934. gada 15. maijā Kārļa Ulmaņa apvērsuma laikā. Arī toreiz netika noteikta komandantstunda. Latvijas Telegrāfa aģentūra izplatīja paziņojumu, kurā bija teikts:

“Valdība izsludinājusi izņēmuma stāvokli, apturēta politisko partiju darbība un Saeimas darbība, kamēr izvedīs satversmes reformu. Valdību spieda uz šo soli ziņas par bruņota apvērsuma gatavošanu, Saeimas darbības nespēja, ne iespējamība spert nepieciešamus soļus saimniecisko sarežģījumu novēršanai.

Novērojot visplašākās aprindās nemitīgi augošo neapmierinātību, valdība tagadējā stāvoklī saskatīja iekšēja nemiera izcelšanās draudus un uzskatīja par savu pienākumu novērst, visiem viņas rīcībā esošiem līdzekļiem iekšpolitiskos sarežģījumus. Uz likuma, par kara stāvokli pamata, iekšlietu ministrs naktī uz 16. maiju izdevis vairākus rīkojumus.

Vispirms līdz turpmākam apturēta politisko partiju darbība, biedrību sapulces turpmāk drīkst notikt tikai ar vietējās administrācijas piekrišanu. Aizliegtas sapulces un gājieni, ievesta iepriekšējā cenzūra periodiskiem izdevumiem. 16. un 17. maijā aizliegta reibinošu dzērienu pārdošana. Valdības militāros soļus pārzin Rīgas garnizona priekšnieks, divīzijas komandieris ģenerālis Berķis. Visas valdības ēkas apsargā karaspēks, kas nekur nav sastapis pretošanos. Visi valdības soļi izvesti bez kavēšanās un ļoti ātrā gaitā. Nakti izdarītas vairākas apcietināšanas, no tām minams lielākas “leģionāru” grupas arests, kam inkriminē bruņotas sacelšanās mēģinājumu pret valsts varu. Arestēti ari vairāki sociāldemokrātu partijas darbinieki, lai novērstu draudu izpildīšanu par ģenerālstreika izsludināšanu un pieteikto bruņoto pretestību valsts varai. Tautas namu ieņēmuši aizsargi, pie kam apcietinātas vairākas personas un atrasti ieroči. Saeimas priekšsēdētāja vasarnīcā Mežaparkā atrasti lieli ieroču krājumi, kurus pārņem kara iestādes, tāpat pie visiem arestētiem atrasti lielākā daudzumā dažāda veida ieroči. Ievērojams ieroču skaits atrasts sociāldemokrātu deputāta Celma dzīvokli. Militārās un uzraudzības iestādes turpina ieroču meklēšanu un varbūtējo pretestību centru likvidēšanu.

16. maijā pulksten 2 naktī ministru prezidents K. Ulmanis devās pie valsts prezidenta ar ziņojumu par valdības soļiem un stāvokli. Visa nakts pagājusi pilnīgi mierīgi. Sagaidāmi tālāki valdības lēmumi, un ministru prezidents nekavējoši stājies pie valdības reorganizācijas. Bij. ministru prezidents M. Skujenieks iestāsies valdībā”.

Diemžēl šis apvērsums noveda pie autoritāra režīma, kas vairs nepieļāva varbūtību, ka ārkārtas situācijas gadījumā bez Ulmaņa piekrišanas mēs stātos pretī agresoram. Tas rezultējās ar padomju okupāciju un krievu tanku rēkoņu 17. jūnijā. Tad arī nu jau tikai par formāli neatkarīgu uzskatāmā Latvijas valdība pirmo un vienīgo reizi pasludināja tieši formulētu komandantstundu, kas praktiski bija noteikta, lai padomju karaspēks bez pretestības varētu ieņemt Latvijas teritoriju. 1940. gada 18. jūnijā “Brīvā Zeme”, kas drīz vien pārtapa par padomju propagandas avīzi “Brīvais Zemnieks” vēstīja:

“Iekšlietu ministrs Kornēlijs Veidnieks vakar parakstījis rīkojumu, kas nosaka, ka sabiedriskā miera un kārtības uzturēšanas labā līdz turpmākam noliegts privātpersonām Rīgā atstāt savus dzīvokļus laikā no pulksten 22.00 līdz 4.00, kā arī noliegts atklāti sapulcēties ielās, laukumos un apstādījumos vienkopus vairāk par četrām personām. Līdz turpmākam noliegts arī turēt atvērtus reibinošu dzērienu tirgotavas, restorānus, traktierus un citas dzertuves, kā arī ieroču tirgotavas. Par rīkojuma pārkāpšanu vainīgās personas sodīs ar naudas sodu līdz 1000 latiem vai 3 mēnešiem arestā, vai abiem šiem sodiem kopā”.

Šis rīkojums gan attiecās tikai uz galvaspilsētu un drīz vien arī zaudēja savu aktualitāti. Pirmkārt, valsti okupēja zibenīgi un bez redzamas pretestības. Otrkārt, pēc dažām dienām jau bija latviešiem “svētie” Līgo svētki un pēc tiem Rīgas laikraksti vēstīja, ka 23. jūnija vakarā Rīgas piepilsētās pie Jāņu ugunskuriem jau pulcējās tūkstošu tūkstoši.

Nākamie Jāņi bija vēl drūmāki un nevienam 1941. gada vasaras saulgriežos nebija lustes dziedāt līgotnes. Latvijas teritorijā bija iebrucis nacistu karaspēks un krita bumbas, lai mūs “atbrīvotu” no citiem okupantiem un ieviestu savu dzelžaino kārtību ar savu komandantstundu. Pirmais “jaunās Eiropas kārtības” laikraksts iznāca jau 1941. gada 30. jūnijā Jelgavā un uzreiz pirmajā lappusē vēstīja par noteikto komandantstundu no desmitiem vakarā līdz pieciem rītā. Nu jau Latvija bija iegrimusi vairāku desmitgažu “okupācijas komandantstundā”…